Vizuļi strauta forelēm

Šodien varētu likties, ka foreles mūsu strautos un upēs ar spiningu un uz vizuli ir ķertas vienmēr, tikai tā nav. Vēl pagājušā gadsimta 60. gados pie mums strauta foreles pārsvarā ķēra uz ēsmas zivtiņām un naktstārpiem. Paši sportiskākie copēja uz kātu, kas pēc parametriem atgādināja mušiņmakšķeri, un pat parastā spole tam tika uzmontēta pašā roktura lejā kā mušiņmakšķerei, tikai mušiņauklas vietā bija parastā. Auklas galā nebija pludiņa, toties bija svina svariņš un āķis, uz kura bija ēsmas zivtiņa vai naktstārps. Bija arī tādi, kas nekādu kātu neizmantoja un vienkārši lika gruntenes.

Viss mainījās tad, kad no ārzemēm uz Latviju tika atvestas pirmās mazās un ātrās bezinerces spoles un pirmie mazie rotiņi. Strauta foreļu spiningošana kļuva ļoti populāra.

Pirmie mazie rotiņi no Zviedrijas

70. gadu sākumā Latvijas PSR tika iepirkts zināms daudzums makšķerēšanas inventāra no Zviedrijas. Uz Rīgu bija atvestas lieliskas spoles, spiningi, auklas un pat vizuļi. Viss tas tika glabāts pagrabā zem zivju paviljona Rīgas Centrāltirgū un pārdots tikai pa milzīgu blatu.

Taču tad vienā skaistā dienā visa šī zviedru bagātība tika izmesta brīvā tirdzniecībā tai pašā zivju paviljonā, un makšķernieki pat tagad atceras, kā trīs dienas stāvēja rindā, līdz izpirka pilnīgi visu. Stāsta, ka tā tirdzniecība notikusi kaut kāda pārpratuma dēļ. Katrā ziņā pēc tam nekas tāds vairs nav atkārtojies.

Pirmo reizi, kā kāds spiningo ar 7 g smago ABU Reflex roteri, es redzēju 1971. gada rudenī sporta biedrības Daugava sacensībās Ventā pie Skrundas. Vienam dalībniekam – māksliniekam Gulbim – tāds vizulis bija, un viņš uz to krācēs pie Straujajām klintīm noķēra vairākus skaistus asarus un, galvenais, 2,8 kg taimiņu. Mums, pārējiem, tajā brīdī likās, ka ir jādabū tikai 7 g smagais ABU Reflex un pasakaini lomi garantēti.

No jocīgā firmas ABU komplekta, kura rotiņiem pēc patikas varēja mainīt lapiņas, oriģinālās Reflex lapiņas uzmontēju citam ar vieglāku svariņu. Rezultātā Reflex kļuva vieglāks, un ar to vieglāk bija spiningot mazākos strautos. Arī uz šiem rotiņiem tika noķerts ļoti daudz strauta foreļu, alatu un taimiņu

FRANČU ROTIŅIEM AR NOSAUKUMU CELTA arī ir lieli pušķi, kas patīk forelēm

Noskaidroju, ka firma ABU ražo mazos vizuļus no 2 līdz 18 gramiem. Mūsu foreļupēm vispiemērotākie būtu tie, kas svēra 4 gramus, bet tik mazi rotiņi bija ārkārtīgs retums. Pa milzu blatu izdevās dabūt tikai 6–8 g modeļus, kas strautiem bija nedaudz par lielu, bet bija labi lielām un straujām upēm augstā ūdenī.

Jau nākamajā pavasarī biju bruņojies gan ar Reflex, gan Droppen, gan Sonette, gan Flax, gan Morrum. Biju dabūjis pat kaut ko ne pirms tam, ne pēc tam neredzētu! Tas bija divu Sonette rotiņu komplekts ar četrām lapiņām (baltu, dzeltenu, kapara un melnu), kuras varēja pēc patikas nomainīt, nepārsienot pašu vizuli!!!

