Noslēpumainās mušiņsporta sistēmas

Tātad garā 3. klases makšķere ar divām auklām un divām spolēm tev jau ir. Jācer, ka esi pat noplēsis plēvi no makšķeres roktura… Zinot, kā parasti tas notiek, esmu drošs, ka esi pat nopircis pavadas (1,8 m 0,18 mm, vai ne?) un vēl kaut kādus niekus, varbūt pat mušas. Internets ar instrukcijām ir pilns, droši vien esi visu to kaut kā sasējis kopā. Taču tagad nāksies visu pārsiet...

Zināms, ka makšķeres zivis neķer. Zināms arī, ka auklas, pavadas un mušas zivis neķer. Tomēr sportā visam ir nozīme – pat tādiem sīkumiem kā pavadas, amortizatori, signalizatori. Šis raksts būs par to, kā no trīs lielajām lietām (mušiņkāta, spoles un auklas) nonākt pie montāžām.

Nimfošanas sistēma

Šī ir galvenā sistēma, tāpēc tai pievērsīšos visvairāk. Pastāstīšu gan vairāk par bāzes montāžu, jo, kā tas ir ar visām lietām, – variantu ir daudz un dažādi, bet tieši šī sistēma man sevi ir pierādījusi ilgstoši. Katrs no mūsu kompānijas to pielāgo savām vajadzībām un savai makšķerei, tāpēc manējā var atšķirties no Anda, Mārtiņa un Andreja varianta.

Andrejs, piemēram, ir atradis sev ļoti interesantas montāžas (viņš mums ir tāds inovators – pukstēs kaut ko zem deguna, funktierēs, staigās apkārt domīgs un beigu beigās atradīs sev ļoti veiksmīgus risinājumus). Tās viņam strādā lieliski, bet būtiski atšķiras no tās, kuru tūlīt aprakstīšu.

Arī tu atradīsi sev piemērotāko variantu saviem garumiem, jo attālums, kādā mēs katrs makšķerējam, ir cits. Piemēram, Mārtiņš sekmīgi strādā daudz tālākā distancē un dziļākos ūdeņos nekā es. Tas nozīmē, ka tehniski viņš daudz labāk spēj novadīt nimfu ar garāku auklu, līdz ar to viņa sistēmas parasti ir garākas.

Sākšu ar detaļām: amortizators, monoaukla, signalizators, riņķi, pavadas. Ja neesi to visu nopircis, tad nāksies.

Amortizators ir elastīga pavada, ko stiprina pie nimfošanas auklas. Tās garums ir apmēram 2 m jeb “atvērtu abu roku un vēl mazliet” garumā. Par amortizatoriem mēs plaši izmantojam JMC DTK pavadu materiālu, sarkano. Kāpēc sarkano? Pirmo reizi tādu nopirkām, strādā labi. Šai pavadai ir raksturīga laba elastība un arī laba noturība pret vērpšanos, un nav atmiņas.

Par diametru – es lieku 0,25 mm. Tā kā nimfu aukla mešanai netiek izmantota, tad tik resna pavada ļauj labāk kontrolēt mušu iemešanu. Neliels kompromiss starp jutīgumu un makšķerēšanas ērtību. Esmu šim nolūkam ņēmis arī 0,18 mm pavadas, tomēr tās daudz vairāk pinas (vismaz man).

Tātad šo elastīgo pavadu piestiprina pie nimfu auklas. Kā to darīt – atkarīgs no tā, kā tev labāk patīk vai izdodas. Es ar adatu ievelku pavadu auklā un tad nofiksēju ar nelielu mezglu (izmantoju trubiņu kā palīglīdzekli, lai izveidotu jauku nelielu mezglu – tube nail knot), kuru pēc tam ar ultravioleto staru līmi nogludinu. Zinu, ka mani kolēģi ar adatu ievelk un cauršuj ar šo pavadu auklu, fiksējot ar superlīmi. Viņiem turas, man gan tam nav lielas ticības. Jebkurā gadījumā nekāds cilpa cilpā vai citāds rupjš stiprinājums neder – uzsvars ir maksimāli minimizēt sistēmas svaru un apjomu (arī vēja ietekmi). Ja uz auklas jau ir cilpa, to nogriež (tas pats attiecas uz pilnīgi visām auklām – rūpnieciski ražotā cilpa, manuprāt, ir domāta vai nu amatieriem, vai sliņķiem – tā ir jānošķērē uzreiz).

