Daugavas vēdzele

Pagāja kāds brīdis, iezvanījās zvaniņš, un – tavu brīnumu – bērnībā redzētā raibā skaistule ap puskilo svarā bija galā. Šī cope bija pirms daudziem gadiem, bet tas āķis lūpā man ir joprojām. Jo tādu tango, kādā iegriež vēdzele, nepiedzīvot ne ar vienu citu zivi...

Spilgti atceros, kā, mazs būdams, reiz agrā rītā izbrīnīts skatījos uz nesaprotamu, glumu zivi, kas atgādināja samu, bet nebija sams. Tētis vēlā rudenī bija atbraucis mājās pēc nakts copes un ielicis lomu virtuves izlietnē. Nākamā sastapšanās ar šo zivi man bija pusaudža gados, kad, jau es pats būdams kaislīgs makšķernieks, kādā Copes Lietu numurā 90. gadu beigās vai 2000. gadu sākumā izlasīju rakstu par vēdzeļu copi. Autora vārdu neatceros un raksta saturu arī ne, bet tās izjūtas, ka bez asarīšiem, raudiņām, breksēniem un līdaciņām ar samiem vēl ir zivs, kuru neesmu noķēris, lika iekšēji briest šim notikumam nākotnē.

Tad nāca jaunība, un beidzot pieaudzis nonācu Salacas augšteces krastos, Vecatē. Reiz sadūšojos, saraku mēslu sliekas, paņēmu pludiņmakšķeri un pāris spiningus, pārtaisītus par gruntenēm, un kādā novembra vakarā devos pastaigā uz upi. Grāvī pie Jaunates saķēru dažus baltos sapalus un pie grāvja ietekas upē sametu iekšā vienu āķi ar slieku pušķi, bet otru – ar mazo balto sapalu galā. Pagāja kāds brīdis, zvaniņš iezvanījās, un – tavu brīnumu – bērnībā redzētā raibā skaistule vēdzele ap puskilo svarā bija galā. Āķis lūpā…

Dzīves līkloči atveda mani atpakaļ Daugavas krastos, un šeit es atsāku meklēt iespēju noķert šo teiksmaino zivi. Tas izdevās. Un varu droši teikt, ka čujs, ņuhs un poņa uz šo sugu man ir uz mūžu mūžiem. Šīs zivs dēļ esmu gatavs nolikt spiningu malā, nekrāmēt laivu, bet izlīst krastā, uzsliet telti, iekurināt ugunskuru un negulēt visu garo rudens un šad tad arī ziemas nakti.

Šis apraksts ir veltīts vēdzeļu copei Daugavas augštecē.

Kliedējam mītus

Ugunskurs. Cik ir kurts krastā ar atspīdumu uz ūdens, īpaši zivju aktivitāti tas neietekmē. Pretējais drīzāk ir mūsu galvā kā tāds stereotips izveidojies. Mēs tagad ugunskuru ierīkojam tuvāk nometnei.

Pilnmēness – tāpat. Daudz jo daudz reižu ir braukts un labi copēts tieši pilnmēnesī, dzidrā kā bērna asara, naktī ar stipru salnu.

Slikts laiks. Daudzreiz zivis lieliski ir ķērušās labā, nosacīti siltā, mierīgā laikā, nevis lietainā vai vētrainā dienā un vēl ar sniegputeni.

Tumšais laiks. Starp citu, arī tam, ka vēdzeles piesakās tikai tumšajā laikā, nepiekritīšu. Daudzreiz tās ir izvilktas, jau ierīkojot nometni, ap trijiem dienā, kad vēl ir gaišs.

Par āķiem. Pāris izvilktie palielie eksemplāri ar norūsējušiem un gandrīz jau izkritušiem āķiem iekšā liek saprast, ka aukstajā ūdenī šī suga tiek galā ar šādu traumu un turpina baroties. Ja uzsēžas zemmērs, saudzīgi to atbrīvoju un palaižu. Ja nesanāk, tad nogriežu auklu, atstājot āķi rīklē.