Jāatzīst, ka ABU rotiņi tika ražoti speciāli plašajām, straujajām un dziļajām Zviedrijas foreļupēm, kādu Latvijā praktiski nav, ir tikai daži līdzīgi strauji posmi, kas tādi ir pavasarī un lietainā rudenī. Viens tāds ir Ventā pie Straujajām klintīm, un tieši tur ar zviedru rotiņiem tika vilkti visskaistākie lomi. Uz Reflex un Sonette visbiežāk strauta foreles, taimiņi un alatas ķērās tieši šajā posmā. Jau nākamajā pavasarī mākslinieks Gulbis tur vienā reizē dabūja sešas brangas strautenes un taimiņu.

Arī man tur veicās vienmēr. Bieži tur izvilku skaistas strautenes, alatas, taimiņus, sapalus, meženes, asarus un līdakas, turklāt veicās ne tikai parastās copes reizēs, bet arī dažādos mačos. Tā vienās Izglītības arodbiedrības sacensībās uz Reflex man pieteicās piecas skaistas strauta foreles, septiņas alatas un taimiņš. Pie Reflex rotiņiem bija tikuši arī izglītības darbinieki no Rēzeknes, un vienos arodbiedrības mačos viens no viņiem lomā ieguva turpat 2 kg smagu strauteni, bet pēc gada cits rēzeknietis turpat Ventā izcēla 3,8 kg taimiņu.

70. gadu sākumā, ja bija laimējies tikt pie laba spininga, spoles un auklas un vēl dabūt Reflex un Sonette, bija vērts braukt uz copi no Rēzeknes uz Skrundu. Bija reizes, kad ilgstošu lietu rezultātā ūdens līmenis Ventā bija strauji cēlies un spiningot nebija iespējams. Tad ar Reflex un Sonette droši varēja iet uz Ventas pietekām. Apbrīnojami, bet tai pašā Šķērvelē esmu darbojies augstā un duļķainā ūdenī un noķēris skaistas strauta foreles un taimiņu. Tajā pašā reizē mani draugi nedaudz augstāk pret straumi izvilka vēl divus taimiņus.

Ar Flax un Droppen Ventā gāja sliktāk, un nebija arī vērts eksperimentēt ar citiem vizuļiem, ja tik labi veicās ar Reflex un Sonette.

Droppen bija izgatavots tā, lai varētu aizmest nedaudz tālāk, bet, pateicoties svariņa formai, tas ne tikai lidoja tālāk, bet ar to bija iespējams trāpīt precīzāk īstajā vietā. Pats nosaukums Droppen nozīmē “pile”, un tiešām – šī rotiņa svariņa forma atgādina pili, tāpēc tas arī lidoja tālāk nekā citi.

21. gs. ABU jaunos foreļu rotiņus Toby Spinn montē ar vieglākiem svariem, kas ir ļoti labi mūsu strautiem

Turpretī Flax lapiņa bija īpaši atliekta atpakaļ, tāpēc māneklim straumē bija augstāka pretestība, un to bija iespējams novilkt lēnāk un iegremdēt dziļāk. Strauta foreles uz 4–6 g Droppen diezgan labi pieteicās daudzās upēs, toties alatas trāpījās reti. Lai būtu skaidrs, kas 1972. gadā domāts ar vārdiem „diezgan labi”, skaidroju. Piemēram, Pēterupītē, kas Saulkrastos ietek Rīgas līcī, posmā 5–7 km uz augšu no jūras piekrastes, es vienā reizē izvilku 11 foreles, no kurām desmit svēra pa 500 g un viena – 700 g, citā reizē noķēru kilogramnieci, un viss tikai uz 6 g Droppen. Ar Flax vislabāk strautenes un taimiņi ķērās Vitrupē. Tur bija dziļāks, bieži trāpījās 1,2–1,5 kg zivis, un tad mēs rīkojām veselu konsiliju, lai noteiktu, kura ir strauta forele, bet kura – jūras forele jeb taimiņš. Turpretī burtiski blakus tekošajā Svētupē strauta foreles bija krietni spilgtākas, un no taimiņiem tās varēja atšķirt uzreiz.