Otrā galā pie šīs pavadas sien apmēram 1 m garu monofilo pavadu, arī 0,25 mm. Kāda tā ir – nav svarīgi, galvenais, lai ir mīksta aukla bez atmiņas. Es šīs auklas sasienu kopā ar vienkāršu blood knot. Nevaru iedomāties latvisku tulkojumu, bet internetā atradīsi siešanas instrukciju. Tā izveidojas jau 3 m gara pavada, kas principā tagad ir viens makšķeres garums. Kāpēc to uzsveru – tāpēc, ka sportā maksimālais pavadas garums ir divkāršs kāta garums.

Copes indikatorsPie šīs monofilās pavadas ar to pašu blood knot sien klāt indikatoru jeb daudzkrāsainu pavadu. Indikatora pavadas var nopirkt daudz kur, pats izmantoju 0,20 mm resnu divkrāsu Hanak Bicolor Indicator. Ir droši vien arī citi ražotāji, bet šis modelis sevi ir labi pierādījis, un tad, kad spolīti nopērku, pietiek ilgam laikam.

Hanak it kā ražo arī trīskrāsu indikatorus, bet to pieejamība pēdējā laikā ir limitēta. Es, lai palielinātu indikatora kontrastu, uz tā ar ūdensizturīgu marķieri iezīmēju vairākas melnas joslas. Andrejs pirms Slovākijas kaut kur bija uzgājis lieliskus jau sagrieztus košus trīskrāsu indikatorus, ar kuriem laipni padalījās.

Indikatoram nogriež apmēram 50 cm, jo nedaudz tā garums samazināsies, fiksējot pie pavadas, kā arī sienot riņķi indikatora otrā galā. Ir nepieciešams, lai indikators būtu vismaz 35 cm garš. Arī pēc noteikumiem attālums starp mezgliem nedrīkst būt mazāks par 30 cm. Pārāk garu indikatoru arī nevajag (man tas maksimāli ir 45 cm) – jo garāks, jo grūtāk kontrolēt mušas vadīšanu.

Vispār, meklējot internetā mušiņmakšķerēšanas indikatorus, atklājas vesela pasaule. To daudzveidība ir neizmērojama, sākot ar bumbām, pludiņiem, peldošām dažādu vielu masām. Mans ieteikums ir visu to nesarežģīt un īstenot iepriekš minēto vienkāršo risinājumu. Ar pītajiem indikatoriem aizrauties arī nevajag – tie ir smagi, tāpēc mazāk jutīgi (un parasti tie ir ļoti īsi, tātad starp mezgliem nebūs minimālā 30 cm attāluma). Arī jau gatavie indikatori ar pludiņiem jeb bumbiņām uz auklas neder, jeb tādus sportā izmantot nedrīkst.

Atgādinu, ka jebkuri indikatori, kas kaut kā tiek stiprināti uz auklas vai pavadas, sportā ir aizliegti. Starp citu, tiek regulēts pat mezglu lieko auklas atzaru garums, jo, atstājot it kā nevajadzīgos galus garākus un tad to visu iezieķējot ar kādu mušu peldspēju uzlabojošu smēri, tiek uztaisīts pludiņš. Tieši mušiņsportam mēs varam pateikties par daudziem inovatīviem ikdienas makšķerēšanas risinājumiem…

Pie indikatora piesien riņķi. Es sienu ar to pašu mezglu, ar ko mušas (man šķiet, to sauc par uzlaboto klinča mezglu, bet pārliecināts neesmu). Riņķu ārējais diametrs nedrīkst pārsniegt 3 mm. Tagad jebkurš sevi cienošs mušošanas piederumu ražotājs piedāvā riņķus. Manuprāt, tos arī ražo vienā rūpnīcā. Tomēr ir riņķi un ir smalkāki riņķi – man pašam patīk Hends piedāvātie 1,9 mm mikro varianti. Iepakojumu gan šai gadījumā ir izdomājis sadists, tāpēc pēc nopirkšanas tie ir jāuzver uz nelielas saspraužamās adatas. Paciņā ir 5 riņķi, un ar to pietiek sezonai 2 kātiem, lai divas reizes uzsietu sistēmu, vai pat ilgāk.

