Pirmos saules pigmentus ķerot

“Tas bija starojošs vēla pavasara vai agras vasaras rīts, kā nu jums labāk patīk, kad zāļu un lapu vārais gaišums pāriet arvien košākā zaļumā un pats gadalaiks atgādina jaunu, daiļu meiteni, kas tuvā sievišķības brieduma jausmās ieklausās savu asiņu pulsā.”

Džeroms K. Džeroms. Trīs vīri laivā

Nesaprotu, kāpēc un kurš ir izdomājis, ka gads sākas janvārī, jo dabas procesos par to nekas neliecina. Pavasaris ir īstais gadalaiks, lai sāktu jauna gada atskaiti, – visi procesi dabā liecina par jaunu sākumu, pēc ziemas miega viss sāk burzguļot, sanēt, kurkstēt, čivināt, ņaudēt, krāsoties un smaržot. Tas ir sākums!

Laikmetu un gadalaiku griežos

Rakstu šīs rindas aprīļa pirmās nedēļas beigās, kad temperatūras stabiņš nu jau divas dienas pārliecinoši ir pārkāpis pāri +10 grādu robežai. Šodien daudzviet turējās pat stabili plus piecpadsmit. Lai nu kā būtu sapinušies urbānajā ikdienā un tehnoloģiju informācijas jūklī, šis mirklis uz mums iedarbojas tāpat kā uz ievas pumpuru, kas ātrāk par radiniekiem steidz iekrāsot upmalas ar gaiši zaļu sveicienu; māllēpes ziedu, kas pirmais cenšas pabāzt savu dzelteno deguntiņu virs brūnganās pērnās zāles un uzsmaidīt nejaušam garāmgājējam. Tāpat mēs, kā nu kurš. Mocīši tiek izstumti, un pirmā skaida noņemta, grili un mangali celti ārā no kaktiem, kur iekrāmēti pagājušgad, un sildīti, piedūmojot apkārtni ar kairinošu ceptas gaļas smaržu. Ļaudis lielākās vai mazākās kompānijās laiski nododas lēnām pastaigām – viens otru apsveic ar sezonas sākumu. Tāpat arī makšķernieku cilts, kur nu kurš izklīst pa sev iemīļotām vietām un nododas savu iecienīto vai šī brīža aktuālāko zemūdens radību vaņģošanai.

Galvenais, ka nekas jau nav mainījies gadsimtu ritumā. To apliecina arī ievadā izmantotais citāts, kas rakstīts 1889. gadā.

Kolēģi! Apsveicu ar sezonas sākumu! Un tā starp citu es iesaku Jaungadu pārcelt uz 1. aprīli. Pazvaigāt un pasmieties var arī 1. janvārī, un tad tas būtu pat veselīgāk.

Pats par pilnvērtīgu foreļošanas sezonas sākumu uzskatu laiku, kad izplaukušas zilās meža vizbulītes, bet šīs siltās dienas ignorēt vairs nevarēju, jo jau biju nocieties pēc upīšu čaloņas, pēc pārgājieniem un, protams, pēc sajūtas, kad spininga kātā iepumpē pamatīga sarkani punktotā mazupīšu karaliene.

Ja lasītu šo rakstu aprīlī, tad visdrīzāk sanāktu dalīties atmiņās, bet tagad ir jau jauni iespaidi un pārdzīvojumi, un domāju, ka liela daļa foreļotāju un arī citu copmaņu jau ir nodzinuši pirmo asumu atklātajos ūdeņos.

Sākam vai turpinām…

Pirms sākt klejojumu pa līkumainajiem foreļupīšu krastiem un inventāra mudžekļiem, vēlos pievērsties likumdošanai un – konkrēti – Makšķerēšanas noteikumiem.

Nu jau pagājuši vairāki gadi kopš pēdējās redakcijas stāšanās spēkā, un zinu, ka ne visiem, un īpaši iesācējiem, ir īsti skaidrs, ar ko, kad un cik. “Ar ko” – tas būtu pats vienkāršākais, jo jau labu laiku nav nekas mainīts un strauta foreles atļauts ķert tikai ar mākslīgo ēsmu. Tātad tas būs spinings, aprīkots ar visiem tehnoloģiju sasniegumiem, izņemot dabīgo ēsmu, vai mušiņmakšķere ar mākslīgajām mušām.

