Leģendārā Mitchell 300

Līdz līdaku sezonas sākumam ir laiks padomāt, ar kādu spoli viņas spiningot. Var lietot kādu no mūsdienu bezinerces modeļiem, bet vai tas ir pats labākais, darbojoties ezeros? Vai mūsdienu lietas ir pašas labākās? Kurš bezinerces spininga spoles rādītājs ļauj saukt to par vislabāko? Gultņu daudzums un to kvalitāte? Ar kosmisku precizitāti izgatavoti zobrati un ļoti viegla gaita? Auklas uztīšanas ātrums? Nē! Pats galvenais, lai, izmantojot šo spoli, biežāk ķertos lielas līdakas!!!

Bezinerces spininga spoles Michelu ideja radās Francijā, Alpos, gleznainajā Avre ielejā (kur vēl 1848. gadā tika izveidots pulksteņu mākslas mācību centrs), vēl pirms Otrā pasaules kara, bet netika realizēta. Modeļi bija izstrādāti jau 1939. gadā, bet masveida ražošana netika sākta kara un hitleriskās Vācijas okupācijas dēļ. Rezultātā Michelu ideju sāka realizēt tikai pēc kara.

Visu laiku labākā līdaku spole

Uzreiz bija skaidrs, ka jaunā spole tiks pirkta visā pasaulē, tāpēc franči, 1948. gadā uzsākot masveida ražošanu, savu lolojumu Michelu pārdēvēja angļu manierē par Mitchell. Tas bija pareizi darīts, un viņu ražojumi ļoti ātri iekaroja visu pasauli. Pats populārākais no visiem modeļiem izrādījās Mitchell 300, kuru dēvēja par 20. gadsimta spoļu dizaina ikonu!

Jau pēc nepilniem desmit gadiem, 1957. gadā, visā pasaulē bija pārdots pirmais miljons Mitchell 300. Vēl pēc nepilniem desmit gadiem, 1966. gadā, bija pārdoti jau desmit miljoni Mitchell 300 un 300A, bet vēl pēc nepilniem pieciem gadiem, 1971. gadā, jau divdesmit miljoni šo apbrīnojamo spoļu! To ražošana turpinājās līdz 80. gadiem, kad zviedru, japāņu un citi inženieri un dizaineri sāka piedāvāt jaunus tehniskos risinājumus un nedaudz citu dizainu.

Neskatoties uz to, ka vairs jaunas Mitchell 300 un 300A netiek ražotas, to tirdzniecība pasaulē turpinās ļoti aktīvi, un iegādāties tās, kā arī jebkuru rezerves daļu var daudzos interneta veikalos. Nopirkt ir ērti, un piegāde ir ātra, it īpaši mazām detaļām. Cenas vecajam 300A internetā svārstās no 15 līdz 1500 USD. Par parastām sērijveida spolēm atkarībā no nolietojuma pakāpes prasa no 15 līdz 100 USD, bet par ekskluzīvajiem modeļiem koka kastē un ar apzeltītām metāliskām detaļām un vēl tīra zelta plāksnīti uz korpusa, uz kura var iegravēt īpašnieka vārdu, atkarībā no nolietojuma maksā 1000–1500 USD.

Viktors Holbergs, Mitchell 300A fans, Engures ezers 1975. gadā

Latvijas ezeros un upēs

Manā ģimenē bija iegājies, ka tēvs spiningoja tikai ar Mitchell 300A un neatzina nevienu citu bezinerces spoli. Visas citas, kas nokļuva viņa rokās (Shakespeare, Quick, Cardinal, Daiwa utt.), galu galā pārtapa par manu īpašumu. Tēvs un visi viņa draugi izmantoja tikai Mitchell 300 vai 300A.

