Mušas lido arī ziemeļos

Mana ceturtā mušiņcopes dienasgrāmatas lappuse beidzās tālu aiz polārā loka, zem ziemeļblāzmas ar pieklājīga paskata taimiņu tīrā sudrabā. Toreiz, dodoties mājup un laiku pa laikam piestājot pastaigāt pa dzeltenajās un sārti brūnajās rudens krāsās rotāto tundru, sev stingri apsolījos šeit atgriezties un turpināt pētīt mītisko Salmo Salar pasauli.

Salmo Salar jeb Atlantijas lasis nebūt negaida tādus pētniekus ar atplestām rokām. Diemžēl tas notiek ne tikai tāpēc, ka šo fantastiski spēcīgo zivi ir ļoti grūti pierunāt uz rotaļu, bet arī tāpēc, ka lielajā daļā upju šīs sugas dabiskā populācija arvien sarūk. Ziņas, ka tajā un tajā upē makšķerēšana ir slēgta, ka tiek samazināts loma limits, ieviests simtprocentīgs noķer&atlaid princips, saīsināta sezona un dažādi citi ierobežojumi, ne par ko labu neliecina.

Arī oficiālā statistika vairumā lašupju ir nežēlīga – ar katru gadu uz nārstu ienākošo zivju skaits samazinās. Lai arī ir vairāki pozitīvi piemēri, kur, pateicoties ļoti aktīvam makšķernieku lobijam un daudzu gadu pūlēm tomēr izdodas pagriezt līkni pretējā virzienā, joprojām ar katru gadu pieaug risks, ka tavu iecienīto lašupi var vispār aizvērt ciet. Šis risks piedod Salmo Salar virzienam papildu adrenalīna porciju – katrs brauciens uz mīļāko upi var izrādīties pēdējais tavā mūžā. Tas liek strādāt pie rezultāta ar dubultu un pat trīskāršu sparu, jo rokās paturēts un paša noķerts Atlantijas lasis ir atmiņās uz visiem laikiem.

Mana upe

Jau tajā 2020. gada rudenī sapratu, ka Lakselva būs mana upe. Te viss atbilst maniem parametriem.

Pirmkārt, ir pietiekami daudz publisko krastu, kur drīkst makšķerēt ar vienkāršu internetā nopērkamu licenci. Alternatīva gan šeit, gan lielajā daļā labāko lašupju ir privātie lodži, kur komplektā ar licencēm ir arī dzīvošana, ēšana un gida pakalpojumi. Visbiežāk šie komplekti ir dārgi, turklāt iespējas izvēlēties copes vietu un laiku ir samērā ierobežotas. Arī cope gida pavadībā, lai arī tai ir neskaitāmi plusi, ne gluži atbilst manai izpratnei par makšķerēšanu. Savukārt, darbojoties publiskajos ūdeņos, ir daudz plašākas manevra iespējas pielāgoties paisuma un bēguma ritmam jūrā, vēja virzienam, laikapstākļiem un visiem pārējiem copi ietekmējošiem faktoriem.

Otrkārt, un man tas ir ļoti svarīgi, Lakselvā var noķert patiešām lielas zivis. Tā ir nebūt ne visās upēs. Vairākumā lašupju eksemplāri virs 10 kg skaitās retums. Lakselvā katru gadu tiek noķerti laši virs 15 kg un arī pa kādam virs 20 kg. Tas piedod pasākumam pavisam citu dimensiju. Ir jābūt gatavam, ka kuru katru brīdi pieķersies tava mūža sapņu zivs.

Treškārt, man ļoti patīk šī tundra, kalni, upes un ziemeļbrieži. Man patīk vērot, kā, šķērsojot polāro loku un virzoties arvien tuvāk Arktikai, mainās daba un ainava. Viss kļūst tāds kā tīrāks. Vienlaikus šeit joprojām ir pietiekami daudz civilizācijas – te ir kempingi un viesnīcas, veikali un restorāni un pat ierastais Cirkulis, kurā jebkurā laikā var tikt pie sātīga burgera, kafijas un saldējuma. Ir asfaltēta šoseja, kas vijas upei gar abiem krastiem, un tālākais soļojums līdz pūlam nav garāks par kilometru. Nezinu, vai es savos gados būtu gatavs izslavētajām ekspedīcijām ar helikopteriem, kas, cerams, atlidos tev pakaļ pēc nedēļas. Romantiski, bet man jau laikam mazliet par daudz. Man tomēr ir būtiska iespēja uzreiz pēc copes atgriezties civilizācijā un ļaut organismam pilnvērtīgi sagatavoties nākamajam cēlienam.

Ceturtais iemesls, kāpēc man patīk Lakselva, ir šīs upes izmērs. Jā, ir arī citas upes kaut vai tai pašā Zviedrijā, kur var tikt pie pieklājīgiem eksemplāriem, bet daudzas no tām man ir pārāk lielas. Iedomājies, ka tu met, cik vien tālu spēj, bet vienalga metiens paliek kaut kur tepat pie krasta. Man patīk, ja es varu lasīt upi un izvēlētajā vietā arī iemest. Un, ja to nav iespējams izdarīt no krasta, tad iebrist un iemest. Man patīk arī dzidrais ūdens bez brūniem toņiem. Brūnās krāsas pietiek jau pašmāju upēs, un, nobraucot tādu gabalu, gribas tomēr redzēt savādāku bildi.

Piektkārt, man ļoti patīk polārā diena. Būdams pūce pēc dabas, reizēm tā īsti atmosties spēju tikai tad, kad citi jau pošas uz miegu. Polārajā dienā es varu copēt, kad mans organisms tam ir visvairāk gatavs – saule spīd un ir gaišs arī divos naktī.

