«Čaviča, ej prom…»

Makšķerēt šodien cilvēki dodas vairāku iemeslu dēļ, un pārtikas sagādes to skaitā vai nu nav nemaz, vai arī ir tikai neobligāta piedeva. Ja vien runa nav par tādām ekspedīcijām vai laivu braucieniem, kuros ieplānots pārtikt lielākoties no izvilktajām zivīm – arī tāpēc, ka tuvumā nekādu veikalu vai vispār nekādas civilizācijas nebūs. Ģeogrāfam un bijušajam ūdensslalomistam Jurim Niedrājam makšķerēšana bieži vien ir bijusi laivu braucienu piedeva, taču pašā pirmajā tālajā ekspedīcijā topošais ģeogrāfs copes, pareizāk sakot, necopes dēļ ir dabūjis ciest pat badu…

Vienreiz tu stāstīji, ka laivu braucienā esi izjutis, ko nozīmē reāls bads, un tas bija saistīts ar makšķerēšanu.

Izjutu gan. Bet tas bija arī labākais brauciens, apmēram divi mēneši bez civilizācijas! 1979. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātes ģeogrāfos, brauciens notika 1982. gadā – tātad pirms 40 gadiem. Es tajā laikā biju izdienējis, fiziskā kondīcija man bija laba, saprašana arī labāka nekā pirmkursniekiem, tad nu mani paņēma līdzi ekspedīcijā uz Tālajiem Austrumiem. Bijām pieci – trīs no Rīgas, divi no Habarovskas, tātad vietējie. Tajā laikā zinātnieku rebes notika tā – Jūras hidroloģijas institūtam ir bāze Vladivostokā, Habarovskā, vēl citur, un institūta darbinieki taisa apmaiņas komandējumus. Piemēram, atbrauc pastrādāt uz Rīgu vai uz Melno jūru, lai dzīve būtu interesantāka.

Tātad jūs tajā ekspedīcijā oficiāli it kā taisījāt zinātni?

Jā, jā – pētījām paleomagnētisko lauku.

Cik senu?

Arhaja, proterozoja, tātad ap pusotru miljardu gadu senu. Mans šefs mācēja ļoti labi pamatot savus pētījumus, lai dabūtu atbalstu. Šodien tādām figņām noteikti nedabūtu finansējumu. Un pētījumi patiešām arī notika – braucam ar laivām pa upi, ieraugām atsegumus, fiksējam, kādā pozīcijā stāv kompasa adata, proti, kur ir ziemeļi, atskaldām atseguma paraugu, ieliekam maisā, dokumentējam. Pēc tam laboratorijā tika pētītas dzelzi saturošās skaidiņas, kā tās pirms miljardiem gadu bijušas orientētas.

Tātad jums bija tikai jāsavāc paraugi.

Jā, tos mēs savācām papilnam. Puse gan palika taigā, jo mums bija bada periods.

Kā jūs līdz tam nonācāt?

Vispirms mūs ar kukuruzņiku iemeta zeltraču nometnē Maimakanas upes augštecē. Pēdējā pilsēta ceļā uz ekspedīcijas sākuma vietu bija Nikolajevska pie Amūras. Tur gaidījām iespēju aizlidot līdz zeltraču nometnei. Astoņas dienas katru rītu gājām uz lidostu un saņēmām vienu un to pašu atbildi: ja Džugdžura kalni būs vaļā, tad lidosiet. Kukuruzņikā jeb annuškā (lidmašīna AN2) nav navigācijas, tāpēc tā miglā nelido. Saņem tādu atbildi un ej atpakaļ, gaidi nākamo dienu.

Turklāt tajā gadā tur darbojās tāds pussausais likums – šņabja bode bija atvērta tikai no pieciem līdz septiņiem vakarā, lai vietējie nenodzeras. Pirmajā reizē mēs uz turieni aizgājām ar domu iestāties rindā, lai tad, kad bodi atver, ātri dabūtu šņabi. Nekas neiznāca – nostāvējām līdz septiņiem un rindā uz priekšu netikām ne par metru. Pilsētiņa neliela, visi savējie, viens otram tik uzsauc: “Ei, Vaņka, paņem man arī!”, un pudeles no veikala tikai padod pa rokām virs stāvētāju rindas.