Nedaudz vēlāk parādījās jauns Droppen modelis ar nosaukumu Drop Fish. Tas bija tas pats vecais Droppen, tikai ar mazu gumijas zivtiņu uz diviem āķiem. Interesanti, ka ļoti daudz līdzīgu rotiņu piedāvāja Mepps, bet uz tiem plēsoņas tik labi nereaģēja, savukārt uz Drop Fish pieteicās līdaciņas un strauta foreles. Drop Fish izrādījās visai veiksmīgs modelis.

Rotiņam Flax bija vēl viens savdabīgs trūkums. Tā kā īpašās lapiņas formas dēļ to varēja novilkt lēnāk un dziļāk, tam nereti uzbruka līdakas un tos biežāk nokoda.

Lielajos pušķos mepos ir noslēpti divi asi āķīši, no kuriem viens ir izdekorētajā astē

Tā 70. gadu sākumā mēdzu spiningot Lielās Juglas posmā Remīne, Augšciems un augstāk, īpaši man patika nogrieznis no Sidgundas līdz Mālpilij. Pēdējo varēja noiet divās dienās – ja sāku pirms pusdienas Sidgundā, tad naktī mežā nedaudz pagulēju un no rīta devos tālāk līdz pašai Mālpilij.

Viss Lielās Juglas vidējais tecējums bija ļoti interesants un bagāts ar lielām forelēm, bet tur bija arī daudz līdaku. Vidēji šajā posmā katru reizi tiku pie divām trīs kilogramīgām strautenēm un 10–12 līdakām. Esmu tur redzējis ļoti lielas foreles, bet tā ne reizi nevienu divnieciņ’ pats neizvilku. Milzenes tajā posmā uzturējās dziļās bedrēs ar aukstu un avotainu ūdeni, kur uz grunts bija oļi un akmeņi, bet ganījās arī brangas līdakas.

Divu sezonu laikā pilnīgi visus manus Flax zaļās tur nokoda, un tieši šos rotiņus es vairs nespēju dabūt. Tie pazuda arī no ABU kataloga. Latvijā uz fleksiem ķērās lieliski, bet, iespējams, citās zemēs, uz kurieni ABU cerēja tos eksportēt, tā nebija.

Kas attiecas uz rotiņu ar tādu skanīgu nosaukumu kā Morrum, mūsu upēm un strautiem tas izrādījās nepiemērots, lai gan vienu reizi es uz to izcēlu 4 kilo līdaku, toties lašveidīgā netrāpījās ne reizi. Tas tāpēc, ka Morrum jāvelk pret straumi pa grunti, bedrēs aiz lieliem akmeņiem, bet mūsu upēs, pat Gaujā un Salacā, ir pārāk daudz zāļu, kas nedod iespēju izmantot šo mānekli tā, kā to dara zviedri savās ūdeņiem bagātajās upēs.

To, ka pie mums zviedru Reflex un Sonette strādā lieliski, tikai ir pārāk smagi un pārāk masīvi, forelisti saprata, tāpēc pēdējo četrdesmit gadu laikā Latvijā uz to bāzes ir izgatavots daudz līdzīgu rotiņu, kas šeit ir daudz piemērotāki.

6 un 4 g ABU Droppen no 70. gadu sākuma

Leģendārie mepi. Uz Aglia Nr. 3 ir vilktas ne tikai foreles, bet arī pieklājīgas līdakas. Četriniece Ogrē un 6,5 kg līdaka Babītes ezerā

Leģendārie Mepps

Firma Mepps ražoja un vēl aizvien ražo ļoti plašu rotiņu spektru. Tai ir trīs galvenie modeļi, kas atšķiras pēc lapiņas formas:

Aglia – ar platu lapiņu, kas rotē 60 grādu leņķī un vislabāk darbojas lēnā ūdenī,

Comet – ar šaurāku un garāku lapiņu, kas rotē 45 grādu leņķī un vislabāk strādā lēnā straumē,

Aglia Long – ar šauru un garu lapiņu, kas rotē 30 grādu leņķī un ir domāta ātrākai straumei.

