Kas var būt labāks par šo...

Populāro frāzi “kas var būt labāks par šo” laikam dzirdējis jebkurš, kam mājās ir TV, un to tagad varētu piemērot katrā Latvijas nostūrī, kur vien mīt zemledus makšķernieks. Tas jau būs “nodzinis” pirmo asumu uz jaukajiem “ašukiem” un sācis zemledus copei pievērsties daudz nopietnāk un nosvērtāk.

Izurbt pirmos 60 āliņģus

Uz pirmā ledus meklējam strīpaiņus. Lielāki vai mazāki viņi parasti nekavējoties arī atsaucas, kaut gan, cik pieredzēju pats un izdevās sazināties ar citiem copes brāļiem un māsām, pēkšņi uznākušais lielsals šogad nedaudz apstulbinājis pat mazos asarīšus, un viņi pirmajās dienās bija meklējami ar meklēšanu.

Vēl trakāk neveicās tiem, kas cerēja uz pirmajām lielajām līdakām. Cik zinu, tikai retajam uz pirmā ledus izdevās izvilkt ko nopietnu, bet visā visumā cope bija slikta. Dzirdēju, ka pilnas kastes ar asarīšiem vārda tiešajā nozīmē bija izdevies “piesist” tiem, kas darbojās Vecgaujā pie Ādažiem. Izmērs gan bija tikai vienīgi sporta pēc. Taču štrunts ar zivīm, galvenais bija noskriet pirmos kilometrus pa pirmo ledu, izurbt pirmos 60 āliņģus, neielūzt un ar svaigu gaisu plaušās atgriezties mājās pie pavarda. Tad, pamazām pa tālruni iztaujājot citus kolēģus, nonākt pie dažādiem copei svarīgiem atzinumiem un jau nākamreiz startēt daudz apdomīgāk.

Daudz interesantu lietu pagājušajās nedēļās noticis dabā. Piemēram, vienā nedēļas nogalē, kad Vidzemes augstienes novados, kur parasti ziema ar sniegu nekad nav skopojusies, šoreiz tā izveidoja tīru kailsalu. Savukārt no Rojas puses man kādā rītā zvanīja paziņa un pavēstīja, ka tam ziema esot “nospērusi” autiņu... Sākumā nesapratu un apvaicājos, vai šis nav gadījumā vakardien mazliet par daudz ieņēmis, butes tvarstot, un šorīt acīm priekšā tāda kā migliņa. Kad man sāka stāstīt, ka sniegs sakritis tādā kārtā, ka mašīnai neesot redzams pat jumts, es tiešām nodomāju — vīram pašam “jumtiņš nosedzies”. Taču viss izrādījās balta patiesība, un es ieteicu nesteigties ar mašīnas atrakšanu, jo šī situācija ir tīrā naudas ekonomija krīzes laikos, turklāt lai atsakās no maksas autostāvvietas, jo kurš gan mēģinās auto aizbraukt, ja tas zem sniega segas? Nosmējāmies abi, bet jokus pie malas, un draugs raka auto no sniega vairākas stundas.

Tajā laikā Latvijas austrumos kailsals darīja savu, un ledus slānis ezeros bija sasniedzis 15 — 20 centimetru. Līdz ar to arī makšķernieki smagsvari varēja droši doties uz copi, lai pie reizes nedaudz izlaistu savām vēdera “riepām” gaisu. Es jums teikšu — ellīgi labs un veselīgs pasākums!

Mormišku parāde

Kā jau iepriekš solīju, šoreiz pastāstīšu par mazajiem labajiem māneklīšiem, jo bez tiem zemledus cope ir vienkārši neiespējama.

Nekas jauns un īpaši revoluci-onārs pagaidām nav vēl parādījies, un mormišku formas palikušas tās pašas vecās. Taču ir dažādas nianses, ar ko parasti makšķernieki padalās (un arī nedalās) savos spriedumos un prakses noslēpumos. Piemēram, par tā saucamajiem sporta makšķerniekiem, kas startē pašmāju Latvijas čempionātā un pie kuriem piederu arī pats, varu pačukstēt, ka praktiski visi izmanto krāsotās mormiškas.