Citi aspekti

Ir daudz ceļu, kas ved pie foršām vietām upes krastā, tomēr, tā kā tas ir nevis asfalts, bet dubļi, tad, meklējot piebraucamos ceļus pie Daugavas, jābūt uzmanīgam. Ieteiktu jau laikus visu izpētīt, lai īstajā copes pasākumā, kad būtu jābūt labam garīgajam, pēkšņi tumsā nebūtu jāiet 3–4 kilometri līdz tuvākajai mājai pēc traktora, kas tevi izvilktu no dubļu gūsta…

Der apģērbties tā siltāk – termoveļa, visi trīs slāņi, labs kombinezons vai ūdens necaurlaidīga materiāla bikses, jaka ar kapuci un silta cepure galvā, kājās – zābaki.

Vieta – nometne. Ja braucu uz dažām stundām, tad līdzi paņemu tikai minimumu: āķus, auklas, ēsmas, rīkus, siltu dzērienu un kaut ko uzkost. Tomēr, ja pasākums paredzēts ar nakšņošanu, mantu saraksts trīskāršojas. Jo tas taču ir piedzīvojums!

Mūsdienās ir iespēja izvēlēties dažādas teltis ar dažādu komforta līmeni. Man ir divas: viena paredzēta atpūtai ar ģimeni, otra ir vienkārša, divvietīga, no lētā gala tieši samu un vēdzeļu makšķerēšanas izbraucieniem. Tur var ērti salikt mantas, lai paglābtu no lietus un mitruma, ielikt guļammaisu, jogas tepiķīti, ēdamos produktus utt. Noderēs arī lētā gala tents, ko uzstiept virs galvas un papildus aizsargāt telti no mitruma.

Ieteicams arī dvielis vai lupata, lai notīrītu gļotas pēc noķertajām zivīm, jo aktīvas copes laikā katru reizi skalot rokas dzestrā ūdenī nav īpaši patīkami. Līdzi ir cirvītis, sērkociņi, degmaisījums, lai upes krastā tam piemērotā vietā iekurtu omulīgu ugunskuru. Ir krēsliņš ērtai pasēdēšanai. Tāpat arī trauki ēdamā pagatavošanai, jo zem atklātas debess dūms un svaigs gaiss maģiskā veidā uz uguns pagatavotam ēdienam piešķir sesto, septīto un citas garšas.

Neaizmirsti maisiņus, kur salikt atkritumus un savākt arī citu rukšu atstāto, lai ir patīkami atgriezties šajā vietā arī turpmāk.

Par vēdzeļu sugu

Vēdzele ir saldūdens zivs, ko mēdz saukt arī par saldūdens mencu. Tā sastopama daudzās upēs un ezeros, parasti caurtekošos, tāpat arī jūras piekrastē. Aizaugušos, dūņainos ūdeņos bez iztekām, ietekām parasti tā nedzīvo.

Aktīva vēdzele kļūst līdz ar rudens atnākšanu, kad ūdens ir vēss, zem 10°C. Lielākā aktivitāte vērojama novembra beigās, decembra sākumā līdz jaunajam gadam. Pēc tam copes intensitāte krītas un pie normas pēc nārsta tikt tomēr būs grūtāk. Pēc dažiem vasarā izņēmuma kārtā noķertiem eksemplāriem var saprast, ka karsto laiku pārlaiž avotainās, dziļās bedrēs. Tomēr zems līmenis un karstums dara savu, un, piemēram, 2010. gadā peldam garām pa straumi gadījās redzēt dažus beigtus eksemplārus virs kilo svarā…

Vēdzeles trāpās dažāda izmēra, gan 20 cm garas šņorītes, gan smuki eksemplāri. No jūras upēs ienākušajām vēdzelēm svars parasti ir lielāks nekā iekšējos ūdeņos sastopamajām māsām. Latvijas rekords, ja tic LMSF lapas informācijai, ir Bārtā 2008. gadā izvilktais 5,5 kg smagais eksemplārs. Jāsaka, ka pēdējos gados vēdzeļu vidējais izmērs ir palielinājies. Protams, tādi eksemplāri kā Skandināvijā un Krievijas plašumos pie mums nedzīvo, tomēr solīds loms ar 4–5 vēdzelēm līdz 700–800 gramiem nav nekāds retums.

Mutē tām ir smalki zobiņi, viens tausteklis uz zoda, garena muguras spura. Ķermenis garens, raibs, olīvzaļš, brūns, tumši brūns, ar plankumiem, rakstiem, bet var būt arī vienā tonī. Tāpat Daugavā ir trāpījušās interesantas gaišzilas vēdzeles, kā saka mans draugs Uldis, arī kaislīgs vēdzeļu ķērājs, – Ziemassvētku vēdzeles, jo tādas parādās uz to laiku un pēc Jaungada ātri vien pazūd.