Man līdzīgi gadījās 1987. gadā Tbilisi lidostā – nostājos biļešu rindas galā un pēc kāda laika sapratu, ka kases lodziņam nevis tuvojos, bet attālinos, vietējie visi spiedās bez rindas.

Otrā dienā mēs sākām darboties stingrāk un pie šņabja tikām. Ievērojām vienu interesantu lietu – vietējiem gribas šņabi dzert uzreiz, un ne viens vien pa ceļam uz mājām nolūst. Tādus nolūzušos savāca milicija un veda nevis uz sutkām, bet uz darbu – Amūrā ir salas, tur viņiem lika vākt sienu.

Tas bija jūlijs, Amūrā nāca iekšā gorbuša. Vietējiem trīs dienas bija atļauts to dušīt, ķert gan ar tīkliem, gan citādi. Mēs no viņiem dažas gorbušas nopirkām un pagatavojām, tās bija pirmās zivis mūsu ekspedīcijā.

Devītajā dienā beidzot tikām iekšā annuškā un laidāmies pāri Džugdžura grēdai. Lidot ar annušku ir bauda, tikai jābūt drosmīgam, jo ik pa laikam lidmašīna ieveļas kādā gaisa bedrē. Piloti bija normāli veči, atļāva mums aizmugurē pīpēt un beigās pat lidmašīnas stūri paturēt (ar otru stūri pilots, protams, kontrolēja situāciju).

BASKETBOLA DRAUGU COPES MAČOS. Juris Niedrājs (pirmais no labās) atpūtas bāzē pirms Jaunjelgavas, 1997. gads

Sinepju plāksteru zupa

Tā jūs nonācāt zeltraču ciematā...

Apstākļi tur zeltračiem ir sūri – 12 stundas maiņa, 12 stundas atpūta, un tā no aprīļa, kad var sākt skalot, līdz oktobrim. Sezonas laikā viņiem ir sausais likums. Noteikums tāds: ja neizturi visu sezonu, dabū tikai kompensāciju. Ja izturi, tad viss nopelnītais tiek dalīts vienādi. Skalošana notika diezgan brutāli pret dabu – ar buldozeriem un traktoriem.

No ciemata pārnesām laivas uz 12 kilometrus tālo upi Čumikanu, lai laistos lejā ar domu, ka pārtiksim no podnožnij korm – no tā, ko nomakšķerēsim vai nomedīsim. Taču tā ziema nebija bijusi sniegota, augšā sniegs nebija sakrājies, ūdens ļoti ātri nogāja, un mēs nevarējām kuģot. Vēl nedēļa pagāja, stiepjot laivas ar striķiem, līdz beidzot varējām sākt normāli laivot.

Tātad ēdamā jums pārāk daudz līdzi nebija.

Nuja, jo doma bija – ķersim un ēdīsim zivis! Produkti bija sadalīti katrai dienai, bet, ja nedēļu iznāk tā nobakstīties, daudz kas svarīgs – cukurs, milti – jau ir iztērēts. Bet brauciena sākumā viss bija kārtībā – ķērās foršas, lielas alatas pie kilograma un ļenoki. Mūsu ekspedīcijas šefs, habarovskietis, bija sagatavojies Sibīrijas taimiņiem. Es arī it kā zināju, ka tur ir taimiņi, bet kā baigais gudrinieks biju iedomājies, ka tie tur ir tādi paši kā Latvijā – trīs līdz pieci kilo varbūt. Man bija Delfin spole, lielais stiklašķiedras kāts, Maskavā vēl nopirku 0,35 mm vācu auklu un kādus vizuļus. Šefs tikmēr nopirka milimetrīgu auklu un milzīgus trijžuburus, uz vietas nogrieza pusotrmetrīgu pīlādža kātu, īstu bomi, tam pietina dažus gredzenus un pielika Ņevas inerceni. Āķiem cauri viņš izvilka trosi un notina ar melnu lupatu – uztaisīja mānekli peli.

