Iepazīsties: Jig rig un Tokio rig

Šoreiz mans raksts būs veltīts divām copes tehnikām jeb, labāk sacīt, mānekļu pasniegšanas veidiem. Daži pie mums tos arī izmanto, bet varbūt kādam šī būs pirmā dzirdēšana. Apskatīšu gan plusus, gan mīnusus, gan to, kā šīs montāžas izveidot pašam, gan dažas lietošanas nianses. Tātad runa būs par džigrigu (jig rig) un Tokijas sistēmu (Tokyo rig).

Shematiskas atšķirības starp džigrigu un Tokijas sistēmu

DŽIGRIGS: Distances čempions

Domāju, jāsāk ar Latvijā populārāko – ar džigrigu. Sistēma ir radusies Amerikā un tika izveidota, lai dažādos kokos un ķērājos vilktu basus. Turienes copmaņi šai sistēmai izmanto ofsetāķus, līdz ar ko māneklis neiesēžas zemūdens ķērājos. Zivs parasti reaģē tieši uz mānekļa kritienu, grimšanu.

Kāda tad šī sistēma ir? Pamatā tas ir māneklis, kam ir atsevišķi pielikta svina nūjiņa vai pile. Realitātē svins velkas pa grunti, bet māneklis ir virs tā. Šis ir vienkāršākais skaidrojums. Tagad jāpāriet pie niansēm, kuru ir ļoti daudz.

Montāža caur gredzenu. To labāk ir taisīt mājās, tiesa, ir problemātiski nomainīt mānekļus un svaru

Džigrigam domātie svini. Šie ir daudzšķautņaini un labi tur kontaktu ar grunti

Pirmkārt, kur tad šo sistēmu var izmantot. Lielākais džigriga pluss ir metiena tālums. Šī noteikti ir viena no sistēmām, kuru var aizmest maksimāli tālu. Ja veido salīdzinājumu, tad montāža ar džiggalvu lido vissliktāk, montāža ar ausaini lido ļoti labi, nu un džigrigs – tas noteikti ir čempions.

Viens ražotājs no Ukrainas piedāvā šādus te atsvarus, nedaudz līdzīgus slēpēm. Tie ļoti viegli slīd pa grunti un maz kur ieķeras

Var redzēt apjoma atšķirību starp svina un volframa nūjiņu, svars ir vienāds. Tāpat šeit var labi redzēt, ka konkrētais māneklis labi paslēpjas aiz svina, tātad metiens būs tāls. Piles atsvarus man patīk lietot volframa, jo šajā gadījumā es nestrādāju tālā distancē. Volframs. Svins. Volframs.

Tiesa, šeit arī ir jāievēro daži momenti. Tīri shematiski metiena brīdī svina nūjiņa vai pile lido pa priekšu un māneklis ar auklu atrodas aiz tā. Attiecīgi atsvara forma ir aerodinamiskāka, un visa sistēma lido ļoti tālu. Māneklis šajā gadījumā netraucē, jo atrodas aiz svina un nerada pretestību. Līdzīgi ir ar ausaini, bet, tā kā ausaine ir apaļa, tā tomēr pilnībā nepaslēpjas aiz atsvara.

Svarīgā mānekļa izvēle

Kā jau minēju, labākie atsvari ir tieši nūjiņas, faktiski tādas pašas, kādas izmanto dropšotam, tikai noteikti bez spīles, toties ar parasto griezuli. Spīle neder, jo, lai veiktu ātru montāžu, vajag tieši griezuli. Otrs veids ir piles, kas arī lido labi, tomēr ne tik, cik nūjiņas.

Vēl interesanta nianse ir svina vai volframa izvēle. Tā kā ir vajadzīgs atsvars, aiz kura savā veidā var paslēpt mānekli, volframa nūjiņas īsti neder. Vienāda svara gadījumā volframa variants būs mazāks, līdz ar ko māneklis būs lielāks par atsvaru. Svins šajā gadījumā ir labāks. Piles formai gan var izmantot volframu, tur neredzu problēmu.

