Rūmnieka Murjāņmonstri

Metru garš ālants, divdesmitkilogramīga līdaka... Amatieru amatierim, kā sevi makšķernieku klasifikācijā pozicionē rakstnieks un literatūrzinātnieks Valdis Rūmnieks, šādas zivis būtu nepiedodami lielas. Vienīgais mierinājums, ka abas minētās viņš ir nevis pats noķēris, bet tikai bērnībā, tātad pagājušā gadsimta 50. gadu beigās, savām acīm redzējis.

Iespaids bijis tik spilgts un neaizmirstams, ka 2011. gadā Rūmnieks par milzīgo Murjāņu līdaku uzrakstīja veselu bērnu grāmatu – Murjāņu Kurmītis un viņa draugi. Arī viņa nesen iznākušajā bērnības un jaunības atmiņu grāmatā Starp Mežaparku un Murjāņiem makšķerēšanai veltītas vairākas spilgtas epizodes. Gandrīz visas no Murjāņiem, kur Valdis makšķerēdams un spiningodams pavada vasaras jau kopš 1954. gada. Tolaik Gaujā un tās pietekā Lojā zivju esot bijis stipri vairāk...

Stendes metrīgais

No 50. gados pavadītās bērnības tev ir saglabājušās divas fotogrāfijas ar cienījama izmēra zivi. Tā ir tava pirmā zivs?

Tas ir mans pirmais ālants! Nav pārāk liels, tikai kādi 400 grami...

Mūsdienās arī tāds ālants ir retums...

Tas ir noķerts Stendes upē pie Puzes, kas ir mana tēva rakstnieka Friča Rūmnieka dzimtā puse. Tolaik tur bija baigās zivis! Stendes upe bija tikai kādus 4 metrus plata, bet diezgan dziļa. Parastākais zvejošanas veids tad, protams, bija tīkla likšana. Kā šodien atceros, mēs reiz gājām pakaļ tīklam un ieraudzījām, ka tas ir pilnīgi zem ūdens. Bija skaidrs, ka tur ir kaut kas liels. Tā arī bija – metru garš ālants!

Tiešām ālants? Tik liels?

Jā, Stendē bija ālanti, bet sapalu faktiski nebija. Tēvs ar makšķeri Stendē ir izvilcis līdz pat 4 kg smagus ālantus.

Skatos, tev tajā bildē ir pār plecu lazdas kāts, bet tam klāt jau spole. Diezgan labs ekipējums 50. gadu vidum.

Toties otrā bildē no tās pašas reizes blakus stāv dzejnieks Harijs Heislers un apbrīno manu ālantu, jo viņam pašam ir tikai mikroskopisks asarītis. Heislers pie mana tēva Puzē ciemojās bieži, abi bija kolēģi žurnālā Dadzis, abi rūdīti makšķernieki. Heisleram bija holēriskais temperaments, viņš pat pāris minūtes nevarēja nosēdēt mierā, un lielo zivju makšķerēšanai tas, protams, ir mīnuss. Atceros, reiz viņš priecīgs nāca no makšķerēšanas un teica, ka saķēris pusspaini zivju. Kad ieskatījāmies spainī, ieraudzījām, ka tas ir pilns pussprīža asarīšu... Kura saimniece tik mazus tīrīs? Mūsu Almastante, lai gan bija ļoti izturēta sieviete, neizturēja un iebrēcās: „Tīri pats!”

Kas attiecas uz manu kātu, tad tēvs bija liels meistars makšķeru izgatavošanā. Lai kātam būtu paresninājums, kur piemontēt spoli, viņš līmēja klāt šampanieša pudeļu korķus. Man viens tāds viņa kāts stāvēja vairākus desmitus gadu.

Stendē copes gaitas sākās man un manam vecākajam brālim Uldim, kas jau miris. Starp citu, likteņa sakarā varu pastāstīt arī vienu gadījumu ar dzejnieku un atdzejotāju Kārli Krūzu. Viņš turējās kopā ar manu tēvu, lai gan bija 35 gadus vecāks. 1959. gada vasarā Krūza vienā siltā vakarā bija atbraucis uz Puzi. Turpat žāvētavā tika nokūpinātas butes, tēvs un Kārlis Krūza sēdēja katrs uz sava malkas krāģīša, alus kauss abiem rokās, abi dziedāja, zvērēja viens otram mūžīgu draudzību un apsolīja nomirt vienā gadā un kapos gulēt blakus. Visi par to smējās, ņemot vērā abu lielo gadu starpību un alus iedarbību. Taču nākamā gada maijā negaidīti nomira mans tēvs, bet jūlijā – Kārlis Krūza. Tagad viņi abi guļ blakus Raiņa kapos rakstnieku rindā, tieši aiz Raiņa pieminekļa.