Kas attiecas uz svaru, tad katram rotiņam tie ir vismaz septiņi: mikroskopiskie Nr. 00 un Nr. 0, piemēroti alatām un ļoti kaprīzām forelēm; Nr. 1 un Nr. 2 – foreļu strautiem; Nr. 3 un Nr. 4 – lielākām upēm forelēm, līdakām un pat lašiem; Nr. 5 – līdakām un lašiem. Ir vēl variants Giant – ļoti lielām līdakām Amerikā.

Trīs veidu lapiņas un septiņi svara varianti kopā veido 21 modeli. Mepps rotiņiem tāpat kā zviedru ražojumiem ir četras pamatkrāsas: balta, dzeltena, kapara un melna. Tā ka nu jau iznāk 84 dažādi vizuļi, bet ir vēl neskaitāms daudzums dažādu krāsojumu. Taču pats galvenais, ja runa ir tieši par strauta forelēm, – Mepps piedāvā gan rotiņus ar pilnīgi plikiem āķiem, gan rotiņus, kur ir dažādi pušķi no putnu spalvām un dzīvnieku sariem. Galu galā pilnā šīs firmas kolekcijā ir vairāk par tūkstoti vienību.

Reāli Latvijas strautiem piemērotākie ir Mepps Nr. 1 un Nr. 2. Mazākus un lielākus izmanto retāk, lai gan 70. gadu vidū man palaimējās dabūt klasisku Aglia Nr. 3 ar baltu lapiņu un spilgti dzeltenu kazas bārdu uz āķa. Pirmo reizi es to izmantoju Ogres upē, nedaudz uz augšu no Līčupes ietekas, biju tur vienkāršā tūristu pārgājienā. Īpaši copēt neplānoju, bet līdzi bija spinings un arī Aglia Nr. 3 ar dzelteno kazas bārdu vēl iepakojumā. Visiem draugiem un pats sev par pārsteigumu, pirmajā metienā noķēru precīzi 1 kilo smagu strauta foreli un burtiski nākamajā līkumā izvilku 4 kg līdaku, un tādā veidā visiem nodrošināju ceptu līdaku vakariņās un maizītes ar mazsālītu foreli brokastīm.

Pēc tam ar šo Aglia vairākas reizes devos spiningot uz Mergupi lejpus Zaubes ietekas, kā arī augstāk un vilku līdakas un foreles. Tad 2. bāzē Babītes ezerā, spīdot mēnesim, ar savu veiksmīgo mepu izcēlu 6,5 kg līdaku, bet vējainā dienā Babītes 3. bāzē uz to pieteicās milzīga līdaka. Es ar viņu ilgi cīnījos, taču sačoks bija pārāk mazs un ar pirkstiem nevarēju paņemt, jo zivs galva bija pārāk liela, un galu galā milzene pārberza auklu – un norāva manu dārgumu.

Zināmos apstākļos Latvijas foreļupēs var ļoti veiksmīgi spiningot ar Mepps Nr. 4 un pat Nr. 5. Tas var šķist neticami, bet es pats to esmu piedzīvojis. Pēc ilga un spēcīga lietus reiz aizbraucām uz Lielo Juglu un Mergupi. Tur lietusgāžu laikā sākumā saduļķojas upes augšējais posms, bet apakšējā ūdens jau ir augsts, taču nav kā kafija ar pienu. Pēc tam viss duļķis aiziet uz leju, bet augšā ūdens kļūst dzidrāks. Tādu posmu, kur top dzidrāks, mēs atradām, bet pats līmenis bija augšā vairāk nekā par metru. It kā spiningot bezcerīgi, bet viens draugs piesēja Aglia Nr. 5, kas ir kārtīgs līdaku vizulis, un izmānīja apmēram kilogramīgu foreli. Tā darīja arī pārējie, un visi tikām pie skaistām forelēm. Izrādās – kad strautā ir strauji cēlies ūdens, lielās siro pa upi un meklē kaut ko iespaidīgu un droši kož brangiem rotiņiem.

