Sama atlaišanas meistarklase

Teikšu godīgi – Latvijas ūdeņos nevienu ūsaini izvilcis neesmu, tomēr sams mūsu nelielajai copmaņu draugu grupai nav svešs. Piecpadsmit gadu garumā to esam ķēruši Spānijā, Ebro upē, un nez vai tās lejteces duļķainajos atvaros atradīsies daudz samu vectētiņu, kuri nebūtu apjautuši, ka pēc gardas 1,5 kg karūsas vai karpas apēšanas kādu nakti var nākties pasēdēt piesietam pie zara un izbaudīt ne īpaši patīkamo svēršanas un marķēšanas procedūru. Nu daudz mēs viņus esam ķēruši, laiduši vaļā un ķēruši atkal. Tā īsi pārskatot mūsu Lielo samu grāmatu, sanāk krietni pāri par 30 tonnām...

Sams ir vienkāršs džeks

Ar samu var apieties droši un īpaši necimperlējoties. Pusstunda ārpus ūdens tam nav kritiska, vienīgi pārvedot ar laivu saulainā laikā, vajag apsegt ar slapju drānu, lai neapžūst gļotāda.

Ja zivs āķi ierijusi dziļi (tas reizēm notiek apbrīnojami ātri), droši var iebāzt roku līdz plecam rīklē, sataustīt kuņģī trīsžuburi, izkabināt, apgriezt otrādi un mierīgi izvilkt laukā. Reiz, veicot šādu procedūru, tiku pie negaidīta papildu loma – no sama kuņģa izlīda kilogramīgs tikko apēsts dzīvs zutis. Sams tika brīvībā, bet zutis – uz pannas.

Visas darbības ar rokas likšanu ūsainajā mutē noteikti jāveic ar cimdu, jo, lai arī zivs zobi ir sīki, saskrāpētā vieta sāp un ilgi nedzīst. Ar samu līdz 90 kg, copējot no Bush tipa laivas, normālas miesasbūves makšķernieks var tikt galā viens pats. Kad zivs pievilkta pie borta, vispirms objektīvi jāizvērtē āķa vai āķu (ja tie bijuši divi) izvietojums mutē. Ja lietota āķu sistēma un viens āķis ir brīvs, to vajag iespraust mutes sānos no ārpuses.

Sams droši un stingri jāsaņem aiz apakšējā žokļa un, slidinot pār bortu, jāievelk laivā. Teorija gaužam vienkārša, bet, ja tas viss jādara tumsā, laivai dreifējot pa straumi uz leju lielas upes vidū, es tomēr ieteiktu doties uz samu copi divatā. Ieķerot āķi plaukstā, vari kļūt saistīts ar savu sapņu zivi uz mūžu. Mūsu pieredzē ir divas reizes, kad tikai laimīga sagadīšanās ir paglābusi no neprognozējamām sekām.

Par piesiešanu

Ja plānots samu piesiet, lai rīta gaismā veiktu svēršanu un fotosesiju, var rīkoties divos variantos.

• Resnu, mīkstu auklu izvērt cauri žaunām. Man šī metode neliekas īpaši laba, jo sams, cenšoties atbrīvoties, var satraumēt žaunas. Taču iespējams, mans viedoklis ir maldīgs, jo reiz noķēru zivi, kura, šādi piesieta, bija tikusi vaļā un ar striķi žaunās nodzīvojusi vismaz gadu. Sams bija spēcīgs un veselīgs, nekādi bojājumi nebija saskatāmi.

• Ar garām, tievām spica gala stangām izdurt caurumu aiz apakšžokļa kaula. Nedaudz paplešot stangas, saņemt auklas galu un izvilkt cauri. Otrā galā jau laikus ir iesieta cilpa, caur kuru tagad jāizvelk striķa brīvais gals. Šādi sams sanāk glīti piesiets aiz apakšžokļa. Pēc nelielas prakses šī procedūra neaizņem pat minūti. Durtā brūce ir neliela, ilgi neasiņo un pēc gada neredz pat rētas. Sagatavoto samu sienamo auklu daudzums atkarīgs no paša copmaņa optimisma pakāpes.

