Vēdzeļu nianses

Brāzmains vējš, lietus. Drausmīgs laiks. Saimnieks kamīna siltumiņā iesauc izmirkušāko dzīvo radību pagalmā – suni. Bet ko dara viņš pats? Uzmet siltu, ūdensizturīgu apģērba gabalu un dodas ārā. Tu uz kurieni? – nopakaļ uzsauc sieva. Stulbs jautājums – protams, vēdzelēs! Jo ir vēdzeļu vakars...

Pirmais un svarīgākais, par ko es padomāju brīdī pirms došanās vēdzelēs, ir nevis makšķeres, ēsmas, lukturītis un tā tālāk, bet gan malka – kas tad tā par ļurbošanu, ja tev nebūs krastmalā ugunskura! Te gan, iespējams, būs problēma, jo nereti vēdzeļošana notiek lietus sijātāja laikā, kas skaitās paši ideālākie apstākļi šīs sugas medībām.

To makšķernieku, kuri vēdzelēs dodas vairākas reizes kā pavasarī, tā rudens–ziemas pusē, salīdzinājumā ar citiem copes veidiem ir maz. Tajā pašā laikā, pateicoties savam stāžam, varu apgalvot, ka senāk, kad zāle bija zaļāka, vēdzeļotāju bija stipri vairāk. Te gan jāpiebilst, ka pašu vēdzeļu arī bija vairākas reizes vairāk. Tās bija un dažviet tagad ir ne vien upēs, bet arī ezeros. Vēdzeles ir atgriezušās mūsu ūdeņos, bet ne tajā daudzumā, kāds bija pagājušā gadsimta 70.–80. gados. Piemēram, Daugavā – lielākas vai mazākas – tās varēja noķert praktiski katrā vēdzeļu naktī.

Gadās, bet reti, ka vēdzeles trāpās, piekrastē copējot butes. Pats plekstu makšķerēšanas laikā pa šiem gadiem esmu izvilcis astoņas. Turklāt visas bija mērā. Tas tāds interesants fakts, jo stāsta par vēdzeļu uzturēšanās vietām. Un būtība ir tāda, ka šīm zivīm patīk makšķerniekam ļoti nepievilcīgas vietas. Cik daudz tādu ir jūras piekrastē? Atkal viela pārdomām.

Vēdzeļu mītnes vietas

Par uzturēšanās vietām teikšu pa vienkāršo – jebkas, kas guļ uz upes vai ezera gultnes, ir vēdzeļu dzīves vieta. Un, jo vairāk tur kaut kas guļ, jo labāk. Vēl vēdzele ļoti labprāt iekundējas citu zemūdens radību izveidotās alās. Protams, tikai tajās, kurās pati nevar kļūt par ēsmu.

Taču te ir kas interesants, par ko bieži aizdomājos. Visur jūras piekrastē, kur esmu noķēris vēdzeles, ir bijusi tīra smilšu grunts – jo es nemēdzu īpaši meklēt butes akmeņainās vietās. Tāpēc, kad atrodu tur arī vēdzeles, kaut kas neliekas kopā. Paiet gadi, kad nepiesakās neviena, un tad vienā copes reizē uzreiz divas. Lielākā, ko piekrastē esmu izvilcis, svēra 2,6 kg. Goda vārds – biju uz pakaļas! Nedabīgi gaiša kā jau jūrniece un traki dusmīga, enerģijas pārpilna! Lai atbrīvotu zivi no āķa, abi “vārtījāmies” pa piekrastes smiltīm, līdz viņa pagura. Čoms blakus, visu vērojot, noteica: žēl, bet nav ar ko nofilmēt. Būtu bijis kruts video!

Ja no jūras pārlec uz ezeriem, tad ir Latvijā daži lielāki vai mazāki ezeri, kuros arī ir sastopamas vēdzeles. Bet jēgas tos nosaukt nav, jo pašu ļurbu, cik man ir teikuši vietējie, ir ļoti maz. Protams, ticēt vai ne – paša darīšana, bet interesantākās vēdzeļu vietas tomēr saistās ar upēm, vismaz man. Par to tad arī parunāšu.