Brauciena sākums bija karalisks – piemēram, peldi pa upi un ieraugi medni zarā sēžam. Tinkš – un vakariņas ir (šefam bija bise). Ģeologu ekspedīcijas ilgi bija NKVD jeb čekas pārziņā, ekspedīciju šefiem bija nagani, bet vēlāk tos nomainīja pret bisi. Bise bija domāta ne jau medībām, bet gan signālšāvieniem, ja kādam gadās apmaldīties.

Vai lāči tur bija?

Bija. Šefs bija nobriedis lāci nobliezt, gatavoja renkuļus. Kādā no savām iepriekšējām ekspedīcijām viņš esot lāci nošāvis ar naganu. Pie savas telts svaigus lāča sūdus redzējām bieži, bet pašu gan nevienu.

Taču sākumā bez lāča cepeša iztikām tīri labi, jo zivju netrūka. Pēc tam upe kļuva lielāka, sākās krāces. Tās vispirms jāizlūko, jo, ja taigā apgāzīsies, ziepes būs lielas, nākamā apdzīvotā vieta Ustjmaja tikai pēc vairākiem simtiem kilometru.

Vispār neviena cilvēka tuvumā nebija?

Kaut kādas takas, kur evenki briežus dzen, bija manāmas, bet sakaru, protams, nekādu.

Mobilo sakaru tolaik vēl nemaz nebija…

Vienu vakaru puskrēslā mēs taisījām nometni, bet šefs tikmēr aizgāja uz krācēm. Mēs tur rosījāmies, pļāpājām, te – šefs nāk atpakaļ. Un zini, izskatās, ka viņš nenāk viens, bet ar kādu kopā! Tam kādam žaunas bija vīra pleca augstumā, bet aste pie zemes… Tas tik bija taimiņš! Uz 20 kilo vismaz! Tad sapratu, kādus rīkus man būtu vajadzējis ņemt… Man tur vēlāk arī bija taimiņu copes, bet ar manu 0,35 mm auklu izvilkšana bija bezcerīgs pasākums.

Tu tos taimiņus ūdenī arī redzēji?

Jā, viņi ir diezgan prognozējami, stāv tur, kur upē ietek kāds strauts. Šefs dažus izvilka arī ar citiem vizuļiem, ne tikai ar peli. Vienu, kas bija švakāk pieķēries, pat ar bisi piebeidza. Izklausās slikti, bet tā ir ekspedīcija, ir jāsagādā ēdamais.

Makšķerēšana savā primārajā nozīmē...

Tieši tā. Bet visa mūsu cope beidzās vienā brīdī. Uznāca musons, ticis pāri Džugdžuram no Ohotskas jūras, trīs dienas lēni un riebīgi lija bez apstājas. Ūdens līmenis upē pacēlās par trim metriem, un ar to visa mūsu pārtikas programma beidzās – vairs nebija ne putnu, ne zivju. Upes baseins kļuva liels, ūdens necaurredzams, straume spēcīga, un dabā iestājās klusums.

Klusums un tukšums, bet kas bija jums? Cukurs?

Jā, cukurs, tējas papilnam un sinepju plāksteri. Labi vēl, ka mežā bija brūklenes un mellenes.

Izklausās pēc zaļa dzīvesveida...

Labi, ka mums bija tēja – uztaisi čefīru, un tad pāris stundas ir enerģija. Piestāj krastā, paēd kādas ogas. Vēl tur bija sviesta bekas un koraļļiem līdzīgas sēnes, par kurām nesen sēņu grāmatā izlasīju, ka ēdamas tās ir, bet vērtības nav nekādas. Mūsu gastronomiskais atklājums bija sinepju plāksteri, kuru mums aptieciņā bija daudz, – nokasi sinepju līmi un virsū sviesta beciņām, lai tās labāk slīd lejā!

