Džigojam Daugavas augštecē

Kad top šis raksts, aiz loga svilpo vējš, ir drūmi apmākušās debesis un lietus lāses tikai sev saprotamā ritmā sitas pret rūtīm. Ir laiks sen gaidītai rudens džigošanai Daugavā.

Raksta mērķis ir apskatīt dažas nianses ķeršanai ar džigu un dažām no šīs tehnikas atvasinātām metodēm tieši dzīvā upē ar sarežģītu raksturu, kā arī nedaudz parunāt par pašu upi un tās dzīvi rudens pusē. Uzskatu, ka šis raksts būs interesants gan daudziem, kam ir vienalga, cik tālu jābrauc pēc kārotās zivs, gan arī tiem, kas lūko pēc kā jauna, grib apgūt terra incognita* un ielikt to savā copes kartē.

Tā nu ir sanācis, ka manas makšķernieka gaitas aizsākās tepat Latgalē, kur pēc daudziem Daugavas lokiem pa plašo senleju upe kartē uzņem taisnāku virzienu un nes savus ūdeņus ZR virzienā, uz Rīgas līča pusi. Pēc Daugavas man ir sanācis ar spiningu padzīvoties arī pa Gauju un Salacas augšteci, kā arī Rīgas akvatorijā un Jūrmalā paspiningot Buļļupes un Lielupes ūdeņos. Tomēr manai sirdij vismīļākā no visām lielajām un mazajām upēm un upītēm ir tieši Daugava no Pļaviņām līdz pat robežai ar Baltkrieviju.

Ir tai savdabīgs šerps raksturs, kas daudzreiz, sevišķi pirmsākumos, man licis vilties savās makšķernieka spējās. Piemēram, reizēs, kad, ķerot no krasta, dzelmē gadījies atstāt daudz jo daudz iekrāto Kuusamo šūpiņu vai noraut mīļāko rotiņu, ar kuru no bedres kants izvilināts 17 kilogramus smags sazāns. Tomēr… Daugava joprojām man dāvā brīnuma izjūtu, kad emocijas no godam uz ūdeņiem pavadītas dienas vēl ilgi sejai liek savilkties smaidā.

Kā ķeru?

Katram īstam makšķerniekam laika gaitā izveidojas sava zināšanu krātuve, kā un kādu zivi iegūt. Daugavā ir iespējams izmantot visās saldūdens tehnikas. Gan džerkot, gan trolingot, gan vicināt mušiņmakšķeri, gan arī vērot fīdera spici, gan pludiņa slīdēšanu lejup pa straumi. Šajā rakstā es izceļu savu mīļāko un nereti veiksmīgāko džiga tehniku un tā atvasinājumus, darbojoties tieši lielā rudens upē. Dalīšos savā personīgajā pieredzē un pārdomās par efektīgu copi tieši straumē, bieži vien sarežģītos apstākļos.

Jāsaka uzreiz – ja nav notikusi kāda kataklizma un lietus nelīst nedēļu no vietas, tad es ņemu līdzi gan 3–16 g vieglā džiga, gan arī 1–7 g mikrodžiga kātiņu. Ja nu tomēr līmenis ir uzskrējis augšā vai arī ķeru lielākā dziļumā Pļaviņu apkaimē, izvēlos smagāku džiga kātu ar testu 8–30 g. Blanku nosaukumus neminēšu, šajā rakstā nav tāds mērķis.

Mikrodžiga kātiņam 1500. izmēra spolīte pēc Shimano klasifikācijas, 3–16 g – 2500., smagākam – 3000.

Auklu tinu tikai 4 dzīslu pīto. Pirmsākumos gāju ar 8 dzīslu, tomēr Daugavas grunts ir ļoti cieta – akmeņi, gliemeži, zari, smiltis, līdz ar to abrazīva ietekme ļoti saīsina smalkāka dzīslojuma auklas mūžu, sevišķi bedrēs uz asām kantīm un Pļaviņu dolomīta dziļumos.

