Brieža zvejniekstāsti

Āķus man tagad piesien meitas, – atzīstas Latvijas fotožurnālistikas dzīvā leģenda Uldis Briedis. Martā iekāpis sava mūža devītā desmita otrajā gadā, Uldis makšķeri nav nolicis kaktā, bet meklē kompanjonu, ar kuru kopā doties forelēs. 1984. un 1988. gadā par labāko Latvijas preses fotogrāfu atzītā dēkaiņa, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera dzīve ir bijusi paradoksu pilna, sākot jau ar to, ka bērnībā jūra viņam iedvesusi bailes, bet vēlāk Uldis kļuva par zvejnieku. Salīdzinot ar citām Brieža dēkām, par kurām ir uzrakstītas veselas grāmatas, viņa makšķernieku stāsti šķiet stipri mēreni, tomēr Uldis ir gan 80 foreles vienā dienā noķēris, gan ar apmēram 150 kilogramus smagu storveidīgo cīnījies…

Sāksim nevis no Mozus laikiem, bet no pēdējiem gadiem – kā tu makšķerē tagad?

Pēdējos gados es makšķerēšanu apvienoju ar citiem priekiem. Valdemārpilī, kur dzīvoju vasarās, Sasmakas ezera garajā galā krastā ir uztaisīta peldētava – uz laipas tāda kā būdiņa ar jumtu. Vidū galds, var sēdēt un mieloties, bet turpat var arī mest iekšā makšķeri. Tā kā man tagad ar redzi tā ir, kā ir, visērtākā copēšana ir ar mormišku. Vai nu pirms, vai pēc peldes, vai arī speciāli ar riteni aizbraucis, es tur paķeru. Pēdējā laikā tā man ir gandrīz vai vienīgā vieta, kur copēju. Tur piesakās asari – kad viņi tur ir, tad ķeras labi; kad nav, tad tikai pa kādam. Esmu tur dabūjis smukus asarus, ap 300–400 gramiem svarā, brīžam pat pa desmit tādus vienā reizē.

Dažkārt tur mormīti paņem arī zandarts. Tad es viņu pagurdinu, tā ir smuka spēle. Tagad jau zandartus makšķerē arī ar jaunajām tehnoloģijām, kad skatās ekrānā, kur pie grunts ir zivs. Man tas neliekas interesanti.

IPRĪTA ZVEJNIEKS. Uldis Briedis 1963. gadā

Tas jau vairāk atgādina moderno ķirurģiju nekā makšķerēšanu. Vai citur tu tiešām vairs neķer?

Uz butēm dažreiz braucam.

Kad pēdējoreiz biji uz forelēm?

Pirms pāris gadiem Rojas upē. Esmu saņēmies šovasar braukt, tikai jālūdz, lai kāds mani aizved un atved atpakaļ, es ar auto vairs nebraucu.

Tagad jau vienā mašīnā drīkst atrasties tikai cilvēki no vienas mājsaimniecības. Potējies vēl neesi?

Neesmu un nesteidzos. Man jau 81 gads – cik tad vairs, ko vilkt? Lai gan jūtos vēl braši, vasarās laukos strādāju.

Ko tu sāki darīt agrāk – cīnīties pret fašismu vai makšķerēt?

Liekas, ka pret fašismu cīnīties. [Smaida.] Kad sākās karš, tēvs aizgāja pie krieviem frontē, mamma ar mani un brāli pārcēlās uz Ventspili pie brālēna Medņu ielas pēdējā mājā, ļoti skaistā vietā pašā jūras krastā. Tā māja vēl tagad ir. Manas pirmās bērnības atmiņas ir no turienes: es sēžu kāpu smiltiņās viens pats kara laikā. Tagad vecāki no bērna nedrīkstētu ne pāris metrus paiet nost, bet es tur sēdēju viens pats vai ar brāli, māte iekšā strādāja, viņa bija šuvēja un pelnīja ar to naudu, reizēm tikai uzmeta acis, vai es tur vēl esmu.

Līdz jūrai arī ar brāli gājāt?