“Kad” arī ir samērā vienkārši, un ir pamainījušās tikai nianses rudens lieguma beigu datumos, kas saistīts ar makšķerēšanas aizliegumu atsevišķās upēs un to posmos. Bet šobrīd līdz pat 1. septembrim varam droši doties foreļu medībās un paturēt vienu, kas sasniegusi vismaz 35 cm garumu.

Tātad vienā copes reizē (ir daudz spekulāciju – kas tad ir “viena copes reize”, bet nevēlos juridiski skaldīt matus un pieņemu (ceru, ka tāpat kā jūs), ka tas ir viens izbraukums) varam paturēt tikai vienu zivi. Šis varētu būt visjūtīgākais punkts iesācējam, kas ķēris citas zivis un radis iepriecināt sev tuvos ar gardu paša ķertu maltīti. Zivi drīkst paturēt tikai vienu, un ko tagad darīt, ja forele jau pieķērusies pirmajā pusstundā un tā ir, piemēram, 37 cm gara. Pārtraukt copi un aizmirst par nākamo cerīgo līkumu, aizmirst par kartē izpētīto posmu, ko gribējās noiet?! Turklāt, iedomājoties to vareno cepeti, kas varētu sanākt no viena 37 cm rumpīša, jautājuma zīme galvaskausā varētu iegūt ne tikai bolda resnumu, bet arī purpura krāšņumu. Ko tālāk?! Atbilde ir gaužām vienkārša – saudzīgi atbrīvo zivtiņu un ķer tālāk.

C&R – panaceja, slima suņa murgi vai saprātīgs nosacījums

Gluži organiski esmu nonācis pie visai slidena jautājuma, kas vismaz šobrīd attieksmes ziņā nav viennozīmīgs. Domāju, ka forelistiem šo saprast un pieņemt ir krietni vienkāršāk, jo strauta foreļu resurss mūsu upītēs nav tāds, lai stieptu uz mājām katru noķerto zivi, turklāt ir jau pieminētā dilemma ar zivs lielumu, iespējamo pieķeršanās brīdi un tikai vienu atļauto paturamo. Sen jau ir pagājuši laiki, kad strautene tika uzskatīta par patīkamu pārmaiņu racionā vai pat ikdienišķu našķi. Es šobrīd nerunāšu par seniliem onkām, kam, par laimi vai nelaimi, dzīvesvieta ir kādas foreļupītes krastos un iemest pārdesmit naktsāķus ir gluži parasta lieta. Es runāšu par copmaņiem, kas ir gatavi tērēties labam inventāram, gatavi braukt 100 un vairāk kilometru, lai izbaudītu burvību no pārgājiena gar strauju un līkumojošu foreļupīti, daudzreiz pat paliekot tukšā.

Vismaz man šķiet, ka argumentu ir pietiekami, lai foreļošanu uzskatītu par aktīvu makšķerēšanas veidu, neizvirzot pretenzijas kulinārajām vēlmēm un izvirtībām. Nesaku, ka viss ir jālaiž vaļā pilnīgi noteikti, jo iesācējs, protams, vēlēsies kaut vai to vienu zivi pārnest mājās un padižoties ģimenes lokā… nu ir tās dabiskas tieksmes… varbūt kādu foreļmaizīti uztaisīt. Pats arī pa sezonu paņemu pāris zivtiņas – nu garšo man paša ķerta forele, kas nedaudz paturēta sāls un cukura maisījumā, akurātās šķēlēs uzklāta uz sviestmaizes, kam garoziņa vēl kraukšķ – mmm... Parasti tas notiek sezonas sākumā un arī izvērtējot konkrētās upes resursu un zivs dzimumu. Foreļu lēdijas vienmēr tiek atbrīvotas, jo tās radīs vēl daudz pēcnācēju.

Te nu arī nonāku līdz saprātīgai makšķerēšanai vai makšķerēšanai ar attieksmi, jo noteikti gribēsim taču vēl atgriezties vietās, kur foreles ir ķērušās. Domāju, daudziem ir savi iemīļotie posmi, kas apmeklēti katru gadu, un novērojumi, kas liecina par konkrētās populācijas pieaugumu gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi vai gluži pretēji. Man par šo ir kāds piemērs.

