Pirmie soļi Igaunijas foreļupēs

Labu laiku domāju – kādu nosaukumu šim rakstam likt. Versijas dažādas. “Lauznis par 3 eiro dienā”, “Purva foreli meklējot” vai “Ugunskurs, lāci gaidot”… Viss šis būs, tomēr – “Labi pabridām” par mūsu pasākumu Igaunijā izsaka visvairāk.

Vispār jau bija plāns – Somijas ziemeļi, bet tas viss kaut kā plānojās, durvīm čīkstot, tāpēc sapratu – nevajag. Taču laiks izbrīvēts, kaut kur jābrauc. Jau sen bija doma apmeklēt Igaunijas foreļupes, tad nu šoreiz tāda iespēja radās. Tad lai iet – Joeforell!

Kā jau vienmēr viss sākas ar plānošanu. Sajēgas nav nekādas. Pirms kāda laika pētīju Igaunijas regulāciju par foreļu copi un sapratu, ka nav tik vienkārši. Daļa upju vispār ir slēgta makšķerēšanai kā tādai, un tas mūsu sapratni par potenciālo foreļupju meklēšanu konkrēti apgrūtina. Laika nav daudz, patiesībā vispār nav – jāmeklē palīdzība soctīklos.

Tiek iedarbināti personīgie kontakti, un drīz iezīmējas potenciālais reģions. Tas ir Igaunijas vidus, kur visai kompaktā lokācijā ir vairākas labas upes. Vienīgā nianse – šajā reģionā nepieciešama speciāla licence foreļupēm. 3 eiro dienā – nekā traģiska.

Traģiskais sākas tad, kad cenšamies šīs licences iegādāties. Tiešsaistē tas viss notiek caur jaunākajām tehnoloģijām – ar visādiem Smart ID un pārējiem brīnumiem, un beigu beigās izrādās, ka no Latvijas to vispār nevar izmantot.

Bāc! Palikušas divas dienas! Ko nu?! Izrādās, šādā situācijā ir bijis arī viens no padomdevējiem – Edgars Romanovskis. Viņš esot sūtījis e-pastu uz kaut kādu atbildīgo institūciju un pāris dienu laikā licences saņēmis. Edgars atsūta e-pasta adresi cilvēkam, kas nokārtojis šīs formalitātes. Jau vienkāršāk, nebūs jāiet garais ceļš. No rīta skribelējam vēstuli un jau vakarā saņemam rēķinus apmaksai. Aleluja! Viss notiks! Kaut vienā brīdī šķita, ka arī šis brauciens nobruks…

Rūķa gaidās

It kā nekur tālu nav jābrauc, bet vienalga piecas dienas pavadīsim spartiskā režīmā. Telts, guļammaiss un viss pārējais kempošanai dabā. Tāpat kā Zviedrijas braucienos. Vienīgi var atļauties kaut kādas vaļības, jo nekas nekur nebūs jānes un nebūs jāskaita kilogrami lidojumam ar helikopteru.

Ar kolēģi vienojamies, ka nekur dikti agri no rīta neskriesim, brauksim ar domu, ka mums būs pēcpusdienas-vakara cope. Vēl jau diezgan ilgi ir gaišs.

Atceros to sajūtu, kad, bērns būdams, gaidīju dzimšanas dienas rītu. Kad pamodos, pie gultas stāvēja dāvana. Pirms tam vakarā nevarēju aizmigt – gribējās nenogulēt rūķi, kas atnes šo prieku. Tā arī šoreiz. It kā nekā īpaša, bet kaut kas jauns, un vakarā nevaru aizmigt. Vēl galvā pārcilāju līdzi ņemamās lietas un gaidu rūķi, kas jau rīt aizraus nezināmā virpulī.

Mans profesionālais kretīnisms dara savu, un esmu sapakojies ļoti kompakti, pat vairāk nekā kompakti – pustukša mugursoma un copes pričendāļi. Ir tikai augusta beigas, un nekādus drēbju kalnus nevajag. Vienu brīdi domāju par Dormeo spilvena iemešanu auto, bet to ātri izdzēšu, jo ir universālā flīsa jaka, kas kalpos gan savam primārajam uzdevumam, gan kā spilvens naktī.

