Kad vimbas iestartē pavasari!

Kad ledus upēs ir atdevis savas pozīcijas un palikušas vien dažas vientuļi peldošas salas, sarosās vimbu, raudu un brekšu gribētāji. Vēl palu ūdeņiem skrienot, mēs meklējam klusas aizstraumes, jo gaidīšanas pacietības mēram pēc ziemas ir pienākusi totāla apokalipse. Līdz raudām un brekšiem vēl mazlietiņ jāpaciešas, bet vimbas ir atrodamas neiedomājamā straumē, kur pat parasto gruntsmakšķeri ar 200 g svinu noturēt uz vietas ir problemātiski. Vimbas vienmēr ir bijušas pirmās pavasara vēstneses, kas iesāk garo brīvā ūdens sezonu.

Kad pavasara vimbu laiks ir klāt, mēs sākam meklēt informāciju. Vai jau nāk? – tas ir standarta jautājums īsziņās, telefona zvanos, copes forumos un e-pastā paziņām, draugiem un radiem, kas dzīvo vimbu upju tuvumā un zina, ap ko lieta grozās. Ir, protams, arī subjekti, kuri, dzīvojot pie upes, nemaz lāgā nezina, kas tajā peld. Taču nevainosim tos, kam varbūt vairāk patīk skatīties debesīs un meklēt kaut ko lidojošu, nevis vērot, kas notiek zem kājām vai kur esi iebridis. Tā teikt – katram savs.

Informācijas meklējumos

Savā ziņā vimbas varētu sadalīt pa lieluma kategorijām un upēm. Praktiski nekad neesmu dzirdējis vai pieredzējis, ka vimbām būtu vēlme iepeldēt palu pārplūdinātos strautos, kā to bieži mēdz darīt kaut vai līdakas, nemaz nerunājot par lielajām pavasara raudām.

Ja skatās pēc vimbu izmēra, tad, manuprāt, Venta sit pušu visus rekordus. Ir jau arī saprotams – šeit ir tieša saikne ar jūru. Tā kā manas iecienītās vimbu vietas ir saistītas ar vientuļiem krastiem, kur cilvēki praktiski nav sastopami, gandrīz katru pavasari nākas piedzīvot problēmu, ka pēc ledus blāķu šķūra gultne ir mainījusi savu iepriekšējās sezonas veidolu. Līdz ar to arī vimbu migrācijas ceļi ved pa citām zemūdens taciņām. Un atkal ir jāmeklē, lai nebūtu tā, ka dienā piedzīvo vien desmit copes un pārējo laiku nervozi vēro pludiņu vai mēģini saklausīt tik tīkamo gruntenes zvaniņa skaņu.

Loms uz diviem ar čomu! kur ir vimbas – ir arī taimiņi!

Kad nevar saprast – smieties vai raudāt

Es šad tad kļūstu kašķīgs. Man pašam gan šķiet, ka runa ir par kādām konkrētām lietām, bet neiešu jau par to tagad sevi lamāt vai attaisnot. Vienkārši šo to uzšņāpšu, un tu, lasītāj, izdari secinājumus.

Ir tāds teiciens – viss sliktais nereti sākas ar salīdzināšanu. Šoreiz gan nezinu, vai šis fakts būtu saucams par sliktu, bet salīdzināšanai noder.

Latvijā noķeramo un paturēšanai atļauto vimbu skaits pārsvarā visās upēs ir vienāds: piecas zivis ar minimālo izmēru 30 cm. Vienīgās atšķirības ir Ventā starp licencēto un nelicencēto posmu, kā arī Salacā. Starp citu, Ventā vimbām licences cena jau otro gadu ir kāpusi par 2 eiro un tagad ir 7 eiro par dienu. Minimālais izmērs visur ir vienāds, bet pieļaujamais daudzums dažāds, turklāt šoreiz noteikti jāmin Lietuvas un Igaunijas makšķerēšanas likuma panti – nemaz nezināju, ka trīs Baltijas valstis ir tik tālu cita no citas, turklāt tik milzīgi lielas, ka jābūt tik dramatiskām atšķirībām šo sugu copē.