Makšķernieks pilī. Valdis Rūmnieks ar kundzi Vairas Vīķes-Freibergas atvadu ballē Rundālē. 2007. gada 8. jūnijs

Tā Tas Kungs ar mums rotaļājas... Kurus rakstniekus vēl zini kā lielus makšķerniekus? Tava tēva draugu Aleksandru Čaku laikam ne?

Čaks neķēra, bet vispār makšķernieku rakstnieku starpā ir daudz. Jāni Jaunsudrabiņu zina visi, bet lieli copmaņi bija arī Arvīds Grigulis, Valdis Grenkovs, Jūlijs Vanags, Laimonis Vāczemnieks, Bruno Saulītis, Andris Kolbergs... Vairāki no viņiem Murjāņos ķēra kopā ar manu tēvu. Kā lielu un profesionālu makšķernieku zinu mākslinieku Juri Zvirbuli, viņš bija vēdzeļu specs. Reiz no rīta stāvēju Murjāņu autobusu pieturā, Juris pienāca klāt un, priekā starodams, parādīja pilnu somu vēdzeļu, visu nakti bija ķēris.

Kā tev pašam bērnībā gāja, ja atskaita to ālantu?

Reiz noķēru 250 zivis!

Sacenties ar Hariju Heisleru, kurš salasīs vairāk mikroasarīšu?

Nē, Mežaparkā vilku kazragus. Mana labākā kazragu vieta bija tur, kur pie Ķīšezera kanālā no TEC ietek siltais ūdens. Kazragus tur varēja noķert ne tikai ar pliku āķi, bet arī bez āķa, tie it kā piesūcās auklai. Atceros, vienreiz tādu kulīti aiznesu mājās, un mana mamma izdomāja racionālu izmantošanas veidu – ielika kazragus drēbes maisiņā, to ielaida katlā, pielika klāt zaļumus un kartupeļus, un iznāca laba zupa!

Ar Ķīšezeru saistās viens negatīvs piedzīvojums, kad ar kaunu izgāzos savu ārzemju radu priekšā. Tas bija 1972. vai 1973. gadā, maija beigās. Bija ļoti karsta diena, un mani Stokholmas radi teica, ka derētu nopeldēties. Vedu viņus uz Ķīšezeru. Ja tas būtu noticis šodien, mēs jau laikus zinātu, ka nevajag iet, bet padomju gados par negadījumiem neziņoja. Tā nu tikai pēc tam uzzināju, ka Jaunciema papīrfabrika bija ielaidusi savus notekūdeņus Ķīšezerā, bet tobrīd, aizgājuši līdz ezeram, mēs ieraudzījām, ka visa mala ir pilna ar pusbeigtiem zušiem, zandartiem un citām zivīm.

Tādos gadījumos visi skaidri ierauga, kādas zivis ūdenstilpē dzīvo...

Apmēram pēc mēneša presē tomēr parādījās ziņa, ka papīrfabrika rīkojusies nolaidīgi.

Pirmie krāsu foto. Fricis Rūmnieks forelē Braslā. 50. gadi

Ēsma ar lūpukrāsu

Gandrīz visi tavi makšķernieku stāsti ir saistīti ar Murjāņiem, kur tu pie Gaujas vasarās esi dzīvojies kopš 50. gadu vidus. Savā tikko iznākušajā atmiņu grāmatā mēģinot izdibināt, kā radies Murjāņu vārds, esi pieļāvis, ka tam varētu būt sakars ar makšķernieku draugiem kaķiem.

Jā, un tas ir diezgan nopietni, jo daži citi tuvāko vietu nosaukumi – Inčukalns, Inciems – mudina uz tādām domām. Jau 1765. gada Krimuldas draudzes kartē tieši tai vietā, kur ir mūsu ģimenes māja, rakstīts Murjahn. Var jau būt, ka tas ir domāts vienskaitlī – Murjānis. Atceros, reiz bērnībā pie Murjāņu tilta, kur mēs peldējāmies, divi veči dzēra alu un, kad pudeles bija tukšas, apņēmīgi iesaucās: „Kāpsim augšā Murjānī!” Proti – uz slaveno Murjāņu krodziņu, kur varēja dabūt alu un vārītus vēžus.

