Vilinoši viltīgā Taizeme

Piedāvājam nelielu interviju ar cilvēku, kas Latvijā ziemā nemakšķerē, jo no copes veidiem viņam praktiski vienīgais ir spiningošana. Taču par to nav ko brīnīties, jo copmaņu, kas, brīvā ūdens sezonu nomainot aukstajam laikam, inventāru ieziemo un noliek līdz nākamās sezonas sākumam, mums ir daudz. Savukārt te būs informācija, kurp aizbraukt ārpus Latvijas, jo uz zemeslodes ir vietas, kur ziemas mēnešos ir +30. Šoreiz par savu kārtējo ziemas braucienu uz siltajām zemēm pastāstīs grupas Credo lokomotīve Guntis Veits.

Parasti šajā laikā, tu kā ziemu ne īpaši mīlošs cilvēks mūc no Latvijas projām. Vismaz divas nedēļas esi siltajās zemēs, un tava izvēle nekrīt uz Spāniju vai Turciju, tas ir noiets etaps. Tu jau daudzus gadus pavelcies uz kaut ko jestrāku...

Nu tā gluži nav, ka ziemu nemīlu. Viss ir atkarīgs no tā, kāda viņa ir. Pašreiz ziema drīzāk līdzinās Jāņiem, tikai janvārī. Varētu iedomāties, ka esam mūžīgi rasainā un lietus miglotā Londonā, ja vien katru dienu tik stipri nelītu lietus, kas nav raksturīgi pat Apvienotajai Karalistei. Bet šoreiz es uz divām nedēļām nozudu Taizemē.

Kas, ko un cik maksā, un kā var nokļūt tajā vietā, kur tu biji? Protams, ar mērķi ne vien atpūsties siltumā, bet arī copēt.

Ja tieši par vietu, tad biju Samui salā. Šoreiz ceļojums līdz galamērķim bija diezgan murgains. Vispirms jau Aeroflot lidmašīna aizkavējās par 11 stundām. Sēdēju lidostā no plkst. 13 līdz pusnaktij. Turklāt paredzēts bija lidot uz Maskavu un tad pārsēsties un tālāk, bet Maskava sniegputeņa dēļ nepieņēma, un mani iesēdināja lidmašīnā, kas devās uz Almati (agrāk zināma kā Alma-Ati, ja kāds sāk brīnīties). Aizlidoju uz turieni, un atkal – lidostā 6 stundas. Beigās Bangkokā, kur man vajadzēja būt kaut kur ap pulksten 6 no rīta, es ielidoju tikai nākamās dienas rītā. Līdz ar to nokavēju saskaņoto lidmašīnu uz Samui un dabūju pirkt jaunu biļeti. Taču mani aizlidināja ne uz to salu, uz kuru vajadzēja! Tālāk sekoja 3 stundu brauciens ar autobusu līdz prāmim, un tad beidzot pēc divām stundām es nonācu savā galamērķī.

Bieži un ātri mainījām copes vietas, bet lielā zivs klusēja....

Baigās stundas sanāk. Zaudēji daudz laika. Lidoji pie sava čoma?

Es zaudēju pusotru dienu. Jā, lidoju pie čoma, kas pirms septiņiem gadiem paņēma savu kuteri un aizbrauca uz šo salu dzīvot. Tā pa vienkāršo! Vienkārši sāka savu dzīvi no nulles un viens pats. Taču šajās salās dzīvo cilvēki gan no Latvijas, gan Krievijas, gan Lietuvas… Noīrējuši mājas un attīsta savu kūrorta biznesu. Daivings, snorkelēšana, cope, arī vienkārši atpūtas izbraucieni pa jūru. Tā arī dzīvo un jūtas ļoti labi. Svin Jāņus, svin Jaungadu. Manam čomam pagalmā ir izaudzēta egle Jaungada svinībām.

Smiltīs? Karstumā?

Jā. Pārsvarā brauc tūristi no Krievijas, un viņš piedāvā daivingu un makšķerēšanu. Te gan jāsaka, ka viss šis reģions ir pakļauts cunami un cita veida vētrām, bet tieši šī sala vai salu grupas atrodas tādā kā līcī, un viņus visas šīs dabas stihijas neskar. Vēji, protams, ir, bet ne tik lieli, ka būtu jāuztraucas. Karstums gan ir, tas gan. Es biju no janvāra sākuma līdz mēneša vidum, un gaisa temperatūra vidēji bija ap 30 grādiem.

Forša sajūta, aizbraucot no Latvijas, kur vico sniegputenis, ik pa brīdim apmainoties ar lietu...