Savos klejojumos pa Kurzemes mežiem biju atradis upītes posmu, kas apmēram vidustecē aizgāja pa pārpurvotām pļavām un bebru paradīzi, savukārt virs bija gabals, norobežots ar diviem bebru dambjiem, bet upīte tecēja savā gultnē. Vēl augstāk bija skaista, strauja, varētu teikt – klasiska foreļupīte ar līkumiem, bedrēm, krācēm, iekritušām lielām eglēm. Pirmajā reizē dažas forelītes noķēru vien starp abiem bebru dambjiem, skaistais straujais gabals bija pilnīgi tukšs. Tas pats atkārtojās arī nākamajā reizē.

Tieši zem pēdējā bebru dambja bija vieta, kur vienmēr kāda forele bija pamanījusies iemitināties. Vasaras laikā pār to pārcēlu savas desmit foreles. Noķēru zem dambja un steidzīgi, steidzīgi skrēju un atlaidu virs dambja. Kaut kur augusta beigās noārdīju dambim vienu malu tā, lai ūdeni virs dambja nenomestu kritiski, bet lai zivīm ir ceļš un tās tiek augstāk. Jāpiebilst, ka šis bija vecs dambis, tomēr palu neesamībā labi saglabājies, un bebrs tur neko vairs neremontēja, tā ka nārsta ceļš bija brīvs.

Nākamajā gadā jau noķēru pirmās zivis straujajā posmā. Lieki piebilst, ka visas laidu vaļā. Vēl pēc gada jau bija diezgan daudz mazo, un ceturtajā gadā jau tiku pie skaistas 47 cm foreles. Visus šos gadus tur nemanīju nevienu pēdu kā tikai pats savas.

Un tad nāca piektais gads… bezmaz vai kā tai revolucionāru dziesmā “…un nāks piektais gads, asins lietus līs” un kaut ko tur noslaucīs… Izslaucīja arī manu upīti. Pirmā nelāgā nojausma radās, jau novietojot auto, – pamanīju, ka ir kurināts ugunskurs, turpat bija atstāta draza dažādu pārtikas iepakojumu veidā. Līdz manam posmam vēl bija pāris kilometru gājiens pa meža stigu, un cerēju, ka tie ir kādi sēņotāji vai ogotāji. Pats posma gals bija vēl neskarts, jo tur arī vēl nedaudz jāpabrien pa pārplūdinātām pļavām, bet manis lolotais straujais upītes gabals bija izvarots. Bija darbojušies kādi trīs četri lopi (nu negribas tos saukt par ļautiņiem)… krasti nopēdoti, pie labākajām bedrēm krūmi aplauzti, lai labāk klāt tiktu… un tukšums, totāls tukšums. Un tad tu saproti, cik viss tas ir trausls un ievainojams. Protams, bija dusmas, varētu velēnu uzrakt labāk par mežarukšu baru un vēl kaut ko neadekvātu izdarīt.

Varbūt šis stāsts ir paskarbs un krāsās pārsātināts, bet, manuprāt, spilgti demonstrē attieksmi. Tātad, ja vēlies dzīvot ar dabu, būt daļa no tās, automātiski mainās arī attieksme pret vidi, kurā pavadi laiku. Mūsu, foreļotāju, gadījumā tās ir upītes, kurās mīt mūsu mērķa zivs – strauta forele, un gluži dabiski nonākam pie C&R (ķer un atlaid) principa. Un bez kādas uzspiešanas no malas, jo tā darīt ir moderni, vai vēl kādu citu faktoru ietekmē.

Ja atbrīvo zivi, tad to vajadzētu darīt ar pārliecību, ka tā arī izdzīvos un dāvās noķeršanas prieku vēl kādam, un labākajā gadījumā arī nonārstos un dos pēcnācējus.

Lai gūtu šo pārliecību, būtu jāievēro daži elementāri noteikumi, kas diemžēl bieži vien tomēr netiek ņemti vērā.