Uz savas atmiņu grāmatas vāka esi redzams, uzrāpies Lojas klintīs...

Loja ir viena no skaistākajām vietām Murjāņos. Maza, strauja upīte dziļā gravā, saukta arī par Loģi un Klinšupīti, tās krastos slejas klintis desmitiem metru augstumā. Pa tām es tolaik kāpelēju katru vasaru. Kopš 60. gados Gaujai pirms tilta būvniecības līkuma vietā izraka taisnu gultni, Loja vairs neietek tieši Gaujā, bet Vecgaujā.

Pirms sākām Murjāņos celt savu māju, no 1954. līdz 1958. gadam, vasaras pavadījām pavisam tuvu pie Lojas – Mežrotās. No tā laika atceros rītus, kad mans tēvs, aizrautīgs makšķernieks būdams, pirms došanās uz Rīgu aizsteidzās uz upi, un mēs vai ik pārdienas brokastīs dabūjām ceptas foreles.

Tīkli jāliek solīdā paskatā. Fricis Rūmnieks un mežsargs Svētē. 50. gadi

Citi makšķernieki, kas brauca pie tēva, piemēram, Jānis Anerauds un populārās bērnu grāmatas Pasaka par Diegabiksi autors Žanis Grīva, teica, lai tēvs nemāžojas un nāk uz Gauju, kur dzīvo īstas zivis, bet Lojā nekā neesot. Tēva pieredze liecināja ko citu, viņa Lojā ķertās foreles bija cienījamas, ap 600–800 g smagas, trāpījās arī lielākas. Viena no labākajām foreļu vietām bija tur, kur augšā ir Imanta Ziedoņa muzejs. Uz klints tur bija uzrakstīts “Lai dzīvo Senču alus!” un blakus iegrebta muciņa. Uzraksts bija izveidots 5 metrus virs ūdens līmeņa un kādus 10 metrus no klints augšas. Vienmēr esmu domājis, kā tas ir tapis – vai rakstītāji būtu kā alpīnisti striķos laidušies lejā no klints?

50. gados jau alpīnisms Latvijā bija modē, vēl pašiem savs Oliņkalns pie Daugavas nebija applūdināts.

Tas uzraksts tapis nedaudz vēlāk, rakstīts, ka 1967. gadā...

Ja reiz esam pieminējuši Jāni Aneraudu un Žani Grīvu, jāizstāsta gadījums, kā mans tēvs sabiedrojās ar Aneraudu, lai iznestu cauri Žani. Tā bija vasaras diena, Grīva uz Murjāņiem bija atbraucis solīdās gaišās biksēs. Tēvs ar Aneraudu nosprieda iestāstīt Grīvam, ka sapali vislabāk ķeras, ja saviļā maizes bumbiņas un tās iekrāso ar sieviešu lūpukrāsu. Tolaik lūpukrāsas bija ļoti draņķīgas un stipri krāsoja, bet tēvs ar Aneraudu iestāstīja Žanim Grīvam, ka tās bumbiņas vajag sagatavot jau mājās un turēt papirosu Kazbek kārbiņā. Grīva tā arī izdarīja un, iedams uz sapalu copi, ielika kārbiņu bikšu kabatā. Protams, karstā vasaras dienā krāsa izkusa, un Žaņa Grīvas glaunās bikses bija sarkanos pleķos.

Mīlestība un cope prasa upurus... Tagad Lojā foreles vēl ir?

Domāju, ka nav. Tās iznīka, kad upē reiz no sporta skolas ieplūda solāreļļa.

Bērnībā savā Mežrotu posmā tu copes lietās esi guvis tik spēcīgus iespaidus, ka 2011. gadā uzrakstīji veselu līdakai veltītu bērnu grāmatu Murjāņu Kurmītis un viņa draugi. Vienā mākslinieces Gundegas Muzikantes ilustrācijā pie milzu līdakas piezīmēts pat laikraksts Diena, kurā tolaik vēl bija lielo zivju konkurss.

Jā, tā līdaka, kas mani iedvesmoja, tiešām bija reāla zivs, nevis izdomāta. Pats to milzeni Murjāņos redzēju. No Mežrotām pa kalnu lejā, tuvāk Gaujai, veda taciņa, pa to man katru otro dienu bija jāiet uz vienām mājām pēc piena. Blakus atradās paliels dīķis, kas patiesībā bija Gaujas atteka. Pavasara palu laikā tas savienojās ar Gauju un pēc tam atkal kļuva noslēgts.

