Vasarīgas sarunas ar atmiņām

Ziemā es medīju, vasarā makšķerēju – savu hobiju sezonālo dalījumu atklāj tehnisko projektu vadītājs Raimonds Baublis. Viņa pieredze rāda, ka tam, lai vilktu cienījamus lomus, pietiek arī ar vasaru. Interneta laikmetā daža laba Raimonda makšķerniekstāsta patiesums ir viegli pārbaudāms – pietiek tikai ierakstīt meklētājā Google noteiktu frāzi, un tu kļūsti liecinieks tam, kā pirms 12 gadiem viņš kopā ar savu makšķerēšanas skolotāju Copes Lietās intervēto un šopavasar aizsaules ūdeņos aizdevušos Juri Vilku cīnās ar savu pagaidām lielāko zivi. Bet nebūt ne visas Raimonda lielās zivis ir nofilmētas...

Atgādini, kur ikviens var pārliecināties, ka stāsts par tavu pagaidām lielāko zivi nav pārspīlējums.

Meklētājā jāieraksta frāze “sami karstumā sajukuši prātā”. Arī lapā nomad.lv parādās Māra Oltes pieteikta filmiņa par mūsu 2010. gada 15. jūlija copi, kur man Daugavā pieķērās sams...

Pieķērās vai tika arī izvilkts?

Izvilkām, nomērījām un palaidām vaļā. Tas sams bija 1,84 metrus garš.

Tātad garāks par tevi?

Jā, mans augums ir 1,76 metri. Biju domājis, ka tas varētu svērt ap 30 kilogramiem, bet Juris Bogdanovičs teica, ka varētu būt visi četrdesmit. Mums bija žēl viņu svērt, jo nebija līdzi speciālā maisa, un svērt aiz galvas negribējās, lai nesavainotu.

Toreiz jūs gājāt speciāli uz samiem?

Kā jau katru nedēļu, braucām uz copi. Mums tad Aizkrauklē bija lauku īpašums (tagad esmu to pārdevis un būvēju māju Rīgā), katru piektdienas vakaru es braucu uz turieni, un tad ar sievastēvu Juri Vilku laidām uz copi. Tā braukšana bija ļoti ātra – es Vilkam prasīju: “Laižam uz copi?” Viņš uzreiz: “Laižam!” Laiva ar visiem piederumiem mums bija uz piekabes, tikai jāpiekabina, jānobrauc lejā, un mēs jau esam Daugavā ar spiningu rokā – no idejas līdz realizācijai bija tikai 10–12 minūtes. Tas bija tik ērti, ka spiningojām tur ļoti bieži. Ja spiningot apnika vai mētājot piekusām, sākām velcēt. Velcē, velcē, un šad tad kāds samiņš pieķērās. Ne vienu vien četrinieku un piecinieku bijām izvilkuši. Un tad jūlija lielajā karstumā pieteicās lielais. Kamēr es ar to cīnījos, Vilks piezvanīja Bogdanovičam, kurš bija Somijā, Bogdanovičs no turienes piezvanīja Mārim Oltem, kurš pats bija pie Liepājas, bet ātri noorganizēja savu draugu, kas atbrauca mūs nofilmēt.

Cik ilgs laiks pagāja no jūsu zvana līdz filmētāja atbraukšanai?

Kādas 45 minūtes. Kopumā ar to samu mēs cīnījāmies kādas divas stundas. Es biju piekusis, sams bija piekusis, visi bija piekusuši. Tā kā mums uztveramais tīkliņš bija mazs, nolēmām samu vilkt uz krastu. Tur izvilkām šo ārā, nomērījām un skaisti atlaidām atpakaļ – sams eleganti aizpeldēja. Iznāca tā, ka tas ir tikai nofilmēts, bet nav nofotografēts, jo mums pašiem aparāta nebija, un neiedomājāmies filmētājiem paprasīt.

Jūs toreiz velcējāt ar domu ķert tieši samus vai visu, kas pieteiksies?

Mērķis bija tieši sami. Mums bija vobleri, kas iet 10 metru dziļumā. Tā bedre, no kuras es to samu dabūju, ir 14 metrus dziļa un ļoti gara, kilometrs vismaz.

Tas ir pretī Aizkrauklei?

