Lietuva atbrīvojas no aizsprostiem

Bražoles dambja nojaukšana ir vēl viena vēsturiska šķēršļa nojaukšana – tā bija pirmā oficiālā aizsprosta likvidēšana Lietuvā.

Dambis atradās uz 22,7 km garās Bražoles upes. Tā tek cauri Elektrēnu pašvaldībai uz ziemeļrietumiem no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas un ir Neres pieteka, kas ceļā uz Baltijas jūru savienojas ar Nemunu. Bražolei ir svarīga loma apgabala ekoloģijā. Tā ir daļa Neres reģionālā parka, kas ir Natura 2000 teritorija. 10 000 hektāru lielais parks tika izveidots 1992. gadā un ir mežainākais Lietuvas reģionālais parks. Tajā ietilpst viena no lielākajām un vecākajām ozolu audzēm valstī. Parks izveidots, lai saglabātu ledāju veidoto Neres ielejas ainavu, tās raksturīgo floru un faunu, kā arī vairāk nekā 10 000 gadu senas Lietuvas kultūras mantojuma atliekas.

Vēsture

Saskaņā ar vēstures hronikām dambis pirmo reizi tika uzcelts 19. gadsimtā, lai darbinātu ūdens dzirnavas. Akmeņu pakāpiens bija 1 m augsts un 1 m plats, bet aizsprosta kopējais garums bija gandrīz 8 metri. Sākotnēji tas tika būvēts no lieliem laukakmeņiem un koka, bet 20. gadsimta vidū tika pārbūvēts, galvenokārt izmantojot betonu. Taču galu galā tas novecoja un bez reģistrēta īpašnieka bija pamests gadu desmitiem.

Šis šķērslis ietekmēja zivju migrāciju augštecē, nogriežot piemērotas nārsta vietas, īpaši taimiņiem jeb jūras forelēm. Zinātniskie pētījumi nesen atklāja, ka upes posmā augšpus dambja ir sliktas kvalitātes biotops un ekoloģiskais stāvoklis. Likvidējot aizsprostu, tiktu atvērti gandrīz 25 kilometri nārsta vietu ar būtisku potenciālu ne tikai uzlabot zivju migrācijas ceļus, bet arī nārsta biotopu kvalitāti.

Pirms Bražoles dambja nojaukšanas Lietuvā jau bija vairāki stingri likumi attiecībā uz būvniecību upēs. 2004. gadā tika pieņemts likums, kas aizliedza celtniecību ekoloģiski jutīgās upēs. 2020. gadā likums tika vēl vairāk pastiprināts, aizliedzot jebkādu būvniecību, kas veicinātu ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanos jebkurā upē. Taču uz maziem strautiem vietējie iedzīvotāji joprojām nelegāli būvē aizsprostus, lai iekārtotu peldvietas pie saunām, brīvdienu mājām un tūrisma mītnēm. Lietuvai kopumā trūkst iespēju ražot elektrību hidroelektrostacijās, jo tā ir ļoti līdzena valsts, tomēr lielākajās upēs, kas ir arī ekoloģiski vissvarīgākās, zināms potenciāls šai ziņā pastāv.

Agrāk Lietuvā nav bijusi sistemātiska pieeja dambju demontāžai. Ir tikuši izbūvēti zivju ceļi, taču vājā saziņa starp valdību, valsts aģentūrām un citām ieinteresētajām pusēm, piemēram, zemes īpašniekiem, beidzās ar to, ka nekāds visaptverošs stratēģiskais plāns aizsprostu likvidēšanai nav izstrādāts. Taču tagad Lietuvas valdība veido prioritāro sarakstu ar dambjiem, kas būtu jāaizvāc.

Lietuvas vēsturē ir bijis viens interesants konflikts saistībā ar aizsprostu nojaukšanu. Viļņā sabruka dambis. Sākotnēji tas tika saglabāts estētiskiem nolūkiem, bet pēc sabrukšanas Vides ministrija ieteica to pilnībā novākt. Taču pret to bija daudz iebildumu iedzīvotājiem, un galu galā dambis tika uzbūvēts no jauna.

Demontāžas plāns un izmaksas

Bražoles dambja likvidēšana galvenokārt tika plānota kā izmēģinājuma projekts, lai parādītu, kā saprātīga upes atjaunošana var uzlabot tās biotopu kvalitāti un kopumā veicināt ekosistēmas atveseļošanos. Bražoles dambis tika izvēlēts, jo tas bija novecojis un sabiedrībai bīstams. Tas atradās zivju migrācijai un nārstam nozīmīgā upē, un Neres reģionālā parka pārvalde vēlējās no aizsprosta atbrīvoties, jo tas bija malumednieku iecienīts galamērķis, jo tur bija viegli noķert zivis, kas migrācijas ceļā apstājušās uz leju no dambja.

