Kam vajadzīgs zivju ceļš?

Dīvains jautājums, teiksi? Visiem skaidri zināms, ka zivju ceļš ir domāts zivīm. Tādus ierīko tur, kur dažādi mākslīgi vai dabiski šķēršļi upēs kavē zivju migrāciju. Piemēram, HESi. Vai Ventas rumba. Ja migrējošās zivis – laši, taimiņi, vimbas, nēģi ienāk upē no jūras un netiek pāri šādam šķērslim, tad viss upes baseins virs šķēršļa būs šīm zivīm nepieejams. Tas nozīmē, zivis nenārstos, nevairosies un populācija iznīks. Arī mazajās upēs ir svarīgi nodrošināt to iemītniecēm, piemēram, strauta forelēm, iespēju migrēt visā upes garumā. Sezonas garumā tās pārvietojas, meklējot laikapstākļiem atbilstošas dzīvošanas, barošanās un nārsta vietas. Zivju ceļš ļauj zivij apiet šķērsli, virzīties uz savu mērķi un pildīt dabisko funkciju. Tas būtu teorijā.

Lai pārliecinātos, kā šī teorija darbojas praksē, Copes Lietām šoruden bija unikāla iespēja piedalīties organizētā ekskursijā pa Igaunijas upēm, tajos uzceltajiem dambjiem un izbūvētajiem zivju ceļiem. Jautāsi, kādēļ Igaunijā? Latvijā zivju ceļu, ko aplūkot, nav daudz. Toties Ziemeļzemē to ir pulka, neskatoties uz to, ka reljefs tur ir krietni plakanāks nekā pie mums, upju kritumi niecīgi un tikpat niecīgs arī ekonomiskais efekts no mazajiem HESiem. Lielu HESu pie viņiem vispār nav, jo nav lielu upju. Vienīgais, kas bija aizdambējis Pērnavas upi, veiksmīgā kārtā ir nojaukts, par ko jau Copes Lietas ne reizi vien ir stāstījušas. Sindi HESa vietā tagad ir brīnišķīga krācīte un pastaigu takas gar to, kā arī sporta airēšanas poligons aktīvākajiem. Lašiem un taimiņiem atbrīvots desmitiem kilometru upju un to pieteku tecējuma.

Bet kādēļ ir tā, ka Igaunijā zivju ceļu uz visiem HESiem ir daudz, bet pie mums nekā? Tas tādēļ, ka kaimiņi jau labu laiku atpakaļ tika ieviesuši likumu, kas ļauj HESam darboties tikai pie noteikuma, ka tam ir arī zivju ceļš. Nav zivju ceļa – klapē savu bodi ciet, bez variantiem. Īsumā sakot, igauņiem daba bija svarīgāka par pāris megavatstundām elektrības. Saprotot, ka šādu ceļu būvniecība nav lēta, igauņiem arī izdevās izdalīt no kopējā ES Kohēzijas fonda daļu naudas zivju ceļu būvniecībai. Tas nozīmē, ka HESu īpašnieki rakstīja projektus, saņēma naudu un būvēja zivju ceļus. Pātagas plus burkāna princips. Kas no tā visa ir sanācis, divu dienu ekskursijā mums bija iesēja pētīt un censties izprast. Turklāt tas viss profesionāla zinātāja pavadībā, kas pasniedza to informāciju, kas nepieredzējušai acij varbūt varēja paslīdēt garām.

Atziņas

Pirmā atziņa pavisam drīz bija skaidra – zivju ceļš ir stipri komplicēta būve, kuru vietējais ekskavatorists par polšu kasti neizraks. Tas tādēļ, ka katra upe, katrs dambis un teritorija tam apkārt ir unikāla. Standarta risinājuma, kas derētu visiem, neeksistē. Katrs zivju ceļš ir projektējams no nulles, ņemot vērā simtiem dažādu faktoru. Un kļūdīties šajā procesā ir visnotaļ reāli, par ko arī varējām pārliecināties ekspedīcijas laikā.

Otra atziņa, kas varbūt kādam liksies acīmredzama, bet kādam varbūt ne, ir tāda, ka jebkurš zivju ceļš ir pastāvīgi jāuzpasē. To nevar tā uzcelt un aizmirst. Pie dažiem modeļiem darba ir vairāk, pie citiem mazāk, bet jebkurā gadījumā darbs ir un tas ir darāms. Un, kā jau jebkurš darbs, arī šis ir izdarāms apzinīgi un kvalitatīvi, savlaicīgi un ar mīlestību vai arī otrādi – slinki un bezatbildīgi. Fakts gan ir tāds, ka izkontrolēt šīs uzpasēšanas kvalitāti ir praktiski nereāli. Vienīgais funkcionējošais risinājums ir paļauties uz dambja īpašnieka sirdsapziņu, jo viņa finansiālo stāvokli šī uzpasēšana pa īstam neietekmē. Patiesībā, tā ir izmaksa ar pietiekoši lielu darbaspēka komponenti un, augot algām valstī, aug tām līdz.

