Bārzdiņa zivju orķestris

Ja reizi nedēļā neesmu atradis laiku makšķerēšanai, jūtos gandrīz kā pirtī nebijis, – atzīstas Rīgas 6. vidusskolas direktors Haralds Bārzdiņš. Lai gan Vecmīlgrāvja zvejnieku vidē bērnību pavadījušais Bārzdiņš ir izvēlējies nevis zvejnieka, bet mūziķa profesiju un arī 6. vidusskolā diriģē nevis makšķernieku pulciņu, bet vairākus orķestrus, tai skaitā jau vairāk nekā 40 gadus slaveno jauniešu pūtēju orķestri Auseklītis, makšķerēšanas indeve direktoram ar gadiem kļūstot tikai spēcīgāka. Jau daudzus gadus viņš gandrīz visas noķertās zivis laiž atpakaļ.

Vecmīlgrāvja pārgalvji

Reiz Copes Lietas intervēja dziedātāju, grupas Pērkons solistu un vienu no trim tenoriem Nauri Puntuli, labu Usmas ezera zinātāju, un viņš stāstīja, ka 90. gadu sākumā bijis nopietnas izvēles priekšā, ko darīt tālāk – dziedāt vai kļūt par profesionālu zvejnieku. Jums, Vecmīlgrāvī augušam 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, kad tas vēl izskatījās kā zvejnieku ciems Viļa Lāča romānos, tādas pārdomas nekad nav bijušas?

Es patiešām esmu cēlies no zvejnieku dzimtas, mani senči bija Vecmīlgrāvja zvejnieki. Cik sevi no bērnības atceros, vienmēr esmu bijis zvejnieku vidē, it īpaši līdz kādu desmit gadu vecumam, kad vēl nebiju no Vecmīlgrāvja pārcēlies uz Rīgu un pievērsies mūzikai. Visa mana dzīve ir tāda, ka nemaz nevaru iedomāties sevi bez ūdeņiem.

Veco Vecmīlgrāvi atceros labi. Rīnūžu ielu atceros, arī veco Sproģeni, kas bija prototips vienai no varonēm grāmatā Zvejnieka dēls. Mēs faktiski dzīvojām nevis pašā Vecmīlgrāvī, bet tālāk, aiz kapiem, kur bija zvejnieku kolhozs 9. maijs, Vecdaugavas ielā. Tā bija mūsu valstība.

Bērnībā lazdas kāta posmu esat izgājis?

Protams. Parasti makšķerējām Vecdaugavā vai gājām uz Vecmīlgrāvi ķert pie Dombrovska steķiem, kur nāca upjes tramvaji. Omīti no tēva puses mēs ar brālēnu vienmēr centāmies pierunāt vest mūs uz lielo Daugavu, jo vienus pašus mūs tur sākumā nelaida.

Ar ūdeņiem tomēr nav joki, Latvijā slīkšanas statistika ir diezgan bēdīga...

Vispār jau mēs, puikas, bijām diezgan pārgalvīgi. Kad Daugavā gāja ledus, mums nebija lielāka prieka, kā braukt no Vecmīlgrāvja līdz Mangaļsalai uz ledus gabaliem.

Oho... Šodien skolas direktors tādas lietas nemaz bērniem nedrīkst stāstīt.

Die’s, pas’! No krasta uzlēcām uz ledus gabala un peldējām pa pusi Daugavas. Traki puikas! Bet kāds eņģelis mani acīmredzot ir turējis aiz apkaklītes.

Mammas zināja, ka jūs tā darāt?

Protams, nezināja! Uz pēdējiem lediem mēs arī skrējām, lai neielūztu iekšā – ledus plīst, un tev ir jāskrien lielā tempā, lai noturētos. To arī skolēniem tagad nedrīkstu stāstīt, ka kādā 3. klasē man netālu no skolas bija aiz apiņiem paslēpts makšķerkāts. Tad nu dažreiz no mājas izgāju godīgi ar portfeli, bet aizgāju nevis uz stundām, bet uz upi un ap to laiku, kad jānāk mājās, atkal nomainīju makšķeri pret portfeli...

Kādas zivis jūs spēja aizvilināt no skolas?