Pirmās divas nedēļas mums vēl bija sataupīta kāda miltu paka, bet uz pieciem večiem tas nekas liels nav. Tīra ogu un sēņu diēta mums bija dienas piecas.

Viens uz otru nesākāt ar gastronomisku interesi skatīties?

Tik traki ne, bet tur dzīvo žagatai līdzīgs putniņš. Ja tas tālumā sāk ķērkt, tātad tur kaut kas ir. Vienu tādu mazu žagatiņu mēs nobliezām. Vārījām stundas trīs, lai visu buljonu dabūtu ārā, jo jāēd pieciem večiem... Kādu dienu ceļā satikām motorlaivu. Braucējs bija nogāzis alni un iedeva mums aknas, nobrīdinādams, lai nepārēdamies, tas pēc badošanās var būt bīstami.

Tad arī mums pakaļ atsūtīja vietējos. Pirmais skats bija labs – parādās virs kraujas vīrs, un viņam tīkliņā septiņi Agdami...

Stiprinātais vīns! Labākais, kas var būt izsalkušiem cilvēkiem!

Tajā vietā preci ieved vienreiz gadā, kad ir pali. Nekādus smalkus dzeramos jau tur neved, tur Agdams ir kā mums konjaks, tātad mums tika izrādīta īpaša cieņa. Mēs dzērām maz, bet tā bija kļūda, jo līdz ar to vairāk dzēra vietējie, un viņi iedzēruši kļūst diezgan nesakarīgi.

Brauciena beigās nesvērāties?

Habarovskā nosvēros, man tad bija, liekas, 62 kilogrami. Jakutskā uz ielas bija daudz skaistu un smaidīgu jakutiešu, bet es sapratu – ja arī ar kādu izdotos kaut ko sarunāt, nekas nesanāktu.

Tad jau veģetārā diēta nemaz tik laba nav… Kā garšo Sibīrijas taimiņš?

Lielajam galva vien aizņēma visu kazanu. Sibīrijas taimiņam, tāpat kā breksim, katram kauliņam ir sava garša.

Jūsu ekspedīcijas laikā taimiņi tur bija vēl neiebaidīti?

Kad lidojām ar annušku, piloti virs perspektīvajām taimiņu vietām laidās lēni, nedaudz virs koku galotnēm, un skatījās, kas lejā notiek, vai taimiņi ganās. Ja ieraudzīja, tad izsēdināja večus ārā. Tikmēr piloti aizlidoja līdz galamērķim un izkrāva preces, tad atpakaļceļā večus savāca.

Tikuši pie civilizācijas un uzbarojušies, mēs pirms došanās uz mājām nobraucām pa vēl vienu upi, Maluju Usurku. Kāpēc lai to nedarītu, ka komandējuma nauda tiek maksāta, turklāt ar koeficientu 1,8? Kamēr tu ekspedīcijā, tikmēr nauda Rīgā krājas, un atbraucis tu saņem lielu čunguru, uzreiz arī draugu daudz... Malajā Usurkā arī bija ļenoki un alatas, bet mazāka izmēra nekā Maimakanā.

Un lāču nebija arī tur?

Ā! Neizstāstīju, kāpēc man bija prieks par to, ka šefs lāci nedabūja! Kad peldējām pa Maimakanu un jau bijām riktīgā badā, aiz viena līkuma pēkšņi ieraudzījām upē alni. Tikai kādu 25 metru attālumā! Alnis žļembā zāli un truli lūr uz mums. Izdzirdu šefa balsi aiz muguras: “Gulies!” Pieliecos, un šefs – bamms! bamms! – divreiz izšāva uz alni. Nopriecājies, ka nu būsim glābti no bada, cēlos augšā – aļņa nav… Piebrauca otra laiva, un mēs ilgi meklējām asins pēdas, līdz sapratām, ka šefs no 25 metru attāluma abus šāvienus ir nopūdelējis.

Taiga ap Maluju Usurku ir bagātāka nekā pie Maimakanas – pustaiga, pusdžungļi, citronliānas...