Pavadas Nu ko – palicis pēdējais un vissvarīgākais sistēmas elements – pavadas. Jā, pavadas, jo parasti ķeru ar divām mušām (arī Latvijas čempionātā ir atļautas divas).

Te nu var izvērsties. Pavadu materiālu ir daudz un dažādi: vienam patīk Stroft, otram Rio, trešajam Varivas. Jā, arī man ir pavadas dažādām situācijām – normāli izmantoju Rio Powerflex (lielās Guide spoles ir ļoti labas, pietiek gandrīz visai sezonai), tad ir arī lieliskās JMC kamuflāžas krāsā, un pēdējā laikā daudz makšķerēju ar Hanak fluorkarbonāta modeļiem, ko arī pārdod uz lielajām spolēm.

Pieminēju lielās spoles – jā, pavadas ir tas elements, kas tērējas visvairāk, jo sacensībās tās tiek sietas nepārtraukti. Praktiski vienā pārsiešanas reizē vajag vidēji 1,5 m materiāla. Ja vienā 3 stundu sesijā pārsienas 10 reizes (tas nav daudz), tad vari parēķināt, cik materiāla aiziet piecās 3 stundu sesijās. Ja jāmakšķerē dziļā vietā, teiksim – 2 m, tad vienai pārsiešanās reizei nepieciešami ap 3 m materiāla (vispārpieņemts likums nimfošanā ir tāds, ka pavadu garumam jābūt pusotru reizi lielākam par makšķerēšanas dziļumu). Plus pavadām jābūt pierastām, tāpēc treniņos izmanto to pašu, ar kuru ķers sacensībās, jo nevienam taču negribas svarīgā dienā eksperimentēt ar pavadu stiprību...

Pārsiešana Šis ir tas sacensību elements, kas jāapgūst vislabāk, no tā ir atkarīgs, cik daudz laika pavadīsi, makšķerējot vajadzīgajā vietā un dziļumā. Ja pavadu pārsiešana ar divu mušu piestiprināšanu prasa vairāk nekā 2 minūtes, iesaku trenēties siet mezglus. Zinu, ka arī spiningotāji to dara tāpat kā mēs.

Kopā ir jāuzmet 4 mezgli, jo pēc būtības tiek uzsietas divas pavadas. Pirmā, parasti arī garākā, tiek fiksēta pie riņķa, bet otrā – pie pirmās pavadas. Šai mezglā izveidojas trīs atzari – divi īsi, viens garš. Vienu īso nogriež, atstāj īso un garo. Pie īsā stiprina augšējo mušu, pie garā – apakšējo. Sistēma gatava.

Jā, šis pavadu savienošanas mezgls – tā mums ilgi bija mīkla, jo neviens jau nerāda, kā viņš sasien. Viss beigu beigās izrādījās vienkārši – divkāršais surgeon mezgls (surgeon knot). Viena nianse – kniebj nost tikai īso augšējo atzaru, abus apakšējos atstāj. Ja gaidāmas nelielas zivis, var atstāt augšējo atzaru, jo, piesienot mušu pie augšējā, tā ļoti skaisti stāv – atstatus no galvenās pavadas. Bet, tā kā pavada atrodas pretējā virzienā, uz augšu, liela zivs to daudz vieglāk pārrauj.

Vienkāršs triks laika taupīšanai, pārsienot pavadas, ir šāds – paņem spolīti, izvelk pavadu pilnā abu roku atvērumā, nokniebj un spolīti ieliek kabatā. Atkarībā no taviem izmēriem rokās būs apmēram 160–180 cm garš nogrieznis (atceries slaveno cilvēka shematisko zīmējumu – roku atvērums ir vienāds ar auguma garumu). To uzreiz piesien pie signalizatora, tad nomēra vajadzīgo garumu augšējai pavadai (es to zinu pēc saviem ķermeņa izmēriem – cik cm man ir no izstieptas rokas plaukstas līdz plecam, krūtīm utt.), pārkniebj un atkal uzreiz sasien abas pavadas kopā. Tagad augšējo mezgla atzaru nokniebj un pie pārējiem diviem sien mušas.

Tas viss aizņem stipri mazāk laika par 2 minūtēm. Esmu redzējis, ka sportisti nokniebj abas pavadas jau iesākumā vai divas reizes aiztiek spolīti (nokniebj vienu pavadu, piesien, tad nokniebj otru, piesien) – ergonomikas nekādas. Arī makšķerēšanas sportā ir nepieciešams treniņš, ātrums un atstrādāta sporta rutīna.