Pēc atlaišanas - ir bijis tā

Mēs samus (virs 40 kg) svērām, mērījām, devām katram vārdu, marķējām ar sudraba plāksnīti (pie priekšējās spuras kaula daļas) un visus datus ierakstījām savā Lielajā samu grāmatā. Uz plāksnītes bija norādīta e-pasta adrese, kur nodot ziņu, ja kāds cits makšķernieks šo zivi noķēris. Reiz atveru e-pastu, skatos – bēdīga ziņa: franči Mocartu apēduši...

Zivju svēršana un marķēšana ir darbietilpīgs process. To parasti veicam reizi trīs dienās, kad piešņorētais ganāmpulks salasās gana liels. Pēc pāris dienu piespiedu atpūtas tāds 70–80 kg sams it nemaz nav noskaņots doties krastā, un cīņa izvēršas daudz drastiskāka, nekā velkot ar makšķeri.

Reiz kārtējais ūsaiņu bariņš bija iegrāmatots, atlaists brīvībā un laiski gozējās piekrastes seklumā, droši vien pārdomājot, kā dzīvot tālāk, lai upes saimniekam nepatīkamas procedūras nebūtu jāpiedzīvo vēlreiz. Te nez no kurienes uzradās rumāņu makšķernieks un, ieraudzījis krūmu malā vairākus lielus samus, nolēma lieki laiku netērēt. Šis, ātri nometis sandales un bikses, ar primitīvu gafu rokās devās ūdenī. Pirms mēs paspējām ko pasākt mūsu apvārdoto samu aizsardzībai, lielākā zivs (liekas, 78 kg) metās uzbrukumā un saķēra pārsteigto rumāni aiz kājas. Šļakatas, izmisīga otras kājas raustīšana un vaimanas deva uzbrukuma zīmi otram samam. Pēc mirkļa sapratām, ka jāglābj nevis zivis, bet pats gafotājs. Ticis krastā asiņainām, zobu sašvīkotām kājām, vīrs, raustot valodu un kaut ko pātariem līdzīgu buldurējot, aizskrēja plikām kājām un bez biksēm.

Esi uzmanīgs! Sami var būt agresīvi!

Sams ir ļoti izturīga zivs, un tā dzīvībai ir liktenīga vienīgi liela asinsvada pārplēšana žaunu rajonā. Tomēr mūsu Lielajā samu grāmatā ir Žils, kas ar vienu atplēstu žaunu bārksti noķerts trīs gadus pēc kārtas ar svara pieaugumu 5–6 kg gadā.

Nav jau tā, ka visi izvilktie sami izdzīvo. Pa visiem šiem gadiem kādus desmit lielos esam aizraidījuši uz labākiem medību laukiem. Tas notiek, ja liels trīsžuburis iemetas žaunās. Pirmo reizi, kad tā notika, ļoti sabēdājāmies, jo, atrodoties tālu no mājām, nav jau nekādas iespējas to gaļas kalnu lietderīgi izmantot. Vēlāk sapazināmies ar Tortosā mītošās pakistāniešu kopienas pārstāvi, kurš šad tad nāca uz upi ķert pārtikai kefales. Pakistānieši viņsaulē aizgājušos samus pieņēma ar milzu pateicību un pēc trīs gadiem mums svinīgi paziņoja, ka esam uzņemti par šīs kopienas goda biedriem, jo esam veikuši nesavtīgu ieguldījumu viņu izdzīvošā svešatnē.

Spānija ir lieliem samiem bagāta zeme, bet ar makšķerniekiem nelabvēlīgu likumdošanu un bezgalīgu iebraucēju ordām. Ja tu kādu brīdi padzīvo šajā zemē un vēl neesi apzagts, tas ir patiess brīnums. Varbūt, visu izvērtējot, samu trofejas meklējumos labāk doties uz kādu Francijas lielo upi?

Sams vienmēr būs makšķerniekam interesanta un arī sportiska zivs. Liela, spēcīga, ar mazliet noslēpumainu dzīvesveidu un tik dažādi noķerama... Bet tos lielos, sirmos varbūt tomēr atlaižam. Viņu jau Latvijā tāpat ir gauži maz. Un nestāsti, ka lielo zivi nevar nosvērt, apmīļot, safotografēt un ļaut tai dzīvot vēl daudzus gadus. Nu ļooti, ļooti izturīga ir šī zivs.