Trešā atziņa ir tāda, ka nekas nav mūžīgs (izņemot vienu risinājumu, par ko parunāsim vēlāk). Tāpat kā jebkura būve, arī zivju ceļš kādreiz ir jāremontē, jāuzlabo, jāpārbūvē. Arī šīs ir izmaksas, kas HESa un zivju ceļa īpašniekam ir jāsedz no savas kabatas. Nekādi Kohēzijas fondi nelīdzēs, ja palos nonesīs pusi no glīti sakrauto attēlos redzamo akmeņu, piemēram. Protams, daudz kas ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvi zivju ceļš ir projektēts un būvēts, tomēr agri vai vēlu remonts būs jāveic kā likts.

Vietējās pašvaldības pārziņā esošs zivju ceļš ar publisku pieeju tam. Rūpīgi kopts un uzturēts.

Visbeidzot, nobeigties var ne tikai zivju ceļš, bet arī tā īpašnieks. Tā parasti ir juridiska persona un tām, kā zināms, kapitālisma apstākļos gadās bankrotēt. Iemesli var būt visdažādākie, bet rezultāts šādā gadījumā ir aizsprostota upe un nestrādājošs zivju celš. Kliedzošu piemēru redzējām uz Kunda upes, kur HESa īpašnieks bija izdomājis vadāt lašus pāri HESam ar liftu. Savām acīm neredzēsi, neticēsi. Bet fakts, arī tāds betona un tērauda monstrs tika uzbliezts uz upes un pēc sekojoša HESa bakrota jau gadiem stāv visiem par biedējumu.

Konstrukcija uz Kunda upes, ar kuras palīdzību bija plānots migrējošos lašus ķert milzīgā grozā un vest pāri HESam ar liftu. Uzņēmums bankrotēja un šis ārprāts jau gadiem stāv par biedējumu citiem.

Bet ko zivis?

Tik daudz nu par to, kas būtu jāņem vērā, domājot par zivju ceļa būvniecību. Varētu jau teikt, ka uz mums tas maz attiecas, tā ir HESu īpašnieku problēma, lai arī paši domā, kā tās visas risināt. Mums svarīgi, lai zivis migrētu un nārstotu, lai upes vairs nebūtu iekaltas važās, kā tas šobrīd ir uz praktiski visām ūdens artērijām mūsu valstī. Tad lūk, nākamā atziņa ir tāda, ka neviens zivju ceļš neatrisina migrācijas problēmu simtprocentīgi. Pat ne visprātīgāk uzbūvētais un vislabāk uzturētais. Jā, daļa zivju pa šiem zivju ceļiem migrē uz nārsta vietām, bet daļa tomēr ne. Un, jo nejēdzīgāk ir izbūvēts zivju ceļš un jo nejēdzīgāk tas tiek uzturēts, jo mazāk zivju tiek tam pāri. Ekspedīcijas laikā, piemēram, redzējām zivju ceļu, kuram taimiņš pāri tiek, bet lasis ne. Vai tāda bija būvnieku iecere? Gan jau ka ne. Zivij galvā nevar ielīst pat vispieredzējušākais zivju ceļu arhitekts un ar 100% varbūtību sarēķināt, ka zivij viss patiks. Tieši otrādi, liela daļa zivju ceļu, kurus redzējām, bija ar tādiem vai citādiem iemesliem, kas ierobežo zivju veiksmīgu migrāciju caur šiem ceļiem. Viens uzbūvēts par stāvu, cits par šauru, cits par īsu vai nepareizajā upes līkuma pusē, vēl kāds strādā tikai pie augsta ūdens līmeņa, cits labāk strādā pie zema – iemeslu ir daudz, bet rezultāts viens – zivis it kā migrē, bet upes augštecē veiktie mērījumi, skaitot šo zivju mazuļus, ne visur ir iepriecinoši.

Šim zivju ceļam Loobu upē pāri tiek tikai taimiņš, lasim tas izrādījies nepārvarams šķērslis.

Vēl lielāks un pavisam maz pētīts jautājums ir par migrāciju pretējā virzienā. Kādā veidā un cik veiksmīgi lielās mammas un mazie bērneļi tiek tam HESam pāri un atpakaļ uz jūru? Atkal jau risinājumi ir dažādi, bet neviens no tiem nedod 100% garantiju, ka zivs pēc šāda piedzīvojuma izdzīvo.