Jautāsi, kas gan tur tik īpašs tai sporta makšķerēšanā, ka tik daudz jāpārsienas. To ietekmē divas lietas – mušu nomaiņa un upes dziļuma izmaiņas. Sportojot upe tiek izķemmēta pa kvadrātmetriem. Parasti upes nav viendabīgas, un ir dziļuma maiņas – tāpēc tiek mainīts pavadu garums. Nav vērts makšķerēt ar īsu pavadu dziļā vietā, jo nevar aizsniegt grunti. Šādā gadījumā tā ir jāpagarina, kas savukārt nozīmē – jāpārsien visa pavadu sistēma. Tajā pašā laikā seklā vietā ar garu pavadu nevar tik labi izmantot priekšrocības, ko dod copes indikators, jo tas plivinās kaut kur augstu gaisā vējā.

Attālumi Runājot par garumu – attālumam starp mušām ir jābūt vismaz 50 cm, brīvi nokarājoties (pēc noteikumiem). Tātad apakšējā pavada būs apmēram 60 cm, jo tā paliek iespēja vēl divas reizes nomainīt apakšējo mušu, nemainot visu sistēmu. Augšējais mazais atzars ir apmēram 10 cm, un arī tas ļauj vismaz 2 reizes pārsiet mušu, nemainot visu sistēmu. Ja kāds no šiem atzariem kļūst par īsu un mušu vairs nevar piestiprināt, jāpārsien visa sistēma (4 mezgli).

Liekas – nu tad taču jāatstāj garāki tie atzari, lai mušas varētu mainīt atkārtoti! Kaut arī kārdinājums ir liels, nekā nebija. Ja augšējais atzars ir garāks par 10 cm (un pat tas ir nedaudz par daudz!), augšējā muša vērpjas un pinas ap pavadām. Ja atstāj garāku apakšējo atzaru, tad apakšējā muša būs zivs zonā, pie grunts, bet augšējā kaut kur pusūdenī kuļāsies bez kādas jēgas.

Starp citu, pirms sacensībām ir labi patrenēties piesiet mazu mušu pie īsas, 5–7 cm, pavadas. Piesien, noknieb, piesien atkal, noknieb un tā tik turpini. Tas būs atklājums, cik maz auklas vajag, lai piestiprinātu mušu.

Par mušām – lai atrastu visefektīvāko mānekli, kas ne tikai izskatās labi, bet arī strādā vajadzīgajā dziļumā, tās sacensībās tiek mainītas nepārtraukti. Pirmajās sesijās zivis aiz pārsteiguma vēl ņem praktiski visu, bet, jo ilgāk sacensības turpinās, jo izvēlīgākas un bailīgākas tās kļūst: pēdējās dienās viņas jau tik daudzas reizes ir mēģinājušās paēst, bet rezultātā vienmēr ir āķis, tad tīkliņš. Tāpēc normāla attieksme beigu sesijās vairs nestrādā, ir jāatrod mušas, kuras zivis grib apēst aiz izbīļa vai izmisuma vai arī kuras tiek piedāvātas vietā, kur neviens iepriekš to nav darījis un kur tāpēc zivis nav tramīgas.

Mārtiņš te ir speciālists – atceros, kā vienās sacensībās Gaujā visi sportisti no vienas zonas nāca ārā ar 1–2 zivīm vai pat vispār bez. Viņš pēdējā sesijā šajā pašā zonā savilka patiešām daudz un uzvarēja visu sesiju. Jo makšķerēja daudz dziļākā vietā, kur citi savas mušas vilka pa pusūdeni.

Aizmirsu piebilst, ka starptautiskos mačos, tur, kur tas ir atļauts, izmanto arī trīs mušas. Tas visu sistēmu sarežģī vēl vairāk, jo tagad ir 6 mezgli un arī divi attālumi, kas jāievēro (divreiz pa 50 cm starp mušām).

Manuprāt, viena no svarīgākajam niansēm sportā ir attālumi starp mušām un citiem pavadu elementiem. Tāpēc mēs katrs precīzi zinām, kādi ir attālumi mūsu roku izvērsumam, no plaukstas līdz plecam utt. Ja iemācies tos, tad pārsiešanās ir daudz ātrāka un vienkāršāka. Ir arī palīglīdzekļi – uzlīmes vai atzīmes uz makšķerēm. Tas palīdz gan pavadu nomaiņā, gan arī šaubīgo zivju nomērīšanai, vai der ieskaitei, pirms esi izbridis no bedres līdz tiesnesim.