Nojaukšanas plānošana ilga veselu gadu, un tajā piedalījās Lietuvas Dabas fonds, Elektrēnu pašvaldība, Neres reģionālā parka pārvalde un vietējie mežu apsaimniekotāji. Atļaujas bija vajadzīgas no visām iesaistītajām iestādēm. Darbiem, kurus bija atļauts veikt tikai no jūlija līdz septembrim, kad upē nav migrējošo zivju, tika noteiktas īpašas vides prasības. Tādējādi varēja izvairīties no periodiem, kad notiek migrācija un nārsts, kā arī ikru izšķilšanās, jo nārsta ligzdas nav aizsargātas pret nogulsnēm un gružiem, kas neizbēgami rodas nojaukšanas procesā.

Vietējais zemes īpašnieks, no kura bija nepieciešama atļauja izmantot viņa ceļus tehnikas piebraukšanai, to nedeva. Tāpēc bija jāatrod alternatīvi pievedceļi.

Par dambja nojaukšanu tika informēta arī sabiedrība, izvietojot šo ziņu stendos un Facebook lapās. Sākumā nekādas reakcijas nebija, un tikai pēc tam, kad uz vietas bija ieradies ekskavators, vietējie iedzīvotāji sāka satraukties un iesniedza sūdzības. Tika noorganizēta sabiedriskā sapulce, uz kuru ieradās aptuveni četrdesmit cilvēki, un viņiem arī tika izskaidroti nojaukšanas ekoloģiskie un sabiedriskās drošības apsvērumi. Petīciju par dambja saglabāšanu vēlāk parakstīja aptuveni trīsdesmit cilvēki, taču tā tika iesniegta jau pēc tā nojaukšanas.

Lai noteiktu upes zivju indeksu, pirms likvidācijas Lietuvas Dabas pētniecības centrs veica zivju sugu sastāva monitoringu. Lai iegūtu precīzu indeksu, pētnieki monitoringu neveica lašu nārsta sezonā, jo daudzu lašveidīgo sugu klātbūtne upē šajā laikā izkropļotu datus. Pēc dambja demontāžas lielas pārmaiņas zivju indeksā netika paredzētas, jo nojaukšanas mērķis pirmām kārtām bija nodrošināt būtisku nārsta platību pieaugumu.

Dambis beidzot tika likvidēts 2020. gada jūlijā. Bija nepieciešamas tikai divas dienas, lai ar ekskavatoru izjauktu konstrukciju, un vēl viena diena, lai sakārtotu teritoriju un apraktu gružus. Kopējās izmaksas bija 15 000 eiro, ieskaitot vadības un sakaru izdevumus. Nojaukšana pilnībā tika finansēta no naudas, kas bija saziedota ļoti veiksmīgas kopfinansēšanas kampaņas laikā, ko Nīderlandē organizēja Pasaules Dabas fonds (WWF).

Pirms aizsprosta aizvākšanas upe šajā posmā bija nedabiski plata. Sadarbībā ar vietējiem makšķerniekiem reģionālā parka darbinieki tās gultnē novietoja akmeņus un baļķus, lai veicinātu upes atgriešanos dabiskā stāvoklī.

Nojaukšanas ietekme

Demontāža tika veikta tik nesen, ka vēl nav savākts pietiekami daudz datu, lai novērtētu Bražoles dambja likvidēšanas ilgtermiņa ietekmi. Šim mērķim Lietuvas Dabas pētniecības centrs veiks zivju indeksa monitoringu līdz 2025. gadam. Cerams, divas ikoniskas reģiona sugas – taimiņš un Baltijas lasis – drīzumā atradīs savas jaunatklātās nārsta vietas Bražoles upē.

Lūk, ko par projektu stāsta tā vadītāja un iedvesmotāja Karolina Gurjazkaite:

“Viss projekts bija lielisks piedzīvojums, lai arī brīžiem prasīja patiešām smagus lēmumus. Visgrūtāk bija izlemt, kā izturēties ar vietējo sabiedrību. Ir svarīgi būt maksimāli godīgam par to, ko darāt, un pilnībā izskaidrot nojaukšanas iemeslus. Saziņa aci pret aci izrādījās visefektīvākais veids, kā nogludināt visus konfliktus. Mēs plānojam šo pieeju izmantot arī turpmākajos projektos.

Nākamajā dienā pēc nojaukšanas mēs sarīkojām ekskursiju uz dambja vietu, lai ierēdņi un zinātnieki uzzinātu vairāk par šo procesu un mūsu pieredzi konkrētajā projektā. Pasākums aizritēja ļoti patīkamā gaisotnē un daudziem izrādījās ļoti motivējošs. Bija pārsteidzoši ieraudzīt, cik daudz pozitīvas enerģijas var dot viena dambja likvidēšana – daudzi tā paliekas aizveda mājās kā suvenīru!

Šī mazā aizsprosta nojaukšana bija milzīgs solis cīņā ar tabu par dambju likvidēšanu Lietuvā. Cerams, šī projekta laikā gūtās atziņas noderēs turpmākajos projektos.