Nē, zem hesa, vēl zem Jaunjelgavas uz Rīgas pusi, starp Dzelmēm un Jaunjelgavu. Ikdienas trase tā mums nebija, bet vispār mēs ap Aizkraukli visur ņēmāmies. Virs Pļaviņu hesa copes momenti bija švakāki, tās vietas mēs tā arī īsti neizkodām, lai gan veči ar kvokiem tur ņēmās cītīgi.

Virs hesa ir visdziļākās vietas...

Jā, līdz 40 metriem.

Speciāli samus velcējot, kāda līdaka arī gadījās?

Reti. Ja māneklis nebija megaliels, biežāk gadījās zandarti. Bet tajā reizē mums bija 25 centimetrus garš vobleris.

Tātad bijāt jau noskaņojušies uz lielo?

Protams. Lai gan, ja tādu brangu vobleri uzliek, tas vēl nenozīmē, ka lielais noteikti arī paņems. Lielais var pakampt arī mazāku mānekli, bet mums tā negadījās.

Ko nozīmē spiningot tajās vietās?

Gar krastu mētāt no laivas, spiningot zāļu līdaciņas apmēram 1–2 metru dziļās vietās.

Tikai līdaciņas vilkāt, vai pa kādai līdakai arī trāpījās?

Daugavā vispār ar līdakām ir švaki. Tas, man šķiet, ir saistīts ar to, ka pēc līdaku nārsta hess bieži vien nomet ūdens līmeni un ikri aiziet postā. Domāju – ja pēc līdaku nārsta līmenis netiktu tā raustīts, zivju būtu krietni vairāk.

Brekšus tur aizķert negadījās?

Nē, ne man, ne Vilkam. Lai gan brekši tur Daugavā ir ļoti lieli un trekni. Pa Jāņiem parasti braucu pie viena vīra, kurš brekšus ļoti garšīgi kūpināja, vienmēr pasūtīju viņam. Audzētavās tik labus nav iespējams dabūt, Daugavas breksim tie līdzās nestāv.

Lielie brūnie... Vai tad ar makšķeri nemaz nepamēģināji tos ķert?

Nemēģināju. Mani jau makšķerēt iemācīja sievastēvs Juris Vilks. Viņš man faktiski bija kā tēvs un mācīja tikai spiningot. Līdz tam es mazliet biju makšķerējis, bet ļoti neprofesionāli. Copēt gribējās, bet neko izvilkt nebiju spējis. Kad man parādīja, ka var noķert un kā var noķert, tad mani tā lieta aizķēra. Vispār jau es esmu tāds dabas bērns. Mans tēvs ir lietuvietis, bērnībā vasarās ņēma mani uz Lietuvu pie Kauņas, tur šad tad ar makšķerīti vai spiningu padarbojos.

Vai spiningošanas pirmās iemaņas ieguvi no tēva?

Nē, tēvs tikai nopirka spiningu, jo es to gribēju. Pie Kauņas uz Nemunas arī ir hess – Kauņas HES, un liela ūdenskrātuve, saukta par Kauņas jūru. Tur man, protams, laivas nebija, staigāju pa krastu un izspiningoju pa retai līdaciņai.

Kad apprecējos un uzzināju, ka sievastēvs Juris Vilks ir liels makšķernieks, man gribējās tikt viņam līdzi uz copi. Pats uzprasījos. Uzreiz jau netiku ņemts, bet vienā reizē viņš mani beidzot uzaicināja līdzi. Tas bija milzīgs gods: pats Vilks mani paņēmis uz copi! Pirmā reize bija Babītes ezerā, tur tad viņš mani mācīja, iedevis kādu no saviem spiningiem. Vispirms pats izvilka, lai man parādītu, kā var noķert.

Tas ir svarīgi. Es ilgu laiku īsti neticēju, ka ar bleķi var kādu zivi piemānīt, lai gan mans kursabiedrs un draugs ir meistarkandidāts kastingā, tomēr dažas pirmās reizes, kad viņš manā klātbūtnē darbojās ar spiningu, nekas nepieteicās.

Nu, es pirms tās pirmās reizes ar Vilku biju varbūt kādas trīs līdaciņas mūžā noķēris.

Tas jau vēl labi. Kad Copes Lietām intervējām ķirurgu Jāni Zaržecki, viņš ap intervijas vidu atzinās, ka mūžā ir dabūjis vienu līdaku...