Golfiņa bedru tests

Rīts ir uzausis! Kafija un gaidīšanas svētki. Beidzot Ivars ir klāt, un sākam krāmēt mantas. Oi! Izskatās, golfa bagāžnieks būs par mazu. Kolēģim ir viss! Sākot ar grila restēm, oglēm un beidzot ar aukstumkasti. Jā! Aukstumkaste izrādīsies pati vajadzīgākā lieta, par ko pat nebiju iedomājies. Turklāt tā funkcionēs visas piecas dienas!

Viss! Esam gatavi un varam sākt ceļu. Kā jau vienmēr – sarunas par gaidāmo, kaut kādas atmiņas. Forši – politiku neaiztiekam!

Laiks ir tāds, ka nevar saprast, – vēlās brokastis vai agrās pusdienas, bet vēderdziņas gribas apmierināt. Pa ceļam Mazais Ansis ar krodziņu. Klau, tur piestāsim – ir garšīgi.

Tik skaisti pasūtīts dillēs vēl nekad neesmu. Trāpām pusstundu pirms atvēršanas. Pat nevajag raustīt durvis, tās atver simpātiska tautiete un ar neatvairāmu smaidu paziņo, ka esam ieradušies brīsniņu par agru. Eh! Man pat vēderdziņas nomierinās un kuņģis pasmaida.

Valmierā nestāsim, mizosim vēl tālāk, gan jau vēl kāds krodziņš būs. Nav...

Rūjiena ar saldējumu, bet ne tas mums prātā. Pilsētiņa samērā klusa, bet centrālā ēstuve diezgan apmeklēta. Papildinām kaloriju devas. Garšīgi. Apmeklējam lielveikalu un sapērkam proviantu, ieskaitot desiņas, – ja nu nebūs foreļu. Šajās Igaunijas upēs “somas” limits ir trīs zivis dienā. Trīs mums nevajag, pietiks katram pa vienai.

Pasildām vietējo ekonomiku, nopērkot izcilus tomātus un gurķīšus no vietējām tantēm. Eh, kā smaržo un garšo vietējās tantes izaudzēts tomātiņš! Latvijas garša? Nē, tas nav tukšs jēdziens!

Tad jau nav vairs tālu Igaunijas robeža. Vēl kādi 150 km ceļa, un jāsāk meklēt pirmā nometnes vieta. Patiesībā nekas jāmeklē nav, jo virtuāli, kartes režīmā, upes jau izstaigātas, atliek vien aizbraukt līdz noskatītajai nometnes vietai.

Kā vienmēr ir tas satraucošais jautājums – kā upe izskatīsies dabā. Kartē jau esmu izpētījis – tur ir lauki, tur mežs, bet tur sākas purvi. Tomēr bieži dabā viss izskatās savādāk.

Klāt ir tiltiņš pār mūsu starta upīti. O! Izskatās perfekti! Straumīte, neliels brasliņš, zem kura skaista bedre ar atstraumi. Uz otru pusi izskatās nedaudz dziļāks un mierīgāks. Ūdens dzidrs kā maza bērna asara. Tepat aiz tilta ir meža celiņš, kas izbeidzas izcirtuma malā, kur arī ieplānota mūsu pirmā apmetne.

Labi, ka ir sauss, jo golfs galīgi nav tas auto, ar kuru vajadzētu likties iekšā meža celiņos. Eju kā pavadonis pa priekšu un regulēju, kā labāk izbraukt un apbraukt bedres. Ir arī viens zālē ieaudzis karterakmens. Kas dauzījušies pa visādiem neceļiem – sapratīs.

Beidzot veiksmīgi esam tikuši līdz galam. Vieta tāda pazema, izcirtums ir nedaudz kalniņā. Teiksim tā – no estētikas viedokļa, varētu vērtēt ar 20% no 100. Tomēr ir vieta teltij, turklāt visai līdzena, un malkai arī tālu pakaļ nav jāiet, tās pietiek tepat. Jā, un upe ir vien 20 m no nometnes.