Vairojas šī suga janvārī–martā. Smukas ir gadījies noķert līdz 10. janvārim – tām puncī bija atlikuši tik daži neiznērsti ikrīši, tātad nārsts jau bija galā. Nosacīti siltajā 2020. gada ziemā bez sniega un ledus vēdzeles veiksmīgi ķēru līdz martam, bet pēc tam pievērsos pavasara asaru džigošanai.

Vēdzele ir plēsoņa, pārtiek no visa kā, kuņģu sekcija daudzu gadu garumā ir parādījusi, cik plaša ir tās ēdienkarte. Pārtiek viņa gan no zivīm, gan no bezmugurkaulniekiem. Punčos esmu atradis gan spāru kāpurus, gan ņurņikus, gan dažādas sliekas, gan maksteņu kāpurus, gan krupjus, gan vardes, gan vēžus, gan gliemežu un daudzu zivju sugu mazuļu atliekas.

Copēšanas process ir interesants, vēdzele ir untumaina, bet gadiem ilgie novērojumi ļauj tikt pie loma jebkuros apstākļos. Ķeršana var ilgt visu nakti, var sanākt pat ij nepagulēt. Taču var būt arī otrādi – īsi viļņveida uznācieni, kad paķer uz abām gruntenēm, izvelc vienu divas, un tad atkal seko klusums stundas garumā un vairāk. Man bijis tā, ka 9–10 vakarā aizbraucu mājās bez copes (parasti pirmajās reizēs novembra vidū un beigās), bet čoms no otra krasta nākamajā dienā paziņo, ka pirmo izvilcis pēc 11 vakarā un normu salasījis līdz vieniem naktī. Šajā ziņā sistēmas nav.

Gastronomiskās īpašības šai sugai ir lieliskas, un īpaši jāpiemin akniņas. Taču garša būs lieliska jebkurā veidā, maiga, ar niansētu pēcgaršu un, kas nav mazsvarīgi, praktiski bez asakām.

Bet nu ir pienācis laiks parunāt, kā pie vēdzelēm tiek.

Kā tas viss notiek?

Vēdzele ir migrējoša zivs, kas uz nārstu salasās baros. Veiksmīgi ķert Daugavas posmā virs Līvāniem līdz Daugavpilij un augstāk, kā arī, pieļauju, līdz pat Aiviekstes ietekai un Pļaviņām parasti sāku pēc Neatkarības dienas svinībām, tātad pēc 18. novembra. Mēģinājumi tikt pie vēdzeles agrāk, oktobrī, parasti nevainagojas ar īpašiem panākumiem; izņēmuma kārtā gan ir izdevies, tomēr tam nav bijis sistēmisks raksturs. Ja upē zems līmenis, cope ir švaka tāpat. Vislabāk ir ķēries tad, kad ir rudens pali, ūdens līdz krūmiem un citreiz ir jāpacīnās, lai tiktu pie vietām. Tad uz āķa vēl var trāpīties arī citu sugu zivis – gan brekši, gan raudas uz sliekām, gan arī kumpie asari un rijīgās līdakas vai kādam arī zandarts – uz zivju mazuļiem. Salacā, Pededzē savukārt vēdzeles stabili ir vilktas no oktobra.

Ja cope izdodas, pasākums pārvēršas par neaizmirstamu piedzīvojumu, kas tiešām atgādina kaislīgu tango starp divām gruntenēm, kad nav laika pat pasēdēt pie ugunskura un padzert garšīgu tēju vai kafiju. Jo, bez pārspīlējuma, veiksmīgajās reizēs 40–60 copes un gandrīz tāds pats izvilkto zivju daudzums liks nopietni pasvīst.

Vēdzeļu copē ir vairāki svarīgi aspekti.

Pirmais aspekts

Veiksmīga vieta. Vēdzelei patīk akmeņaina, oļaina vai smilšaina grunts. Dziļums var nebūt liels, ir ķerts arī 1,5–2 metru dziļumā. Tai vietā var būt solīda straume – neskatoties uz šķietamo tūļīgumu, vēdzele var pieteikties arī Daugavas fārvaterā, kurp aizlidināts 150 gramu svars. Labi ķeras pie strautu, upīšu, upju ietekām, kurp vēdzeles paceļas pret straumi un nārsto. Bedres, sēres arī tās interesē, grunts reljefa izmaiņas, kāds lielāks akmens, aiz kura veidojas aizstraume.