Vilks mani jau tajā pirmajā reizē ievilka azartā. Mācīja: “Skaties pēc situācijas, kur tā zivs var būt. Viņa tak nevar būt šeit, dūņās. Redzi, pirms zālēm ir tādas kā bedrītes, met pirms zālēm – iespējams, kāda izskries ārā.” To pateicis, Vilks – pļukt! – iemeta vietā pirms zālēm, kur es arī pirms brīža it kā biju metis, un viņam līdaka galā! Man acis kubā, bet Vilks tikai pasmaidīja.

Pēc tās reizes man jau bija azarts, sāku pirkt pats savu inventāru un izglītoties spiningošanas lietās, braukt gan ar Vilku, gan viens pats. Vilks mani mācīja mest. Rādīja un teica: “Tu met šitā un tin šitā! Nemaz nedomā mest savādāk, tad tevi neviens kārtīgs copmanis laivā līdzi neņems!” Tad es uzreiz pieradu darīt tā, kā vajag.

Vai Vilks tajā laikā jau brauca spiningot uz Ālandu salām?

Nu, ar sievu esmu kopā jau 25 gadus, tātad laikam vēl ne.

Latvieši Ālandu salas sāka apgūt ap 2000. gadu. Ar Vilka copes biedru, Latvijas alatas rekorda īpašnieku jau 35 gadus Juri Bogdanoviču tu iepazinies, kad ar Vilku kopā sāki spiningot?

Uzreiz ne, vispirms dzirdēju no Vilka dažādus stāstus par viņu un no tiem sapratu, ka Bogdanovičs ir ļoti nopietns vīrs. Tad kādā jubilejā sapazināmies.

Un tu dabūji vēl vienu skolotāju?

Uzreiz ne, tikai pēc tam, kad pirmoreiz tiku paņemts uz Ālandiem, varēju piedalīties viņu bijušā institūta kolēģa un drauga piemiņas mačos.

Vai Vilka un Bogdanoviča copes stilā manīji kādas atšķirības?

Atšķirības jau ir vienmēr. Pirmkārt, viņi ir dažāda vecuma. Uz vecumu Vilkam vairs neko daudz nevajadzēja – ne tehniku mainīt, ne inventāru, ne spriedumus. Tāds cilvēks uz vecumu paliek, ka viņam neko daudz vairs nevajag, viņš ir priecīgs, ja vecie draugi paņem līdzi uz copi. Bogdanovičs vēl daudz ko maina un eksperimentē.

Tātad tas, ko Vilka nezinātājs varētu uztvert kā spītu, faktiski bija vecums?

Jā, drīzāk tas. Kad Vilks bija jaunāks, viņš bija, tā sakot, progresīvs. Viņš galu galā bija tas, kurš Juri Bogdanoviču kārtīgi iemācīja copēt. Jaunībā Bogdanovičs bija māžojies ar spiningu, bet, institūtā iepazinies ar Vilku un sācis ar viņu kopā copēt, apguva gan tā laika modernos rīkus, piemēram, bezinerces spoli, gan modernās metodes. Bet uz vecumu Vilks, piemēram, nebija attīstījis džigošanu, to man Bogdanovičs iemācīja. Vilks bija ķērājs dziļumā līdz diviem metriem.

Lielupes trasē

Kuras tagad ir tavas copes vietas?

Kādreiz mana mājas trase bija Daugava, tagad būs Lielupe. Lēnām sāku to apgūt. Šogad divreiz biju uz copi ar dēlu, mācu viņu makšķerēt.

Cik dēlam gadu?

Deviņpadsmit.

Tajā vecumā jau parasti var pateikt, vai cilvēku makšķerēšana interesē vai ne.

Viņš bērnībā tika ņemts līdzi, kad ar Vilku braucām pa Daugavu, taču viņam vairāk patika pagulēt laivā. Bet braukt līdzi pats gribēja, spiests netika. Reiz viņš pat noķēra samu – iedevu spiningu, teicu, lai met mānekli pār bortu, mēs velcēsim, un varbūt viņam arī kas pieķeras. Dēls arī iemeta, un kādā desmitajā sekundē viņa spiningu sāka nenormāli raustīt. Teicu, ka jācīnās pašam. Viņš cīnījās kā traks un arī izcīnīja – izvilka 4,5 kilo samu. Dēlam tad bija kādi desmit gadi. Tāds loms, protams, kaut kādu copes azartu deva, bet vēl lielāks azarts viņam bija šogad, kad bijām Lielupē.