Diametrs Universāls izmērs, manuprāt, ir 0,12 mm. Ar to var ķert gan sacensību sākumā, gan beigās. Tomēr, runājot par niansēm, – pats pirmajās sesijās izmantoju 0,14 mm, pēc tam pāreju uz 0,12, bet pēdējās jau makšķerēju ar 0,10 vai pat 0,09 mm pavadām. Lai gan izklausās smalki, padomā par ziemas sportistiem – viņiem pavadas ir 0,06 un tamlīdzīgi. Nopērkot 0,14, 0,12 un 0,10 mm, tu nosegsi visu nimfošanas spektru.

Kāds nodomās: ko tu te stāsti... Kamēr nepamēģināsi – nesapratīsi. Ar šīm sistēmām izcelt kilogramīgu foreli ar 0,10 mm pavadu nav nekā pārdabiska. Ja paskatītos, kā velk čehi un citi speciālisti, galva tik nogrozās – liekas, ka zivis pašas nāk tīkliņā.

Tagad tu esi jau ticis tik tālu, ka tev ir smalka makšķere ar elastīgu sistēmu, tāpēc zivju izvilkšanu nevajag forsēt. Izvadīšanai ar smalkiem rīkiem ir daži triki, bet tos ir neiespējami aprakstīt, neparādot praksē. Galvenais te ir princips, ka zivi velk nevis uz augšu un uz sevi, bet gan nostājas zem viņas, kur tā ieskrien tīkliņā pati.

Nu ko – gatavs! Atceries par sistēmas garumu – attālums no pēdējās mušas līdz mušiņauklai nedrīkst pārsniegt divkāršu makšķeres garumu. Kā es mēru? Vienkārši – tad, kad pēdējā muša ir pie spoles, mušiņauklai ir jābūt ārā no spoles.

Viena nianse – te es ceru, ka komandas biedri mani nenolinčos par visu noslēpumu atklāšanu. Tā kā sistēma ir ļoti viegla, lietainā laikā pavadas līp pie kātiem, tāpēc iemest ir grūti. Slovākijā mums gids parādīja izcilu un elegantu risinājumu, kā šo situāciju novērst. Uz pirmajiem diviem (augšējiem) makšķeres posmiem lēzeni uztin fluorkarbona pavadu, tā izveidojot ribojumu. Tas nodrošina, ka pavadas nelīp pie kāta pat izcili slapjā laikā. Strādā perfekti!

Sausā–slapjā jeb universālā sistēma

Nimfu sistēma tev jau ir, tagad jāsagatavo universālā, kuru izmanto sausajai un slapjajai mušai un pat vieglam strīmerim. Iesākumā viss tas pats – cilpu no auklas nost un piestiprina pavadu. Pavadu?

Jā, šim nolūkam derēs jebkura mierīga profila koniskā pavada. Kā ar visām lietām mušiņmakšķerēšanā katram no mums ir savs piegājiens un uzskati, kāds profils un kāds garums koniskajai pavadai (līderim) ir vislabākais. Man pašam patīk garās (12–16 pēdu) Varivas pavadas, jo tās es varu piegriezt, kā man vajag. Nav nekā neierasta, ja es no 6 metru nogriežņa izgriežu vajadzīgo 2 m līderi ar man vajadzīgo profilu.

Daudzi to nesapratīs, bet es jau no mušošanas sākuma koniskās pavadas taisu pats. Reti pārdošanā esošie profili atbilst manām vēlmēm – pareizs pavadas diametrs pie auklas, pareizā vietā un veidā konuss un atbilstoša izmēra tievais gals. Neieslīgšu detaļās – dažreiz vajag agresīvu konusu, dažreiz pagarinātu tievo galu mierīgākai prezentācijai, un tas nosaka, kādā veidā ir jākonstruē koniskā pavada.

Runājot par manu universālo sporta koniskās pavadas versiju – tai ir ap 2 metriem ar sākuma diametru 0,5 mm un sašaurinājumu uz 0,18 mm. Konuss ir diezgan agresīvs un izskatās apmēram šādi: 0,5 mm – 50%: 0,3 mm – 30%: 0,18 mm – 20% sašaurinājums.

