Leģendārie līdaku vizuļi

Katram spiningotājam ar laiku sakrājas milzīga vizuļu kolekcija, kurā ir simtiem visdažādāko šūpiņu, rotiņu, vobleru un citu mānekļu. Savukārt, ja tos visus sašķiro pēc rezultativitātes, tad ļoti daudz ir tādu, ar kuriem vispār nekad nav noķerts pilnīgi nekas, kolekcijā ir pat tādi, kas ne reizi nav tikuši izmantoti. Ir arī tādi, uz kuriem kaut kad ir bijusi kāda cope, ir tādi, ar kuriem kaut kas ir izvilkts, un tikai daži desmiti, izrādās, bijuši īpaši rezultatīvi.

Mana tēva draugs Ernests Rubenis dzīvoja pašā Daugavas krastā, un pie viņa mājas mēs un vēl daži draugi turējām savas airu laivas, ar kurām braucām copēt. Tas Daugavas posms bija un vēl tagad ir ļoti bagāts ar zivīm, un mēs visi tur vilkām kārtīgas līdakas, zandartus, samus, mežoņvimbas un citas sugas. Taču vienā reizē tēva draugs, vārdā Vjačeslavs, kas arī pie Ernesta turēja savu laivu, pārspēja mūs visus, jo vienā rīta cēlienā ar spiningu dabūja sešas līdakas no 3 līdz 9 kg un trīs zandartus, kas svēra 3 un 6 kilo, bet pats lielākais – 9 kilo 600 gramus.

Šodien jaunais ABU Hilo ir brīvi nopērkams, tikai tas vairs nav tas vizulis, kas bija septiņdesmitajos gados. Mēles mehānisms vairs nav tik kvalitatīvs kā agrāk

Baltais vobleris ar sarkanu galvu

Jā, tas bija rupjš spēkā esošo Makšķerēšanas noteikumu pārkāpums, bet Slavka vispār bija pamatīgs blēdis, kas pat diezgan ilgi par dažādiem likumpārkāpumiem bija nosēdējis cietumā. Turklāt viņš bija patiešām traks copmanis. Reiz vakarā kāds bandīts viņam bija dūris ar nazi tieši sirdī, bet asmens bija izgāja cauri elkonim un krūtīs iedūrās pavisam nedaudz, taču nākamās dienas rītā viņš aizmuka no slimnīcas un apsaitētu elkoni, iekārtu saitē, jau airēja un velcēja Daugavā.

Kad satiku Slavku, painteresējos, kā viņam toreiz izdevās noķert tās deviņas lielās, un viņš godīgi izstāstīja – tikko piesējis jauno 40 g smago vobleri ABU Hilo, baltu ar sarkanu galvu, tā sākušās trakas copes gandrīz katrā metienā. Es vēl pārjautāju par zandartiem – vai tiešām tie grāba 40-gramīgu vobleri? Jā, atbildēja Slavka, un viņam burtiski iespīdējās acis. Turklāt vislielākais tā rīta zandarts, kas svēra 9,6 kg, lielo vobleri bijis ierijis tā, ka rīklē pazudis, pat nebijis redzams, un ieķērušies visi trīs trīsžubura āķi!!! Tomēr, atceroties tā rīta copi, Slavka gandrīz raudāja, jo viņš to vobleri bija pazaudējis. Viņš pat bija niris pakaļ, bet tā arī neatradis, jo tajā vietā bija diezgan dziļš un celmains, ar izskalotām saknēm, kas bija apaugušas ar ūdenszālēm, bet, galvenais, dziļumā bija ļoti slikta redzamība.

Šodien varētu aiziet uz veikalu vai pasūtīt jaunu ABU Hilo internetā, bet tālajā 1974. gadā tas nebija iespējams, jo padomju laiku makšķernieku veikali bija tukši. Tādi vizuļi kā ABU Hilo vispār nebija nopērkami. Tomēr mēs atradām izeju. Vienkārši sākām pārkrāsot savus vecos voblerus baltā krāsā un ar spilgtu nagu laku izdaiļojām galvu. Ernests uzreiz pēc tam uz tāda paštaisīta voblera noķēra 12 un 16 kg smagas līdakas. Man arī tolaik uz tādiem pieteicās gan līdakas, gan zandarti, gan meženes, gan pat izdevās izcelt dažus samus.