Tajās mājās, kurās es ņēmu pienu, tika turētas arī pīles. Es parasti vēroju, kā visa pīļu ģimene iet uz dīķi peldēties. Reiz saimniece izteicās, ka sākuši zust pīlēni. Sākumā aizdomas krita uz lapsu vai caunu, bet tās neapstiprinājās, jo mājās tomēr bija suns, un tam šos plēsējus būtu vajadzējis manīt. Tad mēs, vietējie bērni, sākām pīlēnus vaktēt un konstatējām, ka dīvainā pazušana notiek pa dienu – kādā pēcpusdienā novērojām, ka pīļu māte ar mazajiem aiziet uz atteku, peld, tad kaut kas notiek, atskan plunkšķis, un pīlēns pazudis... Secinājām, ka tā varētu būt milzu līdaka.

Mājas saimnieks, kas bija arī mednieks, noklausījies mūsu stāstu, sāka dežurēt pie dīķa, un jau nākamajā vakarā dzirdējām šāvienu. Tā kā bija vēls, mamma mani nelaida ārā skatīties, kas tur noticis. Nākamajā rītā aizskrēju pie kaimiņiem un ieraudzīju briesmoni – dzelzs āķī pie koka uzkārtu milzīgu līdaku, garāku par mani, septiņgadnieku. Man bija bail tādam briesmonim iet klāt un mērīties. Atceros viņas svaru – 20 kilogrami. Saimnieks bija šāvis tik precīzi, ka trāpījis līdakai acī. Saimniece vēlāk stāstīja, ka tās vēderā atrasti ne tikai pīlēni, bet arī čupām vizuļu un pat sudraba kabatas pulkstenis! Acīmredzot līdaka ienākusi no Gaujas, tur cilvēki bieži brauca ar laivām, kabatas pulksteņi tolaik bija modē, un kādam tas varēja izslīdēt no kabatas un iekrist Gaujā...

Un nenogrimt līdz dibenam...

Brāļa pirmā zivs. Uldis Rūmnieks ar Stendes asarīti. 50. gadu sākums

Kāpēc ne, ja tas ir kā spožs vizulis? Esmu lasījis, ka kādā ezerā kāds tā kabatas pulksteni bija pazaudējis un pēc tam noķēris līdaku, kuras vēderā tas atradies.

Ne tikai Loja, arī Gauja senāk droši vien bija zivīgāka...

Gauja senos laikos acīmredzot bijusi milzu upe, līdz 13. gadsimtam pie Turaidas atradās kuģu piestātne. 16. gadsimtā mežu izciršanas dēļ ūdens līmenis tur pazeminājās. Tā kā mans tēvs bija kaislīgs makšķernieks, viņš bieži ņēma mani līdzi, tātad arī Gauju pazīstu jau kopš 50. gadu vidus.

Tavs tēvs bija spiningotājs vai pludiņmakšķernieks?

Spiningot viņam nepatika – atšķirībā no cita murjānieša, literatūrkritiķa Voldemāra Meļinovska. Tam, tāpat kā Harijam Heisleram, bija holēriskais temperaments, un viņam nepatika stundām ilgi sēdēt uz vietas kā mūkam, tāpēc viņš bija izteikts spiningotājs. Tēvs ar makšķeri Lojā ķēra foreles, Gaujā sapalus.

Kā sapali Gaujā jāķer?

Es strādāju ar makšķeri uz rupjmaizes. Kārtīgi samīcītu maizes bumbu uz āķa var likt lielu kā kulaks, sapalam mute ir liela. Otrs variants ir spinings ar vizuli. Nelegālais ēsmas variants ir ņurņiki. To tagad palicis maz.

Pirmais ālants. Dzejnieks Harijs Heislers apbrīno sešgadnieka PIRMO ĀLANTU. Stende pie Puzes

Par Gauju mēdz teikt, ka tā ir viltīga, var iegrimt plūstošajās smiltīs.