Par diametru: mikrodžigam – #0.6 pēc japāņiem, vieglajam džigam – #1.0, smagajam – #1.2. Tievākas nelieku, jo sūrajos Daugavas ūdeņos ar diegiem nav aršanas! Papildus tam mikrodžigam sienu ar mezglu 0,18 mm, vieglajam džigam – 0,22 mm un smagajam – 0,3 mm 0,4–0,7 m garu fluo pavadiņu ar sakabi vai karabīni galā. Karabīnes izmērs variējas, protams, vieglākajam testam lieku mazākās, lielākajām – lielākas vismaz ar 10–15 kg izturību.

Sākums vienmēr ir tāds, tomēr ļoti atkarīgs tieši no līdaku aktivitātes. Ja šī suga izvēlētajā dienā ir aktīva un kāri klūp virsū arī mazajiem mānekļiem, nekas cits neatliek, kā pie fluo pavadas pielikt klāt smalku volframa pavadiņu, lai velti nezaudētu mānekļus un arī netraumētu zivis ar pīrsingu.

Izmantoju gan džiggalvas, gan ausaiņus ar treilerāķiem. No 3 līdz 27 gramiem – tas ir ierastais diapazons, kurā var atrast piemērotāko variantu tik ļoti atšķirīgajiem apstākļiem izvēlētajā posmā. Ir vietas, kur ar visu straumi mierīgi plivināsi 5–6 gramus ar 2 collu mānekli 2,5 metros, bet 15 metrus lejāk tajā pašā dziļumā nepietiks pat 10–12 gramu ar 2,4 LJ Tiogu, jo sākas pakāpiens, grunts ceļas uz augšu uz akmeņainu sēri, bet straume daudzkārt paātrinās.

Džigojot pārsvarā izmantoju: mikrodžigam – 1,5–2,4 collu gumijas, vieglajam džigam – 2,5–3,5, smagajam – 3,5–6 collas. Lielāki mānekļi straumes dēļ jāslīcina ar smagākām bumbām, un tam nav praktiskas nepieciešamības. Trofejas izmēri straumē bieži vien uzklūp 3–3,5 collu mānekļiem.

Lietoju dažādu krāsu un ražotāju tvisterus un gumijzivis zaļā, brūnā, melnā un zilā tonī ar spīdīgiem sāniem. Slaidai formai, manuprāt, ir priekšrocība pret pličveidīgajiem, platajiem gumijas izstrādājumiem. Tāpat rezultativitātes ziņā rievotie mānekļi bieži vien apsteidz gludos.

Džiga soļi man ļoti variējas, protams, sākts tiek ar klasisko, tomēr bieži vien nostrādā lēna pavilkšana. Es to saucu par slēpšanos, kad, uzmetot tuvāk zālēm, nevis paātrinu soli, bet otrādi – skrāpējot ļauju māneklim lēni nobraukt pa kanti uz leju un nostāties straumē. Tur tad arī darbību var paātrināt, un apjukušajam asarim vai līdakai nervi neiztur, un – uzreiz seko kampiens! Straume ļauj spēlēties ar vadīšanas tempu, horizontu un soļa garumu.

Plēsoņu diēta ļoti variē atkarībā no vietas, un mānekļu daudzums, ko pamainu pat pa īso rudens dienu, var būt tiešām iespaidīgs.

Otvodnoj povodok es parasti taisu ar 0,25 mm fluo pavadu 1,10–1,20 m garumā, kurai galā vienmēr ir smalka volframa pavadiņa. Svaram pavadu lieku 0,30 mm monofilo auklu 40–50 cm garumā, jo svari, arī garenie dropšota svari, solī pa straumei mēdz aizslīdēt kādā akmeņu krāvumā un palikt tur uz mūžu mūžiem. Gara pavadiņa palielā atstatumā no grunts ir ļoti efektīga rudenī uz nelielu līdaku līdz 3 kg un asari. Pie pītās auklas tad piestiprinu palielu karabīni ar griezuli, pavadiņai ar mānekli ir tikai griezulis, svaram – arī karabīne ar griezuli. To visu saliekot, nekas man nepinas, un varu veiksmīgi ķert pasīvu zivi arī stiprā straumē.