Pirmkārt, inventārs – tā sagatavošana un piemērotība. Nu nevajadzētu aizrauties ar ultra viegliem kātiem un tikpat plānu auklu. Normāla izmēra forele ir pamatīga cīnītāja, un, ja arī tā neieskries kādā čakārnī, tad izvadīšanas laiks būs krietni ilgāks, kas samazina izdzīvošanas iespējas pēc atbrīvošanas. Pie šī paša var pieminēt arī spoles bremzes regulāciju. Cik nav redzēts, ka tā ir pieregulēta tādējādi, ka pat 300 gramu forelīte to rauj ārā bez aizķeršanās. Atkal izvadīšanas ilgums ar visām sekām. Protams, nevajag arī ar spēku izplēst zivi no upes. Te vajag atrast kompromisu starp inventāra jaudu un auklas izturību.

Otrkārt, izmantotie mānekļi. Standartā tie visi, izņemot foreļu dīķu sacensībām paredzētos mikro šūpiņus, ir nopērkami ar atskabargu trīsžuburiem. Daudzu iemīļotie vobleri pat ar diviem trīsžuburiem. Sanāk ļoti traumatisks māneklis, jo pretojoties zivs bieži vien brīvo āķi pamanās ietriekt galvā, acī vai vēl sliktāk – žaunās. Tad nu bieži ir jādomā, vai tā zivs vispār ir atlaižama.

Ko var darīt lietas labā? Pirmais – uzreiz pēc iegādāšanās pielocīt vai ar dimanta vīlīti likvidēt āķu atskabargas. Šī darbība neaizņem ilgu laiku, un lomu atbrīvot varēs krietni vienkāršāk un nesāpīgāk. Ja tā varētu teikt, nākamais līmenis ir noņemt vobleriem vidējo āķi un atstāt tikai vienu, galējo, un augstākā pilotāža ir nomainīt visus trīsžuburus ar bezatskabargu vienžuburiem. Tie gan būs jāpameklē, jo vajadzīgi āķi ar paralēlu cilpiņu, nevis kā ierasts ar perpendikulāru.

Treškārt, papildaprīkojums. Te nekā ultra kosmiska nav, jo vajadzīgas ir smalkas standziņas āķu izņemšanai no zivs mutes un uztveramais tīkliņš. Ļoti labi un atbrīvošanai draudzīgi ir tīkliņi ar silikona tinumu. Tajos nav nekādu mezglu un ir maksimāli samazināta iespēja zivij satraumēt aizsargājošo ķermeņa gļotādu. Arī āķi šādā tinumā neķeras, un varbūtība, ka uztvertā zivs aptīs sev ap galvu pusi tinuma, ir izslēgta.

Ceturtkārt, pati atbrīvošana. Galvenais nosacījums – ātri un akurāti. Lomu ievada uztveramajā tīkliņā un, neizceļot no ūdens, ar standziņām atbrīvo no āķa. Zivi uztveramajā tīkliņā var pieturēt no ārpuses, lai vieglāka un ātrāka atbrīvošana. Forelei vēl esot ūdenī tīkliņā, var uztaisīt arī kādu foto piemiņai, bet nevajadzētu ar to aizrauties vasaras vidū, kad ūdens temperatūra ir visai augsta, – tas atkal samazinās izdzīvošanas iespējas.

Pats uztveramo tīkliņu jau sen neizmantoju un esmu iemanījies ātri un akurāti atbrīvot foreli, neizceļot no ūdens. Ja zivs ir jāpietur, tad roka obligāti kādu laiku jāpatur ūdenī, lai pazeminātu temperatūras atšķirību starp plaukstu un zivs ķermeni. Ja lomu ir paredzēts atbrīvot, tad nekādā gadījumā nevajag to vilkt krastā (tur tā pret smiltīm, akmeņiem, zāles stiebriem ātri vien sabeigs savu aizsargslāni), un kur nu vēl aizrauties ar selfiju un citu foto mākslas darbu uzņemšanu.

Piektkārt, tomēr ļoti kritiski vajadzētu pievērst uzmanību tam, cik zivs ir traumēta. Ir gadījumi, kad forele ir tik pamatīgi ierijusi un cīņas karstumā pati sevi savainojusi, ka pat bezatskabargu āķi nav glābēji. Ja redzama asiņošana, kas pārsvarā liecina par traumām žaunās, nevajadzētu lieki lolot ilūzijas, ka zivs izdzīvos.

