Stiprā pretiniece sudrabkarūsa

Sudrabkarūsa, dažviet dēvēta arī par sudrabaino karūsu, ir gluži tīkama ūdeņu iemītniece – no dažādiem mūs, makšķerniekus, interesējošiem aspektiem.

Sudrabkarūsa ir pieticīga attiecībā uz skābekļa daudzumu. Viedie, kas skolojušies ihtioloģijas zinībās, apgalvo, ka šī suga ir otra izturīgākā uzreiz pēc zeltainās karūsas. Kā smejies, izdzīvos pat govs pēdā. Tātad mūsu platuma grādos sastopama visās ūdenstilpēs – upēs, grāvjos, ezeros, dīķos un karjeros. Atkarībā no sezonas vada arī pilnvērtīgu saviesīgo dzīvi. Barojas, aug, vairojas, snauduļo, un atkal tas pats process atkārtojas un atkārtojas gadu no gada. Un, kas raksturīgi, sudrabkarūsa ir noķerama uz āķa. Vajadzīgas tikai iemaņas un vēlama pieredze.

Tāda suga

Vienā gan es tiem grādētajiem ūdeņu pētniekiem kategoriski nepiekrītu. 1998. gadā izdevniecības Gandrs izdotajā grāmatā Zivis autori apgalvo, ka šī ir saldūdens zivs. Bet ir skaidri zināms un dokumentāri pierādīts, ka sudrabkarūsas lielā skaitā sastopamas visā mūsu dižjūras un Rīgas līča piekrastē no Lietuvas robežai līdz Kolkas ragam, līdz Ainažiem un vēl tālāk līdz Pērnavai. Varbūt vēl tālāk uz ziemeļiem arī. Ja kādam par šo faktu rodas šaubas, lai pajautā piekrastes zvejniekiem. Viņi šo sugu uzskata par sērgu, kas neglābjami pieķēza tīklus, jo karūsām anālās un muguras spuras pēdējais nesašķetais zars ir ļoti ciets un klāts ar atskabargainiem zobiņiem. No auklas linuma sapinušos sudrabeni izridāt bez zaudējumiem ir gandrīz neiespējami, tīkli vienkārši tiek saplēsti.

Tieši no mūsu jūras, kurā gan nav tas pats sāļākais ūdens, bet kālija hlorīds tomēr ir jūtams, sudrabkarāši jau ļoti agrā pavasarī kāšiem vien nāk upēs uz nārstu. Atkarībā no ūdens temperatūras tas var sākties jau aprīļa beigās, maija sākumā un turpināties līdz pat augustam.

Copmaņiem sudrabkarūsas upēs un mazākās tērcēs lomos visbiežāk trāpās tieši pavasarī, pēc tam zvīņainās ir vērojami atturīgākas. Otrs aktivitātes uzplaiksnījums sākas septembra otrajā pusē un oktobra sākumā. Līdzīgi tas ir arī stāvošā ūdenī, vasaras vidū karūsas ēšanas ziņā, autovadītājiem saprotamā valodā sakot, it kā norauj rokasbremzi. Kļūst kūtras un mazkustīgas. Reti atsaucas arī uz iebarošanu – acīmredzot ir aizņemtas ar vitāli svarīgākām lietām.

Tomēr pastāv izņēmumi. Ir arī tādi karjeri un ezeri, kuros no vaiga daiļas sudrabkarūsas labprāt iekāro mūsu piedāvātās ēsmas visos vasaras mēnešos. Aktīvākas tās gan ir mierīgās bezvēja stundās no rīta un vakarpusē.

Skatiens bērnībā

Viens šāds gleznains ezeriņš, ko vietējie dēvē par Pilsezeru, atrodas Kurzemes pusē. Radītājs šo vietu izveidojis ļoti tīkamu, un tur esmu pavadījis savas bērnības jaukākos gadus. Un kā nu ne – apmēram 4 km rādiusā ir seši ezeriņi un vairāki dīķi. Šajos ūdeņos ar pīcku rokās esmu aizvadījis daudzus laimīgus brīžus un pēc iespējas bieži atgriežos arī pašlaik – ne tikai lai pakavētos bērnības atmiņās pie zivīga ezera, bet arī lai satiktos ar labiem draugiem.

Tikai nedaudz tālāk no šīs pasakainās vietas ir krietni lielākie Lubezers, Sasmakas un Laidzes ezers. Ar riteni sasniedzamā attālumā Rojas upe, kurā vēl šodien var sameklēt kādu strauta foreli. Tā ka aizrautīgam copmanim tajā pusē ir, ar ko nodarboties. Dažādās ūdenstilpēs zivju sugas atšķiras. Pārsvarā tajās dzīvo raudas, asari, līdakas, līņi, retāk plauži un karūsas.

Uz baronā pilī ierīkoto astoņgadīgo skolu mūsu ģimene pārcēlās tālajā 1965. gadā, kur mamma tika norīkota par direktori. No dzīvokļa loga pavērās debešķīgs skats uz parka dižozolu ieskauto Pilsezeru. Nepilni simts metri lejup pa kalnu, un tu jau esi gandrīz paradīzē.