Piemērs. No Salacas līdz Pērnavas upei, braucot pa autoceļu, ir aptuveni 80 km. Abas upes cieši saistītas ar vienu un to pašu jūru, un pa jūru attālums ir krietni mazāks. Taču, ja salīdzina atļauto paturamo vimbu skaitu abās vietās (valstīs), tad uz vimbām piestāt Salacā nav jēgas. Bet pavisam cita drēbe ir braukt uz Pērnavas upi. Šeit atļautais paturamo vimbu skaits ir… bezgalīgs. Galvenais – iekļaujies zivs minimālajā izmērā, un maiss ar igauņu voblām pie alus ir nodrošināts visai sezonai.

Kāds bļaus: gaļenieki! Tomēr, ja mūsu kaimiņvalstī vimba tiek uzskatīta par surogātzivi, tad mēs palīdzēsim viņu izķert. Lai nebojā ziemeļu kaimiņu ūdeņos dzīvi citām sugām! Vienīgi kaut kā mazliet dīvaini sanāk, ka vienā jūrā vai tajā ietekošajās upēs viena suga tiek kvalificēta dažādi. Kam – delikatese, kam pamesli.

Kas attiecas uz Salacu, tad te gan taisnības labad jāpiemin, ka vēl 90. gados, pirms grīvas padziļināšanas, vimbas, lielās raudas un karūsas bija lielā daudzumā, un tās bija viegli noķeramas. Tagad vimbas šeit ir liels retums, un, ja kāds saka, ka brauc uz Salacu vimbās, tad es saku, ka dodos uz Ogres upi lašos.

Palūkosimies lietuviešu virzienā. Mums ir robežupe Mēmele, kur daudzās vietās abu kaimiņvalstu zemes teritorijas robeža pie šīs upes arī atrodas. Vienā pusē lietuvietis ņirgādamies stiepj vimbas uz mašīnu maisiem, bet šajā pusē latvietis pie piektās zivs kļūst tramīgs. Gudrākie, ja ir tāda iespēja, makšķerē netālu no brasla, un, ja inspektors pie mašīnas prasa, kur tad tāds daudzums, atbild, ka copējis Lietuvas pusē, tagad pārbridis atpakaļ un laimīgs brauc mājās. Viss likumīgi!

Neiedziļināšos vairs šajā jautājumā, bet tas vārdiņš “kāpēc” makšķerniekiem grozās pa galvu ļoti daudzos jautājumos. Starp citu, no šādas salīdzināšanas rodas arī vēlme pārkāpt likumu, jo “kāpēc” citi drīkst, bet es ne?

Laika un vietas apstākļi kā ietekmējošs faktors

Tā kā manu vimbu upi Daugavu ar Rīgas HES celtniecību izcūkoja, tagad galvenā copes vieta atrodas 200 km no mājām. Varbūt tāpēc tāds pārspīlējums, ka, dodoties uz vimbām, es skatos laika apstākļus gandrīz tikpat rūpīgi, kā braucot uz jūru butēs. Zinot savas izvēlētās vietas ģeogrāfiskos apstākļus, mēģinu saprast vēja virzienu, ūdens nokrāsu, nokrišņu daudzumu un, kas pats galvenais pavasarī, ūdens līmeņa svārstības vismaz pēdējās 4 dienās. Ir internetā linki, kur to visu var redzēt.

Uzreiz pateikšu, kad es vimbās nebraucu. Ja pēdējā nedēļā ūdens līmenis katru dienu ir kaut nedaudz, bet cēlies. Tas garantē, ka būs palielinājusies straume un augstais ūdens līmenis sev nesīs līdzi visu iespējamo, ko vien var paņemt no krasta. Pirmkārt, jau tā ir zāle – augi, kas makšķerniekiem nav izdevīgi, ja ir atrauti no saknēm un devušies brīvā peldējumā. Kur tad vēl zari, koki, krūmi, ledus gabali, pat siena gubas, kas, lēnām izirstot, veido pamatīgu zāļu slāni. Šādos gadījumos copi var nemaz nesākt.

Cik esmu novērojis, tad vimbu upēs zivij ļoti nepatīk tā saucamais garais vējš, kas pūš pa straumi uz leju vai augšu.

Tajā pašā laikā daudzi copmaņi uztur mītu, ka pēc vimbām nav ko braukt, ja upē ūdens ir kā kafija. Šis viedoklis manā skatījumā neiztur nekādu kritiku. Es teiktu, ka ir tieši otrādi, – jo necaurredzamāks ūdens, jo labāk iet, un arī izmērs vimbai ir krietni lielāks.