Ātri uzceļam telti, iekārtojam migu, savelkam malku, sagarināsim vēlāk. Tēja, pāris maizītes, un esam gatavi doties uz pirmo randiņu.

Foreļu vietā – desiņas

Pēc pirmā upes novērtējuma uzreiz uzsienu galā Leona Īkstīti. Universāls un pārbaudīts rotiņš.

Gar izcirtuma malu dodamies pa straumi uz leju. Vēl zemāk izskatās visai purvains, un jau pirmajā reizē likties iekšā zampā galīgi negribas. Izlaužamies caur jaunalkšņu un kazenāju džungļiem un esam pie upes.

Nu ko lai saka? Īpaši neuzrunā. Upe 15–20 m plata, straumīte mērena un samērā vienmuļa. Nav ne paceru, ne bedrīšu, jo upe salīdzinoši taisna, ar lēzeniem līkumiem. Īsti nevar saprast, kas ar ūdens līmeni, – tas ir zems vai ļoti zems. Jā, un pirmā redzēšanās ar plīvojošo garo zāli. Ir arī pie mums upes, kas vasarā aizaug. Vienvārdsakot – tā īsti nav vietu, par kurām varētu teikt: “Nu kā te var nebūt?!” vai arī “Ja ne te, tad vispār nekur.”

Darbojamies. Sākumā vispār klusums, tad kaut kādi piebikstījieni, bet arī tie tādi mazuļi. Katrā ziņā neņem pat mazie. Upē esam pavadījuši vismaz trīs stundas, un rezultāts ir pilnīgi nekāds. Lai gan, godīgi sakot, nu nebija te vietu, kur lielai zivij stāvēt.

Kurinām vakara ugunskuru, gatavojam vakariņas un raugāmies zvaigžņotajās rudens debesīs. Jā, vēl pirms pāris dienām bija svelme līdz 30 grādiem, bet tagad ir labi ja 15–17 pa dienu un 7–8 vakarā un naktī. Pie ugunskura sēžot, ceļi bik svilst, bet mugura jūt konkrētu drēgnumu.

Virs oglēm grozām desiņas, kas caurdurtas ar lazdas iesmu. Apspriežam vakara notikumus un plānojam rītdienu. Vienā brīdī pievēršos mūsu vakariņām un saprotu, ka desiņas īsti necepas. Nav pierastā čurkš, kad tauki pil oglēs un uzsit liesmiņu. Esam izvēlējušies pašas dārgākās ar domu, ka tur nu gan jābūt gaļai, nevis samaltiem cūku krāniem. Desiņas svīst, bet šķiet, ka es vairāk iesvīstu ziemeļu kalnu pacēlumos.

Visu izglābj aromātiskie Rūjienas tantes tomāti, mēriņš stingrāka dzēriena un sinepes. Ir man teiciens – ar labu kečupu arī kartona kasti var apēst. Okei, varu palabot – ar labām sinepēm arī!

Jauna diena – jauna vieta

Mostamies. Ne agri, ne vēlu. Rīta kafija, auzu pārslu putra. Plāns ir skaidrs – jāmaina lokācija. Viss mierīgi, bez steigas. Mums priekšā vēl pilnas trīs dienas un viena pusdiena.

Dodamies pavisam netālā braucienā, kādi 25 km. Tur nekurienes vidū ceļa malā vīd veca muiža. Ē! Vajag apstāties. Būve iespaidīga. Izskatās, ka kāds mēģinājis atjaunot, bet darbi apstājušies. Vieta fantastiska! Dīķu sistēmas, kuras, kā redzams, barojas no pazemes avotiem. Kā vienmēr – iespaidīgu koku parks. Aizaudzis. Tomēr pagājības jauda ir jūtama.

Tagad mums ir vēl kādi padsmit kilometri pa mazu vietējas nozīmes ceļu. Gribējās teikt – pa grants ceļu, bet pareizi būtu – pa pliena ceļu. Ja būtu mitrs, tad auto būtu balts no uzceltajiem ceļa seguma nosēdumiem.