Sākot no tiem laikiem, kad ap 1990. gadu parādījās iespēja brīvi pirkt jebkurus voblerus, es vienmēr pirmos iegādājos baltos ar sarkanu galvu, un to man ir sakrājies diezgan daudz. Jāatzīst, ka šāds krāsu salikums līdakām tiešām patīk. Tās praktiski visos ūdeņos – ezeros, upēs un jūrā – nikni uzbrūk, vienīgi slikti ir tas, ka arī šodien nav iespējams iegādāties tieši tādu pašu vizuli, uz kādu 1974. gadā spiningoja Slavka.

Lieta tāda, ka firmas ABU ražotie Hilo vairs nav tik kvalitatīvi. Krāsojums vēl ir saglabājies, bet mūsdienu Hilo ir ļoti nekvalitatīvs mēlītes mehānisms. Visiem citiem tā ir nostiprināta konstanti, bet šim to ir iespējams regulēt un panākt vajadzīgo iegrimi. Tikai – vecajiem Hilo mēle vajadzīgajā pozīcijā turējās stabili, savukārt tagad tā vajadzīgajā leņķī neturas un maina pēc katra piesitiena pret grunti vai spēcīgāka piecirtiena. Tas spiningošanu padara praktiski neiespējamu, jo nepārtraukti ir jāpārbauda un jāpieregulē mēle. Rezultātā Hilo ir neglābjami zaudējis savas pozīcijas, lai gan krāsu salikums vēl aizvien ir topā.

Baltika ar norautu krāsu!

Paši labākie PSRS laiku vobleri. Baltika ТУ 221-РСФСР-0246-83, артикул 049-01-ЛГ

Veiksmīgākais PSRS vobleris

Vobleris Baltika, ko ražoja tolaik Ļeņingradā, tagad Sanktpēterburgā, par vienu rubli un desmit kapeikām totālā padomju deficīta apstākļos šad tad bija nopērkams. Apbrīnojami, bet šis principā rezultatīvais peldošais vobleris nemaz nebija uz izķeršanu, jo bija paviegls, un tajos laikos tikai retajam bija kvalitatīvs spinings ar bezinerces spoli, taču ar Ņevas inerceni un resnu auklu to mētāt nebija iespējams.

Forma voblerim nebija oriģināla. 10–15 gadus pirms tam PSRS līdzīgus jau ražoja, un tie maksāja 62 kapeikas. Tikai tie bija smagāki un grimstoši, bet arī tad līdakas ķērās. Baltikas forma bija ļoti vienkārša. Tādus voblerus ar primitīviem instrumentiem, kaut vai ar nazi un vīli, no koka vai putuplasta mājas apstākļos varēja izgatavot jebkurš. Šādas formas voblerus spiningotāji mājās meistaroja ne tikai Latvijā, bet arī citur Austrumeiropā: Polijā, Čehijā, Austrumvācijā.

Baltika – kā jau viss bijušajā PSRS ražotais – nebija bez trūkumiem, un, ja kāds to, vienkārši nopērkot veikalā, cerēja uz labiem lomiem, tad šīs cerības bija veltas, jo vobleris tika krāsots īpaši muļķīgā netīri pelēkā tonī ar ziliem, zaļiem vai melniem punktiem un melnu muguru. Plus tam bija neasi un nekvalitatīvi PSRS ražoti trīsžuburi.

Pirms copes mēs no vēdera un sāniem Baltikai ar nazi kasījām nost krāsu. Pašu vobleri izgatavoja no spilgti balta presēta putuplasta, un, kad dabūja nost krāsu, tas bija spilgti balts. Tad atlika ar nagu laku piekrāsot galvu, kā arī nomainīt vai vienkārši uzasināt āķus – un varēja doties uz copi.

Uz Baltikas lieliski pieteicās līdakas, retāk trāpījās kāds zandarts, mežene vai sams. Tā bija stabili rezultatīva. Man pašam vienā dienā dažu stundu laikā iznāca pacīnīties ar kādām desmit apmēram metru garām līdakām. Citā reizē kā uz pasūtījuma noķēru zandartu, 7 kg smagu līdaku un samiņu. Vienu reizi izvilku tik lielu samu, ka ar grūtībām spēju pacelt. Pēc tam uz šo vobleri pievārēju gandrīz 4 kg smagu meženi, bet pats interesantākais notika kādā citā izbraucienā.