Visbeidzot, man patīk šejienes makšķernieku publika. Tā nav tik snobiska, kādu redz, piemēram, Morumā. Tā nav arī tik nenovīdīga un skaudīga kā, piemēram, Biskē. Te ir gan norvēģi, gan dāņi, gan vācieši, gan briti, gan somi, un ar pilnīgi visiem var no sirds izrunāties. Nevienam nav nekādu noslēpumu – ar ko ķer, kur ķer un ko ķer – par to atklāti runā bez jebkādiem kompleksiem un aizdomām. Vienalga, vai esi šeit pirmo reizi vai regulārs viesis, interesantu un saturīgu sarunu bez problēmām izdosies veidot ar jebkuru.

Ceļš līdz Lakselvai gan ir tāls un ne katram pa spēkam. Ar mašīnu tās ir divas dienas. Katrā virzienā. Var lidot, bet auto īre ziemeļos maksā daudz vairāk nekā, teiksim, Itālijā un Vācijā. Pašlaik gan lidošana saistās ar interesantiem piedzīvojumiem. Pēdējā braucienā nācās sastapt kungus, kam aviokompāniju streiku dēļ nebija izdevies atlidot laikus, un tādus, kam šo pašu iemeslu dēļ nācās palikt ilgāk vai īrēt mašīnas un doties atpakaļ uz Vāciju pa šoseju. Braucot ar savu auto, no neparedzētiem starpgadījumiem iespējas izvairīties ir lielākas.

Mans inventārs

Kopš tās neaizmirstamās nakts ar ziemeļblāzmu ir pagājuši gandrīz divi gadi. Pa šo laiku esmu pabijis Lakselvā vairākas reizes. Dienas un naktis pavadītas, staigājot no pūla uz pūlu, copējot dažādos upes posmos un ar dažādām metodēm cenšoties atkost kaut nelielu daļiņu no mītiskās Salmo Salar pasaules. Inventāram šajā pasaulē ir liela loma, un atrast savu, sev piemērotāko ceļu ir grūti. Arī man nākas iet pa šo brikšņaino taku, pērkot un pēc tam liekot malā rīkus, kas sākumā šķiet derīgi, bet ar laiku izrādās ne līdz galam piemēroti.

Tagadējām acīm, kad ir redzams šī ceļa gals, daudzi pusceļā pieņemtie lēmumi un pirkumi šķiet muļķīgi un nesaprotami. No otras puses, neviens jau nenāca un priekšā neteica. Jo īpaši tāpēc, ka katram ir savs redzējums par to, kas ir piemērotāks tieši viņam. Jā, bija vajadzīgs zināms laiks lai saprastu, ka copei tādā upē kā Lakselva ir nepieciešama īpaša pieeja un ka standarta universālie risinājumi, kas tiek visaktīvāk reklamēti iesācēju vidū, īsti nestrādā. Vismaz ne manās rokās.

Pirmais, no kā es atteicos, bija Skagit stils. Tā vietā nāca Scandi – ar vieglākām un slaidākām auklām, elegantāku un klusāku metienu. Lakselvā, kur tikai vietām dziļums pārsniedz divus metrus, kur ir ļoti dzidrs ūdens un gaišs 24 stundas dienā, darboties klusi un nemanāmi makšķerniekam ir ārkārtīgi svarīgi. Varbūt šodien tas liekas acīmredzami, bet man šī atziņa nāca pamazām. Lai arī pārsvarā pa visiem šiem braucieniem totāla necope bija standartstāvoklis, reizi pa reizei tomēr izdevās sajust galā zivi. Un visas šīs reizes vienoja kāds kopīgs faktors – bija izdevies piekļūt zivij nemanītam un pārsteigt to nesagatavotu.

Otrs aspekts, ar kuru man nācās saskarties, iepazīstot Salmo Salar pasauli, ir nepieciešamība aktīvi darboties daudzu jo daudzu stundu garumā. Jā, ja esi nolīdzis gidu, tas varbūt pievedīs pie punkta, kurā stāvēs tava sapņu zivs, un pateiks priekšā, kā mest un kur mest, ko likt galā un visu pārējo. Bet, kad šajā ceļā esi viens pats, atbildes vari iegūt tikai un vienīgi ar izmēģinājumu metodi. Šī metode prasa laiku, spēku un izturību. Jo vairāk stundu pavadīsi pie upes, jo vairāk atbilžu savāksi. Tāpēc mans nākamais solis inventāra izvēlē bija pārslēgšanās no 9./10. klases kāta un spoles, kas lašu copē ir universāls komplekts, uz daudz vieglāko 7. klasi.

Pārmaiņas, kas nāca ar jauno Loop Cross SX 7. klases 12,5 pēdu kātu, bija vienkārši šokējošas. Iespējams, arī tāpēc, ka klāt pievienoju pavisam citas koncepcijas mušiņauklu – Vision Hybrid. Metieni uzreiz sanāca glītāki un klusāki. 15 pēdas garā koniskā pavada glīti atlocījās katrā metienā, un muša sāka strādāt no pirmās ūdenī pavadītās sekundes. Nelielā upē, kāda ir Lakselva, tas ir īpaši svarīgi – ja metienā pavada ar mušu ūdenī iekrīt neglītā murskulī, ir nepieciešami vairāki metri auklas drifta, lai pavada iztaisnotos un muša beidzot uzsāktu kustību. Manuprāt, lasis dzidrajā ūdenī visu šo ārprātu redz un smejas ūsās par nemākulīgo makšķernieku. Un, pat ja arī neredz, zaudēt vismaz ceturto daļu drifta katrā metienā, manuprāt, ir vienkārši muļķīgi. Tāpēc es piestrādāju pie metiena tehnikas, darbinu apakšējo roku un panāku, ka pavada ūdens virsmu sasniedz iztaisnojusies un muša sāk kustību līdz ar iekrišanu ūdenī.