Es no bērnības līdz pat šodienai daudz pa Gauju bradāju, un tikai dažreiz ir gadījies iekāpt vietās, kur ūdens ir līdz potītēm un pēkšņi ir līdz celim – bet ne vairāk. Varbūt bīstamākas smiltis ir citās vietās. Bīstamākas te ir attekas, tajās ir dūņas un zāles. Es vienā tādā pie pašas mājas esmu dabūjis atstāt garos gumijas zābakus, kad iestigu, lecot no paugura uz pauguru. Jo vairāk kāju velc laukā, jo vairāk iestiedz. Bija jāiet mājās plikām kājām un jānāk atpakaļ ar trepēm, lai dabūtu zābakus ārā.

Toties Gaujā kārtīgam makšķerniekam ir viens liels prieks – vasarā pa seklumu apstaigāt ūdeni, tad zaros un čakārņos var salasīt bagātu vizuļu kolekciju.

Labi, ka nečurāja!

Kuras bija tavas copes vietas Gaujā pie Murjāņiem?

Ideāla vieta bija izveidojusies Gaujas saliņā, kad tur tika izskalots vai atklājās sens ozola stumbrs. Viens tā gals bija saliņā zem smiltīm, otrs – celma daļa – iekšā ūdenī. Izveidojās tāds kā tiltiņš, varens stumbrs, uz kura varēja ērti uzkāpt, aiziet kādus 6 metrus no krasta un arī nolikt mantas. Turklāt tur veidojās atstraumes, bedres – ideāla vieta.

Vienu vasaru es tur augusta beigās metu spiningu, cerot uz līdaku. Vienā brīdī ūdens uzmutuļoja, un sākās nenormāls ārprāts – man bija sajūta, ka līdaka burtiski taranē manu vizuli. Nodomāju, ka tā acīmredzot ir zem stumbra, kur bija izveidojusies trīsmetrīga bedre. Mēģināju vizuli pacilāt no augšas, un līdaka taranēja tā, ka vizuli uzmeta uz koka! Taranēšana atkārtojās kādas septiņas reizes, tomēr mani pūliņi todien beidzās ne ar ko. Nākamajā dienā gāju atkal, nospriedis, ka nekur citur tā līdaka nevar būt aizgājusi, jo apkārt Gauja ir diezgan sekla. Tā arī bija, es viņu izvilku, un izrādījās, ka tā nav nemaz tik liela, drusku pāri kilogramam. Taču uzbrukuma veids bija neparasts, tiešām tarāns, nevis kampiens.

Vienu labu copes vietu pārbaudīju samērā nesen, 2016. gadā. Starp mūsu māju un Gauju ir paprāva atteka, ko saucam par lielo dīķi. Diezgan dziļa, vidū ap 7 metriem. Ar Gauju tā pavasarī savienojas tikai reizi kādos piecos gados. Attekā mīt karūsas, līdakas un līņi. Protams, arī bebru tur tagad ir bez jēgas.

Tavā bērnībā bebru taču Gaujā nebija.

Nebija gan. Bet stāsts ir par līņiem. Tos, kā zināms, nav tik viegli dabūt, jo līnis ir pašpietiekams. Es tajā attekā esmu ķēris līdakas un daudzas karūsas, bet līni tikai pa kādam reizi piecos gados un arī ne pārāk lielam. Taču aizpērnajā vasarā zvaigznes bija sastājušās labvēlīgi. Dīķis bija diezgan sekls, sakrities, un, kad sākās līņu nārsts, es, dārzu rakdams, atradu supersliekas. Nolēmu joka pēc pamēģināt... un triju dienu laikā izvilku trīs līņus, visus vienādus – 43 cm garus un 2,6 kilo smagus.

Tad nu liku lomu vanniņā un turēju trīs dienas, lai negaršo pēc dūņām. Otra lieta – pie skausta sagriezt tos līņus gabalos bija gandrīz neiespējami. Esmu ķēris arī lielus sapalus, ar tiem nav tik traki.

Tu ar spiningu ej uz konkrētām zivīm?

Eju ķert līdaku, bet dažreiz piesakās sapals. Tas gan ir bijis daudzus gadus iepriekš, tagad Gaujā sapali ir ļoti gājuši mazumā.

Kas tam varētu būt par iemeslu?

Arī elektrozveja. Ap 1989.–1990. gadu pats spiningojot esmu redzējis, kā gar otru krastu brauc veči un met laivā baigās šķilas, pēc tam piestūrē džips un savāc. Man likās, ka tie bija sapali.

Varbūt tagad viņi Gaujā atkal ir?