Vispirms izvilku zandartiņu, un uzreiz pēc tam uzķērās milzīga līdaka. Neizdevās labi piecirst, un tā nospruka pie pašas laivas. Es viņu paspēju labi apskatīt un sapratu, ka tā sver aptuveni vienu pudu (16 kg). Pēc nedēļas aizbraucu uz tieši to pašu vietu ar savu draugu Ēriku. Kompanjons bija nopietni sagatavojies uz tikšanos ar Daugavas milzeni. Uz spoles Ambassadeur 6600 C viņš bija uztinis pilnīgi jaunu amerikāņu auklu, un pats galvenais – viņam bija 40-gramīgais Hilo.

Sākumā es izvilku zandartu. Tad skaistu piecnieci. Parādīju Ērikam vietu, kur pirms nedēļas man bija uzgūlies lielais krokodils. Kompanjons tur iemeta savu Hilo, nedaudz papludināja pa straumi, un, kad aiztaisīja ciet spoles mehānismu, lai sāktu vilkt, milzene sagrāba vobleri.

Pirms nedēļas šī milzene ar Baltiku zobos diezgan mierīgi piepeldēja pie laivas un nospruka, bet, sajutusi asos zviedru tērauda āķus, nu sāka uztaisīt diezgan retus numurus. Sākumā gāja zem laivas un tad negaidot pie pašas laivas izpildīja vismaz metru augstu sveci. Tā vertikāli izlēca no ūdens, un, tā kā mēs laivā sēdējām, vienā mirklī aste bija mūsu acu augstumā. Pēc lēciena viņa aiztesās pa straumi uz leju un no Ērika multiplikatora izrāva vairāk nekā simts metrus auklas. Mums paveicās, ka viņš pirms copes bija uztinis jaunu amerikāņu auklu, kas bija 250 yds jeb aptuveni 230 m gara. Lai cīnītos ar to līdaku, ar simts metriem bija pārāk maz.

Izrāvusi apmēram simts metrus auklas, milzene nodemonstrēja otru augsto sveci. Pēc tam Ērikam izdevās līdaku pievilkt tuvāk pie laivas, un, kad bija tikai kādu 5 metru attālumā, tā pacēla galvu virs ūdens. Tad atvēra zoboto rīkli, kā to dara krokodili Āfrikā un, šūpojot atvērto rīkli pa labi un pa kreisi, sāka tīt virsū zobiem pavadiņu un auklu. Nodomājām – viss, tūlīt nokodīs. Bet tad viņa pagāja zem laivas un, kad atkal uzpeldēja jau pie pašas laivas, es to paņēmu ar sačoku.

Trofeja svēra 14 kg 800 gramus. Mēs to pieteicām kā rekordu, taču labot Latvijas rekordu mums neizdevās, toties gada griezumā tā bija lielākā noķertā līdaka.

Varbūtība, ka tā bija tieši tā pati zivs, kas pirms nedēļas bija nogaršojusi manu Baltiku, ir visai liela, jo tik milzīgas līdakas ir vienpatnes. Visai komiski bija tas, ka avīzē tika uzrakstīts, ka zivi noķēris Ēriks Šulcs, bet uzdrukāts mans foto, jo es to līdaku bildē biju pacēlis augstāk un izskatījos pārliecinošāk.

Vecās Baltikas es izmantoju vēl tagad. Pirms 15 gadiem Papes ezerā desmitniece divas reizes pēc kārtas uzbruka manam rotiņam, bet netrāpīja. Nomainīju rotiņu pret veco Baltiku, un desmitniece uzsēdās uzreiz. Pirms četriem gadiem turpat tas atkārtojās vēlreiz, tikai līdaka bija mazāka un svēra 6,5 kg. Pirms kāda laika piedalījos Eiropas strādājošo spēlēs Eurofestival, un tur praktiskās spiningošanas sacensībās no laivas izcīnīju bronzas medaļu, turklāt izšķirošo līdaku izcēlu tieši ar veco Baltiku.

Apbrīnojamākais ar šo vobleri un līdzīgiem ir tas, ka pat spēcīgā straumē viņš iegrimst maksimums pusotru metru, bet tam uzbrūk visas plēsīgās zivis, pat samus ieskaitot, 5–7 m dziļās vietās. Zinu, ka viens spiningotājs uz Baltikas noķēra gandrīz 10 kilo smagu līdaku, velcējot gar Oliņkalna salu Daugavā, kur ir vairākus desmitus metru dziļš.