Atceros, kā pirmo reizi manās rokās nonāca ABU Cardinal 66 un mēs ar tēvu spiningojām no vienas laivas Babītes ezerā. Kad laiks tuvojās pusdienām un spīdēja saule, tēvs paņēma manu spiningu ar kardinālu un iemeta peldošo vobleri meldru tuvumā. Kamēr viņš pētīja jaunās zviedru mantas rokturi un kā to ērtāk turēt pirkstos, no meldriem izpeldēja milzu līdaka, kas varētu svērt desmit vai pat vairāk kilogramus, un apstājās pie voblera. Kad tēvs to ieraudzīja, bija jau par vēlu. Tā pagriezās, uzmeta milzu mutuli un iešāvās meldros. Tēva spriedums par jauno Cardinal 66 bija viennozīmīgs – pēdējais mēsls!

Cik atceros, apmēram no 1961. gada viņam vienmēr bija vismaz divas Mitchell 300A, un viņš spiningoja tikai ar tām. Tajos laikos nebija iespējams ieiet veikalā un vienkārši nopirkt vajadzīgo. Veikali bija pilnīgi tukši. Mitchell varēja tikai, kā tolaik teica, dabūt, spoles īpašnieku ar kaut ko ieinteresējot.

Lai izskaidrotu, kas ap 1963. gadu tā bija par vērtību, atceros, ka mans tēvs no viena cita makšķernieka pilnīgi jaunu spoli, kuras cena ASV un Kanādā bija tikai ap 40 USD, samainīja pret savu pirmskara House of Hardy līmētā bambusa mušiņkātu, kura cena jau tad tuvojās tūkstotim ASV dolāru! Nekāds konservatīvais copētājs tēvs nebija, viņš labprāt mainīja un izmantoja aizvien jaunus un modernus spiningus, bet Mitchell 300 nebija ar mieru mainīt ne pret ko.

Lai nu kā, bet Mitchell deva lieliskus rezultātus. Manam tēvam vienmēr ķērās vairāk un krietni lielākas līdakas nekā citiem. Spiningot līdakas viņš brauca gandrīz vai katru otro dienu. Darbojās Babītes, Engures, Lobes un Kāla ezerā, retāk citur pie Rīgas un Latgalē. Tāpat viņam ļoti patika Daugavas posmā no Piedrujas līdz Krāslavai, kā arī lejpus Ķeguma HES.

Viņam vienmēr izdevās noķert daudz un ļoti daudz lielu līdaku. Tas bija cilvēks, kam Baltijas kara apgabala mednieku un makšķernieku biedrība aizliedza izrakstīt licenci uz Engures ezeru, jo viņš vienmēr savilka ļoti daudz lielu līdaku un funkcionāriem bija pamatotas aizdomas, ka viņš noķertās zivis pārdod, kas Padomju Savienībā bija uz visstingrāko aizliegts. Visi uzskatīja, ka mans tēvs vienkārši ir ļoti labs makšķernieks, zina sevišķas vietas, strādā ar sevišķiem vizuļiem utt. Tas, protams, bija tiesa, bet neviens neiedomājās, ka ļoti lielā mērā pasakainie lomi tika iegūti, pateicoties tieši pareizai spolei un dažām Mitchell 300A konstruktīvajām īpašībām.

Pēc tēva nāves 1996. gadā es mantoju divas Mitchell 300A. Domāju, ka tās ir bezcerīgi novecojušas. To konstrukcijā lociņa darbība tika nodrošināta ar atsperi, kas mēdza lūzt un bija jāmaina. Viss auklas uztīšanas mehānisms bija pilnīgi citāds nekā mūsdienu spolēm. Tā bija lēna, jo ar katru roktura apgriezienu uztina mazāk auklas nekā tagadējās spoles, zobrati nebija tik precīzi apstrādāti, tāpēc spole murrāja kā kaķis. Vēl tam bija novecojusi frikcijas bremzes konstrukcija, un galvenais – spoli bija paredzēts vismaz reizi gadā eļļot un veikt tehnisko apkopi.