Kam patiesībā vajadzīgi zivju ceļi?

Gan jau būsi pamazām nojautis. Pirmie un galvenie ieguvēji postpadomju kaimiņvalstī bija tie, kas tika pie iespējas apgūt lielās kohēzijas naudas. Summas pieklājīgas, pietika gan būvniekiem, gan aizsprostu īpašniekiem. Protams, ne jau visi uzreiz ir saucami par krāpniekiem, bet nu ekonomisko pamatojumu visās šajā konstrukcijās saskatīt var tikai vietumis.

Toties redzējām pāris zivju ceļus, kas patiešām glīti iederējās kopējā ainavā, papildinot stāvoša ūdens klajumus ar plūstošu straumīšu čalām. Ja vēl pie šī glīti ierīkotā un koptā zivju ceļa iekārto parku ar kādu soliņu vai pastaigu taku, no urbānās dzīves nogurušiem un visādu stresu ietekmētiem pilsoņiem ir kvalitatīva vide relaksācijai. Un tas nebūt nav maz. Būsiet Igaunijā, ieskrieniet Puurmani pilsētiņā, kur šāds zivju ceļš ir izbūvēts pašā centrālajā parkā.

Puurmani pilsētas parkā zivju ceļš brīnišķīgi iederas parka ainavā. Pie tā pat ierīkota neliela estrāde.

Arī makšķerniekiem ir zināms labums. Upēs, kur ir izbūvēti šādi ceļi un zivju migrācija notiek, notiek arī migrējošo zivju makšķerēšana. Licencētā, ar zināmiem ierobežojumiem, bet notiek. Par to, ko un kā tur var ķert, parunāsim citā reizē.

Vislabākais zivju ceļš.

Par šo laikam visu ekspedīcijas dalībnieku, kuru vidū bija daudzas gudras un vairākas pavisam gudras galvas, viedokļi sakrita. Vislabākais zivju ceļš ir nojaukts dambis! Patiešām, šāds risinājums atrisina visas problēmas. Pirmkārt, nojaukšana ir lētāka nekā jebkura zivju ceļa būvniecība. Otrkārt, nojaukts dambis nav jāuztur kārtībā - daba pati sakārtos izveidojušos straujteci. Tas nav katru dienu jāpieskata, jāremontē un jāpārbūvē, tas neprasīs līdzekļus ne pēc gada, ne pieciem. Vēl zīmīgāks ir fakts, ka nojaukts dambis ir mūžīgs! Tas nebūs pēc 20 vai 50 gadiem jājauc nost vēlreiz.

Šeit vecais dambis nav nojaukts, bet gan piebērts tā, ka palicis apslēpts zem ūdens. Tos lielos akmeņus krācītē gan varēja izvietot radošāk.

Šeit vecais dambis nav nojaukts, bet gan piebērts tā, ka palicis apslēpts zem ūdens. Tos lielos akmeņus krācītē gan varēja izvietot radošāk.

Mums, makšķerniekiem, svarīgākais ir tas, ka nojaukts dambis nodrošina 100% zivju migrāciju. Turklāt abos virzienos un jebkuros laikapstākļos, pie jebkāda ūdens līmeņa upē. Tas nozīmē, ka zivju populācija var dzīvot un vairoties un pie zināmas piesargāšanas var pat lieliski iztikt bez papildus pavairošanas. Dabiskā kārtā piedzimis un izaudzis lašveidīgais, kā zināms, ir makšķernieka augstākās pakāpes trofeja. Vai par to nav vērts pacīnīties?

Vai zivju ceļa ideja ir jāatmet pavisam?

Nebūt ne. Jo sevišķi apstākļos, kad ir parādījušās zināmas finanšu piesaistes iespējas un kopējais ES uzstādījums zivju migrācijas atjaunošanai Eiropas upēs. Tiesa, šis finansējums nav tik iespaidīgs kā savulaik Igaunijā apgūtās Kohēzijas naudas, tomēr nav arī pavisam mazs. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi novirzīt to tur, kur efekts būtu vislielākais gan zivīm, gan cilvēkiem. Mūsu gadījumā tas vairāk nozīmētu esošo šķēršļu upēs likvidāciju. Cita lieta, ka Ventas rumbu taču nost nejauksim! Tā būtu īstā vieta labi pārdomātam, skaistam un efektīvi funkcionējošam zivju ceļam, kas priecētu gan visas pa Ventu migrējošās zivis, gan Kuldīgas pilsētas viesus. Un copmaņus. Hercoga Jēkaba aizsākto projektu būtu īstais laiks pabeigt.