Apbrīnojami, ka Krievijas firmas, kas vobleri Baltika ražo tagad, izmanto pavisam citas tehnoloģijas. Tagad tā vairs netiek presēta no putuplasta, un rezultātā agrāk monolītais vizulis tagad tiek izgatavots no polistirola ar tukšu vidu. Jaunā Baltika ir nokrāsota ar lieliskām krāsām, un tai ir ļoti labi āķi, toties ir cits defekts. Lieta tāda, ka voblerim iekšā tiek ūdens un tas nespēlē, kā nākas, tāpēc piesakās tikai zemmēra līdaķeles. Pirkt un copēt ar mūsdienu Krievijā ražoto variantu neiesaku. Lielām līdakām tas nepatīk. Cita lieta, ja kaut kur ir saglabājies vecais. Tas, kurš veikalā maksāja vienu rubli un desmit kapeikas.

Pagājušā gadsimta Rapala Jointed ir pamatīgi apbružātas, bet uz tām aizvien plēsoņas piesakās lieliski

Divdaļīgais Rapala – Jonited

Laikos, kad Latvijā parādījās pirmie Rapalas vobleri, tie bija īsts dārgums. Vienīgā iespēja, kā pie šīs mantas varēja tikt, bija tos vai nu dabūt pa pastu no radiem Kanādā vai ASV, vai arī iemainīt, cita varianta praktiski nebija. Kā tagad – aiziet uz jebkuru veikalu un vienkārši nopirkt – nebija iespējams.

Reti kurš riskēja ar tik vērtīgiem vobleriem spiningot vai velcēt Daugavā, kur ir ļoti daudz celmu, siekstu un akmeņu. Mans draugs Ilmārs, kam pa tiešo caur Rīgā strādājošajiem somu celtniekiem izdevās dabūt Rapala Jointed, ar tiem spiningoja un velcēja mūsu vietā Daugavā. Sākumā viņš noķēra vienu zandartu un astoņnieci, bet tad bija spiests noraut vienu vērtīgo vizuli un vairs tā nedarīja. Es nekad tā neriskēju un taupīju savu dārgumu, un ar tiem strādāju tikai ezeros un tikai no laivas. Vispirms izmēģināju Rapala Jointed ar melno muguru un uz to savilku ļoti daudz līdaku un asaru. Tad intereses pēc sāku mēģināt tos pašus vizuļus citā krāsā, un izrādījās, ka vējainā un lietainā laikā zaļās pat labāk piesakās uz Rapala Jointed ar zilo muguru. Tāpat viņām ļoti patika baltais ar sarkanu galvu, bet uz spilgti dzeltenās SWC krāsas izdevās piemānīt gan skaistas līdakas, gan pieklājīga izmēra zandartus.

Divdaļīgie Jointed pārsteidza ar to, ka līdakām tie visi ļoti patika neatkarīgi no krāsojuma. Pa vidu vēl pieteicās skaisti zandarti un asari, un diezgan ilgi manā komplektā bija tikai viens divdaļīgais Jointed vobleris, uz kuru es nebiju izvilcis nevienu līdaku. Tas bija tā saucamais tiger, kam bija dzeltensarkans vēders un sāni, bet mugura zaļa. Sākumā es ar to nedaudz pavelcēju, neko nedabūju un piesēju citu vizuli.

Tad vienā siltā ziemā, kad ledus nebija uzsalis pat janvārī, Edgara Zvejas raidījumā redzēju, ka viņš diezgan veiksmīgi velcē līdakas Lielajā Baltezerā, turklāt pats brīnījās un parādīja zaļu vobleri, uz kura viņam tā bija veicies. Tas nebija Rapala Jointed, bet tas bija zaļš. Es uzreiz pēc raidījuma aizbraucu velcēt un uz sava divdaļīgā zaļā tiger noķēru vairākas skaistas līdakas.

Jaunie Rapala Jointed, kurus tagad var nopirkt gandrīz ikkatrā makšķernieku veikalā, ir kļuvuši vēl labāki, nekā bija pirms 30 gadiem. Citu firmu vobleri ne vienmēr spēj noturēt kvalitāti gadu desmitiem, bet Rapala ir gadījums, kad to izdevies ne vien saglabāt, bet pat uzlabot. Vēl svarīgi ir tas, ka ir paplašinājies sortiments. Tie ir atrodami lielāki un mazāki un ir krāsoti visdažādākajās krāsās, un uz visu toņu vizuļiem zivis atsaucas diezgan labi.