Ūdenim kļūstot skaidrākam, liels nedraugs copmanim ir spoža saule. Daudz labāki lomi ir mākoņainās dienās. Protams, var doties uz Mēmeli, var mēģināt Gaujā. Abās upēs vimbas ienāk lielā skaitā, bet ir viena problēma – izmērs! Ventā ierasta lieta ir vimbas svarā no 700 līdz 900 g, savukārt abās iepriekš minētajās upēs jau ir jāskatās, vai zivs vispār sasniegusi minimālo izmēru.

Izvēlamies inventāru

Ir dzirdēts, ka pludiņnieki nievājoši izsakās par tiem, kas izmanto gruntenes, jo, redz, tas it kā esot ļoti vienkāršs un pasīvs copes veids: iemet un gaidi, kad zvaniņš notrinkšķēs. Savukārt, lūk, viņiem jau esot, par ko padomāt. Manuprāt, jautājums par tēmu, kas kuram ir ērtāk, sarežģītāk vai darbietilpīgāk, ir mazliet savādāks.

Pludiņniekus varētu dēvēt par neapzinātiem tusiņu organizētājiem, jo vienai daļai acīmredzot patīk burzma, stumdīšanās, grūstīšanās, vietas, kur pludiņš ar pludiņu saskrienas, un ir copmaņi, kas tā apmainās ar vārdiem, ka varētu saņemt pat Oskaru. Es šādus tautas saietus saucu nevis par copes vietām, bet par nervu pārbaudi. Gruntenieki izvēlas vientulīgākus rajonus, kur, nevienam īpaši netraucējot, iegrilē kādu desiņu, klausās dabas mošanos un, protams, ik pa laikam ielingo ūdenī sistēmu ar pavadiņām un ēsmām.

Vispirms par pēdējiem…

Pavasarī, kamēr nav noskrējuši palu ūdeņi un straume rautin rauj līdzi visu, ko vien var atraut no zemes un grunts, vislabāk vimbas, raudas un brekšus ir ķert ar gruntsmakšķeri. Kāpēc tieši ar to? Tāpēc, ka pie upes būs samērā maz tādu vietu, kur varēs labi darboties ar pludiņkātu, un, ja tādas arī būs, tad tautu draudzības karogs būs augstu mastā un zivju kārotāju ar copes stibu rokās būs milzums. Vēl trakāk – ja starp viņiem atrodas kāds, kas ar pludiņmakšķeri ir uz jūs. Uh, tad būs jautrība, atliek vien gaidīt izrādes sākumu. Visi ir koncentrējušies uz vienu vimbu taku, un te vienmēr bija, ir un būs visas iespējas izpausties katram, kam tajā dienā nav īpaši labs garastāvoklis vai arī gribas to kādam sabojāt.

Man tādas vietas nepatīk. Tātad gruntsmakšķeres. Mazliet par to garumu. Daudziem šķiet, ka šim parametram ir būtiska nozīme. Es gan teiktu nedaudz savādāk. Viss ir atkarīgs no izvēlētās vietas – vai tur ir krūmājs, vai stāvs krasts, cik tuvu var pieiet pie ūdens, jo bieži vien pavasarī krasta līnija ir viena liela, mīksta dubļu masa.

Man pašam ir ierastie teleskopi. Es ļoti labi zinu, ka patiesībā to vienīgā priekšrocība ir ātrā salikšana un ērtā pārvietošana, bet man ar to pilnībā pietiek. Vajadzētu atcerēties – jo tālāku gabalu vimba ir jāvelk un jo kāts neelastīgāks, jo lielāka iespēja zivij norauties. To nosaka vimbas anatomija, jo šai sugai virs augšlūpas ir plāna plēvīte, un visbiežāk āķis ieķeras tieši tur. Ilgi spirinoties, vimba šajā vietā izsit pamatīgu caurumu un atbrīvojas. Turklāt viņai ir tendence, tuvojoties malai, mēģināt ieskriet applūdušajā zāļu pakrastē, jo ūdens ir krietni virs standarta līmeņa. Līdz ar to sanāk – jo garāks kāts, jo labāk, taču nepārspīlē… Pavasara palu laikā ūdens ir stipri augsts, un nereti ir nācies ar mačeti izcirst krūmājā palielu spraugu, kur darboties ar gruntsmakšķeri. Līdz ar to savi 3,5 metri kātam būs pilnībā pietiekami.