Bet tīģeri?

Nu, reiz mēs tur ar šefu vilinājām maralbriedi. Pūšam, pūšam caurulītēs, kaut kas it kā nāk, te vienā brīdī šefs klusu saka: “Nepūt vairāk…” Prasu, kas par lietu, un šefs atbild: ”Vai tur beigās tāds kā mjau neatskanēja?”

Mongolijā pie īsta kauna staba!

Pirms ķeramies pie tavas nākamās ekspedīcijas, jāpajautā par pirmajiem soļiem pie ūdeņiem.

Bērnības copes vieta man bija Abava. Dzīvoju Pūrē, ķēru grundulīšus un sapalus. Klasesbiedrs dzīvoja Abavas malā pirms Kandavas, viņš mani iemācīja līdakas uz dzīvo ķert. Arī ar kurzemnieku kabu darboties iemācīja, vasarā brišana ar to tīklu ir interesants pasākums.

Bebri tavā bērnībā Abavā bija?

Kur nu bebri? Pirmā saskarsme ar bebru man bija 80. gadu sākumā, kad ar Jāni Birzaku biju Ostupē forelēs. Uztaisījām apmetni, tad Jānis nogāja pie upes un sauc: “Jurka! Te ir bebru aizsprosts! Sarkanā grāmata!”

Bet, atgriežoties pie Abavas, tur sāku arī spiningot, lai gan ar copi uz dzīvo spiningam bija grūti konkurēt, vizuļus jau nevarēja dabūt, spoles arī diez kādas nebija. Atceros, reiz mācīju savu draugu Jāni Ābolu ķert uz dzīvo, teicu, ka pēc copes jānoskaita līdz divpadsmit, tad jāpiecērt un jāvelk ārā. Viņš tā arī darīja, un vilka tik stipri, ka līdaka aizlidoja augstu zaros.

Kad pārcēlāmies uz Rīgu, sāku braukāt uz Krievupi un citām tuvākajām upītēm pīckot. Krievupē reiz trāpījām brīdī, kad bija raudu nārsts un slūžas ciet. Tad varēja kāpt iekšā un raudas ar rokām smelt ārā, sasmēlām veselu maisu. Tādā vecumā tev vēl nav skaidrs, kas ir labi un kas nav. Arī ālantus esmu pusaudža gados cemerējis, pat trijnieki nāca ārā.

Kāpēc gāji studēt ģeogrāfos?

Vispirms stājos Lauksaimniecības akadēmijā veterināros (skolas raksturojumā par mani bija rakstīts “mīl dzīvniekus”), bet paliku pirmais aiz strīpas un dabūju iet krievos. Pēc armijas reiz mājās pie mammas ciemos atnāca skolotāji, viens bija ģeogrāfs, viņš stāstīja par braukšanu ekspedīcijās uz Kaukāzu, Karēliju… Klausījos un sapratu, ka gribu būt ģeogrāfs.

Pa Latviju ceļojis biji?

Skolas laikā, tātad 70. gados, ar klasesbiedru bijām aizstopojuši līdz Vaidavai. Klasesbiedrs bija no brāļa nočiepis Mepps vizulīšus, tādus es redzēju pirmoreiz. Tas bija pavasarī, Vaidavā ūdens vēss, bet mēs tik un tā, tiklīdz mepiņš ieķērās zaros, vilkām ūziņas nost un bridām pakaļ – nedod, dievs, ja bračka uzzinās, ka kāds viņa mepiņus pazaudējis! Foreļu tajā laikā Vaidavā bija papilnam! Ar 1. un 2. numura Mepu spēja tik sīkās vilkt un kabināt nost. Lielu foreļu tur nebija, bet cope interesanta.