Par to, vai labāk spiningot ar skaistu pušķi vai pilnīgi pliku āķi, domas atšķiras. Ir tādi, kas pērk rotiņu ar pliku āķi, jo tas ir lētāks, un pušķi sien paši, bet citi strādā ar pliku. Es piederu pie tiem, kas vienmēr kaut ko uzsien. Ja ir iegādāts māneklis bez kā, piepērku jaunus rotiņus ar skaistiem pušķiem. Tiesa, esmu pieredzējis reizi, kad skaistais pušķis izrādījās par traucēkli.

No ASV bija atnākusi paciņa, kur bija daži Mepps Aglia un Comet Nr. 2 ar sevišķi skaistiem pušķiem. Aizbraucu uz savu iecienīto Pededzes posmu, kas tagad ir Igaunijas un Krievijas robeža. Vienā upes līkumā turpat pie krasta bija liels sausu zaru krāvums, bet gar otru malu bija straujtece. Iemetu vizuli kādu metru virs straujteces sākuma un vilku uz leju. Te no žagariem ārā metās apmēram 1,5 kg forele un grāba manu pušķaino komētu. Ūdens bija dzidrs, un es skaidri redzēju, ka zivs nevis piedur degunu, bet atver rīkli un kož, – bet nekā. Atkārtoju metienu, un forele uzbruka otro, trešo un ceturto reizi. Skaidri bija redzams, ka viņa nikni kampj, bet tā arī neuzsēdās.

Kad kļuva skaidrs, ka es to zivi tā arī nepievārēšu, pamatīgāk izpētīju skaisto dekoru un atklāju, ka forele spītīgi kodusi precīzi pušķa vidū, kur astes daļā bija daži gaiši sari, bet āķi atradās apmēram 5 mm augstāk... Tikai nav zināms, vai tā milzu forele skrietu četras reizes pakaļ rotiņam bez pušķa. Lai nu kā, tagad man ir Aglia Nr. 1 ar līdzīgu milzu kušķi. Augšā tam ir viens vienžuburis, bet zemāk uz elastīgas stieples piestiprināts maziņš trīsžuburis. Ja man tāds vizulis būtu tad, tālajā 1976. gadā, es būtu noķēris par vienu 1,5 kilo strauteni vairāk.

Ja vienā upē divi spiningotāji strādā uz pilnīgi vienādiem Mepps Aglia Long Nr. 1 vai Nr. 2 un viens uz āķa ir uzsējis kaut primitīvu pušķi no vilnas diegiem, bet otrs laiž ar pliku āķi, tad strauta forelēs rezultāts ir cik necik līdzīgs. Toties, ja upē mīt arī alatas, tad iznākums ir apmēram 1:5 par labu pušķainajam.

Leģendārais 80. gadu rotiņš Drop Fish. Uz to labi ķērās foreles un līdakas

Jaunums – Blue Fox

Pirms kādiem divdesmit gadiem, kad no Latvijas devās prom PSRS armija un mēs drīkstējām brīvi braukāt gar jūras piekrasti, viens makšķernieku veikalu sagādnieks atbrauca pie manis un piedāvāja pēdējo jaunumu no Somijas – rotiņus Blue Fox. Īpaši uzstājīgi viņš ieteica modeļus ar baltu lapiņu un sarkanu serdi. Kad es tos, viņam par prieku, nopirku, vīrs aicināja kopā paspiningot kādā mazā upītē, kuras krastā bija tik tikko atbrīvota PSRS robežsargu bāze. Piedāvājums bija interesants, un tā arī vienojāmies darīt.

Leģendārie Blue Fox. Iesaku katru reizi paņemt līdzi vismaz vienu lielu rotiņu, copē viss var gadīties. Uz šo esmu noķēris 10 kG lasi

Burtiski nākamajā dienā aizbraucām uz Rīvas upīti. Mēs tur nebijām vienīgie gudrie, kas ieradušies uzreiz pēc bāzes slēgšanas. Kad piestūrējām pie upes, netālu no skaista līkuma ar mutuļojošām krācēm jau stāvēja divi auto, un no abiem krastiem darbojās seši spiningotāji. Tiesa, šie seši tūlīt arī devās prom ar abām mašīnām.