Krasts vēlams staigājams, lai varētu pamainīt grunteņu atrašanās vietu un pārnest tās citviet, augstāk vai zemāk pa straumei, lai atrastu zivi.

Ideāli, ja uz vietas pieejamas kritalas, sausi zari, jo lietainā vai vienkārši mitrā laikā ugunskuram būt!

Otrais aspekts

Zivs atrašana. Vēdzelei kā jau migrējošai sugai ir savas takas. Zivs būs jāmeklē, gan metot ēsmu 10 metrus no krasta, gan ar zvetēšanu no visa spēka cenšoties tikt līdz 50–70 metru atzīmei. Aptaustot dažādus attālumus, varēs saprast, kur ir vislielākā aktivitāte. Ja vēdzele tur ir, viņa nevilcināsies pakampt gardu kumosu, ko esi piedāvājis. Parasti, ja nav copes, es pārmetu ik pēc 20–30 minūtēm. Nav vērts vienkārši sēdēt un gaidīt, ir jāmeklē. Tā ir pacietības pārbaude kustībā, kā mēdzu to saukt.

Trešais aspekts

Rīki. Šī zivs neprasa smalkus rīkus.

Kāti. Man personīgi grunteņu funkciju lieliski pilda divi džerka kāti: viens ar testu līdz 150 un otrs – līdz 250 gramiem. Viens domāts tuvākai distancei, bet otrs – tālākai. Grunteņu svari parasti variē no 80 līdz 170 gramiem; 180–200 g daudz, daudz retāk, trakas straumes gadījumā palu laikā. Tomēr parasti pietiek no 80 līdz 150 g. Kolēģi veiksmīgi izmanto fīdera kātus ar testu līdz 150 gramiem.

Svari – svina piramīdas, karotes, rombi. Man patīk tā pa klasisko – pielikt zvaniņu ar spīguli pie auklas un vērot, kā tumsā notiek cope. Šad tad stiprā vējā vai ja grunteni esmu pārlicis tālāk no nometnes, tieši gaišais spīgulis ļauj uzzināt par zivs interesi.

Spole – 3000–4000 pēc Shimano klasifikācijas, – lai tur, kur nepieciešams, varētu ar spēku izvilkt sistēmu vai lomu. Vēdzeles trāpās dažādu izmēru, un virs puskilo eksemplārs jau patīkami spirinās. Mēdz pieteikties arī kilograma un pat virs divu kilogramu eksemplāri, līdz ar to rezervei jābūt.

Pamataukla parasti man ir 4 dzīslu pītā vismaz 0,20 mm diametrā. Kāpēc? Jo ir daudz abrazīvu vietu, nevar izslēgt arī “veiksmīgas” aizmešanās iespēju aiz akmens. Tāpat nākas ķert augstā ūdens līmenī, kad pēc sistēmas iemešanas aukla tiek nolikta uz krūmiem un pēc ņēmiena ar spēku loms cauri tiem pašiem krūmiem ir jāizvelk. Tad pēc copes ir jāspēj saprast, vai ēsma ir ierīta, lai vienīgais āķis, nākdams ārā no ūdens bez zivs, manevru laikā neiesēstos zaros.

Pavadai viens āķis. Diametrs – parasti 0,25 mm un uz augšu, garums 70–80 centimetri uz aci, āķis – nr. 2, 3 Cobra ar atskabargām. Pavadu sienu apmēram 50 cm augstumā no svina pie atsevišķa griezuļa – sanāk tāds kā otvodnoj povodok.

Ja ir 100% pārliecība, ka nezaudēšu sistēmas un nekas netraucēs, un ja cope ir aktīva, tad augstāk pielieku arī otru pavadu. Bieži vien šāda ap metru gara virs grunts straumē plandoša pavada ir pat veiksmīgāka nekā pirmā, kas ir tuvāk svinam uz grunts. Un, kas svarīgi, nereti mēdz gadīties arī vēdzeļu dupleti!

Ceturtais aspekts

Ēsmas. Te nu sākas pats interesantākais. Kā sacīju iepriekš, šī zivs ir plēsoņa – visēdāja. Lai saprastu šīs skaistās un garšīgās zivs untumus, ieteicams variēt ar ēsmām uz āķa.