No jūras man sākumā bija bail. Atceros, ka es tā maziņš stāvu, un man acu priekšā liela, tumša bezgalība. Kad uz jūru no augšas skatās, tad jau ir patīkamāk. Mani veda plunčāties, bet man bija bail no tā bezgalīgā klaja. Vēlāk jau pieradu.

Bet vispār par kara laiku man ir visjaukākās bērnības atmiņas. Kad kara beigās Ventspili sāka bombardēt, mēs pārcēlāmies uz Staldzeni un dzīvojām mājā blakus Būšnieku ezeram. Skaists ezers, dzidru ūdeni, es skatījos, ka tur seklumā peld līdaciņas kā īleni, un viņas tramdīju. Zivju tad upēs un ezeros bija daudz.

Pašās kara beigās pārcēlāmies uz Anci. Tur vienā brīdī uzzināja, ka akā dzīvo zutis. Tad nu bija liela darīšana – izsmēla aku tukšu, un zutis tur tiešām bija. Man, puikam, tas bija liels brīnums, redzēt, kā zutis tur lokās. Atceros, kad to zuti tīrīja, galvu pienagloja pie stenderes.

To aku smēla tukšu tādēļ, lai tiktu pie zuša, vai tādēļ, lai zutis nemaitā ūdeni?

Gan tā, gan tā. Zutis jau bija kārums. Citas zivis lielie Ancē ķēra, ejot ar kabeni, tas bija populārs zvejas rīks. Tādas kā ragavu slieces, augsts kāts, slieces aiziet līdz kulei. Katrs iet pa savu krastu un, kad ceļ augšā, slieces saspiež kopā, – rodas tāds kā maiss, to ceļ ārā. Stendes upe bija turpat blakus, zivju tajā bija pulka – līdakas, raudas, līņi, arī vēžu netrūka. Tātad man kopš apzinīgā vecuma sākuma bija darīšana ar zivīm. Gāju līdzi, kārtoju zivis krastā.

Zivju tad bija daudz vairāk nekā tagad?

Pulka bija. Tad nevajadzēja ilgi ķeselēt, zvejoja tik, cik var apēst.

Staldzenē notika arī mana cīņa pret fašismu. Kara beigās jau gāja ņigu-ņegu, jūrā parādījās visādi kuģi. Tad vietējos iedzīvotājus dzina rakt tranšejas. Tas bija loģiski, un visi arī gāja, par to laikam deva kādas pārtikas devas. Tranšejas raka dzeltenajās jūrmalas smiltīs tūlīt aiz kāpas. Mēs ar brāli lēkājām pa tām tranšejām, un vagars, kas uzraudzīja darbus, dzina mūs prom, jo no tādas lēkāšanas malas bruka iekšā, un racējiem smiltis atkal bija jārok ārā. Tad nu vēlāk es šo gadījumu komentēju tā, ka vācu laikā esmu cīnījies pret fašismu – bēris fašistiem tranšejas ciet.

Pašus vācu karavīrus tu dabūji redzēt?

Protams. Tajā pašā Ancē māja bija nomaļus, meža malā. Reiz saimniece paskatījās pa logu un iesaucās: “Vācieši nāk!” Johaidī – tieši tobrīd divi lielāki puikas, padsmitnieki, ķimerēja radio, gribēja klausīties ziņas no frontēm. Visi to gribēja, bet vācieši radio klausīšanos bija uz visstingrāko aizlieguši. Tagad vācieši nāk, bet radio stāv uz galda – kur lai grūž?!

Tad nu es dabūju redzēt, cik tādos kritiskos brīžos sievietes ir attapīgas – tante paņēma radio, uzlika uz kumodes, uzsedza tam sedziņu un vēl vāzi uzlika virsū. Tas notika pēdējā mirklī, vācieši jau nāca pa durvīm iekšā, virsnieks un trīs viņa pavadoņi. Es sēdēju pie plīts uz ķeblīša. No sava zemā skatupunkta redzēju to, ko tante nepaspēja savākt – zem galda bija akumulators. Turklāt sarkanā krāsā… Es savā piecgadīga bērna prātā apjēdzu, cik tas būs briesmīgi, ja vācieši akumulatoru ieraudzīs. Droši vien biju dzirdējis stāstus, ka radio nedrīkst klausīties. Vācieši sasēdās pie galda, omulīgi runājās ar mājiniekiem, virsnieks bija pārmetis kāju pār kāju un šūpoja – sprīdi no akumulatora… Es sēdēju kā sastindzis, riktīgi nobijies. Paldies Dievam, viss beidzās laimīgi, vācieši aizgāja.

