Gatavojamies zemledus copei

Viens otrs jau paspējis šosezon pabūt uz ledus. Bet tādi laimīgie noteikti uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, turklāt pārējie tos gan jau neuzskata par īpaši gudriem.

Taču, ko lai dara, ja vilinājums tik milzīgs, ka naktī nevar gulēt un, kā piever acis, tā rādās mazmakšķerītes sardziņš, kam nemitīgi ir nosliece uz agresīvu kustību... Traks var palikt, taču šoreiz runāsim ne par copi, bet par ziemas inventāru.

Putuplasta makšķerītes

Ja trāpīsies būt kādā Rīgas copes lietu lielveikalā, noteikti ieraudzīsiet milzīgu klāstu ziemas makšķerīšu un pie sevis vien novaidēsieties — kā te var ko izvēlēties? Patiesībā no visa raibā piedāvājuma labākajā gadījumā perfekti strādās kādas piecas līdz astoņas makšķerītes. Tie, kas jau aplauzušies un līdz ar to iekrājuši pietiekamu pieredzi, vismaz uz ziemas inventāru būs ļoti konservatīvi un pērkot arsenālu atjaunos jau pēc pārbaudītām receptēm.

Ir dažas lietas, par kurām 40 makšķernieka gadu laikā esmu pārliecinājies vairākkārt, un tagad atliek vien iegādāties pareizo preci. Pirmkārt, neviena ziemas makšķerīte, kas domāta copei ar mormišku, nav perfekta savā konstrukcijā. Varbūt esmu pārāk piekasīgs, taču nākas pārtaisīt jebkuru. Pat man kā copes veikala īpašniekam un preču sagādniekam, kaut arī ir visplašākās iespējas “izlasīt” to labāko preci.

Ļoti populāras ir tā saucamās balalaikas tipa makšķerītes. Patīkamas rokai, jo ir no putuplasta, un tātad “siltas”. Taču ir kāda nelaime — gandrīz visām ļoti slikti griežas spolītes. Tad jāņem palīgos smalks smilšpapīrs un kāda aromātiskā eļļa, piemēram, ķimeņu, kaņepju vai krabju. Ar to iesmērējam spolīti un vietu, pa kuru tā griežas. Kādu laiku kalpos.

Visām putuplasta makšķerītēm ir vēl viena vājā vieta — spolītes skrūve, kam ļoti bieži gadās izlūst no savas vietas. Taču šīm makšķerītēm parasti ir ļoti pateicīga cena un visbiežāk nāk līdzi arī “kājiņas” un rezerves spicīte.

Ja makšķerējat lielā dziļumā un nākas uz ledus izklāt lielu auklas daudzumu, lai tā nesapītos (sevišķi vējainā laikā), makšķerīti vienkārši “izmetam”. Putuplasta tad arī ir tās copenītes, ar kurām tā var darīt.

Plastmasas copenes

Šīm ļoti reti gadās problēmas ar spolītes griešanu. Lielā salā nereti, iemestas sniegā, tās pamanās nedaudz apsalt, taču, viegli pasitot pa zābaku vai plaukstu, viss nostājas darba kārtībā.

Sliktāk ir, kad uz ledus nav sniega ledus un dziļums sasniedz vairākus metrus. Tad situācija prasa (kā iepriekš rakstīju), lai izvilktā aukla tiktu maksimāli iztaisnota, un parasti tas notiek tā, ka pirmos pāris metrus paturam rokās un tad makšķerīti lidinām pa gaisu, turklāt maksimāli ātrā tempā turpinām vilkt auklu. Šādā veidā plastmasas copenīte aizlido diezgan tālu, un, ja tas viss notiek uz plika ledus, bieži gadās, ka tāds lidojums tai ir pēdējais... Šāda rīcība gan biežāk skar sporta makšķerniekus, jo viņiem jāstrādā ļoti ātri un katra sekunde ir dārga. Bieži gadās, ka pēc trīs stundu mačiem kāds kādam zaudējis tikai pāris gramu no kopējā svara, un tad tu atceries, ka, lūk, tur vienā mirklī pažēloji makšķerīti, nometi turpat blakus, bet izvilktā aukliņa sapinās.

Sevišķi tas attiecināms uz fluorkarbona auklām, kas ir it kā ātrāk grimstošas, zivīm mazāk saredzamas, taču vējainā laikā pinas un pielīp pie rokām un drēbēm uz nebēdu. Tās ir arī mazāk izturīgas uz mezgliem vai cilpām. Tam gan ir zibenīgs atrisinājums, jo katram sporta makšķerniekam, kā minimums, ekipējumā ir vismaz ap divdesmit gatavu rezerves makšķerīšu, taču vienalga zaudētas dārgas sekundes.

Ar korķa rokturi

Makšķeres ar korķa rokturi ir ļoti patīkamas rokai, jo dod siltuma efektu. Pērkot veikalā, jāizmēģina spolītes darbība. Ļoti daudzām ziemas makšķerītēm bremžu sistēma izvietota ārpusē. Līdz ar to jābūt uzmanīgam arī šajā ziņā, savukārt manis pieminētajām parasti šī sistēma ir spolītes iekšpusē un līdz ar to vairāk pasargātas pret fizisku deformāciju.

Žibulēšanai domātās

Katram kārtīgam ziemas makšķerniekam copes kastē noteikti ir vismaz viena vai divas mazmakšķerītes, kas paredzētas žibulēšanai. Es parasti uz copi ņemu divas. Viena aprīkota ar 0,25 milimetru aukliņu un tievu volframa pavadiņu, kas domāta līdakām, bet uz otras uztīta 0,14 milimetru aukliņa bez pavadiņas, un tā paredzēta asaru medībām.

Kā likums, izmantoju teleskopiskos kātiņus. Tos var kompakti sabīdīt kopā, līdz ar to aizņemot maz vietas, jo man kā sporta makšķerniekam vienmēr līdzi ir ap 25 copenītēm.

Plēves maisā ap vēderu

Kāds varbūt jautās, kur tās visas tiek bāztas. Sacensību laikā tās atrodas īpaši šim daudzumam paredzētā un ar nodalījumiem sašūtā plēves maisā zem kostīma ap vēderu. Parastā copē visas makšķerītes glabājas speciāli sagatavotos nodalījumos kastē, kam par pamatu ņemta plastmasas kastīte ar šauriem norobežojumiem. Augšpusē izveidota miniatūra atvilktnīte, kur glabājas dažādi sīkumi, bet kastes sānos no brezenta izveidotas divas paplatas kabatas termosam un “zacenei”.

Auklas jātestē

Runājot par auklām, jāteic, ka arī šogad daudzas ražotājfirmas sagādājušas jaunumus. Cik šīs auklas ir labas, to varam testēt tikai uz pirmā ledus, un, ja pārdevējs veikalā sola, ka, lūk, šī ir tā labākā, kāda vien Latvijas tirgū pašreiz sameklējama, nepakautrējieties un pajautājiet, kur viņš to testējis un tieši ar ko šī aukla labāka par kādu citu. Varbūt pēc viņa atbildes jums radīsies vēlēšanās dziļdomīgi pasmaidīt un nedaudz nogaidīt.

Visiem ne asakas un aši gatavojamies ziemai. Kā sola sinoptiķi, tā pie mums gaidāma pavisam drīz, bet dzīvosim — redzēsim.