Vienā laivu braucienā pa Amatu atklājām labu līdaku vietu virs Kārļiem – visas bija mēra un daudz, lai gan tā skaitās foreļupe. Tajā laikā Amatā vispār makšķerēt bija aizliegts. Reiz mums likās, ka nāk inspektori. Noslēpāmies krūmos. Es tupu un ieraugu – mana copes biedra spininga kāta gals no krūmiem laukā un galā vizulītis trīc… Labi, ka nācējs bija tikai kāds vietējais. Bet vispār man copē nekad nav gribējies kaut ko pierādīt, man tā ir atpūtas elements.

Nākamajās ekspedīcijās tev nav bijis zivis jāķer, lai izdzīvotu?

Nē. Otrā ekspedīcija mums bija pirmspolārajos Urālos, uz turieni mūs labi aizveda, varējām paņemt daudz paikas līdzi.

Sinepju plāksteru arī bija daudz?

Kā nu bez tiem, bet šoreiz tie nebija jāēd. Ķērām alatas un gatavojām tās. Plintes mums bija veselas divas (es pie katamarāna trubām biju piesējis vectēva vienstobreni), tātad ar pārtikas programmu vispār nebija problēmu. Guli naktī, te sadzirdi, ka rubeņi atlidojuši. Nākamās dienas vakariņas klāt! Citreiz sašāvām mežirbes un iemarinējām. Vienu dienu man tur copē aizvērās širmis, savilku kādas 23 smukas alatas. Ķēru, te dažus metrus no manis izlec ārā spilgts ķeņķis, vismaz astoņnieks, paskatās uz mani un iekrīt atpakaļ. Es izmisīgi domāju, kādu vizuli likt, bet nācās vien palikt pie alatām.

Vienu dienu, kad bija izcili riebīgs laiks, ieraudzījām helikopteru. Brīnījāmies, kas tik sliktā laikā riskē lidot. Vēlāk meteostacijā uzzinājām, ka kosmonauts Ļeonovs izdomājis atpūsties un sjomgu noķert.

SIBĪRIJAS TAIMIŅŠ! Juris Niedrājs (ar muguru) un ekspedīcijas biedra loms. 1982. gads

MONGOLIJĀ. Juris Niedrājs fotogrAfē ekspedīcijas otro laivu, ūdensslaloma treniņu un copes ekspedīciju biedrus Aldi un Andreju

Kādu komandējuma naudu tev maksāja par ekspedīcijām?

Visās jau ne, tikai četrās pirmajās. Būts ir daudz kur. Karēlija, Kazahstāna, Kamčatka, Mongolija, Aļaska, makšķerējis esmu arī Donā, pēdējos gadus braucam uz Norvēģiju… Daži laivu braucieni ir bijuši bez makšķerēšanas, tikai sportisks ūdensslaloms. Mongolijā esam bijuši divreiz. Tā ir īpaša sajūta, kad vienā upē iekāp divreiz, turklāt tā upe ir seštūkstoš kilometru no mājām.

Kāpēc uz Mongoliju brauci divreiz?

Tāpēc, ka Mongolijā ir ļoti forši. Tur pret tevi kā ciemiņu ļoti labi izturas. Bijām ar vietējo sarunājuši, ka mūs aizved uz ezeru, no kura iztek upe Šišinged Gola jeb Mazā Jeņiseja, un pēc piecām dienām atbrauc mums pakaļ.

Mēs tajā upē mētājam, te atbrauc viens vīriņš un prasa, ko mēs te darām. Teicām, ka esam atbraukuši atpūsties un pacopēt. Mongolis saka: “Vispār jau te makšķerēt nedrīkst, kur nu vēl taimiņus – Sarkanā grāmata un svētā zivs. Bet, ja jau esat pie mums kā ciemiņi atbraukuši, turpiniet vien un, kad brauksiet mājās, ienāciet pie manis ciemā, sarakstīsim protokolu, nomaksāsiet sodu, un būs viss kārtībā.” Iedomājies?! Citā valstī tevi būtu izdr... ne pa jokam.

