Brīvlaišanas baušļi

Sabiedrībā valda uzskats, ka zivju anatomiskās un fizioloģiskās uzbūves īpatnību dēļ tās nejūt sāpes. Taču ir zinātniski pierādīts, ka tā nav – zivis vairās un mūk no sāpju avota.

Šobrīd tiek publicēti arī zinātniskie pētījumi par dzīvnieku emocionālo stāvokli, vairāk gan par siltasiņu dzīvniekiem, bet japāņi jau apraksta arī savu pētījumu rezultātus par dažādu hormonu saistību ar zivju emocionālo stāvokli. Pagaidām neapspriedīšu šo stāvokli noķeršanas gadījumā, domāju, ka tam pētījumu vēl ir par maz, taču organisma funkciju izmaiņas nedaudz aprakstīšu.

Pēc uzķeršanās uz āķa zivs smadzenēs nonāk informācija par sāpēm brūcē un par to, ka tā vairs nevar kontrolēt peldēšanas virzienu, ka viņu kaut kas ierobežo. Tas rada pastiprinātu stresa hormonu – adrenalīna, noradrenalīna un kortizola – izdalīšanos, kā rezultātā paātrinās sirdsdarbība un elpošana, mainās uzvedība.

Kortizols nonāk asinīs salīdzinoši īsā (noķeršanas un izvadīšanas) laikā, taču tā ietekme saglabājas ilgstoši – kortizols negatīvi ietekmē augšanu, attīstību un reproduktīvo funkciju. Ir veikti pētījumi ar varavīksnes forelēm, kuros konstatēts, ka plazmas kortizola līmenis sāk paaugstināties 2 minūšu laikā pēc uzsēšanās uz āķa. Jo ilgāks laiks ir no noķeršanas brīža līdz atlaišanai, jo augstāks kortizola līmenis, attiecīgi jo mazāka cerība, ka forele nākamajā sezonā nārstos. Sama piesiešana uz vairākām dienām noteikti rada ilgstošu kortizola izdalīšanos asinīs, kā rezultātā svara pieaugums ir mazāks nekā gadījumā, ja tas tiktu atlaists uzreiz pēc izvilkšanas. Zinātniskie pētījumi liek domāt, ka šāda ilgstoša piesiešana var atstāt negatīvu ietekmi uz nārstu.

Kad zivs pieķeras, tā izrāda pretestību un cenšas atbrīvoties. Ilgstoša muskuļu darba rezultātā audos uzkrājas pienskābe, kas noved pie acidozes, muskuļu vājuma un pat nāves. Enerģija, ko zivs iegūst barojoties, tiek sadalīta visiem organismā notiekošajiem fizioloģiskajiem procesiem, tajā skaitā vielmaiņai, audu, muskuļu un reproduktīvās sistēmas attīstībai. Tāpēc, ja pastiprināti strādā muskuļi, samazinās enerģijas piegāde citiem orgāniem. Pēc atlaišanas zivs var neuzņemt barību, un iestājas enerģijas deficīts, kas var novest pie lēnākas augšanas un traucētas reproduktīvās funkcijas.

Izņemot āķi, rodas brūce, un tās smagums variē ne tikai no anatomiskās lokalizācijas, bet arī no makšķernieka profesionalitātes un pareizas āķa izņemšanas tehnikas. Tāpat ir veikti pētījumi, kuros secināts, ka dzīvu ēsmu zivs norij dziļāk, piemēram, balsenē, barības vadā un žaunās. Tas apgrūtina āķa izņemšanu un būtiski samazina zivs izdzīvošanas iespējas pēc atlaišanas.

Jebkura darbība, kas var papildus traumēt zivi (satveršana aiz žaunu vākiem vai turēšana, pirkstus ievietojot žaunu dobumā, piesiešana aiz žaunām vai speciāli izdurtiem caurumiem žoklī), rada papildu brūces. Arī tad, ja tās ir niecīgas, infekcijas risks tomēr pieaug.

Zivis ir poikilotermi dzīvnieki. Tas nozīmē, ka to ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga un atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Šis faktors jāņem vērā īpaši karstās vasaras dienās, kad ir ievērojama temperatūras atšķirība starp gaisu un ūdeni. Kā pierādīts pētījumos ar savvaļas Atlantijas lašiem, ūdens temperatūrā 17,3°C izdzīvo 92% atpakaļ palaisto zivju – ar nosacījumu, ka ievēroti citi pareizas “ķer un atlaid” makšķerēšanas principi; siltākā ūdenī izdzīvošanas procents samazinās.

Brīdī, kad loms tiek izcelts no ūdens, tas tiek pakļauts gaisa iedarbībai. Žaunu lapiņas noslēdzas, nenotiek skābekļa maiņa, organismā paaugstinās ogļskābās gāzes līmenis. Pētījumos pierādīts – jo ilgāks laiks, ko varavīksnes forele pavada ārpus ūdens, jo mazāka dzīvotspēja. Ja gaisa iedarbībai tā tiek pakļauta 30 sekundes, tad dzīvotspēja pēc atbrīvošanas ir 62%, bet, ja 60 sekundes, tad tikai 28%. Laiks, ko zivs pavada ārpus ūdens, nedrīkst pārsniegt 15– 20 sekundes. Ja forele gaisa vidē ir atradusies ilgāk par minūti, tad pasliktinās viņas peldspēja un pastāv lielāks risks kļūt par kāda plēsēja maltīti.

Nepareiza “ķer un atlaid” metodes izmantošana var radīt traumas un brūces, kas ne vienmēr ir letālas, bet būtiski ietekmē zivs dzīves kvalitāti.

Tātad, ja ir vēlme noķert un atlaist, tad izvadīšana un fotosesija jāveic pēc iespējas īsākā laikā, lietojot zivij draudzīgu aprīkojumu (uztveršanas tīkliņš, bezatskabargu āķi utt.). Mans ieteikums būtu sākumā iemācīties noķert un īsā laikā izvadīt zivi un tikai tad pāriet pie “ķer un atlaid” principa. Samocītu zivi ilgi reanimēt un atbrīvot nevajadzētu.

10 brīvlaišanas baušļi

• SAGATAVOJIES

pavadiņu sien mazāk izturīgu par pamatauklu un izmanto bezatskabargu vienžuburus

• AIJĀ

cel ārā no ūdens un sver tīkliņā no silikona

• NEIZCEL

ideālā variantā zivi atstāj ūdenī – atbrīvo jau uztveramajā tīkliņā

• TURI HORIZONTĀLI

zivij vienmēr jāatrodas pēc iespējas horizontāli, arī āķi izņem, nostādot uz vēdera

• NEAPDEDZINI

zivij pieskaries ar speciāliem cimdiem vai mitru roku un neliec uz sausas un sasilušas virsmas, turi ēnā

• NESASKRĀPĒ

zivi liec uz speciāla matracīša bez šuvēm, neļauj saskarties ar smiltīm, zāli, akmeņiem, drēbēm, aprocēm un pulksteni

• APLEJ

svēršanas un fotografēšanas laikā ik pa brīdim aplej zivi ar ūdeni, neļauj tai apžūt

• NEVILCINIES

laiks ārpus ūdens –15–20 sekundes

• PIETUPIES

zivs kustīguma un slīdīguma dēļ fotografējies tupus un virs matracīša

• ATLAID

ūdenī zivi nemet, horizontāli nekustīgi pieturi un ar otru roku paskalo ūdeni purna virzienā, līdz tā atžirgst un aizpeld.