Pie Dombrovska steķiem vilkām pārsvarā asarīšus. Kad jau biju drusku lielāks, ar brālēnu, kurš dzīvoja Sarkandaugavā, braucām uz Kundziņsalu. Tur mums bija vairākas copes vietas. Viena tagad jau aizbērta, otra bija lielajā Daugavā zem augstsprieguma vadiem. Tur jau ķērām nopietnāk, ar gruntenēm.

Kur jūsu tēvs zvejoja – jūrā vai Daugavā?

Protams, jūrā. Tāpat arī Daugavā ķēra lašus, tai saucamajā Malas brigādē. Man bija trīs vai četri gadi, kad tēvs mani pirmoreiz paņēma līdzi jūrā ar piekrastes zvejas kuģi. Reiz biju paņemts pavasarī. Tolaik vīri pret darba noteikumiem izturējās diezgan brīvi – mani nolika pie stūres un paši aizgāja mazliet atpūsties. Bija man parādījuši, kā kuģim jāiet pēc kompasa, bet tralis bija iekšā jūrā! Man kā puikam likās – ja es uzbraukšu virsū lielākam ledus gabalam, kuģis nogrims. Tāpēc braucu līkumu līkumiem. Ko tik es tai tralī nebiju savācis – zivis, kūdras gabalus, eglītes un vēl visu ko. Pārsvarā lomi bija labi, un tad vīri tēvam teica: “Alfrēd, ņem to puiku vienmēr līdzi!”

Tralī es arī iedabūju savu pirmo milzīgo lasi, ķenci pāri 20 kilogramiem. Vīri ķēra viņu ciet, jo ķencis lēca tik augstu, ka likās – pārlēks pāri bortam...

Ko zvejnieki ar to milzu lasi darīja?

Sadalīja un pagatavoja. Katrā ziņā uz kuģa vienmēr bija sālīts lasis emaljētā bļodā, ar pipariem. Arī zandartu līcī bija daudz.

Loms – ne tikai kaķiem

Kādi bija jūsu nākamie copes posmi pēc Vecmīlgrāvja ūdeņiem?

Vidusskolas pēdējās klasēs pirmoreiz saskāros ar foreļu makšķerēšanu. Brālēna vecāki būvēja vasarnīcu pie Pēterupes. Vietējie saimnieki mums teica: puikas, aizejiet kādu foreli noķert. Godīgi sakot, es līdz tam foreles nemaz nepazinu.

Jā, senāk Pēterupē foreles bija.

Tagad atkal esot parādījušās. Vidusskolas beigās, tātad 70. gadu sākumā, mums ar brālēnu tur bija labi rezultāti ar pludināšanu – pludinājām tārpu vai sienāzi.

Foreles sienāzi ņēma labi?

Visu ko ņēma, arī mazu forelīti. Mēdz teikt, ka forele ir ļoti uzmanīga, bet mana pieredze liecināja, ka nemaz tik briesmīgi nav. Lieli eksemplāri gan mums trāpījās reti, bet 150–200 g smagu tur bija diezgan padaudz.

Reiz es Pēterupē pavasarī pa ledaini aukstu ūdeni bridu kādus divsimt metrus! Tolaik veikalos uz brīdi bija parādījušās austrumvācu auklas. Es pludināju savu makšķeri, zivs paņēma, gāja prom, un es jutu, ka nevaru noturēt – vai nu viņa pārraus auklu, vai man jākāpj ūdenī. Iebridu līdz ceļiem, tad līdz vidum, bet beigās zivi tomēr dabūju rokā.

Bija vērts brist, liela bija?

Nē, tikai kādi 150 grami! Tā vērtīgākā jau bija aukla, tolaik nebija nekādas garantijas, ka rīt veikalā tā vēl būs dabūjama. Kāpēc man šī forele nāca tik grūti? Tāpēc, ka viņa bija aptinusi auklu ap baļķīti, un straume to pacēla augšā un nesa prom. Tad nu man sākumā likās, ka velku vismaz četrinieci...

Ar forelēm es un brālēns bijām pamatīgi aizrāvušies. Bet, kad pie Pēterupes sabūvēja ļoti daudz vasarnīcu, katrs sevi cienošs dārznieks gribēja savā dārzā bērt superfosfātu vai vēl kādas ķīmijas, un tas vienu brīdi upi sabendēja. Akmentiņi, kas Pēterupē līdz tam bija bijuši balti, apglumēja, tas varēja būt no lauksaimnieciskā mēslojuma.