Tā nu mēs turpinājām makšķerēt, dabūju arī vienu tīri smuku taimiņu, apmēram 1,10 metrus garu, un palaidu vaļā. Beigās devāmies pie mūsu mongoļa. Iebraucam ciemā, ieraugām stabu, un pie tā ar roku dzelžiem pieslēgts viens vīriņš... Mums kļuva tīri neomulīgi. Prasījām mongolim, par ko tas vīrs saslēgts, un uzzinājām, ka esot piedzēries un ālējies. Mums mongolis izrakstīja sodu… apmēram 10 eiro katram. Nezinu, vai tagad vēl tur ir tik toleranta attieksme pret noteikumu pārkāpējiem.

Vai jūs bijāt tie, kas redzēja, ka mongoļi iejāj upē un spiningo zirga mugurā?

Mēs ne.

CEĻĀ PIE KAMČATKAS LAŠIEM. Foto uz vietējo visurgājēju fona. Niedrājs – pirmais no labās. 2019. gads

KURAM LIELĀKS? Juris Niedrājs (pa labi) ar copes biedru mērās lomiem. makšķerēšanas sacensības atpūtas bāzē Zaķi, 1997. gads

“Čaviča, ej prom…”

Esi bijis gan Kamčatkā, gan Aļaskā. Kur ir foršāk?

Kamčatkā arī ir forši, bet Aļaskā tomēr tā sakārtotība ir patīkamāka. Par visu atbildi pats. Ja tev vajadzēs palīdzību, pats par to maksāsi. Sapirkām vizuļus, kas tur ir normālās cenās, hidroplāns mūs aizveda uz noteiktu vietu un noteiktā laikā bija mums pakaļ citā noteiktā vietā. Ja mūsu tajā laikā tur nebūtu, tā būtu mūsu problēma, lidmašīna lido prom un ziņo, ka grupa nav ieradusies. Vienīgais, kas Aļaskā šķita dīvains, bija emancipācija – mantas lidmašīnā krauj jauns sievišķis, tu gribi viņai palīdzēt – nē, “this is my job”. Arī viesnīcā sīks skuķis nesa mūsu mugursomas.

Lidojums ar hidroplānu bija ne sliktāks kā ar annušku. Vienā brīdī hidroplānā pamanīju plāksnīti ar lidaparāta ražošanas gadu – 1956. Tātad vecāks par mani! Cope Aļaskā bija lieliska. Dabūju gan čavičas, gan ketas, gan citus lašus. Godīgi sakot, kad nāk lielais lašu bars, tad vari kaut vai rokām mest tos ārā.

Tikai jāsadala upe ar lāčiem, kas dara to pašu...

Lāci mēs Aļaskā atšķirībā no Kamčatkas redzējām tikai vienu un lielā attālumā. Vai nu lāču tajā laikā nebija, vai arī viņi nelikās par mums ne zinis. Mums bija divas teltis, un pēc vecas krievu metodes taisījām ugunskurus abās pusēs. Toties aļņus redzējām papilnam. No laivas viņi, upē stāvēdami, nez kāpēc nebaidās.

Opalas upē Kamčatkā tu vienīgais noķēri simu...

Toties čavičas vienīgais no mums dabūja Aldis, viņam bija vizulis ar sarkanu ikriņu astē. Pēdējā dienā Aldis to vizuli iedeva man, un tad es arī tiku pie čavičas. Bet neizvilku.

Kāpēc?

Pēdējā ekspedīcijas diena, gaļu mums vairs nevajag, ikrus arī ne – vilku un domāju: “Aizej prom, aizej prom…” Beigās čaviča laimīgā kārtā tiešām norāvās – un atā.

Ikrus jau bijāt atēdušies?

Atvedām arī uz Rīgu. Vietējie ikriem taisa dziļo saldēšanu, Rīgā atlaidinājām – ļoti laba kvalitāte!

Opalas upē bija divas tādas krāces, kurās labāk nelīst iekšā, ja nemāki braukt. Ne velti vietējie, kas mūs līdz upei atveda, lika parakstīt papīru, ka tālāk mēs paši uzņemamies atbildību. Jo, ja tur krācēs kaut kas notiktu, līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai jāiet simt kilometri pa purvu. Tādās ekstrēmās vietās esam piesardzīgi, krāces vispirms izlūkojam un tikai tad braucam.