Tomēr patīkamākais rezultāts no mana jaunā un vieglā kātiņa ir ne tikai tas, ka tā vicināšana prasa mazāk darba un tādēļ nogurums krājas daudz lēnāk. Patīkamākais ir tas, ka, pateicoties ātrajai kāta akcijai, metiena kustību var saīsināt un ar precīzu kustības taimingu metienam nepieciešams pavisam minimāls spēks. Pareizu sajūtu un noskaņojuma brīžos rodas ilūzija, ka kāts met pats un atliek to vien ar rokām pavadīt. Tas nozīmē ne tikai perfektāku prezentāciju, bet arī to, ka upē var palikt ilgākas stundas, mazāk dārgā laika veltot atpūtai.

Pēdējā mana atklāsme inventāra tēmā nāca sāpīgāk. Šī atklāsme saistās ar koniskajām pavadām.

Tradicionāli mušiņcopē izmantotās koniskās pavadas tiek izgatavotas no monofilās auklas, kam pamazām mainās diametrs no gandrīz milimetra resnuma biezajā galā līdz konkrētai zivij un copei piemērota resnuma tievajā galā. Ja domā par lasi, kas sver virs 10 kilogramiem, un copē straujā upē, tad 0,40 mm tievajā galā būtu absolūtais minimums. Populārākais resnums ir 0,45 mm.

Tomēr monofilā aukla skaidrajā ūdenī ir vairāk redzama, tāpēc pamazām nonācu pie domas, ka labāk būtu papildināt to ar vismaz metru garu fluorkarbona pavadiņu. Savienojumam izmantoju mušotāju vidū populāro blood knot. Šis risinājums ar fluorkarbona pavadiņu man nesa pirmo Lakselvas laša copi. Pacīnījušies ar zivi minūtes desmit, mēs viens no otra atvadījāmies – lasis noāķējās un vien nospīdināja sudrabainos sānus. No šī saulē mirdzošā sudraba todien gandrīz apžilbu – tieši tik spožs ir tikko no jūras ienācis Atlantijas lasis. Soms, kuram pēc brīža sūrojos par to, kā norāvies mans pirmais lasis, vien mierināja – viņam šogad, redz, esot jau 14 copes un visas zaudētas. Tā ka lai es gatavojoties. “That’s salmon fishing*,” viņš vien beigās noteica.

Pēc divām dienām situācija atkārtojās mats matā. Tad sekoja viena realizēta taimiņa cope un vēl viena mazā grilsa izvilkšana. Pa starpām bija reizes, kad fluorkarbona pavadiņu neliku. Mieru nedeva tas mezgls, kas savieno konisko pavadu ar fluorkarbona pavadiņu. Lai arī abi materiāli ir 0,40 mm resnumā, šis mezgls dziļi sirdī uzticību neraisīja. Tomēr copes, lai arī ļoti retas, sekoja tikai tad, kad biju uzsējis fluorkarbona pavadiņu. Bez tās bija klusums. Tā nāca mans izšķirošais secinājums, ka uz monofilo lasis Lakselvā neņems.

Svītru visām šīm pārdomām pavilka apakšā zivs. Lasis paņēma tālumā pie pretējā krasta un, uzreiz sajutis mutē ko nelāgu, izlēca visā augumā. Ieraudzījis kaut ko delfīna izmērā, uzreiz atcerējos to stulbo mezglu un sapratu – šodien nebūs. Tā arī notika, zivs nostājās upes vidū, es mazliet dūšīgāk pavilku, un ar to arī mūsu divkauja bija galā – mezgls bija pušu tieši tā, kā tam bija jānotiek.

Tikai vēlāk man ienāca prātā pameklēt blood knot izturības koeficientu. Izrādās, tas ir tikai 60% auklas sākotnējā stipruma. Tas nozīmē, ka piemēram 0,45 mm aukla ar šādu mezglu pārvēršas par 0,25 mm. Un ar tādu es taisos noķert padsmit kilogramīgu lasi? Smieklīgi.

Pirmā doma bija aizvietot mezglu ar izturīgu metāla gredzentiņu. Tas sējumu padarītu izturīgāku, tomēr nepasargātu no riska izvadīšanas laikā iesprūst kaut kur starp akmeņiem. Vēl vairāk mani mulsināja kas cits – šo sējumu taču pamanīs arī lasis un tas kā minimums novērsīs zivs uzmanību no mušas. Līdz ar to nonācu pie acīmredzama secinājuma – derētu koniskā pavada no fluorkarbona.

Diemžēl auklu ražotāji pie šāda secinājuma ir nākuši pat lēnāk par mani. Guideline piedāvā konisko fluorkarbonu tikai 9 pēdu garumā. Manuprāt, par īsu. Pēc ilgākiem meklējumiem atradu, ka eksistē arī 12 pēdu Scientific Anglers pavadas, un visbeidzot ir arī Vision ražotas 13 pēdu fluorkarbona pavadas. Man gan gribētos vismaz klasiskās 15 pēdas un varbūt pat vēl vairāk, bet tādu vienkārši nav. Okei, paliku pie Vision 13 pēdām un visas pārējās noglabāju visdziļākajā atvilktnē.

Nu esmu kļuvis lasim neredzams atbilstoši jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem – viegls kāts un aukla, caurspīdīgi peldošie un intermediate auklas gali, fluorkarbona koniskā pavada un muša piesieta pa taisno pie tās.

Fiziskā sagatavotība

Vieglāks inventārs samazina nogurumu un ļauj copēt ilgāk. Tas ir būtiski, ja ņem vērā šādas copes izmaksas – licences un dzīvošana Norvēģijā nebūt nav lētas. Laiks ir nauda, un pavadīt to guļot ir izšķērdīgi. Turklāt jāņem vērā, ka copēt šādā braucienā paredzēts vairākas dienas no vietas un katru dienu ūdenī derētu pavadīt vismaz kādas 12–14 stundas.