Cits posms makšķerēšanā man bija, kad braucu uz Latgali strādāt kolhozā. Mammas krusttēvs dzīvoja pašā Latgales galā, pie Indras, 16 kilometrus pirms Baltkrievijas robežas. Tur dzīvoja latgalieši, krievi, baltkrievi, poļi. Mammas krusttēvs skaitījās viens no Latgales ezeru licencētajiem apzvejotājiem, un es biju viņa palīgs. Ezerā viņam stāvēja kurvji, un, ja bija kāds specpasūtījums, viņš lika arī tīklus citos ezeros. Tā, protams, bija rūpnieciskā zveja, nevis makšķerēšana. Kādas sugas tur bija? Ļoti labi līņi, pasakainas karūsas – milzīgas, pat līdz divi kilo, un arī līdakas. Tie ezeri bija purvaini, pa pusei aizauguši, bet zivis bija.

Kur jūsu mammas krusttēvs nozvejoto realizēja?

Turpat vietējiem, tie lomi jau nebija lieli, ap 20–30 kilogrami vienā reizē. Mammas krusttēvs zivis lika gumijotos maisos un izvadāja.

Tā, palīdzot zvejniekiem un redzot tik lielas zivis, var zaudēt makšķerēšanas prieku. Kad es savam tēvam prasīju, kāpēc viņu neinteresē cope, viņš vienmēr stāstīja, kā bērnībā Pienavā divatā gājuši ar brideni un katrreiz dabūjuši smukas līdakas.

To zivjuprieku kompensēja paskarbais darba režīms – četros no rīta bija jāceļas, lai puspiecos jau būtu ezerā. Puikas gados miegs nāk kā traks! Savs rūdījums tādā zvejā tika iegūts.

Studiju laikā turpinājās manas foreļgaitas, tikai jau ar rotiņiem. Par īsti kaislīgu makšķernieku es kļuvu drusku vēlāk, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Kopš tā laika šī slimība ar katru gadu pieņemas spēkā... Kādreiz teica: ja sestdienā neesi bijis pirtī, jūties nemazgājies. Man līdzīgi ir ar makšķerēšanu – ja kāda iemesla dēļ neesmu spējis reizi nedēļā tikt pie ūdens, rodas diskomforts.

Kas jūs tajās 80. gadu beigās pievērsa makšķerēšanai?

Tolaik man uzradās pašam sava mašīna, varēju aizbraukt, uz kuru ezeru gribu.

Tad jūs vēl bijāt pludiņnieks vai jau spiningotājs?

Pirmoreiz spiningu man iedeva pamēģināt Salacā, kad man jau bija kādi 25 gadi, tātad ap 1981. gadu. Toreiz noķēru pirmās švilpastītes. Tagad spinings man ir copes pamatrīks. Man vajag aktīvi darboties, braukt, meklēt. Ir vīri, kas sēž uz līņiem, viņi var vakarā iebarot un visu nakti gaidīt. Man tas ir par grūtu.

Cik labs spiningotājs esat?

Pašam jau liekas, ka māku to lietu, bet, kad redzu lielākus meistarus, kas spēli iztaisa labāk, saprotu, ka vēl ir, kur augt. Pašos pamatos jau jāspēj ar mānekli notēlot slimu zivtiņu.

Kādus mānekļus lietojat?

Vecos labos laikos sāku ar Mepps rotiņiem, Mepps Nr.3 bija galvenais. Tad labi iemanījos arī ar Mepps šūpiņu, dabūju ar to pēc iespējas lēnāku spēli. Tagad man diezgan medīgs ir Hamakura vobleris. Nesen gan man ar to viena divarpusniece uztaisīja tādu sveci, ka iesvieda mānekli laivā!

Kuras ir jūsu galvenās spiningošanas vietas?

Vienu laiku tas bija Babītes ezers un Varkaļu kanāls. Tur zināju gandrīz katru bedri, un arī panākumi neizpalika – četras piecas ņemamas līdakas vienā copes reizē bija parasta lieta.

Babītes niedrājos apmaldījies nekad neesat?

Nē, es vairāk pa Varkaļu kanāla pusi dzīvojos. Tagad uz Babītes ezeru vairs nebraucu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vienu laiku tur bija faktiski neiespējami spiningot nelegālo kaprona tīklu dēļ. Otrkārt, man nekad nav īsti skaidrs, kur sākas un beidzas aizliegtās zonas. Tāpēc tagad biežāk braucu uz Lielupi vai uz Daugavu pie Nāves salas.