Un atnāca krievu karavīri...

No tiem es muku. Viens ar mani gribēja spēlēties, bet es nedevos rokā. Reiz viens ordeņots karavīrs, gribēdams draiskoties, istabā skrēja man pakaļ, bet es joņoju ap galdu un vienā brīdī – špukts! – zem gultas apakšā un piespiedos pie sienas. Virsnieks smiedamies nometās ceļos un mēģināja mani sakacēt, bet gulta bija plata, viņš mani neaizsniedza. Tā kacējot, viņam ordeņi karājās un šķindēja – to skatu vēl tagad atceros.

Ir tādas lietas, kas iespiežas atmiņā. Piemēram, Ancē onkulis, mammas brālēns, pie kā dzīvojām. Viņš vienmēr bija elegants un izskatīgs, pat mājās staigāja uzvalkā, īsts vācu ordnungs. Viņam bija rūpīgi nospodrinātas brūnas kurpes. Atceros, kā viņš kāpa droškā, lai brauktu uz slimnīcu, un es tik skatījos uz viņa skaistajām noviksētajām kurpēm, kas spīdēja un laistījās. No slimnīcas onkulis neatgriezās.

LIELĀKĀ NO IZVILKTAJĀM. Briedis ar savu rekordlīdaku piecinieci. Mēmele, 1982. gads

Astoņdesmit foreles dienā

Kad tu sāki pats makšķerēt, nevis tikai kārtot citu nozvejotās zivis?

Kad atgriezāmies Valdemārpilī. Tūlīt pēc kapitulācijas mēs kādu laiku vēl dzīvojām Ventspilī…

Jāsaka “pēc uzvaras”, nevis “pēc kapitulācijas”…

[Abi smejamies.] Tas varēja būt 1946. vai 1947. gadā. Pēc kara meži bija pilni bandītu, bet es viens pats gāju sēnēs, man nebija bail…

Ir jāsaka “mežabrāļi”, nevis “bandīti”...

Tā es katrreiz uz citu pusi pārsakos... [Smejas.] Tēvs pēc kara vēl dabūja dienēt Daugavpilī, mājās tika tikai 1946. gadā. Pie Maskavas viņš bija dabūjis smagu ievainojumu.

Ar makšķerēšanu bija viena problēma – veikalos nekādus rīkus nevarēja dabūt. Tad mēs ar brāli melno spolīšu diegu sapinām divās kārtās, lai būtu stiprāks, un ar sveci vai vasku ierīvējām, lai turas kopā. Tā bija mūsu aukla. Kāts, protams, lazdas, pludiņš no priedes mizas. Kopā ar lielajiem gājām uz ezeru un, kamēr viņi plunčājās, mēs makšķerējām – ķeselējām raudas, asarus.

Kur dabūjāt āķus?

Pa kādam mājās bija saglabājies no agrākiem laikiem, bet vispār mums āķa vietā bija kniepadata. To salocīja uz pusēm, pie kniepadatas galviņas piesēja auklu.

Ar kniepadatas āķi kaut ko varēja izvilkt?

Varēja, bet daudzas arī krita nost, jo atskabargas jau nav. Bija jārīkojas fiksi, pēc pieciršanas tūlīt jālidina zivs krastā, citādi bija nost. Kad ar tādu varenu makšķerrīku kaut ko dabūja – prieks bija liels.

BRIEŽA REKORDFORELE. 1,050 kilo, 2012. gads, Kurzeme

Vēl mēs arī velcējām: uz koka uztīta aukla un vislētākais vizulis, velcējām ar airēšanu – un reiz tā izvilkām astoņas līdakas! Mammai tās rādījām pa vienai, un viņai acis kļuva arvien platākas: “Tad jau esat kādu tīklu dabūjuši.” Lepni teicām, ka neesam vis.