Tā, pagrieziens uz ceļu, kas atkal atduras nekur. Labi, ne gluži nekur, bet pašā upes krastā. Pusceļā nojume, pat sirsniņmājiņa, ugunskura vieta un avots, kas bliež pusmetru augstumā ar pamatīgu strūklu. Labierīcības jāizmanto.

Piebrauc buss. Divi aborigēni sāk krāmēties gar ugunskura vietu. Saprotu – copmaņi tie noteikti nav. Vienalga jāiet parunāties. Buss ir pielādēts pilns ar 25 l bunduļiem. Sarunas gaitā noskaidrojas, ka šis ir otrais garšīgākais avots visā Igaunijā. Pirmais esot Sāremā salā. Puiši speciāli no Tallinas braukuši pēc ūdens un uzpildes procesā vēl gaļu uzceps. Ar ūdens apgādi mums nekādu sarežģījumu vairs nav.

Vēl pusotrs kilometrs, un nonākam apļveida ceļa galā. Aprīkota ugunskura vieta, galds ar sēžamajiem. Vietu teltij arī atrodam. Izskatās, ka šī varētu būt visai populāra piestāšanas vieta, bet ne palikšanai pa nakti. Upe piecu metru attālumā no ugunskura vietas – idille.

Ceļam telti un iezīmējam – kurš te saimnieks. Teltī neko lieku neatstājam – kas to var zināt, kādus ļaudis te varētu pretvējš ienest. Tomēr, paskrienot notikumiem pa priekšu, viss bija korekti, un nekas no mūsu mantām neceļos neaizdevās. Tad nu šī arī palika kā mūsu bāzes vieta trīs dienu klejojumiem.

Piedzīvojumi Saigonā

Katru dienu neaprakstīšu, taču pārsvarā ir tā – bridiens caur purva un meža mistrojumu, upes dzidras, dziļas, bet aizaugušas. Īsti nav kur iemest, un, ja arī zivs pieķertos, tad izvadīšanas iespējas ir tuvas nullei. Tā arī savu lielāko zivi zaudēju. Bija laba (stabils piecdesmitnieks, jo pie četrdesmit man bremze knapi iedziedas), bet pēc pieciršanas, spoles bremzei kaucot, ielikās pa tiešo zālēs… un čuš.

Teikšu tā – nu ļoti sarežģīti! Ir mums džungļu upes, bet tāda Saigona ir jāpameklē. Tajā pašā laikā var redzēt ļoti daudz un visāda izmēra foreles. 20-nieki tusē lielos baros, bet arī tos ir sarežģīti izprovocēt, jo nav jau īsti kur iemest.

Vienā dienā ielienu purvā, kur katrs solis, pirms nolikt kāju, ir jāpārbauda. Solis sānis – un zābaki būs piesmelti, un rieksti gavilēs no rudens peldes.

Tā es tur tipinos, lai neiejauktos zampā, un vēroju upi. Ir no zāles brīvas vietas, kur var iemest. Tad nu pa pieciem sešiem pionieriem izdodas izvilkt. Bet ne jau to dēļ mēs te esam braukuši.

Vēl viena diena. Posms salīdzinoši sauss. Upe iet caur mežu, krasti augsti. Taka izbradāta konkrēti, tā, ka saproti – te tu neesi ne desmitais, pat ne piecdesmitais. Upe atkal dziļa, dzidra un aizaugusi, bet ir vietiņas normālai mānekļa vadīšanai. Sākumā pāris pionieri, kas jau nav slikts rādītājs. Tad salīdzinoši kluss posms. Un tad sākas!

Izbaidām vienu foreli izmērā starp 40 un 50 cm. Nākamais krasta klumpačojums izvēršas par trīs šāda izmēra foreļu izbaidīšanu. O! Es pat Zviedrijā neesmu šādu skatu redzējis! Zivis ir! Nu ko, jāpārvietojas uzmanīgi.