Runājot par svariem, nūjiņas es reti kad ņemu vieglākas par 10 gramiem, tīri izmēra dēļ, par kuru jau rakstīju. Piles formu gan no 3 gramiem. Tiesa, tādā īstā mikro tēmā neesmu darbojies, jo neredzu jēgu.

Lai cik jocīgi liktos, džigriga tehnikā būtiska ir mānekļa izvēle. Ja uzdevums ir panākt maksimāli tālu metienu, tad māneklim noteikti būtu jābūt iegarenam, bez jebkādām papildu kājām, izvirzījumiem, arī bez tvistera astes. Faktiski klasisks māneklis, forma kā Keitech Swing Impact. Tad nebūs augstāks par atsvaru, un metiens sanāks maksimāli tāls. Ja plāno strādāt tuvā distancē, tad šeit jau tas nespēlē tik lielu lomu.

Var izmantot dažādus mānekļus, bet man īsti nepatīk šadi jeb klasiskās zivtiņas formas. Labāki ir dažādi vēžveidīgie, vibroastes.

Pie šī visa var minēt otru sistēmas plusu – ir iespējams darboties ar mazu mānekli maksimāli tālā distancē. Bieži vien mānekli vajag mazu, bet kā lai to aizmet vajadzīgajā attālumā? Tad šeit, lūk, ir atbilde.

Džigrigam vai izmantot gan ofsetāķus, gan vienžuburus, gan divžuburus. Āķa izvēle ir pilnīgi brīva un piemērojama konkrētiem apstākļiem vai plēsoņai

Tehnikas nianse

Nākamais jautājums ir par animāciju. Šī sistēma paredz, ka spēle notiks uz pašas grunts vai nedaudz virs tās. Tā kā svins atrodas mānekļa apakšā, konstrukcija no apakšas diez ko neatrausies. Parasti to sauc par grunts skrāpēšanu, bet tas noteikti nav vienīgais variants. Tāpat sistēmu var animēt, izmantojot klasisko džigu ar vienu vai vairākiem spoles roktura apgriezieniem. Tomēr man vislabāk patīk grunts skrāpis.

Bieži vien plēsoņa māneklim uzbrūk tieši no grunts. Turklāt svins, velkoties pa apakšu, saceļ duļķi un smilšu mākoni, kas papildus pievilina plēsēju. Ja copes vietā pamatā ir cieta grunts ar gliemežiem vai akmeņiem, tad par atsvaru labāk izmantot nūjiņu. Pirmkārt, tad kontrolēti var noturēt mānekli gandrīz vai vienā attālumā no grunts. Pati nūjiņas forma sekmē to, ka sistēma neiestrēgst starp akmeņiem vai gliemežiem. Lai kontrolētu grunti, pēc metiena spininga spice ir jātur uz augšu – tad var saprast, vai atsvars ir kontaktā ar grunti un vai tas neatraujas nost. Šādā veidā var arī ērti kontrolēt mānekļa kustību un ātrumu. Bieži vien labi nostrādā dažāds paātrinājums, kas palīdz plēsoņai izšķirties par uzbrukumu. Citreiz māneklim tieši ir jāļauj nokrist uz grunts.

Starp citu, šī sistēma iegūst pavisam citu animāciju, ja izmanto peldošo gumiju. To var daudz labāk izšūpot, un, velkot pa apakšu, tā lieliski spēlē.

Paštaisīta Tokijas sistēma. Augšējā cilpa ir veidota kā rotiņam, un ir izmantots papildu gredzens, bet es parasti iztieku bez tā

Piles atsvari ļoti labi ir vietās, kur grunts ir mīksta

Tokijas montāža ar volframa lodēm. Var izmantot divas, kuras animācijas laikā sasitoties rada skaņu. Apakšējo āķi ir svarīgi maksimāli nolocīt, lai tas nekur nesēstos.

Tuvā distance

Tomēr, ja gribi darboties džiga tehnikā vai ar dažādiem metieniem, svina nūjiņa nav labākais atsvars. Tā ir diezgan augsta, un nevar iegūt tādu animāciju, kādu gribas; māneklis gāzīsies uz sāniem – gribi to vai ne.