Manuprāt, pats labākais Rapala Jointed izmantošanas veids ir velce. Ja spiningo, tas uzreiz nenonāk vajadzīgajā dziļumā, jo ir peldošs un iegrimst tikai tad, kad spiningotājs sāk griezt spoli, tāpēc labāk un rezultatīvāk ir velcēt. Spiningojot jebkurā ezerā, vējš laivu bieži aiznes kaut kur tālu prom, un ir jāatgriežas. Tādā gadījumā airējot var pavelcēt ar Rapala Jointed. Nereti uz velci ir vairāk copju nekā spiningojot, un, ja ir tā, tad tajā reizē var nespiningot un pāriet tikai uz velci.

ASV spiningotāju leģenda Flatfish. Vobleris ir apmēram 50 gadus vecs un pamatīgi apbružāts, bet noķert līdaku vai asari var kaut šodien

Unikālais amerikānis Flatfish

Flatfish ir leģendāri ASV vobleri, kurus saražoja un iztirgoja miljoniem. Eiropas makšķernieku vidū tas nekad nav bijis tik populārs kā Amerikā, lai gan tiešām ir viens ļoti labs vobleris.

Man pie Flatfish izdevās tikt vēl 70. gados, kā toreiz teica, no paciņas, kas bija atsūtīta no ASV, un es ar savu jaunieguvumu devos spiningot uz Lobes ezeru. Manā rīcībā bija dzeltens, zaļš, kā arī balts modelis ar sarkanu galvu. Izmēģināju visus trīs, un vislabāk gāja uz baltsarkano. Ja izdevās to novilkt gar meldriem pietiekami lēni, uz to labi reaģēja līdakas, bet vēl labāk – skaistie Lobes asari.

Jāatzīst, ka Flatfish bija arī vairāki trūkumi. Tas bija viegls, un, lai spiningotu, bija jāprot iemest vieglu vizuli gana tālu, plus, lai gaita būtu ideāla, tas bija jāvelk super lēni. Spiningot straumē gandrīz nebija iespējams, jo tad tas nestrādāja tik labi. Toties tik seklā ezerā kā Lobe tas bija ļoti rezultatīvs. Tāpat ar Flatfish labi rezultāti bija arī Engurē un Kaņierī, kā arī dažu Latgales ezeru seklajos līčos.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Flatfish bija vai visos ASV makšķernieku žurnālos, un šķita, ka pilnīgi nekas nevar būt labāks par to, bet uz astoņdesmitajiem to acīmredzot izkonkurēja mīkstie silikona mānekļi. Tomēr, ja tev rokās nonāk vecais labais Flatfish, ar to ir vērts paspiningot.

Pats populārākais līdaku rotiņš Mepps Aglia Nr.4 change hooks, kas dod iespēju rotiņu ātri papildināt ar gumijzivi, tvisteri, spalvu pušķi utt.

Mepps Aglia

Principā līdaku ir iespējams noķert ar jebkuru Mepps rotiņu, tas var būt gan Comet, gan Aglia Long. Taču tieši līdaku rotiņi ezeram vai upei ar ļoti lēnu straumi ir Mepps Aglia no 3. līdz 5. izmēram.

Uz Mepps Aglia mūsu ūdeņos līdakas ķērās ārkārtīgi labi, un oriģinālie Mepps bija burtiski zelta vērtībā. Tāpēc, neskatoties ne uz ko, spiningotāji Latvijā tos vēl sešdesmitajos gados sāka ražot paši. Bijušajā rūpnīcā VEF copmaņi pa kluso taisīja Meppu lapiņas ar visu franču marķējumu, bet vienā no Zinātņu akadēmijas darbnīcām lapiņas pārklāja ar plānu sudraba kārtu, kas mantu padarīja vēl pievilcīgāku līdakām. Daži individuālisti izgatavoja ļoti līdzīgus Mepps rotiņiem no īstu pieclatnieku sudraba, un, lai gan tie bija pasmagi un sliktāk rotēja, arī uz tiem tika vilkti brangi līdaku lomi.