Atgriežoties pie spices elastīguma – tas nepieciešams arī veiksmīgai pamatauklas nospriegošanai, un, jo tā būs elastīgāka, jo mazāk ēsmu ar visu svinu nesīs tuvu krastam. Turklāt kur tad vēl tā lielā bauda zivi vilkt uz krasta pusi un sajust patīkamo pretestību, ko nevar iegūt, strādājot ar mietu.

Starp citu, ļoti labi šādai copei noder smagie fīderi ar testu līdz pat 200 g. Spice strādā, kāts izturīgs un jaudīgs. Ir man daži paziņas, kas tieši šādu modeli vimbām iesākuši izmantot (arī jūrā no krasta) un netaisās pāriet ne uz ko citu. Katrā ziņā par to visu mazliet jāpadomā arī pašam copmanim, jo visu jau mutē neieliksi, vai ne?

Pamatauklas diametrs ir atkarīgs no tā, cik labi zini vietu. Protams, entās spoles ar dažādiem diametriem līdzi netiks ņemtas, pilnīgi pietiks ar 0,35–0,4 mm resnu monofilo pamatauklu. Es vēlreiz atgādinu, ka runāju par pavasara palu laiku, jo, tiklīdz upes ieņem ierastās pozīcijas, dienišķo ūdens nokrāsu un straumi, tā tūlīt viss kardināli mainās. Varētu izmantot arī tievāku auklu, taču nav nekādas garantijas, ka pat zināmā vietā pēc pavasara paliem tavai auklai neuzglūn kāds labi nogruntējies zemūdens plēsoņa izrauta krūma vai nolauzta koka izskatā.

Gruntsmakšķerei svina grimuļa smagums ir atkarīgs no straumes ātruma. Lai noturētu ēsmu uz vietas, esmu pat izmantojis 250 g svinu. Iespējams, kādam šķiet, ka tādā straumē vimbas neuzturas, bet izrādās, ka tomēr uzturas, turklāt regulāri. Taču visbiežāk izmantoti tiek maksimāli 160 g svini un mazāki.

To forma darbam lielā straumē man noteikti būs gredzens ar tukšu viduci un bez jebkādiem lējuma izvirzījumiem. Tā teikt – gludais variants. Jau tuvāk vasarai, kad upe būs nomierinājusies un kļuvusi rimtāka, vajadzētu pāriet uz klusākiem plunkšķiem, tātad mazākiem sviniem, cik nu to ļauj izvēlētās vietas straumes ātrums.

Palu laikā, ejot uz vimbām, nekad nelietoju to sistēmu, kur svins ir slīdošais un zem tā pavadiņa. Dzelžaini vados pēc loģikas, ka sistēmai jābūt ar pavadiņām augšpusē svinam. Iemesls vienkāršs: pavasarī vimbas meklēju straumē, jo tas ir viņu ceļš uz nārsta vietām. Iemetot gruntsmakšķeri, svins noripos pa straumi uz leju vismaz metrus 10. Ja pēdējā būs pavadiņa ar āķi, nevis svina aplis, tad pavisam droši vismaz katrā trešajā iemetienā tā kaut kur aizķersies. Tas nozīmē, ka jābūt gatavam biežai pavadiņu maiņai. Kam tas vajadzīgs? Man noteikti ne...

Atgriežoties pie ieteiktās sistēmas ar divām pavadiņām virs svina grimuļa, augšējā pavada noteikti ir krietni garāka par apakšējo, bet nekādā gadījumā nestiepjas tik tālu, lai varētu aizsniegt apakšējās pavadas piesaistes vietu pie pamatauklas. Ja dziļums upē ir 3–5 metri un metiena attālums ap 25 metriem, tad augšējās pavadiņas garums man parasti ir ap metru. Iemesls ir vienkāršs: jo stāvāks krasts, jo stāvāk atradīsies gruntsmakšķeres spice, kas savukārt nosaka, kādā līmenī pret ūdeni atradīsies pamataukla. Apakšējā pavada, kas ir vienā līmenī ar svinu, noteiktu būs klāt pie grunts, bet augšējā, ja uzsieta par īsu vai par augstu, varētu straumē plivināties vismaz centimetrus 15–20 virs grunts. Taču, papētot vimbas muti (kas vērsta uz leju), ir pilnīgi skaidrs, ka šīs sugas pārstāves barību uzņem tieši no apakšas.

Kas attiecas uz pavadiņām, tad tām es gruntenei izmantoju 0,23 mm resnuma ziemas copei domātās auklas.