Esi braucis arī pa sestās kategorijas upēm?

Nē. Mūsu mērķis jau nav kategorijas, bet viss kopums – daba, cope, piedzīvojumi.

Tajā kopumā tu pamanies tikt arī pie itin cienījamiem lomiem. Kāda ir tava lielākā līdaka?

Latvijā septiņnieces ir bijušas. Bet palīdzējis esmu vilkt arī desmitnieci. Bijām divatā pie Siguldas, vienā brīdī skatos – mans copes biedrs Andrejs Mihelsons kaut ko dūšīgi stīvē. Pieeju, viņš man saka: “Jurka, velc viņu ārā!” Ieraugu milzīgu līdaku, paskatos uz zivi, viņa uz mani arī tādām ļaunām acīm paskatās… Teicu: “Andrej, dod man kātu un velc pats viņu ārā!”

Upes līdakas ir stiprākas. Pie Zlēkām trijniece man ir pretojusies tikpat stipri kā pumpainais.

Kā tev gāja Jaunzēlandē?

Iekšējos ūdeņos tur faktiski ir tikai foreles. Taupo ezerā ņēmām kuteri, vakariņām trīs pusotrinieces foreles dabūjām. Trīs dienas veltījām speciāli copei, nopirkām licences – tās tur ir diferencētas, labākajās vietās drīkst darboties tikai ar mušiņmakšķeri, ne spiningu. Gājām gar upi – jā, ir foreles. Bet manai meitai veicās labāk nekā man, viņa tajā reizē dabūja pusotrinieci. Zivju tur ir daudz, bet jāzina ķeršanas specifika. Manai sajūtai Jaunzēlandē kārtības ir par daudz.

Mušiņmakšķerēšanai pievērsties neesi mēģinājis?

Kā nu ne, pat mušiņklubā esmu bijis! Bet, lai to nopietni darītu, jāvelta daudz laika, viss par jaunu jāmācās. Mongolijā man bija mušiņkāts līdzi, biju saderējis, ka ar to kaut ko noķeršu, un noķēru arī kaut kādu necilu zivi.

Tu arī pa Latviju forelēs esi gājis kā ekspedīcijās, ar nakšņošanu pie upes. Esi nesis līdzi telti vai taisījis zaru jumtu?

Viss kaut kas ir mēģināts, gandrīz visa Latvija nostaigāta. Mana upe ir Vaidava, to esmu nostaigājis būtībā visu, no Alsviķu tilta līdz Apei. Pirmoreiz tur biju skolas laikā, vēlāk tuvumā ieprecējos, tātad vismaz no 1986. gada tur esmu bijis regulāri.

Kā tur 36 gadu laikā ir mainījusies bilde?

Bilde tur ir pilnīgi sačakarēta, kopš tika atjaunots Grūbes HES, tad uzcelts Alsviķu HES. Pāris gadu laikā upi pienesa pilnu ar smiltīm, aizsprosta jēga zuda, ūdens uzkrājuma nebija, pie manas sievasmātes mājām upe bija kā smirdīga zampa. Vienubrīd tur vēl bija līdakas, bet pēdējos gadus nav arī to, pat normālu asaru ne.

Tirzā tas pats. Man tur patika braukt forelēs, bet pēdējos gadus vairs nav jēgas – mazais hesiņš, bebri, viss pagalam. Forele jau cenšas pielāgoties pārmaiņām, atrod vietiņas pavisam mazās upēs, bet, kur ir mazie hesi, tur aina bēdīga. Juku laikos, kad Latvijā bija benzīna deficīts, man no Arhangeļskas, kur biju bijis darbos, veda benzīna mucas. Tad es varēju uz Vaidavu aizbraukt un katru gadu vismaz kādu foreli kilogramnieci dabūju.

Kas tu esi – vairāk forelists vai makšķernieks parastais?

Tā kā mana lokācijas vieta ir bijusi Vaidava, tad vairāk esmu forelists.