Šīs ir tās elementārās lietas, ko vajadzētu ievērot, ja vēlies makšķerēt saprātīgi un rūpēties par foreļu populāciju.

Inventāra labirintos

Tiem, kas ar foreļošanu ir uz tu, šī sadaļa diez vai būs interesanta, jo pēc būtības nekas mainījies nav, vienīgi tehnoloģiskie risinājumi un inventāra progresa nianses. Visvairāk šīs inovācijas ir skārušas pašus kātus. Šobrīd jau pat budžeta klasē var atrast spiningu modeļus, kam ar mazu testu būs salīdzinoši jaudīga blanka, kura ļaus savaldīt arī kilogramu smagu lāsumaino cīnītāju. Neminēšu konkrētus ražotājus un modeļus, vien ieskicēšu galvenos parametrus foreļu spiningam. Nepretendēju uz vienīgo patiesību, bet minēšu īpašības, pie kurām pats esmu nonācis vairāk nekā 30 gadu foreļošanas praksē.

Tas būs vismaz 2 m garš spinings ar testu 0–7 g un fast akciju. Attiecībā uz akciju akli ticēt tam, kas rakstīts uz kāta, nevajadzētu, jo dažādiem ražotājiem izpratne ir visai dažāda. Tāpat neiesaku aizrauties ar speciālajiem džiga tehnikas kātiem, jo tiem tomēr ir cita specifika. Kā jau neskaitāmas reizes esmu teicis, labākais ir paņemt kātu rokās un pašam to sajust. Katram forelistam ir kādas savas “utis”, un, kas vienam būs izcils kāts, tas otram nekur nederēs. Bet tās jau vairāk būs nianšu kaujas – kas patiesībā izrādās visai būtiskas. Ja kādam foreļu ķeršanas iesācējam rodas problēmas ar kāta izvēli, nekautrējies un jautā pārdevējam. Godprātīgs un zinošs veikalnieks nekad neliegs padomu.

Spoļu izvēlē arī nekādi brīnumi nav notikuši, mainījušies tikai izmantotie materiāli un citas tehniskas fīčas, bet pamats palicis tas pats. Vienīgi ieteiktu tomēr izvēlēties pazīstamu ražotāju izstrādājumus. Es jau entos gadus esmu Shimano fans un atkarībā no modeļa izvēlos 2000. vai 2500. lielumu, pēc Daiwas klasifikācijas tas varētu variēt no 1500 līdz 2000. Ļoti labi, ja spolei ir seklā kasete un pārnesums 6.2:1. Protams, var ņemt arī citu ražotāju spoles, bet galvenais, lai nekas tur neļurkātos un visi mezgli funkcionētu nevainojami. Pats īpašu vērību veltu spoles lociņa mehānismam – kā tas strādā, jo tas ir mezgls, kas tiek terorizēts visvairāk. Iedomājies, cik reižu tas tiek darbināts dienas laikā vidējos iemetienos uz desmit metriem!

Auklu jautājumā mana pārliecība par labu monofilajām arī nav mainījusies. Lai gan tieši pīto auklu tirgū ir novērojams lielāks progress izmantotajos materiālos,

pārklājumā un citos jauninājumos, mani tie nepārliecina, lai izmantotu pīteni ikdienas copē un pat sacensībās. Izņēmums varētu būt foreļu makšķerēšana dīķos, kur brīžiem nepieciešami tāli metieni un perfekta izjūta par to, kas notiek ar mānekli. Ikdienā krūmos salīdzinoši tuviem metieniem šīs īpašības nav tik svarīgas, turklāt īsajā distancē monofilā aukla dod vēl papildu amortizāciju. Tāpat tā nav tik jutīga pret abrazīvu, kas parasti izpaužas kā visādi čakārņi un akmeņi upes gultnē, bet visvairāk jau krūmu un īpaši egļu zariņu izskatā.