Mepps Aglia rotiņu kopijas, retāk oriģināli, kopš 60. gadiem vienmēr ir bijuši un līdz šodienai ir mans galvenais ierocis pret līdakām. Vienīgi mūsu seklajos ezeros es spiningoju ar tādiem, kam ir noņemti svariņi un to vietā ir krelles. Tādā veidā es panāku, ka rotiņu var novilkt vēl lēnāk. Rezultāti ir labi. Bez līdakām nepalieku gandrīz nekad. Parasti spiningoju tieši ar Mepps Aglia vai tāda tipa citas firmas rotiņiem, bet, kad ir jāpārbrauc uz citu vietu, velcēju ar Rapala Jointed. Var teikt, ka šādi rezultāts ir garantēts.

Šodien Mepps Aglia rotiņus var nopirkt jebkurā makšķernieku veikalā, un ir milzīgs piedāvājums arī citu firmu plauktos. Es pats pērku un izmantoju Mepps Aglia change hooks, jo oriģinālajam vizulim izmantoju nedaudz lielākus āķus un uz āķa papildus iemontēju kādu silikona mānekli, tvisteri jeb gumijzivi vai, kā saka, ēdamgumiju. Vienkārši tā paņemt Mepps Aglia un izjaukt pilnībā, lai izmantotu tikai lapiņu un skaviņu, nevaru tīri psiholoģiski, jo kopš seniem laikiem prātā nosēdies, ka oriģinālais Mepps ir dārgums. Tāpēc, ja gribu padarīt rotiņu vieglāku, pērku kādas citas firmas ražojumu, kurš ir līdzīgs, bet krietni lētāks, piemēram, mūsu pašu Mal. Iesaku vienkārši, pirms nolikt naudu par kāda cita uzņēmuma izstrādājumu, veikalā paņemt rokās un kārtīgi izpētīt oriģinālos Meppus, un pirkt ko lētāku, bet ļoti līdzīgu.

Pats, pats rezultatīvākais līdaku vobleris

Vairāk nekā pirms 25 gadiem man ar draugu Alekseju palaimējās uzskriet lieliem lašiem. Tie bija vienkārši milzīgi. Savām acīm redzēju, kā Aleksejs cīnās ar zivi, kas bija praktiski tikpat gara, cik viņš pats. Tajā sezonā daudziem izdevās pievārēt 20–35 kg smagus eksemplārus, bet pats lielākais svēra 47 kilo!!!

Mēs atklājām likumsakarību – jo lielāks vobleris, jo milzīgāks lasis tam cenšas iekost. Izlasīju vienu norvēģu rakstnieka stāstu, kā kāds sāms velcēja ar ļoti lielu vobleri un kā viņš noķēra milzīgu lasi. Katalogos bija atrodams tikai 50 g smagais ABU Killer, bet to nopirkt Latvijā nevarēja tīri fiziski, tāpēc Aleksejs aizbrauca uz Ļeņingradu. Viņš tur pazina vienu meistaru, kas izgatavoja lielus voblerus un par Somijas markām tirgoja tos somiem vai, kā pats teica, laparjam. Ļoham izdevās meistaru pierunāt un par rubļiem nopirkt divus 30 cm garus voblerus. Vienu, kurš atgādināja siļķi, savāca pats Ļoha, bet otru, kas asociējās ar puskilogramīgu samiņu, atdeva man. Uz Ļohas siļķes bija dažas copes, taču laši vienkārši atlieca trīsžuburus un prom bija, bet man uz samu tā arī neviens lielais lasis neuzsēdās. Tāpēc es to ieliku kastē un uz dažiem gadiem aizmirsu.

Tad pēc dažiem gadiem Lielupē sākās lielo līdaku aktivitāte. Izplatījās runas, ka – jo lielāks vizulis, jo lielāka plēsoņa uzbrūk. Pats brangākais no manējiem bija tas sams, uz kuru nebija pieteicies neviens lasis, un es nolēmu ar to izmēģināt velci. Nepavilku ne simts metrus, kā sajutu spēcīgu rāvienu, un izcēlu 5,5 kg līdaku. Braucu mājās ar lielo lomu. Pēc nedēļas atkal – nepabraucu ne simts metrus – un galā ir! Nākamajā reizē spiningoju. Noķēru kaut kādas nelielas līdakas. Sāku ar samu velcēt un uzreiz tiku pie astoņnieces. Tā turpinājās līdz ziemai.