Kurā posmā?

Apmēram pretī Majoriem uz Ventspils šosejas pirms Lielupes tilta. Tur ir vieta, kur var uzpumpēt un iestumt laivu. Tur Lielupe met loku gar Jūrmalu, un tur mēs ar dēlu šogad kopā normāli saķērām – viņš divās copes reizēs divas līdakas, es četras, un tikai viena nebija mērā.

Latvijai visnotaļ labs rezultāts...

Jā, labs ķēriens. Abi bijām apmierināti.

Makšķernieku tur ir daudz?

Presings visur ir liels, tur arī. Daudzi sēž krastā, laivas arī apkārt nepārtraukti siro – gan vietējie, gan tādi iebraucēji kā mēs.

Ja regulāri brauksiet, ar laiku tiksiet uzskatīti par vietējiem.

Tagad vispirms dzīve jāsakārto, māja jāuzceļ un piekabe jānopērk, lai laiva tur man būtu uz piekabes, tad noteikti uz copi laidīšu biežāk. Līdz Lielupei no manas mājas vietas ir 10 minūšu brauciens. Tad atkal būs pa vecam, gandrīz tāpat, kā bija pie Daugavas – 10 līdz 15 minūtes, un es jau upē.

Katru brīvo brīdi copēsi?

Makšķerēšana nav mana vienīgā aizraušanās, esmu arī mednieks. Medīt sāku pirms gadiem sešiem.

Apzināti uz to gāji vai sāki sagadīšanās pēc?

Likteņa pirksts – strādāju Kreisā, pie mums atnāca strādāt viens jurists, un man ar viņu izveidojās labas attiecības. Runājām par copi, viņš stāstīja par medībām. Teicu, ka es arī gribētu aizbraukt līdzi, paskatīties, kā medības notiek, mani dabas lietas interesē. Varbūt kādreiz vismaz par dzinēju varētu paiet. Vārdu sakot, kaut kāds dvēselisks vilinājums bija. Aizbraucu uz to mednieku kolektīvu, paskatījos, kā lietas notiek, un lēnā garā sāku arī ar medībām nodarboties. Tas arī ir azartisks process. Tad nu, lai visu gadu būtu interesanti, ziemā es pārsvarā medīju, vasarā makšķerēju. Ziemā pa mežu dzenāju briežus un mežacūkas, pienāk pavasaris, tad gaidu 1. maiju, bet parasti līdz 15. maijam nekas lāgā neķeras, ūdens par aukstu. Uz maija beigām jau iet tīri labi.

Ziemas cope tevi nevilina?

Nav kolēģu, kas uz to bieži brauktu. Ziemas cope pārsvarā notiek Peipusā, uz Latvijas upēm un ezeriem globālās sasilšanas dēļ reti tiekam virsū. Bet mani draugi uz Peipusu īsti neraujas. Turklāt ziemā ir dzinējmedības, kas ir ļoti interesantas un aizraujošas, laižu uz tām.

Kur tu inventāra ziņā esi vairāk ielicies – copē vai medībās?

Tā kā esmu gan mednieks, gan makšķernieks, zinu, kurš no abiem ir dārgāks – noteikti makšķerēšana!

Plintes taču ir dārgas!

Nu, par pāris tūkstošiem var labu labo nopirkt, un tas ir vienreizējs ieguldījums, ja vien tā neapnīkst. Vēl drusku jāiegulda apģērbā.

Nazis jāpērk...

Tas jau štrunts.

Tomēr, tomēr, ar līdaku filējamo nazi medībās nepietiek...

Makšķerēšanā baigos līdzekļus prasa laiva. Šogad izstādē ieraudzīju tādu, kāda man patīk, ļoti komfortabla. Problēma tikai tāda, ka par to laivu prasa 25 tūkstošus. Vēl būtu kāds desmitnieks jārēķina klāt par motoru, vēl piekabe, eholotes – kopā ap 40 tūkstošiem sanāks.