Man – jā, tev noteikti ne. Tu drīzāk aizlaistu uz otru pusi, kur stabila ziema. Man savukārt amizantākie bija brīži lidostās ceļā turp un atpakaļ. Tu saproti – nekādas siltās drēbes jau nevajadzēja. It kā! Ar mašīnu līdz lidostai, ar mašīnu no lidostas uz lidmašīnu vai atkal atpakaļ no lidmašīnas uz lidostu, bet tur, Taizemē, jau karsts! Par ko te iespringt?!

Vienīgais ērmotais moments bija, lidojot atpakaļ. Maskava. Šeremetjevas lidostā vajadzēja kāpt lidmašīnā, bet tur, izrādās, atkal kārtējais čakars, un mūs ved ar satiksmes busu. Tā lidosta pēc lieluma – pats zini – kā no Rīgas līdz Olainei. Un tur bija tā: visi jau sēžam busā, ārā –12°C, es vienā plānā džemperītī un botās, kad citi jau uzstiepuši mugurā kažoku.

Tev par galvas problēmām nejautāja?...

Nē. Jautāt nejautāja, bet skatījās gan tā dīvaini. Turklāt pasažieri lēnām, nekur nesteidzoties, kāpj tai busā, un busam durvis visu laiku vaļā. It kā jau pa starplaiku, kamēr pienāk nākamais braucējs, varētu arī aizvērt, viens otrs jau ieminējās, bet šoferis attrauca, ka neies jau te tagad katram virināt durvis.

Vai tad Šeremetjevā joprojām ir busi, kam durvis jāvirina vadītājam ar roku?

Nu tev nāk smiekli, man jau tagad arī, bet tajā brīdī es jutu, ka būs ziepes. Skrēju iekšā lidostā un prasīju, vai nevaru pagaidīt tomēr telpās, jo izskatījās, ka tik ātri neizkustēsimies.

Nu skaidrs ar tevi. Kur tu, tur piedzīvojumi – to pa šiem gadiem esmu piefiksējis. Bet tagad par pašu galveno – kas un kā ar un ap copi?

Tad, kad esi uz vietas, tad iepriekšējā dienā copes braucienu pasūti. Jau iepriekš samaksā naudu, bet tās cenas ir ļoti dažādas. Nākamajā rītā aizbrauc uz vietu, kur tev ir pateikts būt. Ekipējums vai inventārs tiek iedots, un tiek piebraukts arī kuteris.

Tad tu sēdies iekšā un vālē kaut uz Rīgas kuģu ostu…

Tālu būs jābrauc. Apniks. Turklāt es jau braucu copēt uz konkrēto vietu, nevis tūlīt vicot atpakaļ pa ūdeni uz Rīgu. Tie copes kuteri ir ļoti dažādi. Es braucu jau ar diezgan modernu, kam aizmugurē bija 200 zirgu motors, un necopes brīdī mēs varējām ātri mainīt vietas.

Lielo zivju makšķerēšanai vispirms bija jāsaķer mazās. Tas vislabāk izdevās meitenēm

Vispirms aizstūrējām pie kaut kādiem koraļļiem uz mazajām zivīm. Mums gan ļoti neveicās, jo tajā dienā bija pilnīgs bezvējš un tās mazās negribēja ķerties. Ar kuteriem parasti nebrauc pa vienam, savācas vairāku cilvēku kompānija. Tai reizē, kad es dabūju savu lielo fišu, mazās palaimējās izvilkt tikai divām meičām, kas bija šajā kuterī. Mēs braukājām šurpu turpu, bet tās sīkās nepieteicās. Ūdens arī ļoti dzidrs. Bet meičām paveicās, un beigu beigās tādas skumbrijas lieluma zivis tika saķertas.

Kad gids izlēma, ka nu jau mazo pietiks, devāmies uz dziļākiem ūdeņiem apmēram 10 km no krasta. Sākumā mēģinājām velcēt. Stāv vesela rinda makšķeru, visādi mānekļi galā, un lēnām braucam.

Vēl bija tāds interesants moments: ja kādam māneklis (vobleris) kaut kur aizķērās, gids – hop! – pleznas kājās, – bāc! – iekšā ūdenī, nonirst līdz gruntij, atkabina un uzpeld atpakaļ. Mums visiem acis kā pienkanniņas vāciņi. Norauts vai pazaudēts tur netiek nekas! Ienirst un visu savāc.

Diena sāka iet uz otru pusi, bet cope nekāda. Tad gids saka, ka aizbrauksim pie viņa čoma, kas ar diviem suņiem dzīvo uz vienas turienes salas.

Ko viņš tur viens pats?

Jā, viņiem ir tādas nelielas salas ar stāviem klinšainiem krastiem, protams, apaugušas ar kokiem un citiem zaļumiem, bet kaut kur var arī normāli izkāpt krastā. Savā veidā viņi tās salas apsargā un dzīvo pilnīgā vientulībā. Čomu mēs nesatikām, viņš bija devies kaut kur staigāt.