Vizuļu pārdevējs teica, ka arī tur grib pamētāt, salika spiningu un aizskrēja uz to pašu krāci. Es vairāk gribēju braukt uz augšu, tomēr saliku spiningu un arī nolaidos pie upes. Nostājos blakus kompanjonam un piesēju jauno Blue Fox ar sarkano serdi. Iemetu turpat un uzreiz sajutu spēcīgu rāvienu. Forele sāka izpildīt sveci pēc sveces, turklāt lēca no ūdens ārā ļoti augstu. Taču bija redzams, ka tā nav strauta forele vai taimiņš, bet visīstākā varavīksnene. Kad es to izvilku, mēs lomu nosvērām. Izrādījās, ka tā sver 1,7 kg. Labs sākums!

Nezināmu pašmāju meistaru foreļu rotiņi, izgatavoti, iedvesmojoties no ABU un Mepps

Aizbraucām dažus kilometrus augstāk. Gājām atsevišķi un sazinājāmies pa rāciju, ko bijām nopirkuši no aizejošajiem krievu armijniekiem. Es saku: noķēru vēl vienu, strautene, 900 grami! Viņš atbild: nekā... Es saku: noķēru otru, strautene, 800 grami! Viņš atkal: nekā... Noķēru vēl vienu, un tad viņš paziņoja, ka tālāk iesim kopā, gribot redzēt, kā es tās foreles dabonu.

Satikāmies un trāpījām uz citu posmu – to, kur no rīta bija gājuši tie seši spiningotāji. Gājām pa viņu pēdām. Man foreles pieteicās, un es tās vilku, bet draugs nekā. Jautāju – kāpēc viņš nemētā Blue Fox. Es taču visu laiku strādāju ar to! Izrādījās, ka viņš to nav paņēmis līdzi un mētā Mepps Aglia Long Nr. 1. Bet ūdens bija pārāk liels, un viņa vizuli straume nesa tuvu virsmai, kas savukārt nekādi netraucēja zilajai lapsai. Palīdzēt es kompanjonam nekādi nevarēju, jo biju paņēmis tikai vienu Blue Fox. Viņš būtu savilcis tikpat zivju, cik es, ja vien būtu līdzi kāds lielāks rotējošais vizulis.

Pēc tam es no viņa nopirku pilnīgi visus Blue Fox – no Nr. 1 līdz Nr. 6, visādās krāsās, ar pušķiem un bez. Ar tiem esmu spiningojis ļoti daudz, bet tik veiksmīgi kā vecie labie mepi, kā arī Mepps un ABU pakaļdarinājumi tie nav. Uz Blue Fox Nr. 2 lieliski ķeras ezera foreles Norvēģijā, uz Nr. 3 – taimiņi Krievijas ziemeļos, uz Nr. 4, Nr. 5 un Nr. 6 – Zviedrijā piesakās laši, bet nelielajos Latvijas strautos mazie mepi un veco ABU pakaļdarinājumi ir pārāki pār Blue Fox.

Korsāra paraugi, kurus tika plānots ražot Rīgā, bet organizēt to neizdevās, lai gan uz šiem rotiņiem tīri labi pieteicās strautenes, taimiņi un laši

Uz forelēm ar šūpiņiem

Manā rīcībā bija un ir diezgan liela mazo foreļu šūpiņu kolekcija. Tajā ir ABU 4 g smagais Toby, sešgramīgais Lil Oringen, 4 gramu Atom, bet liela daļa ir atsūtīta no ASV. Ir diezgan daudz mūsu meistaru pakaļdarinājumu. Esmu ar tiem copējis, bet bez lieliem panākumiem. Uz viena šāda voblera noķēru dažas foreles Somijā, bet viens ir no maniem veiksmīgākajiem foreļu vizuļiem. Tas arī ir mūsu pašu speciālista darinājums – to izgatavojis Pāvels Belugins.