Vai tajā pusē kara laikā zivis nespridzināja?

Par to esmu tikai runas dzirdējis. Mums gan tāda tipa rotaļlietu netrūka, patronas un raķetes mētājās visapkārt.

Ko tavs tēvs pēc kara darīja?

Sākumā bija Īves ciemā kolhoza Viljamss priekšsēdētājs.

Tas jau pēc amerikāņu kolhoza izklausās...

Kolhozs laikam bija nosaukts par godu kādam mičurinietim. Vēlāk tēvu no turienes izkonkurēja, un viņš kļuva par brigadieri Mazirbes kolhozā Zelta vārpa. Tur bija maza foreļupīte. Mēs ar kaimiņu puiku Gunāru gājām tām pakaļ. Lielas tās foreles nebija, toties saķert varēja daudz – lielākais loms man ir bijis kādas 80 foreles dienā. Tajos laikos ar ēdamo bija pagrūti, tad mamma tās zivis sacepa ar krējumu. Baigi garšīgi!

Droši vien foreles ar slieku ķērāt.

Ar ko tad citu puikas tolaik varēja ķert? Foreļu bija papilnam visas mazajās Ziemeļkurzemes upītēs. No tā laika man patika uz foreļcopi ir uz visu mūžu.

Forele ir arī garšīgākā Latvijas zivs, lasis ir rupjāks.

Kāds ir tavs foreles rekords?

Man ir bijusi viena varavīksnes forele virs trīs, parastās strauta foreles – ap pusotru kilogramu. Tādās vietās, kur cilvēki dzīvo, forele jau lielāka nedabū izaugt.

Starp citu, reiz man ar foreli bija paralēlās peldēšanas sacensības – Korsikā. Peldējos tur upē un ieraudzīju foreli. Sāku peldēt uz viņas pusi un skatījos, ko šī darīs. Forele pagriezās, bet nemuka. Tad nu labu gabalu peldējām blakus. Laikam viņa gribēja kompāniju.

PIRMSPANDĒMIJAS BUTES. Vaide, 2019. gads

Iprīta zveja

Pēc skolas tu, kas bērnībā no jūras baidījās, nokļuvi uz jūras...

Tās bailes jau bija tad, kad es vēl staigāt īsti nemācēju. Pēc tam pieradu. Kad aizgāju dzīvot uz Liepāju, gribēju kaut ko vairāk nopelnīt. Devos uz kolhoza Boļševiks Kadru daļu, stāstīju, ka man patīk jūra un ka es gribētu strādāt. Mani pieņēma darbā. Kolhozam bija forši kuģīši, būvēti Vācijā pēc kara, uz tiem strādāt bija tīra izklaide. Kuģīši bija kā jahtas, lakotas koka durvis, kubriks, tajā katram no piecu vīru komandas sava lāviņa, skapītis, un priekšā neliela kambīze jeb virtuve, kur varēja vārīt zupu. Kurināja kuģīti ar oglēm. Par dušu uz klāja bija šļūtene ar karstu ūdeni no mašīntelpas.

Ko jūs zvejojāt?

Lielākoties mencas. Var teikt, ka es faktiski esmu pēdējais liecinieks (pēdējais, jo vecās zvejnieku paaudzes visas ir aizgājušas, arī mana vecuma zēni ir viņsaulē) – liecinieks tai šausmīgajai mencu iznīcināšanai, ko darīja traļu zveja. Lielākā mencu zveja tad, 60. gadu sākumā, notika nārsta laikā. Mencu nārsta vieta bija tā sauktajā Iprīta placī, kas ir apmēram Baltijas jūras vidū. Zvejnieki tā arī teica: “Kur brauksi?” – “Jābrauc uz Iprītu.” Tajā vietā pēc Otrā pasaules kara vismaz 120 metru dziļumā lejā nolaida ķīmiskos ieročus. Tie bija nogremdēti koka kastēs. Es to zinu tāpēc, ka mēs vienu tādu kasti dabūjām augšā. Inde bija balonos, kastē seši gabali.