Nākamajā vasarā viss atkārtojās. Cik reižu ar samu velcēju, tik lielo līdaku dabūju. Visas svēra no 4 līdz 9,3 kg. Kad šādi biju nocopējis kādas trīs vai četras sezonas, plēsoņas samu bija tā sakodušas, ka tam bija nost pilnīgi visa krāsa. Man laipni pieteicās palīdzēt Gundars Kurzemnieks un firma Salmo. Viņi paņēma manu samu, izžāvēja to un nokrāsoja no jauna. Un es atkal ar to velcēju, un atkal katru reizi ķērās lielās līdakas.

Leģendārais Ļeņingradas sams vairāk nekā 7 kg smagās līdakas zobos

Tā kā Salmo manu lielo vobleri bija veiksmīgi restaurējuši, nolēmu piedalīties viņu organizētajā festivālā Lucku John. Uz atkal stipri sakostā sama sāna ar naglu ieskrāpēju Lucky John, jo bija it kā obligāti jācopē ar šī brenda vizuļiem. Tā aizbraucu uz pasākumu Babītē. Pēc starta, kad visi dalībnieki devās ezerā, es mierīgi padzēru kafiju, pēc kāda laika paņēmu laivu un īros pa Spuņņupi Babītes ezera virzienā. Nedaudz man priekšā airējās pats Lucky John (Jānis Stikuts). Es palaidu velci, un kā vienmēr burtiski uzreiz manu samu satvēra liela līdaka. Pasaucu Lakī Džonu, lai nobildē, kā es kausēju. Viņš to arī atsaucīgi izdarīja, un mēs uzreiz devāmies krastā. Mana trofeja svēra vairāk nekā 7 kg, un beigās es tiku pasludināts par uzvarētāju. 2. vietā palika Dainis Vorslavs, kas todien spiningojot bija izvilcis divas 3,5 kg smagas zaļsvārces.

Vēl pēc kāda laika nolēmu startēt Latvijas čempionāta posmā Babītes ezerā un tāpat kā toreiz, Lucky John festivālā, novelcēt Spuņņupē. Es atkal nesteidzos uz startu, devu iespēju visiem sportistiem aiznesties, bet pats padzēru kafiju un lēnītēm iesēdos laivā. Sāku velcēt ar savu samu, un atkal tūlīt pieķērās liela zaļā. Es to izvilku un uzreiz devos krastā. Kam man būtu jāķer otrā vai trešā lielā, ja uzvarai droši pietiek ar vienu?

Tā es bāzē gaidīju, līdz atgriežas visi sacensību dalībnieki, bet pēc svēršanas no Jāņa Stikuta uzzināju, ka esmu diskvalificēts, jo neesmu traucies ezerā kopā ar visu sportistu varzu. Pēc sacensībām kāds anonīms „sportists” ievietoja internetā manu foto ar manu izvilkto līdaku un uzrakstīja, ka es esot pirmais izbraucis no ezera, lai visi redzētu, cik lielu esmu noķēris... Pēc tās reizes spiningošanas sacensībās vairs nepiedalos.

Pēc kāda gada Gundars Kurzemnieks un Salmo atkal pārkrāsoja manu samu, un es ar to turpināju ļoti veiksmīgi vilkt lielās līdakas. Es visādi centos nodrošināt, ka manu zelta vizuli nenorauj. Uz spoles bija uztīta 0,35 mm pītā aukla, un reiz man izdevās pacelt pat vecu telefona stabu, uz kura bija daudz dažādu vobleru, tvisteru, šūpiņu un rotiņu. Bet nekas nav mūžīgs, un vienā melnā un nelaimīgā dienā es savu ļeņingradieti zaudēju...

Atdarināt to neizdevās. Tas bija 30 cm garš un galvas rajonā 5 cm plats. Viņš bija līdzīgs lielajam Nils Master voblerim, tikai nilsa galva ir par dažiem milimetriem šaurāka. Vēl Nils Master ir smagāki āķi, un tas ir krietni smagāks, tāpēc mans sams nira līdz 5 metriem, bet nilss – 6,5 metrus. Zviedrijas ezeros uz Nils Master lielās līdakas ķeras diezgan pārliecinoši, bet mūsu ūdeņos tas nav tik rezultatīvs kā vecais sams.