Neredz gan. Šodien nevaru bērniem iestāstīt, ka agrāk upē varēja redzēt sapalu baru. Bet viņu copes sakarā varu izstāstīt, kā es gandrīz noķēru alni.

Biju pie Gaujas labā sapalu vietā, tikai nevis krastā augšā, bet pie paša ūdens, kur krastā veidojās tāds kā iedobums. Ļoti laba vieta, bija arī, kur pieslieties, ja sāk līt. Biju tur agrā rītā. Apkārt migla, dažas rīta skaņas, sadzirdu arī, ka otrā krastā kaut kas brien. Tad caur miglu ieraugu, ka tas ir alnis un ka viņš šķērso upi. Alnis pārpeld un it kā pazūd. Taču pēc brīža dzirdu, ka augšā pa krastu kāds staigā. Es no tā iedobuma nevaru redzēt, kas tur notiek. Domāju – ja tas ir makšķernieks, tad taču viņam jāredz mans kāts un nav tik nikni jātrokšņo. Galu galā izsecinu, ka tas būs tas pats alnis, jo krastā augšā aug apšu atvasītes. Te vienā brīdī pār mani nobirst... spiras. Sāku jau domāt, kā lai mierīgi tieku no sava iedobuma ārā, bet alnis tikmēr pieiet pārāk tuvu krastam, un viena kāja viņam izmaucas cauri. Es tajā pārbīļa mirklī instinktīvi rāvu makšķeri ārā un laikam trāpīju viņam pa dibenu. Sekoja briesmīgs skrējiens...

Aļņa vai tavs?

Aļņa. Es tikai nodomāju: cik labi, ka viņš nečurāja...

Un ka nepieķērās uz tavas makšķeres...

Cits piedzīvojums pie Gaujas man bija, spiningojot uz tā paša ērtā ozola stumbra. Vasara sausa, Gauja sekla, bet pa kādai bedrītei jau ir. Metu tādā lielākā bedrē, kur, manuprāt, varētu būt līdaka, un vizulis riktīgi aizķērās. Brīnījos, kur tas varētu būt iesēdies, jo aiz tā celma it kā nekādam zaram nevajadzētu būt. Uzliku spoli uz bremzes, spiningu noliku uz ozola – te vienā brīdī to parauj ārā. Ātri novilku bikses un zābakus un laidos upē. Tur nebija dziļš, drusku pāri ceļiem. Nezināmais auklu vilka pret straumi. Cik es pietuvojos, tik tas attālinājās. Beigās tomēr spiningu noķēru un tad ieraudzīju, ka aukla iet uz krastu. Atrisinājums nāca bebra izskatā – biju uztrāpījis viņam uz muguras. Bebrs, protams, izrāpās krastā un aprāva manu auklu. Es vēl spriedu, kas būtu bijis, ja es viņu būtu varējis pievilkt klāt, jo zobi bebram asi. Izstāstīju šo gadījumu Kultūrkapitāla direktoram Edgaram Vērpem, un viņš teica, ka viņam arī ir vairākas reizes gadījies spiningojot aizāķēt bebru.

Zivju sakarā man ir iznācis cīnīties vēl ar diviem zvēriem. Reiz, ap 1990. gadu, makšķerēju Vecgaujā. Tajā pašā vietā, kur pirms Murjāņu tilta uzcelšanas Gaujai bija liels līkums, kurā pavasaros bieži nācās spridzināt sastājušos ledu. Tagad Vecgaujā ietek Loja. Vecgauja pamazām aizaug, bet zivis tur vēl bija – līdakas, asari, līņi. Jūnijs, kad vēl nav pārāk aizaudzis, tur ir labākais laiks makšķerēšanai. Netālu, no Sēnītes uz Siguldas pusi, atradās zvēraudzētava Gauja. Privatizācijas vai kāda cita iemesla dēļ no tās bija pasprukušas vaļā ondatras un apsēdušas visu apkārtni. Es, makšķerējot Vecgaujā, parasti iesmēlu spainī tīru ūdeni no Lojas vai Gaujas un tur ielaidu Vecgaujā ķertās zivis, lai atdūņojas un ir garšīgākas. Tā arī toreiz biju ielaidis zivis spainī, pats pagājis kādus 10 metrus tālāk, te ieraugu, ka viena ondatra ir klāt pie spaiņa un tūlīt jau ķeksēs zivis ārā!

Varbūt viņa tikai gribēja tīra ūdens padzerties? Ondatra jau skaitās grauzējs.