Ja jums šķiet, ka tas par kaut ko liecina, tad izdariet secinājumus. Dominē zelta, sudraba un kapara krāsa. Arī vienkāršās copes reizēs pa retam esmu uzsējis kādu krāsainu mormišku un pamēģinājis to tādā vietā un tādā brīdī, kad tas pats asarītis niedru klajumā ķeras kā traks, taču, tiklīdz tam piedāvā ko krāsainu, tā cope manāmi samazinās. Taisnības labad gan jāsaka, ka, piemēram, seklās un nelielās upēs, kā Mēmele, Mūsa, Mazā un Lielā Jugla, krāsainās mormiškas labprāt ķer smuki sapali un lielas raudas. Visbiežāk tas saistīts ar kaut ko no zaļās krāsas. Tā kā sapals ir spēcīga zivs un nereti copmani atstāj ar brīvu auklas galu, piemēram, pie manis veikalā makšķernieki iemanījušies pirkt krietni lētākās svina mormiškas un paši mājās tās pārkrāsot, ņemot palīgā ūdenī nešķīstošos flomāsterus, ko iegādājas kancelejas preču veikalos.

Populāras kļūst “spoguļbumbiņas”

Ļoti iecienītas pēdējos gados ir tā saucamās “spoguļbumbiņas”. Žēl tikai, ka tajās nav iespējams ievērt kembriku — kaut arī ražotājs centies izveidot auklas caurumiņu tā, lai kantis būtu nedaudz ieslīpas, vienalga tievo aukliņu tā itin viegli pārgriež. Ar auklu uzsiešanas paņēmieniem esmu eksperimentējis daudz un nonācis pie viena sen zināma varianta, ko man iemācīja vēl tēvs, šai saulē zivis vilkdams. Pašos pamatos loģika ir ļoti vienkārša. Kad uzsieta auklas cilpiņa (kas jums šķiet piemērotākā), savilkt to vajadzētu vien tik daudz, lai mezgls nesietos vaļā. Pēc tam liekam mormišku ar visu sējumu zem tekoša, cik vien iespējams, auksta ūdens, paturam kādu pusminūti un viegli turpat zem ūdens tecējuma savelkam mezglu. Turklāt savelkam to ar minimālu spēku, lai pēc iespējas mazāk deformētos jau tā tievā dzīsliņa. Pēdējo un pareizāko cilpas savilkšanas gājienu izdarīs pirmā nopietnā zivtele, kas būs nolūkojusi jūsu ēsmu un kādu brīdi paspirinājusies āķa galā. Katrā gadījumā pamēģiniet šo versiju un tad novērtējiet — ja nederēs, meklējiet citus variantus vai palieciet pie jau ierastā.

Zivīm saskatāmās “šķautnes”

Salīdzinoši seklos ūdeņos, kur dziļums nepārsniedz trīs četrus metrus, daudzi copmaņi iecienījuši mormiškas, ko saucam par šķautnēm. Ja laukā spīd saulīte, darbojoties ar šīm formām, šķautnes lauž saules starus un tādējādi zivīm labi saskatāmas jau pa gabalu. Ļoti bieži tas nostrādā ar milzīgu efektu, taču derētu atcerēties — kur ir efekts, tur mēdz gadīties arī defekts. Vienīgais, kas man ļoti nepatīk, — tikko, kad šīs formas mormiškas izlaida pārdošanā, tām bija patīkami gari āķīši, taču tagad nez kāpēc tādus ar uguni nesameklēsi. Visi strupi un īsi. Līdz ar to zivs lūpa piecirtiena brīdī bieži pārslīd noteiktās formas un āķa spices attālumam pāri neaizķeroties.

Brekšu ķērāji copei uz pēdējā ledus pavasarī pērk “banāna” formas mānekļus, un īpaši populāri tie ir Daugavā. Copējot samērā lielā straumē, acīmredzot šī forma spēlē tieši tādu spēli, kas breksim liek rosināties ēstgribai. Es gan īsti nevaru saprast, kas šim liek tā uzbudināties, bet galu galā tā jau ir viņa darīšana, kā ātrāk nokļūt makšķernieka kastē.

Vēl par mormiškām ieteiktu vienu ideju, ko derētu katram pamēģināt. Ja ir mormiškas ar īsu āķa kātiņu, pamēģiniet to atliekt par aptuveni 30 grādiem attiecībā pret pamatformu. Varu droši apgalvot, ka tas strādā!

Visiem ne asakas, esiet uzmanīgi un apdomīgi uz ledus, īpaši jau upēs. Un atcerieties, ka jūs noteikti kāds gaida mājās, pat tad, ja tas ir un paliek tikai kaķis, kam, guļot uz mūrīša, peles skraida apkārt un grauž asti, bet šis gaida asarīti!