Venta un tās pietekas

Pašā Ventā tepat pirms netāliem gadiem, šķiet, 4 gadus no vietas tika mākslīgi papildināti vēdzeļu krājumi (es gan par gadu skaitu varu kļūdīties). Šis darbs, neapšaubāmi, vainagojās panākumiem, jo redzami pozitīvi rezultāti: vēdzeles Ventā ir un, cerams, būs vēl ilgi. Paldies visiem, kas piedalījās un īstenoja šo projektu! Par to var ielikt 10 balles, jo vēdzeļu Ventā tiešām ir daudz.

Labākie posmi, un nav tur ko slēpt, ir no Zlēku tilta līdz Ventspilij. Par Ventspils pilsētas posmu saka: ej un met, kur gribi – vēdzeles būs. Turklāt izmēri ir pavisam citādi nekā, teiksim, virs Kuldīgas rumbas, kur arī ir ļoti labas šī sugas vietas. Ventspils pilsētas daļā noķert vēdzeli uz 2–3 kg nav nekāds pārsteigums. Pateicoties nolikuma izmaiņām, tagad Ventā, arī licencētajā zonā, var makšķerēt nakts stundās.

Ja tomēr ir vēlme tikt pie kaut kā lielāka un biežāk, tad jāmeklē vieta, ko sauc par braslu. Ēsmu nebūtu prāta darbs nogādāt burtiski tur, bet lejpusē gan. Jo brasls ir sēklis, bet zem tā kā likums būs padziļinājums. Te tad arī vēdzeles vairāk uzturas.

Ventai ir daudz pieteku. Lielākas vai mazākas vēdzeles rudenī, ejot uz nārsta vietām, bieži iepeld arī pavisam necilās pietekās, urgās un strautos. Te vietām, dodoties uz augšu, tās paliek arī pēc nārsta. Šajā rudenī bija diezgan pailgs laika sprīdis, kad Ventā ūdens līmenis bija uzkāpis krietni virs vidējā. Līdz ar to pieļauju, ka vēdzeles ir iekšā arī pieteku strautos. Tieši tāpēc nesaukšu vietas, kur tās varētu būt, jo… būs fruktiņi, kas ieliks tur naktsšņores pļavu un dziļu mežu posmos vai kā citādi mēģinās tikt pie vēdzelēm ar nelegāliem paņēmieniem. Aprunājoties ar vienu otru VVD zivju inspektoru, atliek secināt, ka nekas īpaši uz labo pusi mums te nav pakustējies.

Naktsšņores – tas tāds ierasts pasākums visā Latvijā un ne tikai pie mums. Ūdens ir ledus auksts, un ēsmu ierijusi vēdzele tā var dzīvot kaut vai pāris nedēļas. Ja arī nobeigsies, tad katrs maliķis zina, ka ūdens temperatūra šobrīd ir aukstāka nekā ledusskapja iekšpusē. Tātad var pagaidīt, un gastronomiski viss būs kulē.

Kur tilti, tur vēdzeles

Tas ir kā likums, jo, būvējot tiltus un sevišķi no grimstošiem materiāliem, ūdenī nonāk viss, kas ir slikti nostiprināts vai nevajadzīgs. Diemžēl tā ir, un to pierāda vēdzeļu daudzums konkrētajās vietās. Ir kur slēpties. Betona bluķi vai šķembas, dzelzs armatūras gabali visādos materiālos, un tā varētu turpināt. Lielākas un mazākas upes, bet šādās vietās vēdzeles uzturas.

Daugavā ir kāds tilts, kura apkārtnē es vēdzeļu copes kaifu meklēju visbiežāk. Galvenais, ka tas nav tālu no mājām. Gatavojoties copei, šajā apvidū nogarantējos ar vairākām mājās sagatavotām sistēmām, jo zinu – pat lai pārmestu makšķeri, šeit no četriem vilcieniem trijos būs zacepi ar lielākiem vai mazākiem zaudējumiem. Plus Daugava nebūt nedod tāda izmēra vēdzeles kā Venta Kurzemē. Šeit pārsvarā būs ļurbas vidēji svarā uz 600 g. Ja gadīsies uz 1,2–1,5 kg, tad tu esi šo vakara stundu izcilnieks un vari braukt mājās ar puķi pie cepures.

Cik daudz vēdzeļu copes es piedzīvošu vienā naktī? Tā man bieži jautā copmaņi, kad dodas uz nepazīstamām, bet ieteiktām vietām. Visbiežāk es šajā mirklī kļūstu diezgan skarbs, un atbilde ir saistīta ar Centrāltirgus zivju paviljonu, kur copju ir tik, cik daudz tu vari atļauties. Jo muļķīgāku jautājumu uzdot laikam vairs nevar...