Lai vēl vairāk attālinātu noguruma iestāšanos, ziemu pavadu, trenējot attiecīgo muskulatūru, bet pavasarī piestrādāju pie organisma izturības. Būtiska ir arī līdzsvara izjūtas un attiecīgās muskulatūras uzturēšana formā – nemitīgā kāpelēšana pa stāvajiem krastiem un brišana pa akmeņaino upes gultni uzliek savas prasības. Paklupt un iegāzties aukstajā ūdenī vai, piemēram, dzenoties pakaļ mūkošam lasim, novilkt uz acīm akmeņainajā krastā nebūt nav tā prātīgākā perspektīva. Tāpēc ir jātrenē un jāuztur formā fiziskais. That’s salmon fishing*!

Saiet sviestā no necopes

– Sveiks! Vai redzēji kādu zivi?

– Šodien vēl ne.

– Un vakar?

– Arī ne. Esmu šeit jau divas nedēļas, un pa šo laiku man nav nevienas copes.

– Man arī nekā. Laikam šogad zivju upē ir mazāk.

– Arī pagājušogad nebija labāk. Vispār pēdējie trīs gadi ir ļoti nabadzīgi.

– Neko darīt, that’s salmon fishing*...

Tādas un līdzīgas sarunas pie jebkuras lašupes nav retums. Galvenais temats, ko apspriež lašu makšķernieki praktiski pie visām upēm, ir acīmredzamā zivju populācijas samazināšanās. Tā ir Skotijā, Islandē, Norvēģijā un Kanādas austrumkrastā. Visur, kur gadu desmitiem ir ķerts Atlantijas lasis, runā par tīkliem jūrā un fjordos, mākslīgi audzētajiem lašiem, kurus pērkam veikalā un kuru audzēšana piesārņo ūdeņus, par noķer&atlaid principa efektivitāti un par vietējo iedzīvotāju tiesībām baudīt savas zemes un upes dabas bagātības. Par visu, kas samazina dabisko lašu populāciju upēs.

Manā gadījumā tas nozīmē tikai vienu – katra diena, ko vēl varu pavadīt pie lašupes, jau ir milzīga vērtība. Ja vēl paveicas paturēt galā zivi – tas jau dod pamatīgu adrenalīna uzplūdu. Ja vēl izdotos šo zivi pieparkot, tas jau būtu vērā ņemams sasniegums. Un, ja arī tā zivs izrādās tikai grilss (vienu ziemu jūrā pavadījis lasis, ko par lasi vēl nesauc un kas ir aptuveni 50–60 cm garš), prieks ir pamatīgs. Arī tādēļ, ka tāds grilss nozīmē lašmaizes, tartaru un vēl visādas gastronomiskas izvirtības.

Pa šiem diviem gadiem man ir izdevies tikt pie veseliem trim grilsiem. Spriežot pēc sarunām ar sastaptajiem makšķerniekiem, tas nebūt nav slikti. Tas mazais grilss nemaz nav tik vienkārši upē atrodams un noķerams. Toties garšīgs. Un veselīgs. Atšķirībā no Baltijas laša, kas dzīvo netīrākajā pasaules jūrā un kura gaļā var sameklēt visu Mendeļejeva tabulu, Atlantijas lasis dzīvo okeānā. Tāpēc tā gaļa ir bagāta ar visu to, ar ko laša gaļai ir jābūt bagātai (atšķirībā no veikalā nopērkamā audzētavu feika) un nepiesārņota ar toksiskiem bonusiem. Tāpēc mēs ar manu lašu mušiņcopes kompanjonu Jāni ēdam grilsus un cenšamies tos ķert vairāk. Un tāpēc vietējie tik ļoti cīnās par savām tiesībām ēst visu, ko izdevies noķert.

Tomēr absolūti lielākā daļa mana lašu copē pavadītā laika ir totāla necope. Tā ilgst stundām, pārceļas no pūla uz pūlu, no viena upes posma uz citu un no dienas uz dienu. Reizēm neredzu nevienu šļakstu, nevienu zivs iznācienu. Upe liekas mirusi, un tu, cilvēks, vairs nespēj atcerēties iemeslu, kāpēc šurp esi atbraucis.

Tad nāk pārmaiņas. Kaut kur izlec lasis. Tad vēl viens. Tad tur un tad te. Tas nozīmē, ka pūlā ienākusi jauna zivju porcija. Tā ne tikai lēkādama virzās cauri pūlam, bet arī atmodina pastāvīgos tā iemītniekus, kas līdz šim klusi sēdēja, pie akmens pieslējušies, un padarīja upi par šķietami izmirušu.

Bet neņem. Tas, ka tu ieraudzīsi laša iznācienu, vēl nebūt nenozīmē, ka lasis gribēs ķerties. Kaut gan zināms cerību stariņš tas ir. Lasim var nepatikt tava muša, tās izmērs, ātrums un kustības horizonts. Tu arī nevari stundām stāvēt un bombardēt lasi ar visu savu mušu kastes saturu, jo, pirmkārt, aiz tevis jau rindā stāv nākamais mušotājs un, otrkārt, tāda neatlaidība reti kad dod vajadzīgo rezultātu.

Vislabāk ir pārsteigt kādu laiku netraucētu lasi ar perfekti izvēlētu mušu pareizajā ātrumā un dziļumā. Bet kas ir šis pareizais ātrums un dziļums? Un kā izskatās perfekta muša? To tev neviens nepateiks. Un vietējā krūmā pareizās mušas dzīvo oriģinālu neieraudzīsi, kā tas ir foreļu mušiņcopē. Arī visrunīgākie krastā sastaptie vīri tev maz ko var palīdzēt, jo tas, ka viņiem vakar paņēma, teiksim, zaļu mušu, vēl nenozīmē, ka nākamais lasis negribēs zilu.

Starp braucieniem es, protams, daudz lasu. Specializētos žurnālus un nu jau arī grāmatas. Patiesībā ir sarakstīts simtiem grāmatu par lašu mušošanu. Ja arī šī lasīšana ne vienmēr sniedz atbildes uz jautājumiem, tā iestūrē domu gājienu pareizajā virzienā. Virzienā, kas palīdz atrast atbildes tev pašam. Mana galvenā atziņa no visa izlasītā ir tāda, ka nespēja tikt pie zivs pirmajā un varbūt pat otrajā gadā lašiniekam ir absolūta norma. Tā ir bijis lielākajai daļai žurnālos intervēto specu. Copes un meistarība nākot ar laiku. Šī atziņa attur no vēlmes mest visu pie malas un atgriezties pie forelēm. Vai karpām.