Kāpēc vajadzīgs agresīvs līderis? Tāpēc ka a) tā ir universālā sistēma, b) aiz pavadas lieku indikatoru, tā samazinot agresivitāti, c) tālāko līdera agresivitāti var viegli samazināt ar pavadu garumu.

Es uzreiz pie pavadas ar blood knot piesienu ap 35 cm garu indikatoru ar 0,18 mm diametru (tie paši principi, kas nimfu sistēmā), tā būtiski pagarinot pavadas beigu profilu un samazinot visas sistēmas agresivitāti. Uz indikatora atkal stiprinu riņķi, un tagad var siet pavadas.

Jā, par indikatoru – kāpēc uz šādas sistēmas to vajag? Tāpēc, ka šo montāžu es varu izmantot slapjajai mušai, kuru makšķerējot neredz, mazai nimfai, kuru arī neredz, un pat mazai sausajai mušai, kuru arī var neredzēt. Cope notiek dažādos apstākļos, un bieži vien saprast, kas notiek uz ūdens, ir grūti ēnu, burbuļu un saules atspulgu dēļ. Jebkas, kas palīdz labāk izprast attālumus, mušas lokāciju un straumes uzvedību, sportā ir ļoti noderīgi, lai novadītu imitāciju tieši tā, kā vēlies.

Tagad par pavadām. Tieši tā – daudzskaitlī, jo atkal makšķerē ar divām mušām. Esmu aizmirsis, kad pēdējo reizi ķēru ar vienu (līdakas neskaitās), bet jebkurā citā copē, arī sapalu un mežeņu, es 90% gadījumos lieku divas.

Risinājums un mezgli ir tie paši, kas nimfu sistēmā, tāpēc tur neieslīgšu. Tomēr dažādās situācijās pavadu garums un diametrs var būt ļoti dažādi. Piemēram, ja gribas izmantot slapjo mušu, tad es pa tiešo pie riņķa aiz indikatora piesiešu ap 1,5 m garu 0,12 mm pavadu sistēmu ar divām mušām (starp tām attālums ap 0,8–1 m) un copēšu. Tai pašā laikā, ja strādāšu ar sauso mušu sistēmu, ar pavadām veidošu nelielu konusu un samazināšu tā agresiju līdz minimumam. Piemēram, pie riņķa (indikators 0,18 mm) piesiešu ap pusmetru garu 0,15 mm pavadu, pie kuras piestiprināšu ap 1,3 m garu pavadu sistēmu – vai nu ar 0,12, vai 0,10 mm diametru. Attālums starp mušām – atkal ap 70–80 cm. Jā, starp divām lieliski peldošām sausajām imitācijām.

Man ļoti patīk variēt ar pavadām un līdera profiliem un garumu. Tomēr uzskatu, ka ir svarīgi, lai muša izgriežas, nokrīt vai nolaižas tā, kā es gribu, nevis tā, kā pagadās. Tiem, kam visi šie pavadu konusa profili un garums vēl ir diezgan liela mīkla un kas nejūtas droši darbā ar divām mušām, sausajai un slapjajai sistēmai iesaku pie riņķa aiz indikatora siet 0,14–0,16 mm 50 cm garu pavadu, kurai galā fiksē ap 80 cm garu 0,12 mm diametra pavadu. Galā viena muša.

Tā kā šī ir universālā sistēma, tad to var izmantot arī kombinētajai montāžai, makšķerējot ar sauso un nimfu vienlaikus (dry&dropper jeb D&D), kā arī copējot ar strīmeriem. Ar strīmeriem neiespringsti – ja esi uztaisījis iepriekš minēto vienkāršo variantu ar vienu mušu, tad noknieb nost 0,12 mm pavadu un sien strīmeri klāt pie atlikušās 0,14–0,16 mm pavadas. To gan var nomainīt un nedaudz pagarināt – teiksim, uz 80 cm, bet, copējot ar strīmeriem nelielā attālumā, garas pavadas nevajag. Gan grūtāk iemest, gan arī novadīt.