Kā rāda mana pieredze un cik es zinu no kolēģu sarunām, tad – jo tālāk no jūras upēm un ezeriem, jo zivis pēc izmēra ir knapākas un pēc daudzuma mazāk. Ir gan atsevišķas vietas, kas nakts stundās daudz vēdzeļu sola Vidzemes un Latgales pusē, bet… Kādā reizē es tiku uzaicināts uz upi, kas tikai pirmajās pāris stundās dodot vismaz 20 vēdzeles. Spēj tikai kabināt nost! Protams, biju ieintriģēts! Taču tas, ko redzēju un piedzīvoju, lika man ar šo cilvēku turpmāk runāt tikai par alu un sieru. Ja kopējo ainu veido vēdzeles (vēdzelītes) 15 cm garumā un tās baigā kaifā tiek paturētas (jo, redz, ja tādu ir daudz, tad kopā sanāk itin pieklājīgs loms), tad ko lai te piebilst?

Ēsma? Viss atkarīgs no ūdenstilpes!

Ēsma uz āķa ir svarīgs faktors, lai vēdzeļu cope izdotos. Vai es pateicu ko jaunu? Domāju, ka ne. Bet pat rūdītākais copmanis šai ziņā var kļūdīties, jo vēdzele taču ir plēsoņa un rudens vai ziemas periodā tai padod gaļu un jebkādu! Visu norīs!

Nu nebūs tā! Vēdzeļu standarta ēsmas ir dažādu balto zivju filejas un naktstārpi. Kāds uzreiz iebildīs – kur tad paliek nēģu fileja, garneles, vardes, vēžu astes un vistu aknas? Par vistu aknām nezinu, bet vēžu un nēģu gaļa vēdzelēm ir populāra tikai tajās ūdenstilpēs, kur šādi radījumi dzīvo. Piemēram, Ventā nēģis ir ēsma nr. 1. Naktstārps neatpaliek, turklāt visos Latvijas ūdeņos, jo kā slieka ir pazīstams visām zivīm, arī līdakai vai zandartam.

Svaiga baltās zivs fileja vairāk ir domāta ziemas apstākļos no ledus, jo, sagriezta un plānās strēmelēs uzsprausta uz āķa, tā, cilājot makšķerīti, straumē kustēsies un līdz ar to ne vien ar smaržu, bet arī ar kustību pievērsīs vēdzeles uzmanību.

Uzreiz rodas jautājums: kur tad atšķirība starp iemestu gruntsmakšķeri ar zivju filejas strēmelēm un copi ziemā no ledus? Atbilde vienkārša. Mēģināšu iedziļināties būtībā – tajā, kas notiek pie gultnes.

Vēdzeles labprāt dzīvo precīzi tajās vietās, kur foreles. Tātad – straume (lielāka vai mazāka), dažādi zemūdens šķēršļi, kas visbiežāk ir akmeņi. Jo lielāki, jo labāk. Te ir vieta, kur paslēpties, jo patiesībā vēdzele ir ļoti bailīga un uzmanīga zivs – līdz brīdim, kad atrod ēsmu. Tātad es iemetu savu gruntsmakšķeri upē, un vispirms visa sistēma brauc pa gultni uz leju, līdz kaut kur aizķeras. Aizķeršanās var būt saistīta kā ar straumes ātruma samazināšanos, tā leņķim un auklas garumam no makšķeres spices līdz ēsmas sistēmu sasniedzošam svinam.

Zivju fileja noguļas uz grunts un ļoti ātri izplata savu smaržu. Nēģa gabaliņš, ko sprauž uz āķa kopā ar visu ādu, savu smaržu saglabā ilgāk. Naktstārps, pareizi uzsprausts, vēl kādu laiku pats locīsies, bet smaržu zaudēs tikai pēc pāris atkārtotiem metieniem. Kas ir labākā ēsma – jāizlemj pašam.

Laba lieta, vismaz man pēc pieredzes, ir ēsmu kombinēt ar paliela izmēra fluorescējošu mormišku vai fluorescējošām pērlītēm, ko izmanto plekstu copē. Es, šķiet, jau vismaz gadus desmit vēdzeļu copē izmantoju bušu sistēmas. Tikai bez plastmasas vai metāla pleciņiem, bet ar pērlītēm, un pati sistēma ir cilpa cilpā. Tas jau ir mājasdarbs, jo bušu sistēmas ar āķiem, domātiem vēdzelēm, un bez pleciņiem neviens, šķiet, neražo. Jāražo pašam.

