Karūsas lielas, karūsas mazas

Karūsa ir viena no retajām zivīm, ko, skatoties pēc izmēra, makšķernieks izmanto dažādām vajadzībām. Savukārt lielai daļai copmaņu tās kā suga makšķerējamo zivju listē nav ierakstītas.

Derīgas vai nederīgas

Daudziem, izdzirdot vārdu “karūsas”, rodas priekšstats par surogātzivi, kas nekam citam neder, ja nu vienīgi kā dzīvā ēsma plēsējiem. Viedoklim par izcilu līdaku, asaru, zandartu un samu ēsmu var piekrist pilnībā, taču ir arī karūsas, kas sasniedz kilogramu un vairāk, un to cope ir patiesi azartiska, jo zivs ir spēcīga un pretojas ļoti agresīvi.

Tas ir vasarā, savukārt rudens pusē no jūras tā saucamajos mazo ostu kanālos karūsas ienāk milzīgos baros. To svars grozās ap 100–400 g, un cope ir sportiska, jo, pareizi iebarojot, šo zivi ir ļoti viegli noturēt uz vietas. Un karūsa jau nebūs tā, kas ļaus cilts māsai vai brālim aizsteigties priekšā pēc makšķernieka iekarinātās ēsmas. Šāda cope ir lustīgs pasākums balto zivju cienītājiem, jo rudens pusē citas miermīlīgās sugas kļūst neaktīvas.

Ezeri, dīķi, upes un jūras kanāli

Katrā no šīm ūdenskrātuvēm karūsas uzvedas citādi. Ja kādam šķiet, ka noķert tās ir elementārākais, kas vien makšķerēšanā var būt, tad oi-oi-oi, kā viņš kļūdās.

Piemājas dīķos vai mikro ezeriņos karūsas svarā ap 50 vai pat 100 gramiem salasīt tiešām ir vienkārši – to pierāda prakse. Šādās vietās, jau iemetot iebarojamo vien, karūsiņas sāk vārīties kā ūdens katliņā virs uguns. Šeit tiešām nekāda īpašā māka nav nepieciešama, jo visbiežāk tur ir vāja barības bāze, un mazās kā pirajas metas virsū visam, kas kaut cik izskatās pēc ēdamā. Taču loma izmērs šādā ūdenī pie mazajiem cipariņiem arī apstājas. Turklāt mazā karūsiņa pat iznārsto, bet pēcnācēji ir tikpat lieli.

Pavisam cits stāsts ir par ezeriem, kur tās sasniedz pavisam citu lielumu. Taču, ja arī šeit tu tiecies pēc karūsām svarā no 300 g uz augšu, arī iebarojot ir jābūt samērā lielam veiksminiekam.

Šogad, dzīvojot pie privātas ūdenskrātuves, man bija iespēja pavērot karūsu uzvedību. Ieliekot murdus, var redzēt, ka viņu ir daudz un lielas, bet, turpat iekārtojoties uz copi, barojot, mainot ēsmas, sēžot dienu un nakti, tu pat optimālā laikā, tas ir – vasarā, vari palikt ar garu degunu un ne vienu reizi vien. Lielās ir, bet viņas ir ļoti kaprīzas, un tad var par sevi pazoboties – redz, pat karūsu izvilkt nemāku! Patiesībā vasarā ezerā tikt pie kilogramīgiem līņiem ir daudz vienkāršāk nekā pie tāda paša izmēra karūsām.

Upēs šo zivju blīvums ir mazāks un tās izteikti dzīvo baros konkrētās vietās, kuras atrast nemaz nav tik vienkārši. Tur, kur viņas ir, tur ir, bet tikpat labi var būt gari upju posmi, kur šo zivju nemaz nav.

Kanālos un nelielās upītēs, kas ir savienotas ar jūru, karūsas no jūras ienāk baros, un labākais laiks ir tieši tagad – rudenī. Cik esmu pieredzējis pats un cik zinu no šādās vietās dzīvojošiem makšķerniekiem, karūsu lielumu un blīvumu te nosaka vēja virziens un stiprums. Ja pūš no jūras, tad viņas ir iekšā kanālos. Ja pūš no krasta, tad tām ir tendence doties atpakaļ jūrā, kaut gan karūsas ir siltumu mīlošas zivis un, protams, viņām ir siltāk seklajos piekrastes ūdeņos, kas iestiepjas sauszemē. Tas varētu būt vēl viens iemesls, kāpēc karūsas rudenī labprātāk mūk no jūras ārā.

To, ka ienācējas no jūras turas lielos baros, apliecina fakts, ka vakar un aizvakar ņēma kā dullas, bet šodien un rīt gadās tikai pa retam. Vienkārši ir jāsameklē vieta, kur bariņš ir apstājies. Bet – tas nebūt nav tik vienkārši.