Varbūt vienkārši bija ziņkārīga vai pieradusi pie cilvēkiem. Katrā ziņā nācās ar koku dzīt viņu prom. Mājās ondatras bija apsēdušas manu dīķi un pārgrauzušas šļūteni. Bet viņu uzlidojums ilga tikai pāris gadus, pēc tam šīs pazuda.

Otrs zvērs, ar kuru man ir nācies cīnīties, ir jau no šī gadsimta. Vienu vakaru gāju likt naktsšņores. Iekārtojos Gaujas saliņā, kārtoju makšķeres un pamanīju, ka no otra krasta šurp peld ūdrs. Straume spēcīga, zvērs varonīgi turas, bet redzu, ka viņš nav aprēķinājis straumes stiprumu un tā ūdru nes uz manu pusi, lai gan viņš droši vien ir rēķinājis nokļūt kādus simt metrus tālāk. Mani, protams, velns dīda – nopeilēju vietu, kur straume ūdru iznesīs, un eju klāt, jo redzu, ka viņam kaut kas ir zobos. Nabags tajā vietā arī izlīda ārā, pārbijās no manis un izlaida laupījumu no mutes ārā. Tā bija kārtīga vēdzele, ap kilogramu.

No tilta nevar

Uz vēdzelēm Gaujā esi sēdējis?

Esmu, bet reti, biežāk esmu licis naktsšņores, jo sēdēt uz vēdzelēm jau nozīmē to darīt izcili draņķīgās naktīs.

Es tavās vietās Gaujā, netālu no Murjāņu tilta, uz vēdzelēm esmu bijis vienu reizi 80. gados, bet tā bija skaista pilnmēness nakts. Mans copes biedrs, rūdīts makšķernieks, sporta meistarkandidāts kastingā (starp citu, intervēts arī Copes Lietās), kad ieraudzīja, ka esmu paņēmis līdzi guļammaisu, noteica, ka tas nu gan esot lieki, jo mēs taču visu nakti strādāsim ar gruntenēm. Salasījām malku, iekurinājām ugunskuru, sākām likt gruntenes. Kad likām otro, pirmās zvaniņš jau iezvanījās. Salikām gruntenes, priecājāmies par skaisto nakti, sākām gaidīt nākamo zvanīšanu... kamēr man apnika, ielīdu guļammaisā un pret rītu sajutu, ka man kāds nosalis spiežas klāt. Tā arī neviens zvaniņš tajā naktī vairs nebija atskanējis, toties kā kompensācija par ciešanām mums bija krievu laikiem absolūti netipiski liela dažādu zivju izstrādājumu izvēle Sēnītes kulinārijā, kurā iegriezāmies, kad bijām satinuši makšķeres...

Tā Sēnītē tiešām bija. Es padomju laikā, kad bija lielais pārtikas deficīts, mēdzu citus kaitināt, sūrodamies, ka man katru dienu jāēd laša zupa. Lieta tāda, ka uz Sēnītes kafetēriju veda lašus lieliem cekas kungiem smalkajām pusdienām, bet lašu galvas tur uz vietas tirgoja. Galvas bija pamatīgas, ap divi kilo, un maksāja 50 kapeikas kilogramā. Nopērc divas kārtīgas galvas, un ir zupa vairākām dienām.

Laba foreļvieta. Fricis Rūmnieks nopēta Gaujas pieteku Loju pie Murjāņiem. 50. gadi

Pie Murjāņu tilta esmu bijis neparastākā copes situācijā. Uz tilta cilvēki parasti pulcējās un arī makšķerēja, jo zivis no turienes varēja redzēt. Jautājums tikai, kā viņi bija domājuši dabūt laukā lielu zivi, jo tādu jau ar makšķeri tā vienkārši gaisā necelsi. Es tur biju klāt brīdī, kad avīzes Literatūra un Māksla kādreizējā redaktora Hugo Rukšāna dēlam Atim (rakstnieces Daces Rukšānes tēva selekcionāra Jāņa Rukšāna brālim), kaislīgam makšķerniekam, pieteicās liels sapals. Viņš saprata, ka nepacels to augšā (sapals ir mežonīgs, pretojas, pārraut auklu lielam sapalam nav grūti), nolika spoli uz bremzes, makšķeri uz tilta un pats pa tiltu aizgāja līdz malai, nokāpa līdz krastam, tad saķēra kātu, ko viņam pasvieda lejā, un tur turpināja cīņu. To sapalu viņš dabūja ārā, un tas tiešām bija liels, pāri 4 kilo.