Parasts treilerāķis galā. Izmantoju tvisterus līdz 3,5 collām. Pēdējos gados favorīts ir dažādu krāsu Keitech Mad Wag un tā pakaļdarinājumi. Acīmredzot tas atgādina minētos vardulēnus un ņurņikus un ir viens no rezultatīvākajiem mānekļiem uz otvodnoj povodok tieši Daugavā – vismaz man. Tāpat neslikti sevi parāda arī pašmāju LJ Ballist 2,4–3,3 izmērā.

Ar šo sistēmu es arī soļoju dažādi – šad tad uzliekot vieglāku svaru, nekā vajag. Tad ir ilgāka grimšanas pauze, garā pavada ilgāk plivinās virs grunts, un tas reizēm ir noteicošais, lai izprovocētu zivi uz copi. Ātrumu var variēt – citreiz ātrāk, piemēram, tuvāk krastam, citreiz lēnāk, jau tuvāk pie laivas. Tāpat pauzē var pakratīt spininga galu, pavicināt turp-atpakaļ, lai pavadas galā sanāk drebelīga spēle. Atvada upē vienmēr ir perspektīva un vēlā rudenī sagādās tev ne vienu vien pārsteigumu!

Uz dropšota lieku 0,36–0,4 mm fluo, pavadas garums – līdz metram, dropšota svins līdz 30 gramiem – atkarībā no straumes. Visbiežāk sanāk strādāt ar 18–26 gramiem. Ja ir ļoti augsts līmenis un stipra straume, tad no dropšota, tomēr bieži vien atsakos buras dēļ, kas veidojas, soļojot ar to pa straumi uz leju.

Mānekļi – parasti dažādi slagi līdz 5 collām garumā. Krāsas katram savas, tomēr augštecē ļoti labi strādā mašīneļļa, zila, violeta, brūna un zaļa.

Sistēmu var mest gan uz leju pa straumi, gan paralēli tai un, ja svars ļauj, tad vilkt klāt, ļaujot slīdēt. Strādās gan lēna izspēle, gan arī ātra, asa vadīšana: zivīm, kas mīt stiprā straumē, muskulatūra arī aukstā ūdenī ļauj izdarīt iespaidīgus skrējienus un ieknābt tā, ka dūša saiet papēžos, bet kāts izlido no rokām.

Runājot par splitšotu – šo paveidu esmu atstājis novārtā. Lai arī veiksmīgi ķēru asarus un uz garās pavadiņas pat sapalu, tomēr pavedienveida aļģes un gruži ap svariņu un auklu aplīp biežāk un biezāk, un īsā laikaposmā dzelmē esmu atstājis vairākas sistēmas, tāpēc no šī copes paņēmiena ātri atteicos. Iespējams, kādam tāda sistēma strādā un ir pat favorīte.

Džigrigs un Tokijas sistēma. Gan oļainajos, akmeņainos posmos, gan dūņainos līčos rezultatīvi var copēt, arī pārveidojot džigu par džigrigu un Tokijas sistēmu. Bieži vien zivju reakcija uz šādu mānekļa pasniegšanu ir daudzreiz aktīvāka nekā uz klasisko džigu vai ausaiņa piedāvāšanu zem ūdens.

Kur ķeru?

Ja strādā neizpētītā posmā, eholote būs vajadzīga vienmēr – gan gultnes reljefa un konfigurācijas saprašanai, gan arī paša drošības labad. Tas tāpēc, lai, pamainot enkurvietu, piemēram, neuzskrietu uz nez no kurienes uzradušos milzu akmeni Volkswagen Beetle izmērā, kas augstā ūdens līmeņa un viļņu dēļ duļķainā ūdenī nebūs redzams virs ūdens.