Kad pēc kara sākās traļu zveja, zvejnieki sākumā par nogremdētajiem ķīmiskajiem ieročiem neko nezināja. Bija vairāki saindēšanās gadījumi, viens leišu kuģis pat pārvērtās par klīstošo holandieti – zvejnieki bija izvilkuši tās kastes ar zaļu šķidrumu, nepievērsa tam uzmanību, salādēja zivis kastēs, vēl uzvārīja no mencām zupu un lielās mokās nomira. Arī Liepājas zvejniekiem bija saindēšanās gadījumi, bet viņi tika cauri sveikā. Kad trali cēla ārā, no āmja pa lūku bēra lomu iekšā, un krītot tās iprīta pudeles varēja saplīst.

Kā tad jūs to iprīta kasti izvilkāt? Saudzīgāk?

Tajā vietā bija 12 metru dubļu slānis, tāpēc tur to indi lejā arī nolaida – ar domu, ka kastes iegrims dubļu slānī uz visiem laikiem. Tad vēl nezināja, ka Baltijas jūrā būs traļu zveja. Mēs tur tralējām, cēlām augšā trali, es skaitījos traļmeistars un kapteiņa palīgs. Ceļam, te es ieraugu – zaļa kaste! Bet vesela. Nostājāmies tā, lai būtu kastes aizvējā un no tās nenestu mums virsū. Tad es izgriezu tralī caurumu, lai kasti dabūtu ārā, un pēc tam fiksi laidām to atpakaļ jūrā. Vēl paguvu ievērot, ka uz kastes bija numurs 250.

Nākamajā pavasarī atkal nārsta laikā tralējām Iprīta placī. Ceļam trali augšā, te skatos – zaļš dēlītis. Pagriezu to otrādi un ieraudzīju uzrakstu “250”… Tātad bijām uzķēruši dēli no tās pašas kastes, kurai acīmredzot kāds jau bija ar trali pārbraucis pāri un kasti saplēsis.

Kāpēc tādā vietā vispār ļāva zvejot? Plāns jāpilda?

Tas viens, un, otrkārt, neviens jau neinteresējās par to, kas tur notiek. Vienu ziemu mēs uz turieni braucām no Klaipēdas, bijām uz to pārcēlušies bargajā 1962./63. gada ziemā, kad Baltijas jūrā tikai 15 jūdzes bija vaļā. Liepājas osta bija ciet, ledlauzis mums izlauza ceļu, lai varētu tikt līdz Klaipēdai. Zvejojām kā Ziemeļpolā.

Mencas tolaik vilka ārā baigās tonnas. Likumi bija pilnīgi ačgārni. Sākumā rakstīja sodus, ja tev uz kuģa bija mazās mencas. Domāts tas bija, lai saudzētu sugu, jo juta jau, ka tik plēsonīga zveja ved uz nekurieni. Bet no tā likuma nebija nekādas jēgas! Inspektore uzkāpa uz mana kuģa un ar lineālu mērīja traļa acs lielumu. Prasu: “Kāpēc jūs to darāt?” Inspektore: “Kā – kāpēc? Drīkst būt tikai 40 milimetri!” Teicu, ka šādai mērīšanai nav nekādas jēgas, jo tralis tiek vilkts ar spēku, visas acis tam aiziet ciet. Paņem tīklu rokā un pastiep, pats redzēsi. Tātad mēs kā ar maisu zvejojam, kāda jēga mērīt un rakstīt sodus, tiranizēt kapteiņus, uzliekot tiem sodus par mazajām mencām? Tu jau nevari nenozvejot, jo viņas tralī ir iekšā.

Bet to inspektoriem varēja skaidrot gadiem ilgi, nekas nemainījās. Mēs mazās mencas bērām jūrā, jo, ja aizvestu krastā, uzreiz dabūtu sodu. Atceros, reiz izbērām pār bortu divdesmit kastes mazo… Un tas ir tikai no viena kuģa, bet Iprīta placī zvejoja visas flotes – Kaļiņingradas flote, igauņu flote, leišu flote, mūsu flote... Naktī jūras vidū bija sajūta, ka atrodies pilsētā – visur kuģu uguņi. Mazās mencas jūrā puva tonnām!