Pats esmu nonācis līdz 0,18–0,2 mm – atkarībā no tā, cik godīgs ir ražotājs ar norādīto diametru. Šādai auklai pietiek rezerves, lai varētu novaldīt zivi no ieskriešanas čakārnī, nebaidoties pārraut auklu, kā arī veiksmīgi izraustīt no vieglāka zacepa.

Mānekļos arī palikusi tā pati klasika – rotiņi, vobleri, silikons un nu arvien vairāk arī mikro šūpiņi. Šajā sakarā pat neko nekomentēšu, jo ražotāju un modeļu ir tik daudz, ka pat ar dzīvi būtu par maz, lai tos visus notestētu. Taču katrs var izvēlēties sev piemērotāko – vai pirkt dārgos japāņu voblerus, vai lētākus pakaļdarinājumus, vai meistarot pats, vai pārbaudītos Mepps rotiņus, vai meklēt meistaru darinājumus, vai… vai… vai… izvēle tiešām ir plaša. Ja kādam rodas specifiski jautājumi, vari mani atrast gan Copes Lietu forumā, gan Facebook, labprāt dalīšos uzkrātajā pieredzē. Bet nu pie upes – pietiek te teoretizēt!

Pirmais iegājiens

Te nu ar lielāko prieku atgriežos pie ievadā pieminētā citāta par dabas mošanos un salīdzinājumiem šajā sakarā. Sezonas pirmā cope vienmēr ir īpaša! Jau labu laiku esi trinies, vērojot notikumus dabā, un cik reizes jau atlicis pirmo izbraukumu. Tad vēl par aukstu, tad sniegs nav nokusis, tad atkal pavisam nelaikā sasnidzis, tad līmenis upītēs vēl par augstu un duļķainu, tad kāda dabas kataklizma, kas patiesībā ir normāla pavasara parādība. Un tad beidzot ir pienākusi tā diena, kad līdzīgi kaķim, kas saodis baldriānus, nekas vairs nespēj atturēt no došanās krūmos pie burzguļojošās foreļupītes.

Kā jau minēju sākumā, šogad, nesagaidot savas indikatorpuķītes – zilās meža vizbulītes, sezonas sākumu vairs atlikt vienkārši nebija manos spēkos. Vajadzēja vien izvēlēties upīti, un uz priekšu. Tomēr šis ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, jo upītes ir ļoti dažādas. Citas ir akmeņainākas, kur duļķis neveidojas tik liels kā smilšainas gultnes gadījumā, citas vairāk tek pa mežiem, kur sniegs un ledus tik ātri nenokūst, citas vairāk pa pļavām. Vēl ir izteiktas pavasara upītes vai to posmi, kur uz lomu var cerēt tikai sezonas sākumā.

Šie ir svarīgi un izvērtējami aspekti, jo negribētos pirmajā izbraucienā noķert lauzni. Tas nozīmē nonākt pie upītes, kad tā ir vēl pavasara skrējienā un ir pilna ar ūdeni līdz lūpai, kas vēl papildus krāsojas kafijas ar pienu krāsā. Tādos brīžos pat grūti sevi pierunāt, ka ir ļoti labi, ka esi izrāvies dabā un tevi gaida brīnišķīgs pārgājiens, ka putniņi čivina un vari ieklausīties ūdens čaloņā, kad tas veļas pār iekritušu baļķi ar potenciālu foreles slēptuvi zem tā. Tajā brīdī tu saproti, ka noķert zivi ir tikpat liela iespēja, kā vinnēt miljonu loterijā. Tamdēļ sezonas atklāšanas upīte tiek izvēlēta visai skrupulozi.

Mana izvēle krita uz netālu esošu upīti, kurai bieži sanāk braukt pāri un kuru nekad neesmu redzējis duļķainu. Līmenis mainās, bet duļķa nekad nav. Upīte nav liela, tek pa nelieliem meža pudurīšiem, kam apkārt pļavas, un varētu to uzskatīt par tipisku pavasara upīti, jo, izskatās, vasarā tā varētu būt visai sekla. Pats biju šeit pirmo reizi, bet no kolēģiem bija informācija, ka foreles te ir ķertas.