Savukārt ar piles svinu jau ir citas iespējas. Pirmkārt, to ir labi izmantot vietās, kur grunts ir smilšaina, mīksta vai ar dūņām. Piles forma tik daudz nestrēgst iekšā, turklāt rada pievilcīgu duļķi. Māneklis atrodas tuvāk gruntij, un var veikt dažādus metienus un kustības. Šajā gadījumā ir arī vērts izmantot dažādus vēžveidīgos mānekļus ar spīlēm un kājām. Efektīvi.

Vēl šobrīd ir pieejami gareni svini ar plakanu apakšu. Nedaudz atgādina slēpi. Tie ir labi, tieši skrāpējot grunti, jo māneklis ļoti stabili atrodas uz grunts, turklāt ir mazāka pretestība.

Viegla montāža

Kā tad izveidot šo džigriga sistēmu? Gaužām vienkārši, un to mierīgi var darīt copes laikā.

Pirmkārt – vajag atsvaru: vai tā būs nūjiņa vai pile, svins vai volframs – viss atkarīgs no paša vēlmēm un varbūt manām rekomendācijām.

Otrkārt – māneklis. Par formām jau izrunāju, un āķu ziņā te ir brīvība. Var izmantot vienžuburi, klasisko, treilerāķi vai ofsetu, vai arī divžuburi – pilnīgi pēc saviem ieskatiem. Tiesa, ja zini, ka uz grunts ir ķērāji, vajag pārdomāt, vai izmantot atklātus āķus.

Un tad liek visu kopā. Ņem auklu vai pavadu ar sakabi, liek virsū svinu un turpat virsū – mānekli. Viss. Sistēma ir gatava. Tieši tik ātri. Turklāt šī montāža ļauj ātri nomainīt gan mānekli, gan arī svinu.

Citāds montāžas veids ir caur gredzenu, kur mānekli ar svinu savieno ar gredzenu un pēc tam pie gredzena āķē auklas galā esošo sakabi. Šādam variantam ir savi plusi, bet pie ūdens tādu sagatavot ir grūtāk, tāpēc nāksies visu paveikt jau mājās. Es, ja godīgi, variantu ar gredzenu reti kad lietoju, jo mājās šīs montāžas netaisu, bet, kad esmu copē, ērtāk ir izmantot sakabes.

Tā kā šeit parādās gredzens, tad māneklis daudz labāk saliekas kopā ar auklu, un var veikt precīzākus metienus tālā distancē. Bet tas ir nosacīti. Tikpat nosacīti, cik tas, ka māneklim šādā veidā ir lielāka brīvkustība.

TOKIJAS SISTĒMA: Pavisam citāda montāža

Ar ko atšķiras Tokijas sistēma, un vai ir jēga to vispār lietot? Lielākā atšķirība ir tā, ka Tokijas montāžā māneklis atrodas fiksētā augstumā no grunts. Svina vai volframa lode atrodas uz nerūsējošā tērauda stieples, kurai augšpusē ir piestiprināts māneklis, kas savukārt brīvi kustas. Mūsu apstākļos šo variantu var lieliski lietot, ja ir kaut kādi ķērāji, kā zāles vai mīksta grunts ar dūņām. Lode uz stieples šādās vietās neiestrēgst, un māneklis atrodas virs grunts, tādējādi plēsoņa var uzbrukt.

Rūpnieciski ražota Tokijas montāža. Šeit uz ass ir uzpresēts griezulis, kas dod papildu brīvgaitu māneklim, kā arī uz ass ir uzliets svins, un apakšējā daļā nav āķa, kas varētu kaut kur ieķerties

Metiens ar šo konstrukciju ir tāls, bet ne tik ļoti kā džigrigam. Mānekļu ziņā šeit es tik ļoti neizsveru, ko lietoju, jo montāžai ir cits mērķis. Turklāt arī šajā gadījumā sevi lieliski pierāda peldošie mānekļi.

Tokijas sistēmai pamatā izmanto gan klasisko džiga animāciju, gan auklas ietīšanu, variējot ātrumu. Turklāt lieliski strādā pauzes, jo māneklis pats krīt uz leju un kustas. Uz šīs montāžas ļoti labi ķeras zandarti, it sevišķi brīžos, kad džigu tie īsti negrib, un, protams, asari. Līdakas neesmu mērķtiecīgi mānījis, bet pāris ir trāpījušās.