Protams, var jau visu nopirkt krietni lētāk. Tagad man ir lēta laiva, mazs motoriņš, tur kopā ar piekabi un rīkiem būs tikai kādi pieci tūkstoši. Bet medībās – nopērc vienu plinti, aizskaiti klubam simt eiro gada maksu un medī, ja ir laiks.

Vēl ir tāda atšķirība, ka izvilktu zivi var dzīvu atlaist atpakaļ...

Medībās tas pats. Skrien zvērs garām, tu viņu novērtē. Ja vēl jāpaaugas, tu vienkārši nešauj. Tāpat arī gaides medībās – sēdi viens laukā un, kad ieraugi zvērus, tad taču redzi, kurš ir šaujams, kurš ne. Nav jau ieraudzīts zvērs obligāti jāšauj nost – papriecājies un ļauj viņam iet. Mednieks jau nav zvēru iznīcinātājs. Medībās medī, nevis šauj nost.

Kas tev dod vairāk azarta – medības vai makšķerēšana?

Abi labi. Tagad man makšķerēšana patīk vairāk nekā medības, bet pienāks ziema, un būs otrādi. Tātad azarts man gandrīz vai no gadalaika atkarīgs. Tagad, vasaras otrā pusē, makšķerēšanai ir ļoti pateicīgs laiks – līdakas labi ķeras, uz zandartiem var forši iziet... Protams, arī uz samiem.

Lielupe taču tagad nav tava vienīgā copes vieta...

Ar kolēģi, kurš dzīvo pie Lubānas ezera, esam laidušies ar laivām divdienniekā pa Aivieksti. Tur ir īsti džungļi, vietām pat telefonam zonas nav. Šogad esmu tur izvilcis divarpusnieci, arī smukus asarus.

Cik pedantisks esi copes inventāra lietās?

Diezgan smalki pieeju tai lietai. Visam jābūt sabalansētam, nevar būt mazs spinings ar lielu spoli vai otrādi. Un, protams, ir jāzina, uz ko ej, kas ir mērķa zivs. Nevar iet uz samiem ar foreļu spolīti.

Man ir trīs ikdienas spiningi un trīs velcējamie kāti. Tāpat arī mānekļi – man ir gan dziļie vobleri velcēšanai, samiem, gan mānekļi citām vajadzībām. Auklu cenšos katru gadu nomainīt jaunu.

Pavadiņu liec?

Lieku, citādi liela zivs vai labs māneklis var aiziet. Šogad Ālandu salās pamēģināju fluorkarbona pavadiņu, diezgan resnu. Biju vienā laivā ar Bogdanoviču, viņš smējās: “Kas tev tur par striķi?” Teicu: “Pagaidi, pagaidi, gan strādās...” Tā arī bija, mums tajā braucienā līdaku rezultāts bija 32 pret 29 manā labā, lai gan Bogdanovičs ir ļoti respektējams copmanis.

Kāda ir tava attieksme pret mānekļiem? Neesi no tiem, kam pilnas daudzas kastes, bet kas galu galā tic tikai dažiem?

Vispār jau esmu. Kad taisās uz copi, visas mānekļu kastes ir jānoliek rindā un jātaisa izlase, izvēloties tos, kam tici un kas derēs konkrētajai ūdenstilpei. Es vēl neesmu noķēris nevienu cienījamu mežavimbu, lai gan tas mani interesētu. Tātad būs jāievieš vēl viena mānekļu grupa...

Kuram māneklim tu tici visvairāk?

Rotiņiem. Tie ir visuniversālākie, visos laikos labi. Es rotiņus arī nedaudz pārtaisu, piemontēju klāt gumijzivtiņu. Ar tādiem pavasarī veiksmīgi velku līdakas – tām patīk, ja gara ķeska karājas.

Arī vizuļu pārtaisīšanu man iemācīja Vilks. Pats līdz tam nebiju aizdomājies, šķita – kā vispār kaut ko var pārtaisīt rūpnieciski ražotā māneklī? Nē, mierīgi var, un ar tādu pārtaisītu var labi ķert zivis. Vilks rādīja: paņem nerūsējošā tērauda drāti apmēram 0,8 mm diametrā, izloki tā un šitā ar plaķenēm, un beigās tev sanāks šitā. Pamēģināju – patiešām sanāk. Tādam paša izgatavotam vizulim arī vairāk tici – ja vien to vizuli visu dienu nenomētā, neko neizvilkdams.