Sistēma uz makšķeres ir ar svina grimuli apakšā un divām pavadiņām augšā. Katra pavadiņa iesieta trīsstūra griezulī, un abas ir tik garas, cik to ļauj konkrētā vieta. Ko tas nozīmē?

Ja vieta ir mērenā straumē ar nelieliem zemūdens šķēršļiem, tad pavadiņu garums ir 40–60 cm.

Ja sveša vieta palu straumē ar nezināmu grunti – tad 30–40 cm.

Neliela foreļu upīte ar dažādiem straumes atvariem – garums ir 80 cm. Tas tāpēc, ka praktiski nevajadzētu izdarīt metienus pa straumi uz augšu, bet gan precīzi ielikt vietā pa straumi uz leju. Bez sistēmas noripošanas vēl tālāk uz leju.

Par inventāru

Par sistēmām jau rakstīju, pārējais ir vairāk vai mazāk standarta ar dažām niansēm. Kāts nav ieteicams ar lokanu vai jutīgu spici kā, piemēram, fīderis, un nav svarīgi, cik liels tam ir tests. Jo trulāks kāts, jo labāk. Iemesls vienkāršs. Joprojām vēdzeles ķer lielākā vai mazākā straumē, un pārsvarā tas būs ja ne gluži palu ūdeņos, tad palielākā straumē gan. Un, kur ūdens līmenis augstāks, tur peldēs arī viss, kas var peldēt, ieskaitot zāli, zarus, kokus utt. Upē peldēs viss, kas būs atrauts no krasta. Tāds ir vēdzeļu laiks.

Ja tā ir ūdenstilpe, kur nepieciešams tālais metiens, tad izvēle nav sarežģīta (es gan nezinu, kura tāda Latvijā varētu būt, jo arī Daugavā šādu vietu nav. Vēdzeles barojas pie krasta). Kāts ar testu ap 150–250 g, garums – ne vairāk par 4,5 m. Vēlams, teleskopa variants, jo neviens jau nezina, no kādiem brikšņiem tev nāksies iemest. Teleskopu var sastumt, bet ko darīt ar saliekamo kātu?

Ir jāpatur prātā, ka ne vienmēr vēdzele ēsmu burtiski ierij. Tas mīts nāk no padomju laikiem, kad masveidīgi visās upēs lika naktsšņores un vēdzeles āķus bija ierijušas līdz anālajai atverei. Vēdzele ēsmu var ņemt arī ļoti uzmanīgi. Zvaniņš tā maigi iešūpojas vai ietrīsas, radot nesaprotamu tālāko darbību. Tāpēc piecirtiens ir nepieciešams, jo tāpat kā līnim vēdzelei lūpa ir bieza, un āķim ir jābūt tievam, asam.

Par āķiem runājot, es ieteiktu tomēr lietot divžuburu variantu. Iemesls ir vienkāršs. Latvijas upēs pārsvarā ir zemmēra vēdzelītes, un tās, nemaz nerunājot par mēra ļurbām, vienžuburi ar savu lielo muti ierīs līdz pat iekšējo orgānu gala punktam. Un tajā brīdī šī zivs ir praktiski beigusi savu dzīvi. Divžuburis tomēr vēl dod cerību, ka tikmēr, kamēr ugunskurā cepsi kārtējo desiņu, šis āķis ar ēsmu neaizkļūs tik tālu, lai nebūtu nekādu variantu to izdabūt ārā un zivs paliktu dzīvotāja.

Auklas. Maniem kātiem aukla ir tādā pašā kārtībā, kā ejot uz butēm. Pamataukla – monofilā 0,36 mm, var arī resnāku, pavadiņas turpat. Vēdzeles baidās nevis no resnas auklas, bet drīzāk skaistas mēnessgaismas debesīs.

Manā skatījumā joprojām vislabākais signalizators vēdzeļu gadījumā būs vecais labais zvaniņš, jo pati cope neprasa nekādus smalkumus.

Vēdzeles pie krasta

Par šīm vietām es esmu klaudzinājis un kladzinājis tik daudz, ka nav vēlmes atkārtoties. Taču sarodas daudz jaunu copmaņu, kuriem dažādas atziņas ir jaunums.