Parastā āķa vietā – vismaz man – būs plastmasas mormiška, taču ar noteikumu, ka tā ir lietojama tikai laikā, kamēr ūdens ir duļķains. Tiklīdz tas kļūst dzidrs, tā pāreju uz vienkāršiem āķiem.

Kas vēl attiecas uz šo inventāra pozīciju, tad vimba laikam ir vienīgā zivs, kurai izmantoju āķus ar slīpo izliekumu, visām pārējām tomēr lieku klasiskos apaļos āķus. Vismaz manā praksē ir pierādījies, ka šādā gadījumā tukšo copju ir daudz mazāk.

Palu ūdenī, izmantojot plastmasas mormiškas, nākas sastapties ar daudzkrāsainību un dažādiem izmēriem, un bieži vien copmanis no lielā piedāvājuma veikalos manāmi apjūk. No savas pieredzes teikšu tā – lai cik esmu mēģinājis kaut ko gammas ziņā aizlikt aiz auss sev atzīmējamu, nekas nav atmiņā palicis. Taču cilvēks ir diezgan stereotipisks, tāpēc man kaut kā vienmēr ir patikušas tās plastmasas mormiškas, kam ir trīs krāsas – zaļā, sarkanā un blāvi baltā, turklāt pēdējai noteikti jābūt fluorescējošai. Vai tā domā arī vimbas – goda vārds, nezinu, bet rezultāts ir.

Tiklīdz pali ir noskrējušies un ūdens nostājies aptuveni vasaras līmenī, situācija kardināli mainās. Straume ir samazinājusies savas trīs reizes, ūdens kļuvis dzidrs, un zivs daudz labāk redz visu, kas saistīts ar viņas apmuļķošanu. Te kā galvenie minami āķu un pavadiņu izmēri. Neizmantoju vairs plastmasas mormiškas, un pavadiņu diametrs gruntsmakšķerei sarūk no 0,23 līdz 0,16 mm. Šajā gadījumā palīgos salīdzinoši tievajai pavadiņai nāk fīderis ar visiem saviem jaukumiem un smalkumiem. Vispār cepuri nost šo universālo kātu izgudrotāju priekšā. Iet ar fīderi uz vimbām – tas ir vienkārši kaifs, ko nevar sniegt pat Havaju salu pludmale sezonas pilnbriedā!

Jau vidējā straumē ņemu palīgā barotavu un pretēji palu gruntenei veidoju sistēmu, kas ir klasisks fīdera variants arī vasarā un rudenī. Barotavas smagums tiek piemeklēts pēc straumes ātruma, tāpēc te kaut ko ieteikt ir ļoti grūti. Visbiežāk tie ir 80 g, un paša fīdera tests sniedzas līdz 150 g. Optimāls kāta garums – 3,90 m.

Pludiņš aktīvais pasīvā rokās

Vai tad tā nav? Kā ķer pludiņnieks salīdzinājumā ar gruntsmakšķernieku? Te atgriezīšos pie sākumā pieminētā pasīvā ķeršanas stila, kā to dēvē pludiņnieki. Patiesībā pavasarī tieši viņi ir daudz pasīvāki nekā grunteņotāji. Pēdējie parasti skraida no vienas makšķeres pie otras, maina vietas, jo neviens apkārt īpaši netraucē. Kustība praktiski visu laiku, jo ilgāk par minūtēm 15 ēsmu turēt ūdenī nav nozīmes – izskalojas garša un smarža. Tāpat nav garantijas, ka sīkās zivteles ēsmu jau nav noskrabinājušas vai izsūkušas līdz ādiņai.

Savukārt pludiņnieks nostājas savā vietā, ēsmas pa rokai, uzglabājamais tīkliņš piestiprināts pie apģērba vai ar žāklīti iestiprināts ūdenī. Visa kustība, tikai stāvot uz vietas un rīkojoties ar rokām (arī muti), jo pamest vietu nedrīkst tāpēc, ka brīvais caurums (ja esi tāds pavieglāks svarā) var pēkšņi aizvērties ar kādu malā stāvētāju. Šādi skati ir pieredzēti, un tad iet vaļā jautrība. Nu tad kurš gan te sanāk tas pasīvais un kurš aktīvais?