Kamēr beigās krita otrā galējībā – saprotot, ka izejas nav, bet jāzvejo ir, jo jāpilda plāns, kas tolaik bija augstākais dievs, tralī bija jāliek iekšā vēl odere, lai mazās mencas nekrīt ārā, jo tās tik un tā ir beigtas, un tad tās nogādāja uz lapsu fermām. Sākumā veda tikai uz Latvijas fermām, bet tad pēc mencām sāka braukt arī no Baltkrievijas. Desmitiem kravas mašīnu veda tās no Liepājas uz lapsu fermām. Tas bija ārprāts! Bet to neviens vairs neatceras, tāpēc tagad brīnās, kas ar mencām noticis. Es viņiem varu pastāstīt, kas noticis.

Kā tad mencas būtu jāzvejo?

Senos laikos zvejoja ar āķiem, ar tā saucamo kapelēšanu. Nolaiž lielu vizuli simt metru dziļumā un strādā kā ar mormišku, tikai lielāku.

Tu pats esi tā kapelējis?

Reiz, ar jahtu Baltijas regatē braucot, pamēģināju kapelēt pie igauņu salām un īsā laikā pievilku veselu kasti. Menca pie grunts ķer kā traka, bet, augšā vilkta, nepretojas, tātad nekādas lielās baudas no tāda pasākuma nav. Veciem zvejniekiem rokas no mencu kapelēšanas bija kā mezgli – laist simt metrus lejā smagu svina vizuli un tad celt to augšā vēl ar pusotra kilo mencu galā nav viegla lieta.

Reiz tu man stāstīji, ka esi piedzīvojis dramatisku kuģa apledošanu...

Jā, tas bija pēc tās pašas bargās 1962./63. gada ziemas, pavasarī, kad bāzējāmies Klaipēdā. Man tad dēls Haris piedzima. Kas attiecas uz apledošanu, jā, toreiz mēs bijām uz nāves sliekšņa. Bija baigā vētra, un mēs bijām jūrā.

Vai tad jūs nezinājāt, ka būs vētra?

Ar prognozēm tad bieži kļūdījās, tās bija aptuvenas. Mēs braucām uz Klaipēdu, un bija krasta vējš. Kādas 12 stundas braucām pret vilni. Katrs vilnis, kā šļācas, tā uzreiz pielīp, jo bija liels sals, mīnus 30 grādi. Vienīgais, ko mēs tīrījām, bija rotējošais stikls stūres mājā. Pie stūres bija jābūt maksimāli uzmanīgam – ja drusku aizsnaudīsies un palaidīsi kuģi sānu rullī, tas būs kā pludiņš riņķī.

Pēc likuma ledus bija jāskalda nost, bet neviens tajā laikā to nedarīja. Kad tuvojāmies krastam, kļuva mierīgāks. Braucot jau iekšā ostā, bija ļoti skaists saullēkts, spilgta saule. Pie stūres bija stājies cits, es aizgāju uz kuģa priekšgalu, un man bija sajūta, ka atrodos ledus aizā! Masts bija apledojis resns kā ozols, nevarēja apķert, vantis divarpus metru augstumā, cik vilnis uzsit, visas sasalušas lielā klucī, kubrikam ledus jumts virsū, klājs uzledojis līdz pat bortam, un tas viss saulē vizuļo… Toreiz ļoti nožēloju, ka man nav fotoaparāta!

VISSKAISTĀKĀ ZIVTIŅA. Foto pirms atlaišanas, Pikaso zivs, Maurīcija, 2010. gads

ATPELDĒJU, IERAUDZĪJU, NOFOTOGRAFĒJU. Uldis Korfu salā 2006. gads

SARKANĀS JŪRAS LOMS. 2006. gads.

Neizvilktā simtpiecdesmitniece

Grāmatā Vāgūzis tu esi ielicis arī kādu tavu zvejnieka gaitu atmaskojumu presē, 1963. gada 15. oktobra laikrakstā Padomju Jaunatne. Raksta stils tiešām ir citēšanas vērts:

“Bija agra rīta stunda. Gar vientulīgo Liepājas jūrmalu naski soļoja divi jauni zvejnieki. Katram rokā bija prāvs nesamais. Aizvien tālāk palika piestātne, kur pirms neilga laika bija pietauvojies viņu zvejas kuteris.