Ir taču brīži, kad līdaka ņem jebko?

Ir. Tikai jātrāpa tajā īstajā dienā. Kā Bogdanovičs saka, ir jābūt mazliet vējiņam, mākonītim. Ļoti svarīga lieta ir atmosfēras spiediens. To man Bogdanovičs samācīja skatīties. Vilks spiedienam tādu uzmanību nepievērsa, viņam likās: kāds cilvēkam patīk, tāds arī zivij patīk. Bogdanovičs teica: nē, spiedienam ir ļoti liela nozīme.

Kāda spiediena laikā nav jēgas braukt uz copi?

Ja tas ir strauji mainījies. Arī zema spiediena dienā nav vērts, zem 1000 hektopaskāliem es nelīstu iekšā. Vislabākais ir 1010–1015 hektopaskāli.

Tas vienādi strādā gan Latvijā, gan Ālandu salās?

Jā.

Bet kas Latvijas un Ālandu ūdeņos ir atšķirīgs?

Zivju daudzums. Tur arī dienās, kad debesīs nav neviena mākonīša un pūš austrumu vējš, kaut ko var noķert. Latvijā tāds laiks ir pilnīgi bezcerīgs.

Tik skaista, ka jāatlaiž

Kad tu sāki braukt uz Ālandu salām?

Pirms kādiem desmit gadiem man pirmoreiz tika izrādīts tāds gods, ka tiku paņemts kopā ar tādiem elites večiem kā Vilks un Bogdanovičs. Jau pirmajā braucienā pārsniedzu personīgos rekordus kilogramu ziņā.

Savu pagaidām lielāko līdaku, deviņnieci, dabūju Zviedrijā. Bijām jau visu dienu nocopējušies līki, kādas līdakas dabūjuši, atbraucām mājās, paēdām, paņēmām pa mēriņam, pagulējām. Bogdanovičs ar laivas biedru Valdi Ķuzi bija aizbraukuši uz vakara copi, mēs ar Vilku nospriedām joka pēc arī ielaist iekšā. Konstatējām, ka mēriņu esam paņēmuši jau tik daudz, ka mazliet šūpo, tāpēc nolēmām nekur tālu nedauzīties, bet pamētāt tepat tuvākajā līcī pie ostiņas. Braucām pa eju niedrēs uz to līci, tajā ejā bija vēl viena maza ejiņa uz gulbja ligzdu. Es tajā ejā – žļerks! – savu paštaisīto vizuli ar Vilka veidotu lapiņu, longais rotiņš ar gumijzivtiņu. Paņēma!

Tas tev bija tālais metiens?

Nē, nebija pārāk tāls, tikai kādi seši metri. Sākās nežēlīga cīņa. To redzēja Bogdanovičs līcī kādus simt metrus tālāk. Saucām, lai brauc palīgā, jo mums nebija uztveramā tīkliņa – Vilks nebija tīkliņu piekritējs, teica, ka zivij jādod iespēja. Tīkliņš viņam bija uzdāvināts, bet viņš to nekad neņēma līdzi. Bogdanovičs atbrauca mums palīgā un ar savu tīkliņu uztvēra manu deviņnieci.

Tev ir noveicies. Kā mēdz teikt Aleksandrs Kiršteins, tu tālu aizmet, tev pieķeras deviņniece, bet, kamēr tu to līdaku atvelc līdz laivai, tā ir vairs tikai knapi mērā... Kā tev ir ar asariem gājis?

Nav man nekādi milži bijuši, Ālandos sešsimtgramīgi tikai.

Toties tev šogad bija divi Ālandu ālanti pusotrinieki, ko iepriekšējā Copes Lietu numurā Bogdanovičs jau aprakstīja. Kuram no jums labāk ķērās kopējās copes reizēs – tev vai Vilkam?

Pēdējā laikā jau man, Vilks uz vecumu bija paguris, priecājās jau par to, ka laivas biedrs kaut ko izvelk.

Vai tu neesi no tiem, kam ķeras labāk nekā citiem?

Neteikšu, ka man ļoti labi ķertos, bet arī slikti ne – tā vidēji. Aizpagājušogad pavasarī biju Lielupē septiņas reizes un nedabūju nevienu līdaku!

Forelēs esi gājis?