Vienu laiku ļoti laba cope bija Sausajā Daugavā netālu no manām Ķekavas mājām, bet pirms trim gadiem martā tur notika rūpnieciskā zveja – it kā ar glaunu nosaukumu: zivju mazuļu savākšana, bet faktiski ar traļiem tur viss tika izkāsts. Tagad jāgaida, kad zivis atkal atjaunosies. Maijā biju turp aizbraucis, bet ķērās tikai švilpastītes, nevienas nopietnas līdakas nebija.

Tagad man ir tīkams viens ezers Dienvidkurzemē, bet negribu to pārāk reklamēt, jo tur ir tīrs, piekopts, zivis ir un garšīgas. Ja to lietu pieprot, tad bez loma nepaliek. Man gan tagad jau labu laiku ir periods – nobučo un atlaid, kad, noķēris smuku līdaku, zvanu uz mājām: „Ir līdaka. Vai ņemt? Vai mums vispār vajag?”

Internetā gan var uziet arī tādu faktu, ka jūs dažreiz esot līdakas nesis uz skolu un dalījis kolēģiem.

Jā, pensionētie skolotāji mani gaida...

Tātad kaķa vietā jums ir skolotāji...

Tā iznāk, ka pēc manām līdakām ir neoficiāla rinda. Nesen biju uz to pašu ezeru, kura vārdu negribu minēt, jo tur labi ķeras, un divas līdakas tika manām skolotājām. Starp citu, kas uz kaķiem zīmējas, mans kaimiņu melnais runcis sestdienās, kad atgriežos no copes, ienāk manā pagalmā un sēž, kā zinādams, ka vakarā tiks tīrīta kāda zivs. Grūti pateikt, kā viņš to sajūt, bet, kad es atgriežos no copes, viņš ir klāt un arī dabū kādas akniņas vai asti.

Cik liela ir jūsu lielākā līdaka?

7,2 kilogrami, dabūta tajā pašā ezerā, kuru negribu minēt. Ilgi cīnījos! Todien bija liels vējš. Nu, bet man parašūts arī bija. Braucu gar vienu ceru, diezgan tuvu airēju tam garām (man patīk ar airiem, tā dabu var sajust daudz labāk nekā ar elektromotoru) un uzmetu. Paņēma! Es sajutu, ka kukainis pamatīgs, un uzreiz nodomāju: „Tā, tūlīt viņa ieskries ceros, un laukā nedabūšu...”

Turklāt liels vējš...

Jā, ļoti liels. Bet līdaka vēl tā kā nāk uz manu pusi. Man bija 0,27 mm monofilā aukla, vilku prātīgi. Palika kādi 5 metri līdz laivai, tad līdaka apstājās. Es viņu ieraudzīju – un nobijos! Līdaka arī ieraudzīja laivu un mani – pagriezās un kā zemūdene taisnā ceļā uz meldriem! Spoles bremze tik tirkšķ, un es pie sevis jau domāju: tā, vecīt, tagad tu visiem varēsi stāstīt makšķernieku stāstu, kā tev pieķērās milzene, bet iegāja meldros...

Līdaka tiešām iegāja meldros un apstājās. Mana vienīgā cerība bija tā, ka lielās dūņās pārāk nerokas, kā parasti trijnieces dara – ierokas zālēs, un tu viņu ārā nedabū. Turēju to zivi, apzinādamies, ka vilkt tagad nevaru. Laivu jau ieslīpi ienesa meldros. Bet tad līdaka pati iznāca laukā un gāja uz dziļumu. Nodomāju: paldies dievam, mīlulīt, ka tu pati izgāji no turienes ārā...

Tad nu cīnījos vismaz minūtes desmit. Es viņu pavelku, bet, kolīdz līdaka mani ierauga, tā atkal iet atpakaļ. Beigās viņai tomēr spēka pietrūka, es šo noguldīju uz ūdens un knapi ielocīju uztveramajā tīkliņā.

Pārāk maza vai trausla uztveramā tīkliņa dēļ neviena vien lielā ir aizgājusi...