Pēc krasta nopēdojuma spriežot, šejienes foreles varētu mānekļu markas atpazīt, bet tās te ir! Turklāt lielas zivis tādā koncentrācijā vēl neesmu redzējis. Vanaga spalvas nav, lai piespraustu pie cepures, toties ir pilns mānekļu maks, lai šajā Leiputrijā sajustos kā Monitū. Aha! To spalvu, ja būtu, arī dibenā varētu iespraust, jo foreles bēg.

Savas kustības esmu pielīdzinājis celmam, uz kura sārtas brūklenes aug. Lēni un pārdomāti! Re! Neko neesmu izbaidījis, bet upes vidū paliels akmens. Tur noteikti kaut kam jābūt, turklāt arī aizaugums netraucē, un ir kādi divi metri skaistam mānekļa vilcienam. Tā, tagad nesačakarēt metienu! Ir! Rotiņš piezemējas izvēlētajā vietā un tuvojas akmenim. Tagad jābūt kontaktam… Jā, un ir kontakts! Tikai ne tāds, kā gaidu. Kontakts ir vizuāls, kad forele, izsprukusi no zemakmeņa, aiznesas pretējā virzienā. Bēg! Un tā galīgi nav maza forele. Lūk! Tagad varu pasēdēt, uzpīpēt un pārpīpēt situāciju.

Vēl ir vieta, kur velku mānekli un paspēju pat trīs reizes dažādus mānekļus nomainīt starp trīs forelēm, kuras nereaģē vispār nekā.

Kurinām vakara ugunskuru, atkal cepam desiņas. Šoreiz igauņu, bet laikam arī tām jauno laiku tehnoloģijas, jo šīs arī tikai svīst. Bet mums ir igauņu sinepes!

Spriežam un apspriežam necopes iemeslus. Krasā temperatūras maiņa, līmenis, posmu izvēle. Bet varbūt abiem abas rokas kreisās.

Kāpēc gribējās nožmiegt igauni

Nākamajā dienā iebrienam purvājos, lai gan kartē vieta apzīmēta kā mežs. Niedres pāri galvai, ciņi, sakrituši koki. Nu nē, pietiek! Izvēlamies citu posmu, bet tas atkal ir aizaudzis.

Dodamies uz nometni. Ir brīvdienas, un manas aizdomas, kur varētu būt daudz tautas, apstiprinās. Kūp ugunskurs, ir pāris mašīnas, bet, tiklīdz piebraucam, tā čirkains igaunis steidz stāstīt, ka mūsu malku nav aiztikuši, kurinājuši savējo, līdzi paņemto.

Tad teksts – “Jūs te nakšņosiet?” Jā. Klau, bet mēs tur, kāda kilometra attālumā, redzējām lāča pēdas. Aaa! Tas Ivara ausīm ir kā eļļa ugunī. Es to igauni gribu nožmiegt! Tagad stāsts izvēršas vairs nevis par copi, bet par to, kas notiks, ja lācis atnāks. Nu neatnāks! Tomēr, ņemot vērā kolēģa bažas, ugunskurs tiek kurināts jaudīgāks nekā parasti. Tas rezultējas ar bļāvienu – “Eu, tev zābaki deg!” Labi, nenodega, bet ieguvu reāli pa akmeņiem neslīdošu zoli.

Pēdējais rīts. Vēl ieskrienam upē, kas ir mūsu licenču zonā, bet skats tas pats. Daudz zāļu un copes iespējas dikti ierobežotas.

Rezumējums? Man patika, neskatoties uz to, ka neko ievērības cienīgu nenoķērām. Dienas, kas pavadītas dabā, ir citā vērtējumā. Turklāt tā ir jauna pieredze un jaunas sajūtas. Tas izzinātāja gars jau velk! Kaut kas ir saprasts.

Vai atgriezīšos? Pilnīgi noteikti – jā! Tikai citā laikā, visdrīzāk pavasarī. Pieļauju, ka tad purvainie posmi varētu būt vēl traģiskāki, bet palika vietas, kur vēl neiebridām. Tur gan tāds desantnieku pasākums – ar 20 km dienā jārēķinās, bet es to gribu.

Svaigā gaisā tīras domas!