Protams, ir jāizvēlas bedres un jāapstrādā to ieeja un izeja, kāds pampaks (pumpa, grunts pacēlums) un akmeņu grēda, sēre iekš tās, krasts un dziļuma kante utt. Taisnākos posmos var droši sākt enkuroties straumē un, atrodot krasta kanti, apstrādāt to no krasta zālēm 180 grādu leņķī līdz pat fārvateram.

Ir upē gari, taisni posmi ar dziļumu līdz 2,5–4 metri, kas nav kompaktas bedres, bet drīzāk gravas, kas izceļas uz apkārtējā reljefa. Potenciāli aiz jebkura akmens uz gultnes var stāvēt zivs vai pat vairākas. Taču no pirmā skatiena eholotē var arī nenojaust, ka šādā vietā stāv izsalkušu asaru bariņš vai tuvu viena otrai saspiedušās trīs četras 2–3 kilogramus smagas līdakas vai pat zandarti. Tādās gravās ir gadījies īsā laikā salasīt līdaku normu un klāt vēl vairākus asarus no vienas enkurvietas.

Ja laiks ir mierīgāks, vizuāli var saprast, kur lēnāka krasta straumīte mijas ar pamatstraumi – tur noteikti apakšā ir kants un līdz ar to – zivis. Rudenī upē man reti gadījies redzēt līdakas atklāti medījam virspusē netālu no krasta zālēm, tas drīzāk ir sapalu un ālantu uznāciens.

Izpētot piebraukšanu un pastudējot kartes (arī internetā var atrast dziļumu kartes Daugavas posmiem virs Pļaviņām), var sastādīt brauciena plānu – uz bedrēm, vai uz gravām, vai uz sērēm.

Ko ķeru?

Daugavā zivju netrūkst, upe ir dzīva, un tajā mīt daudzas sugas, kas noķeramas ar džigu un no tā atvasinātām tehnikām. Straumē mītošās zivis cīnoties vienmēr dod adrenalīnu. Cik man pašam vai pāriniekam nav gadījies vilkt 2–3 kilo zivi un skaļi teikt, ka galā ir kas riktīgi labs! Sugas, uz kurām rudenī liktu akcentu, būtu klasiskās divas.

Asaris. To ir daudz un dažādu izmēru. Reti, tomēr ir dienas, kad šķiet, ka tie ir noķerami visur. Gan pie zālēm metra dziļumā, gan 7 metru bedrē, gan aiz akmens straujtecē, noplukušu ūdenszāļu malās. Asaru lielums pa dažādām vietām variē, bet parasti piesakās līdz 300 gramiem. Tomēr atsaucīgi var būt arī virs puskilo un līdz pat kilo strīpaiņi (tie gan ir retums) ar īpaši cietām zvīņām, ko nesalīdzināsi ar ezeros izvilktajiem.

Līdaka. To ir samērā daudz, un vidējais izmērs priecē. Nav retums, ka, medījot asarīšus ar vieglo džigu vai mikrodžigu, uzsēžas lustīga pieciniece. Tad jau viss atkarīgs no veiksmes, jo pret straumi tādu novaldīt ir ļoti grūti un ar visu piestrādāšanu ar bremzi ar kāta resursu ne vienmēr būs gana. Lielās līdakas nav nekāds retums.

Piezveja – te nu sākas pats interesantākais. Noķert un regulāri var pilnīgi jebko! Vienreiz ar draugu lomā saskaitījām: karaliskais ap 70 g smagais ķīsis, trīs meženes uz 40 cm (protams, atlaistas), rauda uz 300 g, ālants uz kilo, breksis uz 1,5 kilogramu, līdakas, asari, zandarts uz 46 cm. Regulāri trāpās ālanti un sapali, bet meženes, var teikt, pat diezgan bieži – tur, kur sagājušas ziemot.