Sliekas – klasika. Gan mēslu, gan zemes, gan, protams, Jaunsudrabiņa burtuļi – naktstārpi. Slieka ir tāds zelta vidusceļš, kad nav bijis laika vai iespēju vai vienkārši bijis slinkums pieķert mazuļus vai iemest līdzi somā kādu asara fileju no saldētavas, vai arī sagādāt ko citu. Sliekas liek uz āķa tā smuki, nežēlojot – jo lielāks kumoss, jo lielāka vēdzele! Joks, protams, bet es uz āķa lieku 2–3 burtuļus kā minimums.

Dzīvās zivtiņas. Daugavā vēdzelēm ļoti patīk grunduļi, ķīši, balto zivju smalce un mazuļi – vīķes, mailītes, plicīši, breksīši, raudiņas, asarīši arī.

Ja ir iespēja mazuļus piesmelt ar tīkliņu vai saķert ar pludiņu – tad viss ir tavās rokās. Vēlamais izmērs – 10–12 centimetri – šādu smalci rijīgā vēdzele savā bunkurā ielocīs zibens ātrumā. Ir gadījies izvilkt ap 200 gramu šņorīti, kas badīgi ierijusi raudu ap 80 gramiem, tik aste no mutes rēgojās. Pēc āķa izņemšanas ar to pašu raudu mutē ij aizpeldēja upes dzīlēs…

Āķi parasti duru zivtiņai pa vidu, vairāk uz astes pusi. Ja mailītes vai mazuļi ir smalki, uz āķa var uzlikt 2–3. Var likt arī nedzīvu, straumē aromāts un plivināšanās garā pavadā sakārdina plēsoņu ne sliktāk kā dzīva ēsma.

Fileja. Es mēdzu iemest veselu asari vai divus saldētavā, lai, braucot makšķerēt vēdzeles, to paķertu līdzi un uz vietas pusatkausētu smuki sagrieztu gabaliņos, strēmelītēs. Uz āķa uzlieku ēsmu un klāt burtuli vai dažas sliekas – lai ir kustība un papildu kairinājums. Tas šad tad strādā pat labāk pār visām citām ēsmām. Izmantoju visu ķermeņa daļu, izmetu tik ķeskas un galvu. Filejas gabaliņa izmērs – ap 5–7 cm; pārāk liels kumoss nav vajadzīgs, jo straumē stipri vērps auklu.

Citas ēsmas. Pie tādām var pieskaitīt cāļu, cūku un liellopu aknas, cāļu sirdis, tātad subproduktus. Ieteiktu arī kā filejai uz āķa pielikt klāt kādu slieku, burtuli. Tāpat garneles, līdzīgi kā uz butēm – svaigas vai vārītas. Esmu redzējis, ka daudzi populārās vietās sastaptie copmaņi izmanto sasaldētus jūras zivju – salaku, reņģu, brētliņu – gabalus kombinācijā ar slieku un ķer lieliski. Taču reiz pats ar minēto ēsmu kolekciju, plus līdakas fileju un vīngliemežiem ar vienu foršu džeku aizbraucām uz verņaku, bet – pa nakti copi neredzējām. Gadās arī tā.

Labi vēdzeles piesakās arī ziemā no ledus uz bļitkas, kāstmasteru ar ēsmu no grunts, kā arī ūdām – straumē. Par to gan – citreiz.

Sasniedzot kulmināciju, Daugavas vēdzeļu žors kādā tumšā decembra vakarā liks tev dancot vēdzeļotāja tango – protams, ja zvaigznes būs tavā pusē. Ja vēl neesi pamēģinājis, sadūšojies un aizlaid uz upi pabaudīt mieru un klusumu tālāk no visa ikdienišķā. Tur zvaniņa skaņa liks sirdij sisties straujāk, tur tu kārtīgi izdejosies un izlavierēsies starp krūmiem un gruntenēm, vienos naktī beidzot apsēdīsies pie pusdzisušā ugunskura, sapņaini palūkosies zvaigznēs un vēl gailošajās oglēs sāksi cept gardas desas. Bet tad – paēdis, miegains – pēc kāda laika sasparosies jaunam cēlienam, jo atkal izdzirdēsi zvaniņa džinkstēšanu tur – lejā, upmalā… Novēlu arī tev to izbaudīt no sirds!