Mūsdienu Rīgā tas ir pilnīgi neiespējami, jo visas kaktu firmeles, kas piedāvājas to veikt bezinerces spolēm, patiesībā apkopj tikai modernās un dārgās mantas. Bet tām šādas rūpes patiesībā nemaz nav nepieciešamas, jo tās ir live time, respektīvi – mūžīgas. Savukārt iztaisīt apkopi tādām spolēm kā Mitchell 300A nemaz nespēj un fiziski nevar izgatavot pat atsperi, kas laiku pa laikam ir jāmaina.

Tā nu man šķita, ka no kādreiz labākās spoles ir palikusi tikai dizaina ikona, un abi no tēva mantotie Mitchell 300A gulēja man mājās tikai par piemiņu no viņa.

Uz copi obligāti jāņem līdzi skrūvgriezis un rezerves atsperes, ko nepieciešamības gadījumā var ātri nomainīt

Atpakaļgaitas bremzi spiningojot parasti nelieto, jo tā ir pārāk skaļa. Frikcijas bremze ir primitīva, tāpēc, ja tuvu pie laivas uzguļas milzu līdaka, labāk ir atlaist rokturi, un pirmo spēcīgo rāvienu var piebremzēt ar labās rokas pirkstu, to spiežot pie auklas uztīšanas mehānisma

Mitchell 300A tin auklu pretējā virzienā, tāpēc metiena laikā var piebremzēt ar labās rokas rādītājpirksta nagu

Atgriešanās pie vecā

Tālā 1999. gada vasaras otrajā pusē man piezvanīja no Francijas Republikas vēstniecības Latvijā un palūdza paņemt līdzi uz copi vienu viņu cilvēku. Žans Mišels strādāja Rīgā un vadīja kādu svarīgu kultūras projektu. Viņš bija copmanis, bet nebija no mājām atvedis ne spiningu, ne spoli, jo nezināja, vai Latvijā ir iespēja copēt. Atklājās, ka mums ir kopīgi paziņas Francijas vēstniecībā, tāpēc es apsolīju aizbraukt ar ārzemju viesi uz Babītes ezeru un iedot viņam savus rīkus.

Pirms brauciena nolēmu joka pēc francūzim iedot spiningu ar tēva veco Mitchell 300A un vēl piesēju PSRS laikos rūpnīcā VEF ražoto vizuļa Mepps Aglia, kā tagad teiktu, pirātu kopiju, kur uz lapiņas bija ieštancēts uzraksts: France, British, Patent. Kad Žans Mišels ieraudzīja Mitchell 300A, viņam sāka tecēt asaras. Sākumā viņš spoli sabučoja, tad piespieda pie sirds un izdvesa: „France! France!...”

Tad ieraudzīja Mepps Aglia pakaļdarinājumu. Es paskaidroju, ka padomju okupācijas laikos veikalos nebija pilnīgi nekā un makšķernieki pa kluso atdarināja slaveno franču rotiņu. Par to draudēja bargs sods, bet viņi to darīja tik un tā kā tādi pagrīdnieki kara laikā Francijā.

Jāatzīst – Žans Mišels bija labs spiningotājs. Viņš uzreiz saprata, kur ir jāmet un kā jāvelk vizulis. Meta viņš diezgan precīzi un ar Mitchell 300A darbojās ļoti pārliecinoši. Visvairāk kolēģis brīnījās par to, ka pāris desmitus kilometru no galvaspilsētas ir ezers, kurā ir pilns ar pīlēm, gulbjiem un zivīm. Tā arī mēs darbojāmies no vienas laivas – es ar tolaik super moderno Team Daiwa spoli, bet Žans Mišels ar mana tēva veco Mitchell 300A.

Pēkšņi pievakarē no kāda meldru cera izskrēja ārā pieklājīga izmēra līdaka un metās virsū manam vizulim, bet aizšāvās garām un neuzsēdās. Metu vēlreiz. Līdaka panāca pakaļ māneklim, bet apstājās un neuzbruka. Trešo reizi plēsoņa vairs manam vizulim neuzbruka.