Iespaidīgs...

Jā. Es tur no tilta nekad neesmu darbojies tieši šī apsvēruma dēļ – ka var nedabūt zivi ārā. Taču, skaidrā laikā skatoties lejā un ieraugot, kā lielās zivis pulcējas un kampj mušas, protams, gribas tūlīt tur mest makšķeri iekšā.

Tavā bērnībā un jaunībā Gaujā pie Murjāņiem zivju kārotāju bija daudz?

Bija gan. Tajā laikā cilvēkiem bija citas aizraušanās. Feisbuka, jūtūbes un datorspēļu jau nebija. Protams, arī zivju bija daudz vairāk, un 50. gados arī elektrozveja vēl nebija izplatīta. Ir dzirdēts par spridzināšanu, bet pats tādas lietas neesmu pieredzējis.

Tas laikam bija vairāk pēc kara un dīķos. Ja dīķī iemeta prettanku mīnu, varēja uz galvas dabūt īstu zivju lietu.

Nē, arī vēl 60. un 70. gados par spridzināšanu runāja. No tādām īsti nelegālām lietām, kurās jaunībā esmu bijis klāt, viena bija no mūsu mājām kādus 4 kilometrus uz Ādažu poligona pusi. Tur bija garenas attekas, kas pavasarī savienojās ar upi. Reiz tur gājām ar tīklu. Bija kādi asarīši, raudas... Kad iet ar tīklu, ir jāiet reizes četras, kamēr ūdens kārtīgi saduļķojas, tad zivis kļūst haotiskas. Tad nu ceturtajā piegājienā vilkām tīklu ārā, kad pēkšņi labajā spārnā – spēcīgs rāviens. Tā kā tur bija pasekls, tikai drusku pāri celim, bija skaidrs, ka zivs nekur nedēsies, jo pa apakšu iet tīkla aste ar smagiem sviniem. Vilkām ārā un no tās dubļainās attekas izvilkām milzu izmēra foreli – 6,5 kilogramus. Acīmredzot pavasarī bija ienākusi no Gaujas.

Arī mežavimbu Murjāņos netrūka. Literatūras darbinieks Jānis Anerauds ar salati

Taimiņš tas nevarēja būt?

It kā ne. Foreles es esmu ķēris, pēdējo pirms gadiem septiņiem neparastā veidā. Augusta beigas, silts un apmācies, īstais laiks līdakām. Gāju uz Vecgauju. Izmētājos, bet nekā. Piecas stundas izmalos pa tukšo. Nācu dusmīgs gar Gauju atpakaļ un tiku līdz mūsu peldvietai, kas iztīrīta no zariem. Tikai joka pēc iemetu – un cope! Vilku ārā un dabūju foreli ap kilogramu. Augusta beigās Gaujā ar spiningu krievu laikā esmu izvilcis arī lasi pāri 4 kilo.

Mežavimbu Gaujā pieveicis esi?

Nē, tikai redzējis, kā no otra krasta izceļ. Zinu, ka vecais Hugo Rukšāns ir noķēris vairākas pamatīgas mežavimbas.

Alatas tavās vietās ir?

Ļoti reti. Tās vairāk ir pie Līgatnes.

Kā pie Murjāņiem ir ar zušiem?

Juris Zvirbulis man stāstīja, ka reiz septembra vidū puspiecos no rīta uz vardītes tur ir izvilcis zuti. Arī tajās mājās, kurās ņēmām pienu, viens vecs mežsargs stāstīja, ka pie Murjāņu tilta licis naktsšņores uz zušiem, tātad tie tur ir ķērušies. Man pašam ir tikai aizdomas, ka uz manām naktsšņorēm zutis ir bijis, bet norāvies, jo no rīta esmu atradis stipri savērptas pavadiņas.

Tad jau tev Murjāņu ūdeņos vēl ir, pēc kā tiekties.

Protams. Makšķerēšana ir dzīves bauda, ļauj atslēgt smadzenes. Vienīgi, kad biju Latviešu biedrības priekšnieks, problēma bija šāda – tiklīdz iemetu Gaujā vizuli, uzreiz kāds piezvana ar biedrības jautājumiem.

Toties, kad mobilais piezvana, tad parasti ir cope. Ne asakas!

Pie velna!