Sams. Citreiz var pat paveikties iecirst džigu sama mutes kaulā vai sānā, un piedzīvojums uz ilgāku laiku var sākties! Pašam vēlākā sama cope ir bijusi pašās oktobra beigās 4 m dziļā bedrē ar īpaši strauju straumi. Toreiz sama kungs stingri ietesa pa kātu, un tam sekoja lēna, bet pārliecinoša spiešana lejup. Taču es ar piecirtienu necaursitu žokli, un pēc dažu sekunžu turēšanas uz vietas aukla atslāba, un nāca vilšanās. Izvilku 22 gramu džiga galvu ar palielu tvisteri un uzmanīgi nopētīju to – ieraudzīju, ka tā ir nošvīkāta un ar sama zobiņiem uzspodrināta kā ar metāla birsti.

Turpat pirms pāris gadiem, arī oktobrī, man palaimējās uz otvodnoj povodok uz iepriekš aprakstīto Keitech Mad Wag apmēram piecinieku pacelt līdz pašai virsmai un apskatīt. Bet atkal acīmredzot āķis neieķērās, kā nākas, un pēc vēl vienas lēnīgas galvas kustības viņš atbrīvojās. Līdzīgi bija ar ālantu tai pašā dienā nedaudz zemāk pa straumi, tomēr savus 11 asarus līdz 550 gramiem stundas laikā no viena punkta nocelt sanāca… Paziņām sami, pa godīgo mutē pakampjot džigu, pāris reizes ir trāpījušies pat uz Ziemassvētkiem.

Zandarts. Tie trāpās, dažās vietās pat regulāri, bet mērķtiecīgi tos ķert esmu iemācījies tuvāk Pļaviņām. Ir bedres netālu no manas dzīvesvietas, zemāk pa straumi no Daugavpils, kur zinātāji, arī mani draugi, tikuši pie zandartiem 3 līdz 8 kilo vērtē. Pašam man tepat lielākais ir līdz pusotram kilogramam vien. Jāsaka arī, ka tie šajā pusē mēdz pieteikties pavisam negaidīti vietās, kur ir līdz 2 metru dziļums.

Breksis. Tie līdz pat 4–4,5 kilogramiem trāpās uz mikrodžiga un arī līdz 3,5 collu gumijām. Lielie, protams, retāk, bet tādi svarā uz 1,2–2,8 kg piesakās ik gadu.

Citas sugas. Tāpat arī var gadīties tikt pie pliča, raudas, ķīša, retu reizi arī pie sazāna, līņa un karūsas.

Potenciāls noķert kādu interesantu īpatni ir katrreiz, un tas turpinās līdz regulārām salnām, kad jau jūtama ziemas elpa un tā vien liekas, ka tūlīt uzsals ledus.

Protams, kādu daļu zivju es paturu ēšanai. Rīvmaizē panēts un tempurā miltos cepts upes asaris ir reti garšīga padarīšana – uz šādiem kraukšķiem man neviens divreiz nav jāaicina. Kas to pagaršojis, neatteiksies nekad!

Nobeigums

Tāds nu arī būtu mans kopsavilkums par copi no personīgās pieredzes. Protams, var ķert, arī tvičojot voblerus, ar rotiņiem un šūpiņiem utt., ko daudzi dara un dažreiz arī es. Taču tā jau ir tēma atsevišķam rakstam, jo nianšu kā vienmēr ir ļoti daudz.

Es ļoti ceru, ka šis ieskats manā copes ikdienā šajā rudenī liks tev pārskatīt savu copes inventāru, izvirzīt sev mērķi un atklāt jaunas izjūtas un prieku par nezināmu ūdenstilpi. Tur, kur var gadīties gan mūža zivs, gan pārsteiguma loms, gan vienkārši feini pavadīta skaista diena; tur, kur, iespējams, nesastapsi nevienu cilvēku, kur tevi vēros stirnas, lapsas, zaķi, šurpu-turpu pa debesu jumu laidīsies baltie gārņi, gulbji, dzērves un kovārņu bandas. Koki rudens krāsu uzvalkā priecēs acis, un eļļains atspīdums no lielās upes virsmas liks sirdij līksmot par piedzīvoto brīnumu! Šeit jūt to dabas elpu. Ja paveiksies, sajutīsi arī tu!

* Nezināma zeme (no itāļu valodas).