Pāvels kādreiz bija labs juvelieris, bet, sākoties kooperatīvu laikiem, sāka strādāt kooperatīvā Salmo Akas ielā. Vēlāk viņam ar uzņēmuma vadību iznāca kaut kāds kašķis, un Pāvels aizgāja savu ceļu. Viņš ražoja bļitkas un vizuļus ar brendu PB (Pāvels Belugins), un viņam pa ceļam uz Bolderāju bija savs veikals, kurā cita starpā pārdeva arī Hause of Hardy lietas. Bļitkas un mazos foreļu šūpiņus Pāvels tirgoja šajā veikalā. Viņa ražojumus varēja brīvi nopirkt, izņemot vienu, ar ko meistars copēja tikai pats. Tas bija 2,5 cm garš, bet pietiekami smags šūpiņš, ko varēja aizmest ļoti tālu, bet vilkts tas spēlēja ūdens virsējos slāņos, tāpēc varēja vilkt ļoti lēni. Slepeno PB šūpiņu foreles un taimiņi kampa ar garantiju.

Nezināmu pašmāju meistaru foreļu rotiņi, izgatavoti, iedvesmojoties no ABU un Mepps

Man ir viens PB šūpiņš. Viņš man to uzdāvināja. Tas tiešām ir no tiem vizuļiem, uz kuriem foreles sēžas ļoti labi. Žēl, bet Pāvels pirms gada nomira. Nokopēt šo vizuli tik vienkārši nevar, jo tas ir izgatavots no kāda smaga metāla ar spiedliešanas metodi. Tas nozīmē, ka jābūt attiecīgām iekārtām, tehnoloģijai un prasmēm. Kas to varētu paveikt?

Pirmie mazie vobleri

To pašu 70. gadu vidū es nopirku veselu komplektu ar maziem firmas Rapala vobleriem. Tiem laikiem tas bija kas neredzēts un nedzirdēts. Vienīgi foreles tāpat labi ķērās visur. Vienu reizi mazos izmēģināju, bet man nepatika, jo tiem bija nesimetriska forma, un rezultātā nevarēju metienā trāpīt tur, kur bija nepieciešams, – līdzīgi kā ar mazajiem rotiņiem, kam svariņš tuvs piles formai. Tāpēc kaste ar mazajiem nogulēja plauktā vairākus gadus, līdz vienā pavasarī devos ar draugiem spiningot foreles uz mūsu slepeno upi.

Bija maija sākums, silts, un ūdens līmenis ideāls. Tomēr foreles un pat alatas pieteicās vājāk nekā parasti. Noķērām pa kādai forelei, pa kādai alatai, un viss. Tas bija ļoti maz. Bija jāeksperimentē. Izmēģināju vecos ABU un visus mepus. Atkal pa kādai copei, un viss.

Taču Ēriks uz mašīnu atnesa piecas pieklājīgas foreles. Jautājām – uz ko? Ēriks mums parādīja mazu amerikāņu vobleri, līdzīgu slavenajam divdaļīgajam Rapala Jointed, tikai ne garāku par kādiem 6 cm un grimstošu. Kad viņš tīrīja savu lomu, bija redzams, ka kuņģi ir pilni ar mazām zivtelēm.

Man nepatīk mētāt mazos voblerus, jo ar tiem nespēju trāpīt tik precīzi, kā ar rotiņiem. Es tos izmantoju tikai tādos gadījumos, kad pamanu foreli, kas uzbrukusi manam rotiņam, bet nav paņēmusi. Es vienkārši pēc kāda laika atgriežos un kādu voblerīti metu tur, kur forele slēpjas. Tad jau agrāk iztramdītā zivs uzreiz metas sīkajam virsū.

Manuprāt, mūsdienās, kad katram foreļpuikam ir pieejams jebkāds spiningošanas inventārs un jebkuri pasaules vizuļi, ir jāizmanto tādi mānekļi, kādi varētu interesēt zivis, bet kādu nav citiem un kādus foreles nekad nav redzējušas. Tad copes būs biežāk un ķersies lielākas zivis.