Pavisam negaidīti aiz jūrmalas kāpām parādījās daži jaunieši. Tie padeva labrītu. Zvejnieki nevērīgi atņēma sveicienu un pielika soli.

“Kara viltība” tomēr nelīdzēja. Nācās atvērt čemodānus un parādīt to saturu zvejnieku kolhoza “Boļševiks” komjaunatnes starmeša aktīvistiem. Abi čemodāni bija līdz malām pilni ar svaigām butēm un mencām. No pēdējā loma. [..] Neērti, ļoti neērti Briedis un Laukinaitis jutās biedru tiesas sēdē.”

Iznāk, ka makšķerēdams tu pie zivīm tikt varēji labāk nekā zvejojot, jo nozvejotās bija jāatdod kolhozam.

Tā gandrīz sanāk, lai gan zivis redzēju katru dienu. Tomēr tajā laikā makšķerēju maz. Kad aizbraucu mājās uz Valdemārpili, varbūt tur kaut ko paķēru. Kad beidzu zvejnieka gaitas un sāku strādāt Liepājā par preses fotogrāfu, arī ar copi neaizrāvos. Zināju, ka Liepājas ezerā ir daudz līdaku, bet pats neķēru, lai gan dzīvoju netālu.

Ziemās Liepājā uz ledus nesēdēji? Atceros, kā mēs reiz ar tevi un Juri Robežnieku 90. gadu beigās ap Jaungadu Mazajā Baltezerā vilkām smukus asarus, un tev gāja gandrīz labāk nekā slavenajam copes aprakstniekam.

Ziemā man salst rokas.

Vai tad ziemās peldot un arī savā Liepājas Vāgūzī nenorūdījies? Bija taču periodi, kad to nemaz nekurināji, un, kā no redakcijas skriešus līdz tam aizskrēji, tā uzreiz gultā zem segas, bet no rīta ūdens spainī sasalis…

Bieži jau tādu rītu nebija, bet tomēr bija gan...

Raimonds Pauls tavu Vāgūzi salīdzinājis ar leģendāro Rīgas bāru Skapis, kur tā laika bohēmisti satikās, bet tevi nosaucis par vienu no līderiem visādu ēverģēlību izdomāšanā:

“Atceros savus pirmos braucienus uz Liepāju, kad tika nodibināts Rīgas estrādes orķestris, iepazīšanos ar vietējiem, kas beidzās ar lielām stikla burkām, pildītām ar alkoholu… Mums ar Uldi Briedi un Andžilu Remesu ir daudz ko atcerēties, tā bija jaunība ar visām dullībām. Toreiz remontēja Liepājas vienīgo viesnīcu, un mūsu patīkamākā nodarbošanās bija naktī rāpties pa sastatnēm šņabja meklējumos…”

Man no visiem taviem makšķernieku un nemakšķernieku stāstiem visneticamākais tomēr šķiet stāsts par to, kā tu padomju laikā lielās paģirās, braucot pa mežu, ceļa vidū esot atradis somu ar pilnu polšu...

Tam gadījumam žurnālists Leons Spinga bija liecinieks, viņš arī bija mašīnā. Es, avīzes fotokorespondents, uz Vaiņodi braucu kaut ko bildēt, Leona vecāki dzīvoja Vaiņodē, un es atceļā viņu paņēmu līdzi atvest uz Liepāju. Spingas vecāki uz šķiršanos mūs kārtīgi uzcienāja, šņabīti uzlika galdā un vēl līdzi iedeva. Braucām, bet tas līdzdotais diezgan strauji tukšojās. Tolaik jau šņabis veikalos ne vienmēr bija dabūjams. Spriedām, vai nevajadzētu izlaist caur Durbi, varbūt tur veikalā būs kas aizķēries. “Nē, diez vai tur būs!” Tā spriezdami, braucām pa meža ceļu, te šoferis apstājas – pašā ceļa vidū stāv lētākā soma pasaulē, pilnīga ļermala. Šoferis saka man, lai paņemu to somu un paskatos, kas tur iekšā (soma bija uz ceļa manā pusē). Es teicu, ka neiešu tādu mēslu cilāt. Viņš: “Nu joka pēc paskaties!” Paņēmu. Somā bija vecas, saņurkātas avīzes. Pašķīru tās… johaidī! Kristāldzidrā pudele, neattaisīta, ar visu ļipiņu! Spriedām, ka droši vien kāds braucis ar mopēdu, somu nav kārtīgi piesējis, un tā nokritusi.