Te gids mums jautā, vai esam ēduši tādu delikatesi kā jūras eža ikri. Viņš mūs palaida pie tās salas savvaļā un pats sāka meklēt un durt jūras ežus.

Vai tad tiem adatas nav ellīgi indīgas?

Ir, ir! Tur jau ir drūmākie stāsti par to, kā cilvēki smagi saindējušies. Ir dzīvi piemēri arī Latvijā, un viens no mūziķu vides, kad ļoti labi pazīstamam dziedātājam nācās noņemt līdz celim kāju.

Sākumā, kad sadzelies ar jūras eža adatu, it kā nekā īpaša nav. Mazliet tā kā piepampst konkrētā vieta, bet ātri pāriet, un viss it kā ir beidzies. Tomēr patiesībā viss tikai sākas. Tā inde lēnām izplatās pat vairāku gadu garumā, un tad, kad šo faktu atklāj, bieži vien ir jau par vēlu. Vietējie, kas brien pēc viņiem, lai iegūtu ikrus, velk kājās īpašus apavus no cieta materiāla, lai, nejauši uzkāpjot, nesadurtos.

Tā darbojoties, sāka celties vējš, un gids teica, ka nu ir jābrauc, bet vēl pa ceļam uz mājām pamēģināšot uz dzīvajām zivīm. Mēs mēģinājām atkal, taču vienalga nekas nenotika.

Nu ar copi jau tā ir, pats zini – ķērās vakar un rīt...

Tieši tā. Bet tā sakrita, ka mēs jau taisījāmies uz krasta pusi, kad es pa savu makšķerkātu saņēmu pieklājīgu sitienu. Sāku vilkt un jutu, ka būs labs, bet tad vienā brīdī aukla kļuva vaļīga, un es sapratu, ka viss – mana zivs aizgājusi. Tomēr izrādījās, ka tā ir nākusi līdzi. Gids paņēma no manis kātu un sāka pats vilkt. Viņš jau nezina, ka es esmu copmanis un ne tikai pa Latviju zivis ķēris, bet arī citos un daudz dziļākos ūdeņos pa dažādām valstīm. Mans čoms šim pateica: dod taču pašam vilkt, viņš nav nekāds iesācējs, ir baigais copmanis! Nu tad es stīvēju to zivi pats ārā. Rezultātā kuterī iecēlām vienu no tunča paveidiem – queen fish (karalienes zivs).

Pirms pāris dienām mans čoms, kas tur Samui salā dzīvo, atsūtīja bildi ar tikko noķertu 15 kg smagu karalisko makreli. Tā jau skaitās delikatese.

Ar īpaši konstruētiem žebērkļiem tika medītas delikateses - jūras eži

Un kāds šai salā ir pieprasījums pēc copes pakalpojumiem?

Oi, liels. Visu laiku ierodas cilvēki un vēlas braukt iekšā copēt. Te gan jāsaka, ka bieži vien izbraucienus traucē nelabvēlīgie laika apstākļi. Arī cenas ziņā tas nav lēts prieks, tāpēc tajās dienās, ko es tur pabiju, uz copi iebraucu tikai vienu reizi. Tomēr, ja salīdzinām ar Meksiku, kur es biju iepriekš, tā cena ir trīs reizes zemāka nekā Meksikā.

Kas vēl no zivīm tur ir noķerams?

Ir haizivis, bet tās nav tās monstrīgās, kas uzbrūk cilvēkiem. Ir barakudas, ļoti daudz dažādu tunču paveidu, makreles, mārlini…

Ļoti interesanti bija no kutera vērot, kā medības uz sīkzivīm veido vējzivis. To lielums aptuveni tāds pats kā pie mums jūrā. Tā kā ūdens izcili caurspīdīgs un tīrs, visu no augšas labi redz.

Vispirms vējzivis mazās ielenc no visām pusēm un tad riņķa līnijā lēnām tām tuvojas. Mazās burtiski sajūt, ka nu būs ziepes, un sāk vārīties kā katlā, šaustīdamās uz visām pusēm. Un tad tikai ik pa brīdim kāda vējene kā torpēda lielā ātrumā iešaujas barā, un tu redzi, ka knābī ir mazā zivtiņa. Viss bars reizē neuzbrūk. Acīmredzot saprot – ja darīs reizē, sīko bars pajuks uz visām pusēm, un tad ej nu sadzen viņas atkal kopā.

Vispār jau es trāpīju tajā gadalaika posmā, kas pie viņiem skaitās ziema. Zivis nav aktīvas. Viesnīcās stāv eglītes, viss gatavs jaunā gada sagaidīšanai, bet svinības ir no 13. līdz 15. aprīlim.