Un tad vienā jaukā brīdī pašā deguna priekšā izlec VIŅŠ. Jānis, kas makšķerē metrus trīssimt no manis, pēc tam vakarā prasīs: kas tas tāds bija? Jo zivs bijusi redzama pat no tāda milzīga gabala. Gluži kā delfīns lasis izlec pašā straumes vidū visā augumā, slaidā lokā piezemējoties ar dobju skaņu, kas atgādina ūdenī iekritušu klintsbluķi. Iespējams, viņam nepatika mana muša, ko tikko biju pārlaidis viņam pār galvu. Vai satracināja mana trokšņainā bradāšana – arī tas esot viens no veidiem, kā piespiest lasim lēkt. Lai nu kā, pēc šāda unikāla un ne par kādu naudu nenopērkama šova esmu atkal pilns adrenalīna un motivācijas mēģināt.

Ētikas un stratēģijas krustcelēs

Lašu copē tu reti kad pie upes esi viens. Tā nu tas mūsdienās ir. Sezona ir īsa, lašupju ir maz, bet gribētāju pacīnīties ar savu sapņu zivi kļūst ar katru gadu vairāk. Vietās, kur licences nav dārgas un to skaits ir neierobežots, iespējas piekļūt pie labākajiem pūliem vispār ir smieklīgas. Jānis, piemēram, zina stāstīt, ka slavenajā Kaliksā var nākties gaidīt rindā piecas stundas, lai pēc tam 30 minūtēs noietu slavenāko pūlu.

Jā, lašupēs mušotājiem ir izveidojusies tāda kārtība. Makšķernieks iet pa upi uz leju, pēc katra metiena sperot 2–3 soļus. Tādā veidā viņš it kā ķemmē visu upi, neatstājot nepārbaudītu nevienu kvadrātmetru ūdens klāja. Šis princips ļauj nākamajam viņam sekot un mēģināt laimi atkal. Tie, kam pūlā neatrodas vieta, sēž krastā un pacietīgi gaida savu kārtu.

Svarīga nianse visā šai kārtībā ir katra makšķernieka pastāvīga virzīšanās uz priekšu. Pat ja esi nonācis tā saucamajā karstajā punktā vai, piemēram, tev ērtā attālumā izlec lasis, tas nenozīmē, ka tu varētu apstāties un apmētāt to vietu vairākkārt. Visticamāk, pie tevis kāds pienāks (ļoti iespējams, zviedrs) un pastāstīs, ka tā rīkoties nav pieņemts. Viens metiens – trīs soļi.

Man šādi vilcieniņi nemaz nepatīk. Es labāk došos uz mazāk perspektīvu pūlu, bet nestāvēšu tajās muļķīgajās rindās. Statistika gan nereti liecina par pretējo – visvairāk zivju noķerts ir tieši šādās vilcieniņu vietās.

Lakselvā šādus vilcieniņus gadās redzēt reti. Lai arī daži pūli ir nedaudz labāki par citiem, iespējas meklēt brīvu vietu pastāv. Tā ir, pateicoties ierobežotajam skaitam licenču, kuras katru dienu tiek pārdotas uz konkrēto zonu. Ar laiku, analizējot gan savus, gan citu cilvēku rezultātus, es nonācu pie secinājuma, ka tieši brīvo, atpūtušos pūlu pastāvīga meklēšana un atrašana šajā upē ir ceļš uz lielāku copes varbūtību. Tiem, kam patīk nobāzēties pie viena konkrēta pūla, veicas sliktāk. Šeit pat saskatu zināmu līdzību ar foreļcopes sportu, kur arī pastāvīgi jāmonitorē visi sektori, laicīgi jāpārvietojas uz brīvajiem, pārāk ilgi neaizsēžoties vienā pat it kā ļoti perspektīvā vietā. Iespējams, Lakselvā lielo zivju īpatsvara dēļ šis princips ir vēl svarīgāks nekā citās upēs. Manuprāt, zivis šeit ir skolotākas un aktīvāk izvairās no makšķerniekiem. Tāpēc ir jākustas – ar kājām un ar auto meklējot brīvos pūlus.

Nonākot pie tāda, vienmēr pastāv jautājums: cik ilgi tas tāds tukšs ir stāvējis. Iespējams, ir vērts vēl nedaudz nogaidīt, varbūt iepriekšējais makšķernieks ir aizgājis vien desmit minūtes pirms tavas ierašanās. Jo ilgāk ļauj pūlam atpūsties, jo lielāka varbūtība tikt pie copes. Vismaz šajā upē man tas liekas aktuāli.

Taču te parādās cita dilemma. Teiksim, tu pienāc pie pūla, kurā neviena nav, bet viens vīrs sēž un kaut ko pie sevis meditē. Tu pieklājīgi pajautā, vai drīksti makšķerēt. Un gandrīz vienmēr saņem pieklājīgu atbildi – jā, protams. Vismaz man nekad nav gadījies tādā reizē dzirdēt atteikumu vai iebildumus. Galu galā pūls jau nav privātīpašums, un sēdētājs juridiski tev nemaz nevar aizliegt tur darboties. Tomēr patiesībā visdrīzāk ir tā – viņš tur sēž un pacietīgi gaida, kad pūls atpūtīsies, bet te ierodies tu un izmanto viņa nosēdēto darbu. Tāpēc esmu nonācis pie atziņas, ka patiešām pieklājīgi būtu šādā situācijā nevis interesēties par iespēju uzreiz kāpt upē, bet gan vienoties, ka iesi PĒC tā makšķernieka, kas tur sēž un meditē.