Ezera otrā krastā atrodas akmeņu krāvums. Vecāki ļauži teica, ka tur baronam esot bijis ierīkots vīna pagrabs, citi zināja, ka šajā vietā muzikanti esot spēlējuši tajos laikos populāras melodijas. No akmeņu kaudzes vēl joprojām paveras klasisks skats uz pili, bet mūzika gan vairs neskan, arī bērnu čalas ne. Skola sen likvidēta, un mazajā ciematā palikušas labi ja desmit mājas, kurās ikviens var atskaņot sev tīkamas dziesmas.

Toreiz...

Bet nu par patīkamākām lietām. Tā gada ziema, kurā pārcēlāmies uz šo dieva uzlūkoto nomali, bijusi ļoti barga. Zivis slāpušas pat 25 m dziļajā Pilsezerā. Pie āliņģiem nākušas milzīgas līdakas un līņi. Kaut kas jau izdzīvoja – karūsiņas, kāda rauda, asarītis.

Citos tuvējos ezeriņos stāvoklis bija labāks. Ķērās smukas raudas, asari, uz dzīvo ēsmu līdakas un skaisti platspīļu vēži. Jau pirmajā rudenī mans tēvs, lai puikam nebūtu tālu jāiet un būtu no loga uzskatāms, tuvējā kolhoza zivaudzētavā nopirka sudrabkarūsu un līņu mazuļus. Nekas lāgā neķērās vienu, divus, trīs gadus, un par Pilsezeru mana interese apsīka, liku to mierā. Bet vienu vasaru no Rīgas bija ieradušies talcinieki un dzīvoja skolas trešā stāva internāta istabās. Kādu rītu pagrabstāva mazgātavā pamanīju vannā milzumu sudrabkarūsu, tās bija samakšķerējuši talcinieki.

Nu arī manā ielā bija svētki. Ar lazdas kātiņu un kūtspakaļā saraktajām sliekām uz āķa sudrabenes ķērās neganti un negausīgi. Gadījās tādas, ka es kā puika pat nejaudāju izcelt – trūka auklas, lūza āķi, gadījās, ka pats kāts arī.

Gāja gadi, dzīves ceļi aizveda mūs uz citu pusi, sudrabkarūsu epopeja beidzās. Reiz pienāca ziņas no draugiem, ka kādā bargā ziemā Pilsezerā zivis atkal slāpušas, pavasarī pēc ledus nokušanas manīti pamatīgi beigti eksemplāri.

...un tagad

Taču pirms gadiem desmit mans draugs Ivars bija priecīgs paziņot, ka ezers atdzīvojies. Esot pa kādai līdaciņai, pannas asarim, un, kas jo sevišķi patīkami, atkal piesakoties sudrabkarūsas un arī līņi.

Tā nu vasarā vismaz pāris reizes savu mīļo Pilsezeru un draugus apciemoju. Uz akmeņu krāvumu ved jau iemīta taciņa, kas skaidri norāda, ka ne tikai Ivars un daži citi vietējie te nāk samērā bieži. Ezerā ir ļoti patīkams un mīksts ūdens, ir laba peldēšanās, varbūt kāds iemaldījies atpūtnieks tur iegriežas pavērot skaistos skatus vai veldzēties ūdens vannā.

Ir jūlija pirmā nedēļa, un šogad pirmo reizi atkal esmu savā laimīgās bērnības zemē. Dārzā esmu krietni uzcienājies ar pasaulē gardākajiem ķiršiem, un varam doties sudrabkarūsās. Iepriekšējās dienās tās esot labi ķērušās, vidējais svars ap 400 g.

Caur parka kokiem redzam, ka viens vīrs jau darbojas. Vietas trijiem pietiek, bet copes pagaidām nav. Uz āķa Ivars liek dārza slieku un galā – sutinātu grūbu. Juris copē tikai ar sliekām. Man ir arī mušu kāpuri.

Lai arī ezeriņš ir nokalnē un lielu koku ieskauts, vēja virziens mums nav labvēlīgs, reizēm iegriežas krietna brīze, kas ātri velk pludiņus gar lēpju lapām. Un tas nemaz nav labi – lapas vēl ir stingras un tā vien grib mūsu auklas ievilināt savā iešķēlumā. Vietējie izlīdzas ar slīdošo pludiņu, tā aizķeršanās nav tik bīstama, taču es esmu fiksēto piekritējs. Arī 0,12 mm pavadiņa nav tā piemērotākā šādiem apstākļiem. Kad esmu jau zaudējis divus āķus, uzsienu 0,17 mm, un nu tā lieta jau ir drošāka.

Pirms sešiem vakarā vējš piegurst un man ir pirmā cope. Karūsa ņem pārliecinoši, pluds sāk slīdēt sāņus un grimst. Vieglais septiņmetrīgais bezspoles kāts patīkami ielīkst, un drīz jau man krastā spirinās skaista sudrabkarūsa. Grami 400 būs. Nav no tām dižākajām, bet rokā noturēt grūti. Nu jau arī abiem maniem copes biedriem ir pa zivij, tad vēl un vēl. Iemetam pa pikai barības, un zivis kļūst vēl drošākas.

Līdz futbola pārraidei vairs nav daudz laika, zivju arī pietiek, un, laimīgi par tikšanos ar draugiem un bērnību, dodamies kalnup un uz mājām. Sudrabkarūsas ķersies vēl septembrī.