Ko var teikt par copi Amerikā

Nē, nē – neesmu ne tik dulls, ne biezs kļuvis, lai lidotu uz Ameriku makšķerēt. Brauciena mērķis bija pavisam cits. Bet... kaut kas aizdomīgi labs brieda, jo Sarasotā – mazā, mīļā Floridas pilsētiņā pie Meksikas līča – pie vakariņu galda tikām brīdināti: rīt agri jāceļas...

Atkārtošos – neesmu ne tik dulls, ne biezs kļuvis, lai lidotu uz Ameriku makšķerēt. Man Teksasā dzīvo meita Māra. Un mazdēls Džeidens. Un mazmeita Estere, kurai pirms diviem gadiem palika 16. Toreiz biļetes bijām nopirkuši un dienas trīs pirms izlidošanas zvilnējām pie televizora. Un ziņa – kovida izplatības dēļ ASV robežas tiek slēgtas! Labi, ka turku aviolīnijas naudu atdeva...

Šogad Esterei 18. Biļetes nopirka meitiņa. Un nevis biļetes uz Hjūstonu, kur viņi jau trīs gadus mīt, bet uz Maiami. Tur viņa mūs ar savu auto savāca, līdz dzimšansdienas ballītei aizveda (apmēram 2000 jūdzes), pēc trīsdienu svinībām tālāk – cauri vēl pieciem štatiem līdz Klusajam okeānam un Sanfrancisko (vēl 3000 jūdzes). Programma karaliska – ASV dienvidu galapunkts Kīvesta, Ņūorleāna ar unikālo Burbona ielas ballīti un kārtējo debesskrāpju parādi (Maiami šajā ziņā tomēr ir pārāka), Hjūstona, Sanantonio, Elpaso un kanjoni (starp citu – reti tūrisma ceļvežos pieminētais Teksasas kanjons gan ir daudz mazāks par Lielo, tomēr dabas veidotu akmens skulptūru ziņā pat pārāks), Santabarbara un Holivudas godināšanas pļaviņa – visdažādāko krāsu un izmēru ļautiņu pārpilna... Vecais ceļš gar Kluso okeānu, kuram līdzīga jau laikam pasaulē nav. Sanfrancisko līcis ar Ala Kapones pēdējo cietumu... Un gluži vai neizturamās 27 mājuplidojuma stundas...

Šis nebija copes ceļojums...

...bet laikam jau šis labdabīgais vīruss manī ir mūžīgs. Kopš tētis Aleksis savu mantinieku, Kalngalē tīklus pārbaudīdams, laivā līdzi ņēma, kopš pirmajām forelēm Pāces upītē, Usmas saullēktos stiprināts un, paldies Dievam, neārstējams. Jutu to jau Kīvestā, kur laivu tirdzniecības un nomas plači lielāki par mūsu auto Rumbulu, tur ir daudzus gadus mitis, manuprāt, prasmīgākais copes rakstnieks Ernests Hemingvejs. Makšķernieku gan maz. Lieliskie kuteri okeānā vairāk dīki šūpojas vietumis visai prāvos pulciņos. Izskatās – tekilu sūc, nevis makšķerē (starp citu – tekila te laba un lēta, tuvo Karību rums nez kāpēc divreiz dārgāks).

Makšķernieki ir pie vecā tilta (kilometrus piecus garš un vairs satiksmei nelietots), viņu kātus mana arī pludmalēs – gluži vai līdzās ne sevišķi daudzajiem saulītes ķērājiem. Ne pirmais, ne otrais variants mani nudien nevilina. Lai kas tur ķertos – noskaņa tāda žēlīga. Okeāns pārāk liels, omulības un romantikas, manuprāt, trūkst... Tuvāki maniem priekšstatiem par labu copi bija tie zēni, kurus redzējām, gumijas laivas pumpējam pie aligatoru upītes indiāņu rezervātā. Ko noķers? Droši vien labi noķers – ja jau te malu malās slinki krokodilēni zvilnē (tātad krietni paēduši)...