Vēl vienu interesantu domu izdzirdēju no norvēģu kunga, kas šai upē copēja jau divas nedēļas. Viņa izpratnē nav pareizi aizsēdēties pie viena pūla. Ne tikai tāpēc, ka tas samazina copes varbūtību, bet arī tāpēc, ka tas ierobežo citu makšķernieku iespējas tur copēt. Šāda ētikas norma nekur nav rakstīta, un tās izpilde praktiski nav izkontrolējama, tomēr zināmu loģiku tajā saskatīt var.

Es pats cenšos būt viltīgs un, sēžot un atpūtinot pūlu, esmu gatavs tajā doties uzreiz, kad pamanu kādu tuvojamies. Varbūt nav izcili korekti, bet juridiski pareizi.

Ir upes, kur lašu mušotājiem regulāri sanāk konflikti ar spiningotājiem. Tā visbiežāk notiek tāpēc, ka mušiņnieki parasti makšķerējot iet pa straumi uz leju, bet spiningotāji stāv uz vietas un apmētā upi visos virzienos. Nereti spiningotājs vienkārši nostājas mušotājam priekšā un tur paliek ilgāku laiku, kā rezultātā asāka vārdu pārmaiņa garantēta. Turklāt pēc būtības vainīgs nav neviens, konflikta cēlonis slēpjas pašā šo divu copes veidu atšķirīgajā būtībā. Lakselvā šī problēma gan nepastāv, spiningotāji tādu gabalu aiz polārā loka, par laimi, nebrauc un tādas cenas par licencēm nemaksā. Problēma nepastāv arī tajas upēs, kur makšķerēšanas organizatoriem izdodas nodalīt abas puses laikā vai telpā. Var ierīkot atsevišķas zonas vieniem vai otriem vai, piemēram, noteikt, ka vienu dienu konkrētajā pūlā strādā mušotāji, otru spiningotāji.

Vietējie spiningotāji gan te ir. Onkuļi gados un arī jauni puikas. Un ir arī vietējie mušotāji. Daži no viņiem darbojas patiešām meistarīgi, un mums, atbraucējiem, noteikti ir vērts pasēdēt un pavērot, kā viņi strādā.

Bet tad parādās interesanta nianse. Reizēs, kad pienāku pie pūla, kurā darbojas vietējais, un acīm redzami taisos sākt copēt, viņš satin savu makšķeri un pazūd. Vai otrādi – vietējais nenāk iekšā labā pūlā, kurā esmu viens un it kā būtu vieta arī otram. Kad šāda situācija atkārtojās vairākkārt un ne man vienam, sāka likties, ka tā šeit ir kaut kāda nerakstīta sistēma. Ja tā tiešām ir, tad šāds risinājums patiešām ir izcils! Redz, vietējiem, no vienas puses, ir virkne likumisku privilēģiju – viņiem ir vairākkārt lētākas licences, iespējas iegādāties sezonas licences un arī kopējais gada laikā paturamo zivju skaits ir lielāks. Arī no copes viedokļa iezemietim ir savas priekšrocības pret iebraucēju – viņš labāk pazīst upi, zina tajā katru akmeni un katru bedri. Viņš zina, kādas mušas strādā un kā tās pareizi novadīt. Arī inventāra ziņā vietējais iedzīvotājs daudz neatpaliek, mūsdienās arī ar budžeta klases rīkiem var veiksmīgi darboties.

Līdz ar to iespējas tikt pie zivs vietējiem ir daudzkārt lielākas nekā iebraucējiem tūristiem. Tai pašā laikā tūrists maksā daudz augstāku cenu par licenci, plus tērējas par viesnīcu, kempingu un sabiedrisko ēdināšanu. Tūrista samaksātā nauda nogulst pašvaldības budžetā, par to tiek uzturētas vietējās skolas un slimnīcas, ceļi un apgaismojums, kā arī apsaimniekota upe.

No copes viedokļa, sanāk pamatīga nevienlīdzība – tas, kurš maksā vairāk, objektīvu iemeslu dēļ noķer daudz mazāk. Lai šo nevienlīdzību kaut cik mazinātu un saglabātu šejieniešiem priviliģētākus oficiālos noteikumus, izskatās, ir ieviesta šī nerakstītā kārtība, ka vietējie fiziski netraucē tūristiem.

Vēl vairāk – man ir gadījušās reizes, kad vietējais ne tikai atbrīvo man pūlu, bet arī precīzi parāda, kur upē ir karstie punkti un kur stāv zivis. Manuprāt, šī ir izcila prakse, kas acīmredzot apmierina abas puses, novērš konfliktus un atvieglo dzīvi arī upes apsaimniekotājiem. Turklāt šāda sistēma ļauj palielināt kopējo makšķernieku skaitu pie upes, vienlaikus nepalielinot drūzmēšanos.

Jāuzlabo karma

Šīs vasaras braucienam esmu gatavojies rūpīgāk nekā jebkad agrāk. Pirmkārt, bagāžā ir jau iepriekšējos braucienos iekrātā pieredze, salikta pa plauktiņiem, un izdarīti secinājumi. Atbilstoši tiem pietūnēts inventārs un mušas. Apģērbs un ekipējums pielāgots copei jebkuros apstākļos – šie tomēr ir ziemeļi, un pat vasaras vidū var gadīties nejauki pārsteigumi. Pārtikas programma veidota ar domu panākt pēc iespējas ātru organisma atjaunošanos pēc ilgstošas fiziskas slodzes.

Laikus, jau martā, tika iegādātas licences. Tas ļāva izvēlēties datumus, kad tikt pie lielākas zivs liekas visperspektīvāk – jūlija pirmajā pusē joprojām nāk iekšā lielākie laši, bet ūdens līmenis jau sāk kristies. Tiesa gan, katrs gads šai ziņā ir savādāks. Sezonai virzoties uz otru pusi, cerības tikt pie lielā laša samazinās. Šogad ar copes kolēģi Jāni izdodas arī laicīgi sasakņot datumus un plānus, laicīgi rezervēt kempingā istabiņas un prāmja biļetes. Tas viss kopā krietni uzlabo kopējo budžetu. Pasūtot tādas lietas pēdējā brīdī, vienmēr nākas pārmaksāt.