Man vīri bija uzdāvinājuši kārtīgu sačoku. Bet vispār mani aizvien mazāk interesē reāli rezultāti, lieli lomi. Tie nav mani vārdi, bet tiem pilnībā pievienojos: ja gribi zivis, jābrauc uz Centrāltirgu. Mēs jau makšķerēt nebraucam pēc zivīm, mēs braucam pēc procesa. Mani šobrīd šajā procesā visvairāk piesaista izraušanās no pilsētas vides. Neatklāšu nekādu ķīniešu ābeci, teikdams, ka tad, kad esi ar makšķeri upes vai ezera krastā vai pašā ezerā, tu vislabāk sajūti saikni ar dabu. Arī būt kopā ar domubiedriem man patīk, pārspriežam, kā kuram pa copi gājis.

Pēc dabas esmu diezgan impulsīvs, man vajag būt kustībā, arī dzīves ritms ir straujš. Tāpēc makšķerēšanā no saviem domubiedriem mācos pacietību. Īstais brīdis ir jāsagaida. Makšķerēšana man ir arī brīdis pārdomām, iespēja pabūt vienatnē ar sevi. Skolā man vienmēr apkārt ir cilvēki, pie mums mācās ap tūkstotis bērnu, plus viņu vecāki, ar kuriem kontaktējos, tātad cope man ir kā relaksācija.

Tā domubiedru grupa jums ir neformāla makšķernieku kompānija vai kāda biedrība?

Neformāla, neesmu sportists. Tas prasa daudz laika un arī līdzekļu. Bet tas vēl nebūtu tas būtiskākais. Būtiskākais ir tas, ka jebkurā lietā, ko dari profesionāli, ir jāatdod sevi visu. Es tik ļoti ziedoties tai lietai nevaru, jo strādāju skolā. Ja man izdodas un ja vien nav kādu koncertu, sestdienas veltu ūdeņiem.

Tātad vismaz reizi nedēļā makšķerējat. Tas nemaz nav tik maz.

Jā, tam es cenšos atrast laiku. Jau vairāk nekā 20 gadus dzīvoju Ķekavā un vasaras periodā, kad ir gaišāks, katru vakaru mēģinu aizskriet līdz Sausajai Daugavai.

Makšķernieks un drošībnieki

Kādas ir jūsu attiecības ar ziemas copi?

Senāk es ziemā faktiski neķēru. Nu jau kādu ceturto sezonu pamazām pievēršos arī ziemas copei. Arī pavasarī uz pēdējā ledus esmu bijis.

Jādomā, ne tik trakā veidā kā puikas gados Vecmīlgrāvī...

Protams, ne! Pagaidām man vēl iet diezgan grūti ar mazo mormišku strādāt. Kolēģi teica: tu taču esi mūziķis, paimprovizē un sajūti īsto kustību! Tad reiz pašā pavasara pusē man izdevās sajust mormiškas plūdumu, uztaustīt ritmu. Var teikt, ka tā bija pirmā reize, kad to tiešām sajutu, nevis tikai mehāniski kustināju, un tā lieta ar asariem aizgāja! Vismaz man pašam likās, ka uztaustīju to knifu, kā mormišku izdancināt, lai sajustu mijiedarbību ar zivi.

Varbūt tagad pateikšu kaut ko absolūti aplamu, bet man liekas, ka katram makšķerniekam ir sava īpašā enerģija. Citādi – kā tā var būt, ka sēžam vienā laivā un ar apmēram vienādiem rīkiem, bet vienam copē, otram ne? Par šo tēmu ir dažādas anekdotes, bet es pieļauju, ka, it īpaši ziemas zvejā, mēs raidām kaut kādu lādiņu. Tā enerģija aiziet arī zem ūdens, un, ja tu uztver enerģiju, ko tas otrs apakšā raida, tad izveidojas savstarpēja spēle. Ar gadiem pieredze, protams, aug...

Citi saka, ka ar gadiem vienkārši rokas sāk trīcēt, tāpēc mormiška labāk spēlē.

Saka arī, ka šņabi labāk dzert siltumā mājās. Nē, es domāju, roku trīcēšana ziemas copi veiksmīgāku nepadara, jo tad jau būtu izgudrots mehānisks aparāts, uzliec tikai frekvenci un tricini.

Kad braucat koncertēt uz ārzemēm, jums makšķere ir līdzi?