Standarts pludiņotājam uz vimbām pavasarī (es te lieku uzsvaru uz tekstu “vimbām pavasarī”) ir bolonēzes tipa 5–7 m gara makšķere ar iespējami daudziem caurlaides gredzeniem un ātru akciju, kam tests sniedzas pat līdz 70 g. Šeit gan daudz kas atkarīgs no ražotāja, jo ne visi rīki atbilst vienam un tam pašam testa ciparam, tā kā dažādiem ražotājiem ir dažāda izpratne par kātu. Ar ātrās akcijas īpašībām apveltītas makšķeres sola precīzu iemetienu, ātru piecirtienu un vējainā laikā stingru noturību. Daudzie caurlaides riņķi mitrā laikā neļaus auklai pielipt pie kāta un līdz ar to radīt problēmas iemetiena brīdī.

Labas pludiņmakšķeres gan nebūs tas lētākais prieks, un nāksies šķirties no saviem 70 eiro. Taču tas nebūs pirkums vienam gadam. Ar rūpīgu apiešanos, kas nozīmē nesvaidīšanu pa krūmiem, pa zemi un akmeņaino pakrasti, kā arī spices nebāšanu mašīnas durvīs, šāda manta kalpos pat 10 gadus. Turklāt rīki ar tādu testu un garumu pēc tam vasarā lieti noderēs līņiem un brekšiem.

Vimbu copē ar pludiņu izmanto aptuveni metru garas pavadiņas – atkal viss atkarīgs no straumes ātruma un tavas darba manieres. Ja būs vēlme pludināt un zināmās vietās ēsmu aizturēt, tad pavadiņas garums būs tas lielākais. Jo mazāka straume, jo pavadiņa īsāka. Patiesībā šo faktu nemaz nav tik viegli aprakstīt. Ir tomēr jābūt čujam, ņuham un poņai, jo pludināšanas vietā gultne reti ir vienāda, savukārt lielāks vai mazāks vimbu bariņš šādos padziļinājumos mēdz mazliet atpūsties. Kādas sekas ir precīzi šādā kompānijā trāpītam iemetienam un arī tieši pretējai situācijai – varu pastāstīt.

Kad pirms vairākiem gadiem parādījās pirmās Deeper eholotes bumbiņas, es to iegādājos un ļoti labi pludiņmakšķerējot izmantoju Ventā. Pa visiem gadiem, ko braucu uz šo upi, esmu iegaumējis tajā vairākas bedres, kur mājo ne vien vimbas, bet arī vēdzeles. Tā kārtējā pavasarī atkal biju savā ierastajā vietā, iejaucu barību, bet vispirms izdomāju palaist pa straumi eholoti un apskatīties, kas notiek apakšā. Bet apakšā, tieši copes vietā, izrādījās ar palu ūdeņiem nonests kaut kas līdzīgs lielai saknei vai krūmam. Tas tik būtu numurs, ja es tur būtu smuki iebarojis un mēģinātu pludināt.

Vai ar pludiņkātu tāpat kā ar grunteni būtu nepieciešams duļķainā ūdenī izmantot krāsainās vai fluorescējošās plastmasas mormiškas? Tas ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem arī saistībā ar pavasara raudām. Es personīgi pludiņmakšķerei plastmasas mormiškas nelieku. Te lieti noder spoguļāķi. Runājot par spogulīšu nokrāsu, favorītus neredzu, bet fantāzijas večiem pietiek, un atliek vien palasīties forumos, lai saprastu, ka katram ir sava vienīgā pareizā versija.

Kas attiecas uz pludiņiem, tad te ir īpaša saruna, par kuru iespējams uzrakstīt atsevišķu stāstu. Tiem, kam ir liela vēlme iesmiet par copmaņiem, kuri bodēs pērk vimbu pludus ar 20 un vairāk gramu testu, ieteiktu paskatīties, ko šamie ar tiem dara. Pārsvarā tie ir pieredzējuši cilvēki vai arī acīgie, kas ir šo to pamanījuši un noteiktās vietās ar pludināšanu regulāri velk vimbas. Turpretī smalko rīku turētāji nevar saprast, ar ko tas āksts to vimbu ir sasmīdinājis, ka viņam ķeras, bet smalkmāksliniekam vien skaudīgi jānoskatās.

Vai vimbas var piesiet?