Neveiksme šoreiz piemeklē ar mušām. Soctīklos kaut kur Islandē bijām atraduši sējēju, kam padodas izcili kvalitatīvas mušas. Pagājušā gada septembrī formulējuši savu pasūtījumu, kas būtu īpaši piemērots Lakselvai, dzīvojām ar pārliecību, ka līdz vasarai gan jau būsim tikuši pie jaunām mušām. Kas tev deva! Klāt jūnijs, bet no mūsu pasūtījuma ne vēsts! Mākslinieka kungam, redz, esot bijuši svarīgāki pasūtījumi. Būtu vismaz pabrīdinājis! Pēdējā brīdī pats sienu savus sanrejus ar ziliem, baltiem un brūniem apakšspārniem. Jānis savējos pasūta pie mūsu vietējā meistara. Pirmās divas dienas pie upes gan liecina, ka garām esam aizšāvuši abi – šogad, kā smejies, strādājot zaļie toņi.

Manā kastītē tādi vēl no pagājušā gada vizītes uz vietējo sporta bodi ir saglabājušies. Sāku tos vienu pēc otra testēt, un nav ilgi jāgaida – pirmais grilss ir galā. Tas paņem tai pašā pūlā, kur pie sava pirmā tiku pagājušā gada augustā. Arī šis ir bezgala žiperīgs, izpilda neskaitāmus lēcienus un visādi cenšas atbrīvoties no āķa. Nekā nebija, jau drīz tas spārdās piekrastes akmeņos. Pirmā lašmaižu porcija garantēta.

Kad nākamajā naktī es stiepju mājās jau otro grilsu, rodas sajūta, ka maisam gals būs vaļā. No otras puses, grilss joprojām nav lasis, tāpēc manā lašu kontā joprojām ir nulle. Salacā pavasarī ķertie ķelti, protams, vispār neskaitās. Pieklājīgā sabiedrībā tos vispār nav pieņemts pieminēt un par zivīm saukt.

Īsto lasi gan ir jāprot ne tikai uzāķēt, bet arī izvilkt. Uzāķēt man jau vairākkārt ir izdevies, bet līdz krastam dabūt vēl ne. Varbūt vaina ir kaut kur piecirtiena rajonā. Šogad gan vēl nevienas pilnvērtīgas laša copes man nav bijis, lai gan ir nojausma par karstajiem punktiem, kur tādu ņēmienu varētu gaidīt. Ir arī zināma ticība mušai, kas nesusi lai arī tikai grilsus, bet tomēr. Bez tam man galvā ir šādas tādas domas par izvadīšanas stratēģiju, kas varētu palīdzēt manam vieglajam kātiņam tikt galā pat ar pavisam pieklājīgu zivi. Tas viss kopā jau ir daudz, bet joprojām kaut kā mazliet pietrūkst.

Kad atlikušas ir pēdējās divas dienas no šī izbrauciena, bet lielās zivs copes joprojām nav, nolemju ķerties pie pēdējā salmiņa. Ir jāuzlabo karma! Karmas uzlabošanas nolūkos atklāju Jānim savu slepeno mušu. Vēl vairāk – parādu, kurā veikala plauktā ir nopērkama tāda pati. Pēc šāda upura copei ir jāseko kā likts! Ar gudru ziņu es piepērku savai mušai rezervisti un vēl vienu tādu pašu, tikai nedaudz mazāku.

Priekšpēdējā brauciena vakarā gāž lietus. Turklāt nekāds tur sīkais smidzinātājs, bet pamatīgs mērcētājs. Varbūt tas, bet varbūt mans upuris nostrādā, un pie sava iecienītākā pūla nonāku brīdī, kad tur neviena nav. Dodu pūlam vēl pusstundu atpūsties, jo pa ceļam uz upi satiku vāciešus. Neko nenoķēruši un neko neredzējuši, tie bija metuši mieru. Lietusgāzē godīgi notupējis pusstundu, nolemju pūlam parādīt savu tikko iegādāto veiksmīgās mušas mazo māsu. Eju raitā tempā, pārāk nenoslogojot pūlu, līdz man priekšā ļoti ērtā attālumā izgriežas lasis. Ak tad tu mani te tomēr gaidi?!

Pirmais cerību stariņš apdziest tikpat ātri, cik parādījies. Nekā, mazā muša lasim nešķiet interesanta, un es nonāku līdz pūla galam bez nevienas copes. Nu neko, nav jau pirmā reize. Kamēr neviena nav, varu vēl biku pasēdēt. Daudz kūkot gan nesanāk, krūmos dzirdu balsis un saprotu, ka man ir pēdējā iespēja netraucētam noiet pāri savam lasim un varbūt pat mazliet piestrādāt pie konkrētā punkta.

Sienu virsū savu veiksmīgo mušu un brienu upē. Tikmēr klāt jau ir divi citi vācieši, lietus turpina gāzt, un es saprotu, ka man tūlīt būs jātinas no šejienes prom. Vilcieniņā es te visu nakti nesēdēšu! Stress par situāciju un pa virsu tam nedēļu krājies nogurums pilnībā apēd metienu. Nu nesanāk, un viss! Šajā upes posmā ir jāmet no kreisās puses, respektīvi – visas kustības ir jāveic it kā otrādi. Tādu metienu, apstākļu spiests, sāku apgūt šajā pašā pūlā tikai pagājušajā vasarā, lai gan pat ar labo roku vēl nebiju ne tuvu pilnībai. Šogad man kreisais brīžiem sanāk tīri ciešams, bet dažreiz viss sajūk un iestājas pilnīga putra. Tā ir arī šoreiz. Vācieši vēl kaut ko jautā, un esmu pavisam izsists no ritma.