Ir gan. Eskjū pilsētā Zviedrijā biju darījis zināmu pilsētas mēram, ka gribu arī paspiningot. Norunātajā laikā savā viesnīcas numurā paņēmu futrāli un kāpu lejā, bet starp otro un trešo stāvu mani apturēja divi vīri melnā uzvalkā: stop! Acīmredzot bija ievērojuši, ka es parasti dodos laukā bez futrāļa. Vīri lika man to atvērt, un, kad bija pārliecinājušies, ka tur iekšā nav šautenes, man uz copi līdzi tika norīkots viens kareivis, kurš airētu. Es teicu, ka man nevajag airētāju, es pats varu airēt, bet man atbildēja: neuztraucieties, kareivis pats labprāt ar jums uz ezeru aizbrauks. Zivju tur bija daudz, vienu līdaku paturēju, proti – atdevu tam kareivim, kurš arī par to bija priecīgs.

Interesanta pieredze man bija Amerikā, kur dzīvo mana māsasmeita. Pirms diviem gadiem biju aizbraucis paciemoties, divas nedēļas tur nodzīvoju. Māsas vīru gan es gribētu saukt par profesionālu makšķernieku. Viņš stāstīja, ka studenta gados ar zivīm esot apgādājis restorānu – zvejojot nevis ar tīkliem, bet ar makšķeri. Māsas vīrs spiningoja basus un tiešām bija ietrenējis roku. Viņš man iedeva savu spiningu pamēģināt, bet man tik labi neizdevās izvadīt basu līdz laivai. Basi ņēma pie paša krasta, un pirmais sitiens bija ļoti spēcīgs.

Mani paņēma līdzi arī uz lašiem Ontārio ezerā. Tas bija īsts piedzīvojums – kā jau tad, kad kaut ko dari pirmo reizi. Braucot pa šo ezeru, sajūta bija tāda, it kā brauktu pa Baltijas jūru. Velcējām ar kuteri, arī milzīgā dziļumā, pat līdz 30 metriem, aukla bija no kapara, lai grimst. Loms bija pasakains – divi laši un forele. Pirmais lasis bija 11,5 kilo, otrs – 8 kilo, un es noķēru ezera foreli – 4,5 kilo!

Ko ar tām zivīm darījāt? Arī laidāt atpakaļ?

Nē, tās gan mēs ņēmām! Bijām arī pirkuši dārgas licences.

Ameriku pieminu vēl vienā sakarā: ir jāredz, ar kādu bijību viņi izturas pret savu dabu! Ja ģimene ar bērniem dodas pastaigā, viņi vienmēr vispirms pārliecinās, vai nav aizmirsusies plastmasas kulīte, kurā ielikt iesaiņojumu un citus atkritumus. Cik mēs staigājām pa nacionālajiem parkiem, tik nekur neredzēju ne nomesta izsmēķa, kur nu vēl kaut kādu lielāku papīru vai pudeli. Cilvēki visu salasa savās kulītēs un nes ārā no parka. Atkritumu tvertnes nemaz nemana. Es brīnījos, kur tad tās, un man paskaidroja: „Tev no parka laukā ir jāiznes tikpat, cik esi ienesis.”

Tātad tur nedarbojas tas fizikas paradokss, kas vērojams pie mums, – pilnu līdz mežam vai upmalai var aiznest, bet tukšu atpakaļ ne?

Nedarbojas. Tas mani tur ļoti uzrunāja, un mācu to arī saviem skolēniem. Visšausmīgāk ir redzēt, ka tajos krastos, ko nepieskata Latvijas Valsts meži vai vēl kāds, šašlikēdāji atļaujas atstāt pēc sevis cūcību.

Vai jums kā skolotājam ar lielu pieredzi ir izskaidrojums šai parādībai? Kas ir tie mēslotāji – skolēni vai pieaugušie?

Tā ir cilvēku iekšējā inteliģence vai tās trūkums. Sabiedrība polarizējas. Ir ļoti inteliģenti jaunieši, un ir arī tādi, kas uzskata, ka kāds cits jau novāks. Ar to saskāros Dziesmu svētku laikā Igaunijā – pie estrādes bija izveidojusies milzīga miskaste. Prasīju, kāpēc viņi pieļauj, ka bērns iet un nosviež papīru vai tukšu plastmasas pudeli, un man atbildēja: „Nekreņķējieties, rīt no rīta viss būs tīrs, jo vakarā šurp brauks firma, kas visu sakopj.” Iznāk gandrīz tā – ja tu nemēslosi, tad sētniekam nebūs darba.