Domas par copi pagaist Ņūorleānas Burbona ielā. Te dzer visi. Knapi no jaunības lieguma zonas izkāpis ģimnāzistu bars, sirms pāris, kura šefs kreiso kāju knapi kustina, arī mēs – iebarošana no skaistām kokteiļu glāzēm (izdzertās līdzi paņēmām) ir virtuoza un visaptveroša. Šeku, viens piekusis – snauž uz trotuāra, somu pagalvī palicis. Jātnieku policijas patruļa neliekas ne zinis – šis taču nevienam netraucē...

Rīts, kad agri jāceļas...

Labi. Par Amerikas ļaudīm, ainavām, arhitektūru kādu citu reizi un citā vietā – šeit taču CopesLietas. Pirmā nojausma par mūsu gides sagatavoto pārsteigumu man radās Sarasotā – mazā, mīļā Floridas pilsētiņā pie Meksikas līča, kad pie vakariņu galda tiekam brīdināti – rīt agri jāceļas. Kāpēc? Tad redzēsiet. Nu, nu...

Jā, tiešām. Pēc pusstundas brauciena mēs esam laivu piestātnē. Nē, nevis ceļa kreisajā – lielā Meksikas līča pusē, bet pa labi. Little Sarasota bay. Little... Līdz pretējam krastam skatiens knapi sniedz...

Gaidām. Māra kādam zvana, un pavisam drīz piebrauc kapteinis Fils. Ar metrus sešus garu kuģīti, kuram pēc amerikāņu standartiem pie pakaļas piekarināti divi 200 ZS Suzuki, vidus nojume apspraudīta ar pusduci makšķerkātu, tādiem metrus trīs gariem. Laipni lūgti! Nekādi rīki līdzi nav jāņem. Tekilu nedrīkst. Alu var. Ieņemiet vietas. Labāk sēdus. Lidojam minūtes piecas līdz boju bariņam tepat netālu no krasta.

Un – fishing!!! Mūsu ekipāžā ir trīs dāmas – jau minētā Māra, kurai rīkoties ar bezinerces spoli iemācīju jau pirms gadiem 30, mans Siks, ar kuru kopā copēju regulāri, bet spolēt viņu tā arī neesmu pierunājis. Tāpat kā tārpu uz āķa uzmaukt... Vēl Gundega, kura savā dzīvē kātu turējusi rokā labi ja trīsreiz. Un viņas Zigis, kurš copē nav daudz labāks. Vārdu sakot – komplekts, kura apkalpošana man prasītu 90 procentus laika. Ja nebūtu Fila.

Šitas zellis nudien ir profesionālis. Fantastisks sava aroda meistars. Viņš ne tikai redz pat ar pakausi, viņš gluži vai nojauš, ka dāma ir sapinusies. Un fiksi parāda metiena kļūdas iemeslus. Viņš ar vienu roku sprauž ēsmas zivtiņu uz mana āķa, ar otru jau iebarojamajā liekšķerē no spaiņa putru grābj. Nokostie āķi tiek piesieti zibenīgi. Kādā auklā pa to baru iepinies pelikāns atbrīvots saudzīgi un ātri (situācija, kurā mani neko tādu nekad nepiedzīvojušie nervi būtu pagalam).

Viss notiek...

Jā, kas tad īsti notiek? Vispirms iebarošana. Ar jau pieminēto liekšķeri samērcētas barības granulas Fils slaidā lokā ber ap laivu kādu 10–20 metru rādiusā. Tad sprauž uz mūsu āķiem (izmērs pamatīgs – kādi 4/0) ēsmas zivtiņas 5–7 cm garas. Dur šķērsām, zem acīm. Pavadiņu nav. Aukla pamatīga – vismaz 0,4. Svariņu, pludiņu, barotavu nav. Viss vienkāršs kā grābeklis. Tāpēc jau dāmas Fils paspēj apkalpot. Un drīz vien arī viņas pašas tiek galā gluži labi.

Es? Mazliet pat garlaikojos, šo superservisu lūkojot. Un nekādi nespēju ievērot Fila pamācību – jūti copi, nepiecērt! Vienkārši spolē! Nu nevaru es tā!!! Beznosacījuma refleksi strādā. Atkal izrauju zivteli kādam no rīkles un, mazliet aizkostu, žvidzinu atpakaļ vilnīšos...