Par un ap vimbu iebarošanas lietām ir runāts un spriedelēts plaši. Man, daudzus gadus cītīgi eksperimentējot, šai jautājumā ir radušies savi secinājumi. Tas, ko varētu saukt par kaut ko daudzmaz konkrētu, drīzāk attiektos uz apstākļiem upē. Augsta ūdens līmeņa un strauja skrējiena laikā vimba iebarotā vietā nesienas. Esmu mēģinājis daudz un dažādas barības, licis klāt mālus, līmi, lai tik ātri iebarojamo neaizskalo, tomēr nekādu īpašu efektu guvis neesmu. Nu vismaz neesmu jutis. Ļoti iespējams, trakajā starta skrējienā no jūras pa upi uz augšu viņas nemaz nemēdz nekur pieturēt. Trāpās pa ceļam kas graužams – nu i labi; nav – tad nav.

Cita lieta ir brīdī, kad tās nonāk sava peldējuma galapunktā un vai nu paliek, vai iesāk mierīgu ceļu atpakaļ. Tad parasti ūdenim vairs nav straujā tecējuma, tas ir kļuvis manāmi dzidrāks, un arī apetīte gan vimbām, gan brekšiem, gan raudām ir jau pavisam cita. Šajā laikā vimbas var noturēt uz vietas ar iebarojamo, kam klāt ir dzīvā ēsma. Daudzi ir nonākuši pie secinājuma, ka vimbu iebarojamā masā labi noder krevešu aromāts. Uz tā pamata tagad viens otrs arī būvē barības. Ne velti šī jūras vēzīša aste ir viena no galvenajām ēsmām vimbai kā upē, tā jūrā.

Taču te ir vērā ņemami arī citi faktori, un galvenokārt tas skar vimbu ēdienkarti. Pie barības klāt noteikti der piejaukt motiļu vai slieku aromātu, turklāt neko īpaši nepārsālīsi, ja pāršausi pār strīpu ar aromātu daudzumu. Arī sauja balto mušu kāpuru nenāktu par ļaunu.

Vai būtu jāliek klāt zeme? Vismaz es tā parasti daru, bet te atkal jāskatās, cik liela ir straume un kāds ir dziļums copes vietā. Zemes daudzums nav lielāks par trešo daļu kopējās masas.

Tāpat nav obligāti jāizmanto tieši vimbu barība, kā rakstīts uz iebarojamā pakām, tikpat labi strādās arī raudu un brekšu barība upei. Nav vēlamas arī smalkas sastāvdaļas. Piemēram, sacensībās bieži tiek izmantota arī rupja maluma karpu barība, kas domāta aukstam ūdenim un kam nav tik specifisku, stipru aromātu kā vasarā. Es vimbu barībai bieži pieleju klāt šķidrumu un sakapātas krevetes tieši no atkausētas paciņas.

Stāvot vimbu kolonistu ierindā, kas iebriduši līdz riekstiem, nekādu iebarošanu veikt nav nepieciešams, jo zivis šajās vietās parasti ir koncentrējušās un turpina savu augšupeju pa iemītām migrācijas takām, lai arī ik pa brīdim kāda ciltsmāsa pazūd no redzesloka.

Ko likt uz āķa?

Interesanti fakti man te ir kādreiz rakstītās copes dienasgrāmatās, brīžiem ir diezgan jautri palasīt. Tātad ēsmas vimbām.

Vēl pirms 20 un vairāk gadiem eksistēja tikai viens ieraksts: naktstārpi. Pat prātā nenāca uz gruntenes āķiem likt kaut ko citu. Kas attiecas uz sliekām, tad varu apzvērēt, ka ir milzīga atšķirība starp mākslīgi audzētām un no mūsu pašu lauku mēslu čupām vai komposta kaudzēs raktām.

Tas pats ir ar naktstārpiem. Esam kļuvuši slinki. Kādreiz cītīgi lasījām nakteņus; uz diviem cilvēkiem divām dienām bija nepieciešami aptuveni 150 tārpi. Tiklīdz veikalos parādījās mākslīgi audzētie nakteņi, tā pārmetāmies uz tiem, un rezultāti zibenīgi aizgāja mīnusos. Sākām meklēt dārgās krevetes. Jā, nevar noliegt – šī ēsma strādā. Turklāt kombinācijā ar baltajiem tārpiem ir pagaidām standarta variants, ko vimbai piedāvāt visas sezonas garumā. Pārējās strādā atkarībā no viņas iegribām. Mizgrauži, kapariņi, pinki, tīģergarneles, slieku bunte un, protams, motilis. Kur nu bez pēdējā, bet viņa laiks pienāk tad, kad ūdens ir jau dzidrs un zivs kļūst kaprīzāka.