Mitchell 300A auklas papildu spolīte, ko ir ļoti viegli nomainīt

Tad tur iemeta Žans Mišels, un viņa māneklis iekrita ūdenī tā paša meldru pudura tuvumā. Varēja dzirdēt Mitchell mierīgo murrāšanu... un te es ieraudzīju, ka līdaka atgriežas. Tā nāca pakaļ mana franču drauga vizulim un pakampa. Spinings saliecās, un pēc dramatiskas cīņas es to četrinieci paņēmu ar uztveramo tīkliņu. Žans Mišels bija sajūsmā. Viņš skaļi dziedāja Francijas himnu: „Alens enfants de la Patrie, le jour de gloice est arrive...”

Pēc copes es atcerējos, ka manam tēvam diezgan bieži iznāca izvilkt lielo līdaku citu spiningotāju deguna priekšā. Atcerējos gadījumu, kad tēvs, citam copētājam redzot, arī izcēla lielu zaļo, kura iepriekš bija kolēģim pasprukusi. Toreizējā kompanjona uzvārds bija Nosovs, un cilvēki, kas to redzēja, teica, ka „Viktor poimal ščuku u Nosova pod nosom.” (Uzvārds Nosov krievu valodā veidots no lietvārda “nos” jeb deguns, un “pod nosom” nozīmē “zem deguna”.

Beidzot man pielēca, ka tēva Mitchell konstrukcijā ir kaut kas īpašs, un es nolēmu to atklāt.

Mīkla atrisināta

Sāku ņemt uz copi otru spiningu un laiku pa laikam liku nost kātu ar moderno Team Daiwa spoli un strādāju ar veco Mitchell. Negaidīti, bet tieši ar to izdevās noķert 5 kg smagu, citreiz 3,5 kg līdaku, tad kilogramīgu asari, tad sešinieci... Tas viss izskatījās pēc mistikas. Dabiski, ka pirmajās rīta stundās, kad ir vislielākās iespējas izvilkt kaut ko ievērības cienīgu, es darbojos ar moderno japāņu spoli, bet ar veco francūzi mēģināju vēlāk, pa ceļam uz bāzi, ne uz ko īpašu necerot.

Interesanti bija arī tas, ka tad, kad copēju ar moderno, līdakas uzbruka no neliela attāluma, ļoti asi un ņēmiens bija jūtams kā sitiens. Toties, kad spiningoju ar veco, zaļās nāca uzbrukumā no lielāka attāluma, tad paātrināja kustību un dažreiz sagrāba vizuli metra attālumā no laivas. Centos rast atbildi uz jautājumu – kāpēc tā notiek?

Atbildi meklēju ilgi. Līdz sapratu, ka visām modernajām spolēm ir ideāla sazobe. Nav nekādas luftes. Viss griežas ļoti klusi un bez mazākās piepūles vai pretestības, turklāt, jo dārgāka manta, jo vieglāka gaita.

Vēl – pilnīgi visas modernās lietas ir ar milzīgu pārnesumu. Tās visas ir ļoti ātras. Ātrums plus ideāla sazobe, sastrādāta ar izcilu eļļu, dot iespēju spoli griezt ātri, bet – mērķējot uz līdakām ezerā, tas nav vajadzīgs. Tieši otrādi. Ezerā vai lielā upē, kur nav spēcīgas straumes, vizulis ir jāvelk, cik vien lēni iespējams. Savukārt klusā un ātrā modernā bezinercene it kā iemidzina spiningotāju, un viņš, pašam to nejūtot, sāk griezt spoli ātrāk, nekā būtu nepieciešams. Rezultātā vizulis spēlē citādi, ja tas nav vobleris, tad ceļas uz ūdens augšējiem slāņiem, tāpēc lielu līdaku un asaru copes ir retākas.