Cope ir. Kādas sugas? Fils saka – forele. Makrele. Lady fish. Izpalīdzīgi bāž zem meiteņu upuriem uzsmeļamo tīkliņu un izvilkto liek pie laivas borta uzkrāsotā lineāla. Vērtējums ir interesants – jālaiž vaļā gan pārāk mazas (saprotu), gan pārāk lielas zivis (lai populāciju saudzētu?). Ņemamais mērs ir tāds, par kuru vairākums Usmas brīvdienu makšķernieku būtu dikti priecīgi. Tā ap gramiem 600–800. Ierobežots arī krastā vedamo skaits – katram četras.

Savu normu sakrāju drīz vien – pāris stundās. Emocijas? Tur neteicu – gavilēju kopā ar visiem. Te atzīšos – tās, manuprāt, nav medības. Cope tālā metienā vējiņā un viļņos tāda neizteiksmīga. Nav kampiena gaviļu, un vilkt jau nu ar šo iebaroto izmēru nemaz nav ne grūti, ne uzvaras prieku radoši. Bet meitenes sajūsmā spiedz. Un fotografējas. Gribēs varbūt arī mājās uz copi aizšaut? Tad iebarošana būtu izdevusies...

Something other?

Trešajā stundā mazliet apnīk. Māra prasa Filam – something other, different*? Tūlīt redzams, ka ne jau pirmo reizi kapteinis šādu vēlmi uzklausa. Yes, off course**! Apsēdieties, pieturieties!

Kratāmies kādas minūtes desmit virs viļņiem (nu nepatīk man glisējošas laivas!) līdz saliņai, kur viena mednieku blice jau priekšā. Patiess prieks, ka drīz tā notinas. Un Fils met enkuru snūku piekrastē.

Snūks – kas tas tāds? Latviska tulkojuma nav. Latīniski – Centropomus undecimalis. Varot izaugt pat līdz 25 kg. Bet tādi te neesot manīti. Turklāt atkal jau vietējie ierobežojumi – vaļā jālaiž gan pārāk mazi, gan par pusmetru garāki.

Iebarots te vairs netiek ar putru. Fils dāsni ber saliņas piekrastē ēsmas zivtiņas (dziļums ap divi metri), un mēs gaidām pareizo mēru. Manējais pirmais cīnās jau diezgan dūšīgi, ar Amjūdzē reti sastaptu spēku, bet izrādās par īsu. Līdzīgi klājas Zigim. Un meitenēm. Līdz beidzot īstā līkumā ir Māras kāts. Uh! Ah! Turi, nesasteidz!!! Un – Fila mērījums saka: der!!! Seko kapteiņa stāsts par draugu, kurš jau divus gadus šajā vietā nesekmīgi cenšoties nozvejas normas rāmjos trāpīt. You are lucky***! Okei. Lai nu tā būtu. Kaut gan nav izslēgts, ka šo pasaku viņš dažādās versijās atkārto vai katru dienu. Profesionāla apkalpošana…

Un labi, ka tāda te atrodama. Jo patstāvīgi Floridā kaut ko jēdzīgu noķert nez vai ir iespējams. Tas prasītu ilgstošus pētījumus, kuri būtu gan baigi dārgi (gada copes licence šajā štatā maksā 1500 USD, laivas vadīšanas atļauja vēl 500), gan bez vietējos apstākļus pārzinoša padomdevēja laikam jau bezcerīgi. Un tādēļ te ir Fils. Un vēl vairāk nekā 200 līdzīgas servisa alternatīvas, kuras internetā viegli pieejamas. Tādas copes priekšpusdienas kā mūsējā cena ir no 300 līdz pat 1000 dolāru. Iespējams, dārgākajās versijās loma līdzņemšanas normas ir citādas.

Lai gan – pietika arī ar šo. Mūsu guvumu, kuru Fils ostā turklāt nevis vienkārši izķidāja un atzvīņoja, bet skaisti izfilēja, mēs ēdām vēl dienas trīs (par atgriezumiem kāvās tikpat profesionālu liekēžu – pingvīnu – bars). Gardi!

Secinājumi? Nu jau pāris nedēļas esam mājās. No dāmām par vēlmi copēt pagaidām nav dzirdēts (iebarošana neveiksmīga?). Bet uz Ameriku lidot gan vēlreiz gribot. Jau drīz!

* Kaut ko citu, atšķirīgu?

** Jā, protams!

*** Jums veicas!