Māneklis upes karalim

Kam domāti lašu mānekļi? It kā lašiem. Bet veikalu piedāvājums rāda ko citu. No brīža, kad to sapratu, uz rūpnieciski ražotajiem mānekļiem skatos citām acīm un nu jau labāk taisu tos pats.

Kad pirms pieciem gadiem nopietni pievērsos lašiem un taimiņiem jeb, makšķernieku valodā runājot, raibajām zivīm, par šīm sugām zināju tikai to, ka tās pieskaitāmas plēsīgo grupai, tātad ķeramas ar spiningu. Tā kā man šajā jomā jau bija krietni piešauta roka, biju izvilcis simtiem līdaku un zandartu, domāju, ka sevišķas pūles tas man nesagādās. Tomēr – lai izkostu šo zivju uzvedību, uzturēšanās vietas un, protams, mānekļus, pie upes nācās pavadīt patiešām daudz laika.

Un tad es metos nākamajā afērā – vobleru gatavošanā teju no nulles

Pirmos rezultātus guvu, darbodamies ar šūpiņiem un gumijzivīm, bet raibo ķeršana ar vobleriem, kas man pašam patika labāk, gaidītos rezultātus īsti nedeva. No visa plašā vobleru arsenāla pa laikam kāds izšāva, bet regulāru copju nebija. Analizēju realizētos ņēmienus, mānekļa vadīšanas tehniku, spēli, krāsu, dienas laika apstākļus, līdz nonācu pie atziņas, ka daudzi mānekļi, kas nopērkami mūsu copes lietu veikalos, vairāk domāti pircēju, nevis zivju ķeršanai. No tā brīža uz mānekļiem sāku lūkoties ar zivs, ne copmaņa acīm.

Kas laša skatījumā ir māneklis? Tas ir svešinieks, kas ielauzies upes karaļa kontrolētajā teritorijā un rada draudus iznērstajiem ikriem, tāpēc šis nelūgtais viesis ir jāiznīcina jeb, precīzāk, jānokož. Tā vienlaikus gūst divus labumus – svešā iznīdēšana un nārsta novājinātā ķermeņa spēka atjaunošana. Secināju arī to, ka šeit nestrādā lieli mānekļi, kā parasti notiek līdaku pēcnārsta periodā, bet gan 7–9 cm gari, upes sīkzivju kustību imitējoši vobleri, kuru krāsojums pieskaņots ūdens dzidrumam un dienas laika apstākļiem.

pēc restaurācijas

Rokas tulznās, vecā krāsa tās nokrāsojusi pat caur gumijas cimdiem

Manā arsenālā bija daudz labi strādājošu vobleru, kuru darba mūžs pamatīgo skrambu, švīku un krāsa defektu dēļ praktiski bija beidzies, un man radās doma tos restaurēt. Tajā brīdī es pat īsti nenojautu ne to, cik dziļi šis process mani iesūks, ne arī to, cik tas izrādīsies piņķerīgs un darbietilpīgs – vecās krāsas noņemšana, divreizēja gruntēšana, atkarībā no gammas un krāsojuma sarežģītības desmit līdz pat divdesmit reižu krāsošana un visbeidzot 5–7 reižu lakošana, kurai pateicoties mānekļa darba mūžs daudzkārt palielinās. Protams, ja tas priekšlaikus netiek iesēdināts kādā zemūdens ķērājā vai neaizpeld kopā ar medījumu.

Sūrā darba pirmie augļi

Pa veikaliem vairs nestaigāju, vobleru prototipus atrodu internetā

Pirksti man bija tulznās, rokas piesūkušās ar krāsu, bet sūrā darba saldos augļus es kopā ar dēlu Danilu baudīju pavisam drīz – mani restaurētie vizuļi strādāja!

Un tad es metos nākamajā afērā – vobleru gatavošanā teju no nulles. Interneta vietnēs pētīju medīgo mānekļu formas, pasūtīju vobleru sagataves, slīpēju, vīlēju, pieslīpēju, gruntēju, krāsoju un lakoju – un tagad droši varu teikt, ka, neskatoties uz patērēto laiku un enerģiju, prieks par šādu paša gatavotu ķerīgu mānekli ir milzīgs.

Andrejs Maksimovs