Vecajai labajai franču Mitchell sazobe ir ar lielu lufti. Kad šo spoli griež, tā murrā. Pirmajā mirklī makšķerniekam šķiet, ka vecā spole ir nekam nederīga, bet patiesībā ar šo skaņu var kontrolēt ātrumu. Ja griezīs ātrāk, nekā vajag, tā nevis mierīgi murrās, bet iekauksies, tādā veidā signalizējot, ka ātrums ir pārsniegts. Rezultātā iznāk, ka, spiningojot ar 50 gadus vecu mantu, pēc visiem metieniem vizulis tiek novilkts super lēni, kas ļoti patīk līdakām ezeros, lēnās upēs un jūrā, tepat pie Ālandu salām. Iespējams, tieši tāpēc vecais labais Mitchell 300A ir tik rezultatīvs, un spiningotājs jūt copes biežāk, un līdakas ķeras lielākas.

Kas vēl par Mitchell jāzina!

Pirmkārt, veco labo francūzi nav domāts lietot tur, kur nepieciešams vilkt mānekli vai uztīt auklu ātri. Tas neder straujām lašupēm un copei ar džigu, kur māneklis tiek parauts, aukla strauji ievilkta un pirms nākamā rāviena tiek ieturēta pauze. Mitchell ir lielisks, tikai ja līdakas spiningo ar rotiņiem, šūpiņiem vai vobleriem ezerā, jūrā vai upē ar lēnu straumi.

Otrkārt, Mitchell 300A ir nepieciešams laiku pa laikam mainīt lociņa mehānisma atsperes. Tās nav iespējams pasūtīt nevienā spoļu apkopes firmā Rīgā. Viņi vienkārši nespēj tās izgatavot. To nespēj paveikt ne Salmo, ne Jurka no darbnīcas blakus tramvaja galapunktam pa ceļam uz Bolderāju. Galvenais iemesls, kāpēc nevar izdarīt, ir fakts, ka viņi nespēj tās norūdīt. Tāpēc atsperes ir jāpērk interneta veikalā. Tur tās ir lētas un tiek atsūtītas ļoti ātri. Ar desmit gabalām pietiks desmit sezonām. Vienīgi uz copi vienmēr ir jāņem rezerves atsperes un skrūvgriezis.

Treškārt, Mitchell tika radīts tad, kad vēl nebija izdomāta pītā aukla, un, lai gan ietīšanas mehānisms uztin patiešām kvalitatīvi, tomēr ļoti vēlams spiningot ar monofilo auklu. Līdakām lieliski var iztikt ar monoauklu, kuras diametrs ir 0,28 mm, nedaudz tievāku copei jūrā, jo tur nav meldru un ūdenszāļu, vai nedaudz resnāku, ja ir reāla iespēja, ka meldru, dzelteno ūdensrožu lapu vai citu “kaktusu” tuvumā var pieķerties krokodils.

Mitchell 300A dizains un konstrukcija diezgan būtiski atšķiras no pilnīgi visu pasaules firmu spoļu dizaina un konstrukcijas. Auklu tā uztin uz pretējo pusi nekā visas citas bezinercenes. Tāpēc, ja metiena laikā ir jāpiebremzē, to dara nevis ar pirksta gala spilventiņu kā visām citām, bet ar nagu. Frikcijas bremze ir regulējama priekšā, un tā nav tik ekselenta kā mūsdienu spolēm, tāpēc pirms copes tā ir jāpārbauda īpaši. Atpakaļgaitas bremze ir vēl skaļāka par spoles murrāšanu, tāpēc to parasti nelieto. Toties, ja pie pašas laivas vizuli panāk un pieķeras liela līdaka, kura uzreiz metas zem laivas, spiningotājs var atlaist spoles rokturi un kontrolēt iztīto auklu ar labās rokas rādītājpirkstu, no apakšas piebremzējot uztīšanas barabānu. Šādu numuru neizpilda ne ar vienu citu spoli.

Vecās labās spoles tehniskā apkope obligāti ir jāveic reizi gadā, bet to neizdarīs ne Salmo, ne Jurka. Reāli tas jādara īpašniekam pašam. Bet tas nav neko grūti. Spole pēc sezonas jāizjauc, jāiztīra, jāsaeļļo un jāsaliek. Tā ir interesanta nodarbe vienam rudens vakaram. Toties līdakas un asari ķersies biežāk, un to vidū būs vairāk lielu eksemplāru.