Ticamāka šķiet versija, ka dieviņš to tur nolika, zinādams, cik ļoti jums to vajag… Kuri tev ir bijuši aktīvākie makšķerēšanas gadi?

Var gandrīz teikt, ka šajā gadsimtā. Tad esmu gājis forelēs diezgan cītīgi, tās mani vienmēr ir vilinājušas jau kopš Mazirbes laikiem. Arī butes tagad pazvejoju. Kad mana meita Līna vasarās atbrauc no Itālijas, viņa vienmēr grib braukt butēs. Dodamies uz Vaidi, tur ir laba piebraukšana un maz cilvēku. Bušu makšķeres esmu sataisījis trīs gabalas, meitai tik jālūdz āķi uzsiet, pats vairs tik smalki neredzu.

Kāds ir tavs līdakas rekords?

Pieciniece Mēmelē. Savu lielāko zivi esmu turējis netālu no Baikāla. Bijām tur aizbraukuši ar dzejnieku Olafu Gūtmani, sarunājām ar vietējiem medīt pīles Selengas upes grīvā. Delta tur ir simtiem kilometru, bez pavadoņa var nedēļām maldīties. Pīles mēs tur toreiz nedabūjām, bet satikām brakonjerus, kas ar naktsāķiem ķēra stores un vēdzeles. Vēdzeles tur bija lielas, līdz pieci kilogrami, bet stores vēl lielākas. Pēkšņi viens brakonjers man pateica, lai paturu kātu, kuram galā kaut kas pieķēries un stipri dauzās. Tad nu es turēju… Ar savu svaru knapi varēju noturēt. Vietējie sprieda, ka uz 150 kilogramiem tā store varēja būt. Turēju diezgan ilgi, krasta smiltīs ar papēdi iecirtis bedri, lai mani neierauj upē. Beigās tā zivs tomēr norāvās. Mazākas stores tika izvilktas.

Velobraucienā uz Vladivostoku jūs makšķerējāt?

Kaut ko es mēģināju, bet tajos milzīgajos klajumos jau jāzina vietas, citādi tā ir tikai laika tērēšana, bet mums katra minūte bija dārga.

Liepājā tu dzīvoji laikā, kad tur vakaros padomju robežsargi uzara pludmali, lai redz spiegu pēdas, bet, kopš robežas ir vaļā, esi daudz kur paceļojis un, kā liecina tavas fotogrāfijas, ņēmis līdzi gan fotoaparātu, gan makšķerrīkus.

Visur, kur braucu, ar mormišku mēģinu pakacēt kādu smuku zivtiņu. Vissmukākā ir Pikaso zivtiņa Rhinecanthus aculeatus. Es tādu diezgan palielu esmu izvilcis Maurīcijā. Ātri uzkāru palmas zarā, nofotografēju un laidu atpakaļ.

Vēlāk tajā pašā reizē Maurīcijā gāju peldēties lielā lagūnā, kurā ilgi jābrien, kamēr tiek pie dziļuma. Nopeldējos, bridu krastā, te dzidrajā ūdenī pamanīju tādu kā ūdensvada caurulīti. Kā liels kārtības mīļotājs nolēmu to nest krastā. Paņēmu, izkratīju dubļus un pieliku pie acs, lai pārliecinātos, ka vidus ir tukšs. Jau cēlu caurulīti nost no acs, kad pamanīju, ka tajā kaut kas pulsē. Nevarēju saprast, kas tas ir, sāku kratīt ārā. Kratīju, kratīju, līdz parādījās pulsētājs. Maza Pikaso zivtiņa! Tā tur bija iesprūdusi. Man bija tik liels prieks, ka biju ieskatījies caurulē un viņu palaidis brīvībā! Gandrīz gavilēju!

@Egīls_Zirnis