Mēs skolā bērnos audzinām skaistuma izjūtu, stādām rozes un citas puķes. Priecājos, ka bērni prot to novērtēt un neizposta, ja paši ir iestādījuši. Skaistums palīdz jaunietim kļūt par krietnu cilvēku. Lauku skolās bērniem dabas mīlestību ieaudzināt ir vieglāk, ja ir kāds entuziasts, kurš ar viņiem, piemēram, aizbrauc uz copi. Pilsētā tas nav tik viegli izdarāms.

Otra lieta – kā lai to solīdāk pasaka? – ir tā, ka savā laikā mēs mazliet par daudz esam absolutizējuši bērnu tiesības, aizmirstot par pienākumiem. Ja bērnu no mazotnes neradina pie pienākuma pret dabu, pret darbu, pret līdzcilvēkiem, viņš to arī neizjūt.

Kurā brīdī tad skolēnu tiesības sāka prevalēt pār pienākumiem?

90. gadu beigās. Oficiāli jau tika deklarēts, ka bērnam ir arī pienākumi, bet realitātē tika nojauktas robežas starp demokrātiju un visatļautību. Cilvēkam, arī mazam, tomēr pašam par savu rīcību ir jāatbild. Piemēram, Ventspilī, ja tu nometīsi kaut ko zemē, pašvaldības policisti piespriedīs soda naudu, un tas darbojas. Man ar paša bērniem bija līdzīgi, es nekādi nevarēju viņiem iestāstīt, ka mašīnā ir jāpiesprādzējas, bet, kad par nepiesprādzēšanos uzlika soda naudu, viņi paši raudzījās, lai visi būtu piesprādzējušies. Tagad tā ir norma.

Dziesmu svētki nebeidzas

Un Dziesmu svētku vasarā?

Kā teica mans kolēģis, Dziesmu svētki jau nebeidzas tad, kad izskan pēdējais akords, jo tad tu jau sāc analizēt notikušo un domāt par nākamajiem Dziesmu svētkiem... Šobrīd, manuprāt, Dziesmu svētki ir vienīgais, kas latviešu tautu satur kopā. Ja šī tradīcija netiks uzturēta visupirms skolās, tā paputēs. Tāpēc cenšamies zēnus maksimāli piesaistīt dziedāšanai, lai būtu vīru kori. Ja nebūs zēnu koru, nebūs vīru koru, tas šobrīd jau ir jūtams.

Kam Dziesmu svētki ir domāti – dziedātājiem un spēlētājiem vai publikai?

Dziesmu svētki jau nav dziedāšanas svētki – tā ir mūsu tautas mentalitāte. Kad muzicējot ej ar orķestri pa Brīvības ielu, var sajūst tautas vienotību. Man gribētos, lai Dziesmu svētki nekļūst pārāk profesionāli. Pūtēju orķestru kvalitāte Dziesmu svētkos aug milzīgi, bet ir divas problēmas. Viena – ierindas amatierim, tam lauku vīram pūtējam ir grūti, jo repertuārs smags. Otra – skatēs, dziesmu karos tiek iepirkti profesionāļi. Man nav iebildumu pret profesionāļiem, bet lai viņi piedalās dižkoncertos, nevis skatēs! Laikam pietrūkst, tā sakot, politiskās gribas šo problēmu saredzēt. Padomju laikā, ja mācījās mediņos vai dārziņos, Dziesmu svētku skatēs piedalīties nedrīkstēja. Pats esmu Platonē vadījis pūtēju orķestri, kurā sanāca vietējie iedzīvotāji, un pēc diviem gadiem viņi jau varēja gan zaļumballēs un kāzās nospēlēt, gan izvadīt pēdējā gaitā. Tagad laukos trūkst cilvēku, kas gribētu aktīvi piedalīties mākslinieciskajā pašdarbībā. Domāju, ka, sasniedzot ekonomisko labklājību, cilvēki meklēs iespēju apliecināt sevi šai jomā.

Futrāļus nekad neesat sajaucis, uz orķestra mēģinājumu instrumenta vietā paņēmis spiningu līdzi? Lai gan diriģēt jau varētu arī ar to...

Nē, tik traki vēl nav gadījies!