Viss sarežģītais ir vienkāršs

Šai montāžai vismaz daļu vajadzēs izgatavot mājās, bet process nav no garajiem. Pirmkārt, jāizveido karkass, uz kura likt lodes atsvaru.

Te ir varianti. Var izmantot klasiskās stīgas pavadas, 0,45 mm un resnākas, tās tad griež uz pusēm un ver virsū atsvaru. Tāpat var pirkt nerūsējošā tērauda stiepli un arī savērt atsvarus. Pirmsākumos es šo montāžu taisīju no auklas pret savērpējiem (ceru, ka pareizi tos nosaucu), ko izmanto gruntenēm. Izdomā, cik augstu no grunts vajag, lai māneklis atrastos, un uz priekšu. Es parasti taisu divus augstumus, kur otrs ir puse no pirmā. Respektīvi – netaisu garākas par 20 cm; parasti viena ir 15 cm, otra kaut kur 8 cm. Ver uz stieples atsvaru, vienu galu aizloka ciet, otrā uztaisa cilpu līdzīgi kā rotiņiem.

Pāris lietas. Apakšējo galu vajag labi aizlocīt, lai locījuma vieta, kas izveido sava veida āķi, neiesēstos ķērājos. Atsvarus var likt vairākus. Volframam ir laba skaņa, sasitoties kopā, līdz ar to, liekot divas volframa lodītes, var panākt interesantu efektu. Es gan reti tā daru, jo īsti neredzu ieguvumu.

Šī faktiski ir puse montāžas, bet laikam galvenā daļa, lai saliktu kopā. Atkal ņem auklas vai pavadas daļu ar sakabi un liek iekšā montāžu un aiz tās mānekli. Tādējādi stieple būs apakšā, māneklis atradīsies augšā.

Arī šeit sistēmu var veidot caur gredzenu, kur stieples augšējā cilpā liek gredzenu, gredzenā mānekli – un to visu uz sakabes. Man tas liekas sarežģīti, un mānekļu maiņa bez speciālām knaiblēm būs grūta.

Nu jau arī veikalos var nopirkt gatavas montāžas, ko piedāvā gan mūsu pašu meistari, ar savām rokām taisītas, gan arī dažādi zīmoli, piemēram, VMC. Arī japāņi neatpaliek un piedāvā gatavas versijas, bet bieži vien tās ir dārgas vai arī veidotas no plānākas stieples, nekā gribētos. Tomēr pašu taisītas ir pašu taisītas!

Vai šīs montāžas būs kāda zelta atslēga, lai noķertu plēsoņu? Diezin vai. Es drīzāk teiktu, ka katra no tām atrisina kādu problēmu un konkrētos apstākļos ļauj sekmīgi ķert.

Lai cik dīvaini tas būtu, Latvijā nav tradīcijas copēt pilsētā, ielu cope jeb strītfišings attīstās tikai pēdējos gados. Bet šī nu ir tā reize, kad abas montāžas ir ļoti labi lietojamas un bieži vien efektīvas. Starp citu, vēlā rudenī un jau ziemas sākumā, kad plēsoņas ir kļuvušas galīgi pasīvas, situāciju var glābt ne tikai Maskavas pavadiņa!

Džigrigs: lielākie plusi

+ Džigrigs ir nepārspējams, lai veiktu maksimāli tālus metienus.

+ Pamatā tas ir domāts animācijai pie vai arī uz grunts.

+ Montāža lieliski der maziem mānekļiem, kas bieži vien iekārdina lielas plēsoņas.

+ Sistēma ir ātri montējama, vajag tikai atsvaru rezerves.

Tokijas sistēma: lielākie plusi

+ Pamatā paredzēta spēlei virs grunts, tāpēc ir lieliska vietās, kur ir ķērāji vai mīksta grunts. Animācija ir konkrētā augstumā virs grunts

+ Uz tās ļoti labi ķeras zandarti, it sevišķi tad, kad tie negrib džigu.

+ Darbā ar Tokijas sistēmu lieliski strādā pauzes, jo māneklis pats krīt uz leju un kustas