Par D&D versiju – te stāsts ir īpašs, jo viss, ko es zināju par šo sistēmu, tika atspēkots mūsu Čehijas treniņos. Sistēma kā tāda ir ļoti interesanta un rezultatīva. Vispār pati montāža ir stipri līdzīga, kā makšķerējot ar sauso divu mušu sistēmu, tikai pavadu garums ir pēc iespējas samazināts. Varbūt pat iesākumā, strādājot ar D&D, labāk izmantot vienkāršo slapjo mušu sistēmu – kad pie indikatora riņķa piesien divas vienāda diametra pavadu montāžas un uz augšējās sien sauso mušu, bet apakšā nimfu. Daudziem gan nav ticības šim variantam – bet pamēģini, neticēsi, ko spēj noturēt 18. izmēra CDC muša. Darbojoties ar D&D, galvenais nav pati sistēma, bet kā ar to makšķerē. Tomēr tas nav šī raksta stāsts. Eksperimentē.

Mana favorīta sistēma

Pēdējā no manām sistēmām ir strīmerošanai ar grimstošā gala auklu. Atzīstos – man pašam tā ir vismīļākā, jo strīmerošana man ir vismīļākā disciplīna. Jebkurā laikā, kad tik būs iespēja, nolikšu malā gan sauso mušu kātu, gan arī nimfu sistēmu, lai tikai pastrīmerotu. Sauso mušu piekritēji droši vien tagad riebumā novēršas – bet paliekam katrs pie saviem ratiem. Tā sajūta, kad vadi strīmeri un “ir jābūt!”, un tad patiešām sagaidi pieskārienu vai belzienu... Man nav nekā labāka par to!

Grimstošā gala auklas man ir pilnīgi visām makšķerēm, un, manuprāt, nekas efektīvāks par šādu sistēmu vēl nav izdomāts, ja gribas strādāt ar dažāda izmēra un smaguma strīmeriem tuvumā un tālumā. Ar 3. klases grimstošā gala auklu ķeru Pededzē un Amatā, ar 5. un 6. klasi – Lielupē un Ventā. Visur tas strādā. Starp citu, jebkuru peldošo un neitrālo auklu var pārtaisīt par grimstošo, tai piestiprinot grimstošu polilīderi (tie gan parasti ir gari, tāpēc atkal jāapgriež).

Šajā montāžā svarīgi ir nepārspīlēt ar pavadu garumu – ir jāievēro princips “jo īsāk, jo labāk”. Tāpēc man pie grimstošā gala auklām ir piesieta ap 60–80 cm īsa, diezgan agresīva koniskā pavada (atkal no gatavajām pavadām izgriežu pašu konusu), kurai galā ir riņķis. Beigu diametrs te parasti ir ap 0,18 mm. Pie tā sienu 0,14 mm 40 cm pavadu, kurai galā ir strīmeris. 0,12 mm arī var ņemt, bet, ja būs smags strīmeris, ar tik mīkstu pavadu mušu izgriezt iemetienā būs sarežģītāk. Vienu imitāciju izmanto, ja mušas vadīšanas attālums ir neliels vai ja vajag lielāku precizitāti. Ja darbojas ar divām mušām, tad, protams, pavada ir jāveido nedaudz garāka, bet tad sistēma arī nedaudz zaudē efektivitāti.

Gribas jautāt – kāda jēga ir no auklas grimstošā gala, ja muša atrodas tālu – tā iegremdējošā ietekme uz imitāciju būtiski samazinās, palielinoties attālumam starp auklu un mušu. Aukla nogrimst, bet muša tik un tā peld kaut kur augšā. Starp citu, arī šī ir viena no sistēmām: grimstošā aukla atrodas uz grunts, bet peldošs vai neitrāls strīmeris virs tās – un tas labi noder, ejot uz zandartiem. Karpisti arī izmanto šādas montāžas ar peldošajām boilām. Tik un tā strīmerojot jācenšas likt minimālos izmērus – 30 cm starp mezgliem, 50 cm starp mušām.

Nu ko, šīs ir manas sporta sistēmas. Ja mums būtu visa šī informācija, kad mēs iesākām sportot, mēs tagad būtu pavisam citā līmenī. Te ir aprakstīta visa mūsu uzkrātā pieredze, daudzus gadus piedaloties gan vietējās, gan arī starptautiskās sacensībās, nepārtraukti investējot un meklējot optimālas sistēmas. Patiešām ceru, ka jau esošajiem un nākamajiem sportistiem kaut kas no šī visa noderēs.

Kas tad mums vēl no sporta ir palicis neapskatīts? Mušas, palīgekipējums un taktika. Par to tad arī nākamreiz!