Ir šauras upes, kā Ogre, Mazā Jugla, Lielā Jugla, Pededze, Aiviekste, Gaujas augštece, Ventas augštece un citas ar tā saucamo pakrasti, kur metru no sausās līnijas ir ap to pašu metru dziļš vai pat vairāk. Tās ir ideālas vietas, kur vēdzelēm slēpties un uzbrukt laupījumam. Piemēram, manas dzimtās puses upē Ogrē, precīzāk – tās augštecē, ir vietas, kur makšķere nekur nav jāmet, atritinot spoli! Būtībā tā var būt arī bez spoles! Pa dienas gaismu pastaigā pa krastu un pavēro, kur straume tieši pie krasta līnijas ir izskalojusi bedri! Šeit arī vienkārši iekarini savu grunteni!

Kā nepazīstamā upē izvēlēties vietu? Piemēram, aizbraucam uz vēdzelēm visbagātāko Latvijas upi. Jau iepriekš rakstīju par konkrētiem tās posmiem, bet uz vietas būtu jābūt laicīgi, kamēr vēl ir gaišs. Rudenī vai tagad, decembra pusē, tiek ķertas divas sugas – lielās ziemas vimbas un vēdzeles, tāpēc krasts perspektīvajās un zināmajās vietās būs labi nomīdīts. Tā varētu būt pirmā norāde. Otrā saistās ar faktu, ka upes līkuma izejā vienmēr veidosies atstraume. Paskaties kartē un noskaidro, kurp ir vērts braukt!

Es pirmajā reizē, lai tiktu brīvā un kaut cik perspektīvā vietā, ziedoju pusi dienas. Tas nozīmē braukšanu ar auto turpu-šurpu un uz citu vietu. Tas nozīmē iešanu ar kājām nevis pa asfaltētu celiņu, bet brīžiem pa tādiem brikšņiem, ka nezini, kur ir pareizais virziens. Lūk, tā ir vēlme copēt. Un, protams, nekādi enkuri man netraucēs atrast labu vietu. Ja tev ir enkurs, kurš stādina, – brauc mājās. Tā būs vislabāk, jo tu neesi vēdzeļu copmanis!

Kāds gandarījums, kad esi izmalies pa mežu, krūmājiem, purva rāvām, izplūdinājis no savas mutes lielu dažādu valodu vārdu daudzumu un atrodi vietiņu pie upes, kur viss sanāk un vari iesaukties: opā! Viss dienā uzkrātais stress ir ārā. Tajā brīdī, protams, daudzi nemaz neaizdomāsies, ka naktī būs jādodas arī atpakaļ uz savu spēkratu, bet tumšajā laikā, spīdinot gaismu uz apkārtējiem krūmiem un kokiem, visa apkārtne liekas kā viena siena. Un vai nav interesanti, ja vēl garām aizčāpo lāčuks? Super! Saturs biksēs manāmi papildinās. Bet čoms, pēc pāris dienām uzzinājis manus rezultātus, prasa upes nosaukumu, aptuveno vietu, bet vēl labāk – iedod koordinātas! Man nav žēl, bet šoreiz ej taču tu… Varbūt skarbi skan, bet brīžiem tracina tas nezinīšu daudzums, kas grib, lai viņiem visu ieliek mutē un vēl palīdz sakošļāt.

Kas vēl būtu piebilstams attiecībā uz vietas izvēli vai šaubām par pozitīvo rezultātu, respektīvi, ka izdzirdēs zvaniņa trinkšķi. Ja esi atradis gauži nomīdītu vietu, kas liecina par copmaņu daudzumu iepriekš, nav jāuztraucas, ka būsi kaut ko nokavējis. Vēdzele oktobrī, novembrī un decembrī ir aktīvā migrācijā. Tāpēc, kā teikt, tukšas vietas migrācijas ceļā nepaliek. Vēdzeles ļoti aktīvi kustas pa upi uz augšu. Vienā naktī tās, arī barodamās, spējot nopeldēt līdz pat 20 km lielu attālumu. Es nezinu, kas tām ir peldējis līdzi, bet fakts esot pierādīts. Galvenais uzminēt migrācijas ceļus. Tieši tāpēc ļoti ieteicams mainīt iemetiena attālumus.

Tas pats ir attiecināms uz ziemas vimbām, kas pašreiz nāk augšā no jūras kopā ar vēdzelēm, asariem un zandartiem.