Kā jau gaidīju, ūdens bija dzidrs un līmenis, lai gan augsts, bet normas robežās. Ūdens krāsa brūngana, jo pašā augštecē ir purvi. Lai gan diena bija silta, tomēr gaisā vēl tā īstā pavasara smarža nejautās, bet skudras jau bija modušās un steidza atjaunot savu pili, kas pa ziemu bija nedaudz paplukusi. Meža pīles, sadalījušās pa pāriem, bija apmetušās upītes mierīgākajos posmos. Viens šāds pāris neatlaidīgi peldēja kādus metrus piecdesmit man pa priekšu visu copes laiku. Sākumā dusmojos, bet tās tik klusi slīdēja, neradot nekādu trobeli, ka beigās nepievērsu uzmanību.

Makšķerējamais posms nebija garš, aptuveni kilometru, un biju jau gatavs, ka nekāda dižā brišana nesanāks. Upīte tiešām skaista, tomēr mans pirmais izbrauciens beidzās vien ar cerību pilnu pastaigu – bija tomēr vēl nedaudz par agru un aukstu. Nekas, man patika, un atgriezīšos te nedaudz vēlāk, kad līmenis būs nedaudz nokrities un pavasaris pieteicies stingrāk.

Daļu nākamās dienas biju nolēmis veltīt upei, ko pazīstu, kur pavisam nesen biju devies daudzdienu pārgājienā ar nakšņošanu krastā. Un atkal jau dilemma – kuru posmu izvēlēties. Nolēmu apmeklēt posmu virs dzirnavu uzplūdinājuma, jo teorētiski tas varētu kalpot par foreļu ziemošanas vietu un tām tagad vajadzētu pamazām atgriezties upē un kāpt pa straumi uz augšu.

Diena bija vēl siltāka nekā iepriekšējā, un bija cerības lielas, bet tās saplaka, nonākot pie upītes virs aizsprosta (tas vēl bija ledū). Līmenis bija augsts, tik tikko nokrities nedaudz zemāk par krasta līniju, un ūdens krāsa galīgi neiepriecināja.

Liku virsū 2. nr. Mosca rotiņu ar baltu lapiņu un ultra sarkanu serdeni. Šim vajadzētu visā tajā ūdens burzgulī, kas veļas pa gultni, radīt skaņu, kuru varētu sadzirdēt galvu saķērusi un no visa šī jandāliņa noslēpusies lāsumainā forele. Ja ne sadzirdēt, tad varbūt vismaz ieraudzīt. Diena bija skaidra, saule spīdēja, un rotiņš bija redzams pat kāda metra attālumā. Ir copēts vēl lielākā ķīselī, tamdēļ cerība nepameta ne brīdi, un centīgi apstrādāju katru potenciālo vietu. Brīžiem gan bija grūti saprast, kur tā varētu būt, jo redzams nebija pilnīgi nekas un upi nācās lasīt tikai pēc straumes un tās mutuļiem.

Cerība mirst pēdējā, tomēr kaut kad mirst. Manējā izlaida garu pēc pāris stundu bridiena un diviem norautiem mānekļiem. Nu ir vēl tomēr nedaudz par agru!

Cerība mirusi. Lai dzīvo cerība!

Lai arī teicu, ka dažkārt ir grūti sevi pierunāt uz pozitīvām emocijām aplauziena brīžos, tomēr šoreiz tas izdevās, un izbaudīju katru mirkli. Skatījos, kā upe mainījusies, cik nu varēju saskatīt. Atcerējos, ka zem tā un vēl zem tā baļķa kādreiz bija iznākusi skaista forele, tur, tajā līkumā zem paceres, esmu izvilcis un tur, aiz tā egļu pudura, bija pirmā nakšņošanas vieta daudzdienu pārgājienā. Iznācu no upītes ielejas uz lauka, un tā vien prasījās izklāties kā jūras zvaigznei, pavēršot seju un vēderu pret silto un spilgto sauli.

Šobrīd jau noteikti viss arvien pārliecinošāk krāsojas gaiši zaļā. Upītes kļuvušas rāmākas savā plūdumā un draudzīgākas devīgumā. Pavasaris ir pilnbriedā ar saviem neaizmirstamajiem mirkļiem un copes piedzīvojumiem, ko izbaudīt var tikai šajā gadalaikā. Tiekamies pie ūdeņiem, un āķus siekstā!