Jā, pat ļoti daudz, kopā ar Vilku un bez Vilka, bet man īpaši nav veicies. Lielākā forele ir bijusi uz 40 centimetriem, un es to dabūju Salacā, lašus copējot, – tik skaistiem oranžiem punktiem, ka man palika žēl viņu ņemt, palaidu vaļā. Simtiem braucienos gan pa Vidzemes, gan Kurzemes foreļupēm mēra forele tikpat kā nav trāpījusies. Gaujas augštecē foreles ķerot, esmu ticis pie palielas alatas, ap 50 centimetriem. Mājās to izcepām, un es biju vīlies – nebija garšīga.

Kāds ir tavs zivju gastronomiskais reitings?

Man vislabāk garšo sams. Protams, arī kūpināts zutis. Cepts vai kūpināts līnis ir ļoti garšīgs, tad zandarts, auksti kūpināts lasis. Asaris? Drīzāk līdaka. Asari parasti ir mazi, un, kad sāk cept, tie kaut kur pazūd. Nu, Daugavas kūpinātos brekšus es jau minēju, tie būtu kūpināto zivju topa trijniekā.

Nekūpinātos lašus tu tātad reizēm paspiningo.

Man ir brālis, kurš nav tik aktīvs copmanis kā es, makšķerē tikai kādas trīs reizes gadā. Tā nu reiz es viņu pierunāju aizlaist uz Salacu lašos. A zonā pie lielā akmens biju diezgan tālu iebridis – tur var tālu ieiet, jo vienā brīdī atkal kļūst seklāks – un vienā metienā man beidzot pieķērās kaut kas liels. Brīžam šķita, ka zivs, brīžam – ka zars vai kule. Pievilku, un izrādījās, ka tas tiešām ir lasis, bet es viņu bija aizāķējis aiz muguras spuras, tāds ap pieci kilo. Saucu brāli, lai nāk šurp ar tīkliņu. Brālis arī brida un pa ceļam piesmēla zābakus. Iebāzām lasi uztveramajā tīkliņā – aste karājās pāri. Kā brālis viņu nes malā, tā šis lec no tīkliņa ārā! Iebāzām otrreiz, bet tad tas lasis tomēr izlēca un aizgāja. Nebija tas tīkliņš nopietns, tikai tāds tauriņķeramais. Tātad arī pret uztveramajiem un uzglabājamajiem tīkliņiem jāizturas nopietni, ja negribi, lai zivis aiziet.

Ja tev būtu vara izdot likumus, vai paturamo izmēru ziņā tu kaut ko mainītu?

Mainītu, noteiktu arī maksimālo paturamo izmēru līdakām – 90 centimetri. Arī lieliem samiem virs 25–30 kilo, manuprāt, zūd kulinārā burvība, tie kļūst trekni. Varbūt arī samiem vajadzētu noteikt maksimālo paturamo garumu, piemēram, līdz pusotram metram. Tad varētu labāk arī samu copes tūrismu attīstīt. Jo tūristam tomēr vajag kaut ko izvilkt, nevis darboties vietā, kur zivju ir tik maz, ka makšķerniekam vieglāk ir palikt tukšā. Lai gan samu populācija, šķiet, attīstās labi.

Par piedalīšanos mačos esi domājis?

Man tas patiktu – sacensības spiningošanā no laivas, bet pagaidām līdz tam līmenim neaizvelku inventāra ziņā.

Vai kaut kas liels tev ir arī aizgājis?

Kādu gadu pēc lielā sama pie manis atbrauca draugs. Viņš bija to filmu redzējis un teica: “Laižam uz samiem! Kur ir tā lielā bedre?” Aizvedu viņu uz turieni, abi velcējām tai bedrei pāri, un – tinkš! – man atkal uzsēdās krokodils. Tajā filmiņā jau varēja redzēt, ka man spoles bremze īsti labi nestrādā, piegriezta par stipru, un spole jau nolietota. Pievilku samu pie laivas (varēja būt nedaudz mazāks par manu lielo), viņš ieraudzīja laivu un kā cirta, tā iztaisnoja āķi un aizgāja.

Lūk – ja tev nav laba inventāra, tad ir iespēja zaudēt kādu no savām lielākajām zivīm! Kopš tā laika es uz inventāru vairs neekonomēju. Kāda jēga gadiem ilgi copēt, ja tu savu lielo nespēj izvilkt?!