Ir jāsaņemas un jākoncentrējas! Nokļuvis karstajā punktā, saprotu, ka šim metienam ir jābūt izcilam, citādi atkal nekā nebūs. Un, tavu brīnumu, izdodas savākt domas, un muša iekrīt ūdenī glīti metru no pretējā krasta. Uzreiz pēc tam tā sāk vienmērīgi, bet ātri slīdēt šķērsām straumei. Sākumā šo kustību nedaudz piebremzēju, vēlāk ātrumu palielinu. Tieši upes viducī sajūtu kātā dzīvību, iestājas vārgs, bet raustīgs stiepiens.

Man jau ir gadījies piecirst par ātru, un tas allaž ir rezultējies ar zivs nogājienu ātrāk vai vēlāk. Šoreiz es ļauju no pilnībā vaļīgi atgrieztās spoles auklai tīties krietnas piecas sekundes. Šajā laikā lasim vajadzētu pēc mušas paņemšanas apgriezties un doties atpakaļ uz savu guļvietu, bet āķim vienlaikus nostāties pareizi un ieķerties mutes kaktiņā. Lasim mutes kaktiņš ir vienīgā vieta, kur āķis droši noturas visu izvadīšanas laiku.

Pēc bremzes piegriešanas un kāta pacelšanas sākas jampadracis. Lasis izpilda neskaitāmus lēcienus, cenšoties ar savu svaru uzkrist uz pavadas un pārsist to pušu. Ja es šādā brīdī turētu auklu nostieptu, viņam tas varētu arī izdoties. Tāpēc uz katru lēcienu reaģēju ar auklas atslābināšanu. Pamatīgi izlēkājies, lasis dodas uz manu pusi, bet, laikam mani ieraudzījis, strauji metas pa upi lejup.

Tepat aiz neliela līkuma ir krāce, kuras otrs gals ir kaut kur pie horizonta, – laist zivi tajā nedrīkst nekādā gadījumā. Pamanījis, ka šis ātrvilciens ir iztinis visu raningu un jau krietni iebraucis bekingā, pamostos no bremzes kaukšanas izraisītās mirkļa eiforijas un metos lasim pakaļ pa akmeņaino piekrasti. Vienlaikus tinot auklu, cenšos koncentrēties uz akmeņiem zem kājām un apdomāt katru soli. Nokrist tagad būtu pavisam stulbi.

Noskrējuši vismaz simtnieku metru, abi ar lasi mazliet piebremzējam. Tieši laikā, jo līdz krācēm atlikuši vien pārdesmit soļi. No priekiem, ka izdevies lasi apstādināt, beidzot tomēr nomaucos uz akmeņiem. Adrenalīns neļauj just sāpes. Ir jāceļas un jāmēģina stiept lasi lejup pa straumi, lai tas nostātos ar degunu pret straumi un tādā veidā pats sevi nokausētu. Plāns izdodas par visiem simts, vieglais, bet pietiekami cietais kāts ļauj vadīt zivi tur un tā, kā man vajag. Tagad, kamēr lasis pats cīnās ar straumi un gurdina sevi, es varu mazliet atvilkt elpu. Pēc brīža jau arī tam viņam vairs nav spēka – uztaisījis vēl pāris goda apļus, tas ļaujas tikt izvilkts piekrastes akmeņos. Ciešs tvēriens aiz astes, un kautiņš ir galā.

Vācietis izrādās draudzīgs un ir gatavs uztaisīt pāris bildes. Kaut gan varēja jau arī atskriet ātrāk un palīdzēt ar parkošanu. Svaru pie rokas nav, bet collštoks rāda godīgus 108 cm. Noturēt zivi ir patiešām grūti, tā ir neredzēti smaga. Ātri cenšos dabūt to atpakaļ ūdenī un pārāk nemocīt. Tik cienījamam pretiniekam ir pienākums turpināt ceļu uz nārsta vietu un atstāt pēcnācējus. Par lašmaizēm lai rūpējas grilsi.

Krietnas desmit minūtes nosēžu, turot zivi vēsajā ūdenī, līdz tā pamazām atžirgst un ir gatava cīņai ar straumi. Varbūt atlaižu mazliet par ātru, tāpēc ļoti turu īkšķus, lai tai izdodas atrast kādu akmeni, aiz kura noturēties straumē un nenovelties trakajā krācē.

Kad lasis ir prom, pamazām sāku apjaust, kas ir noticis. Metrs un astoņi centimetri pēc aplēsēm atbilst aptuveni 14 kilogramiem. Zivs ir ļoti resna, jūrā uzbarojusies un iekrājusi spēkus ilgajai ziemas diētai. Šāds izmērs tūkstošiem lašu makšķernieku tā arī paliek nepiepildīts sapnis, kamēr man tas ir sasniegts ar pirmo piegājienu. Varbūt pat mazliet par ātru un negaidīti tas ir noticis, bet jūtu, ka vēl viens etaps manā makšķernieka mūžā ir noslēdzies.

Ar treknu punktu noslēgusies ir arī manas mušiņcopes dienasgrāmatas piektā lappuse. Pagaidām man vēl nav ne jausmas, kas būs nākamajā. Vai ir jāmēģina vēl detalizētāk izkost lašu mušiņcopi? Skaidrs, ka Salmo Salar vēl ne tuvu man nav atklājis visu savu pasauli. Vai jāmēģina pārsist šo 108 cm rezultātu? Tas varētu izrādīties ārkārtīgi grūts uzdevums. Vai varbūt jāmēģina kaut kas pavisam savādāks? Šodien es to nepateikšu. Nāks laiks – nāks arī atbildes. Tomēr, lai kurp arī nākamie ceļi vestu, šī ziemeļzemes tundra un tās sudrabkrāsas unikāli retie, bet izcili skaistie un spēcīgie upju pavēlnieki man paliks atmiņā uz visu mūžu.