Dziļums nav karūsu stihija

Karūsām patīk rāmas vietas un mierīgs laiks. Vējainā laikā, kad visapkārt viss līgojas, nav labākais viņu copei. Tad tās mēdz ielīst dziļi niedrēs, meldros un nekustēties. Jebkurā ūdenstilpē karūsām tīkamākās būs vietas līdz 1,5 metriem. Vasaras karstumā, piemēram – šogad, viņas ezerā gan izvēlējās maksimālo dziļumu, tas ir – ap 3 metriem. Tiesa, te jāpiebilst, ka arī līņi no sev ierastajām seklajām vietām bija devušies uz dziļumu, jo ūdens temperatūra brīžiem sasniedza pat 30 grādus. Taču tas ir viens laika posms, un arī lielās karūsas vislabāk meklēt zāļu vai piekrastes joslā aptuveni 1 m dziļumā.

Salīdzinot ar līni, kas praktiski nepamet zāles un dūņas, karūsas bieži vien iznāk brīvā ūdenī. Sevišķi tas attiecas uz jūrā mītošajām. Ezera karūsām patīk biezokņi. Turklāt tādi, kur, no malas skatoties, zivij ar svaru ap un virs 300 g vajadzētu būt grūti izspraukties caur zāļu stiebriem. Laikam jau māte daba šīm zivīm ir pačukstējusi, ka tās visu savu mūžu būs spiestas mukt un slēpties, jo pilnīgi visos gadalaikos būs plēsoņu ēdienkartes galvgalī.

Te gan ir viena būtiska piebilde par ziemu, kad daudzi ar copes lietu veikalos vai kā citādi iegūtām mazajām karūsiņām dodas ar ūdām uz līdakām. Protams, viņas ir ļoti dzīvotspējīgas, un pārlikt no āliņģa uz āliņģi tās var vai visu dienu, jo atšķirībā no raudiņas, pličuka un asarīša tās bojā neaiziet. Tomēr ir kāda nianse, par ko nereti cilvēki neaizdomājas. Karūsas, tikušas ledainajā ūdenī, paliek nekustīgi stāvam. Esmu zemūdens kamerā redzējis, kā medībās izgājusi līdaka stīvi stāvošai karūsiņai papeld cieši garām un nepievērš nekādu uzmanību, bet turpat netālu esošās otrās ūdas karodziņš ar žirgto raudiņu uz trīsžubura āķa uzšaujas gaisā, un spolīte sāk jautri tirkšķēt.

Vēl ir novērots variants, ka līdaka piepeld pie sastingušās karūsiņas un piedur tai ar purnu, bet neaiztiek. Karūsiņa turpina sastingusi karāties, bet plēsoņa atkāpjas dažus centimetrus un turpina vērot. Tad copmanis paņem ūdu, paceļ karūsu un atkal noliek ūdu vietā – un tajā mirklī gandrīz atraujas ar ūdas karodziņu pa muti. Līdaka kustībā esošo karūsu ir ķērusi ciet.

Tāpēc ziemā tās ik pa brīdim der pārcilāt, kas nav jādara ar asarīti, raudiņu un plici.

Mannas mīklu ar ķiploku var sagatavot divos veidos. Pirmais – ja pie mannas pieliek ķiploka gabaliņus, iegūst mīklu ar smaržu. Otrais – ja ķiploku pievieno smalki maltā veidā, tad iznāk mīkla ar garšu

Mannas mīkla, iebarojamā barība grunts krāsā, sliekas, baltie – tas ir viss, kas nepieciešams lielo karūsu copei

Karūsām vietu sagatavo kā nevienai citai zivij!

Atgriezīšos vasaras un rudens copē. Ja esi nolēmis karūsas ķert no laivas, tad ir viens interesants variants. Ieskrienies ar laivu no konkrēta attāluma niedru vai meldru pudurā, kur dziļums ir aptuveni metrs. Attālums iznāks aptuveni 5 metri no niedru malas. Ņem kaut ko līdzīgu izkaptij un izpļauj tik daudz vietas, cik tev ir makšķeru (pietiks ar divām). Izmanto sirpi īsā kātā vai izkapti. Var darboties arī ar labu nazi, uzmanīgi pārliecoties pār bortu laivas priekšgalā.

Kad divi šādi robi niedrēs ir uztaisīti (vēlams tās nogriezt pēc iespējas dziļāk ūdenī), ar rokām aizķeroties aiz stiebriem pavelc laivu burtiski pāris metrus atpakaļ no izpļautajiem logiem, bet tā, lai pat lielā vējā laiva stāvētu starp niedrēm ļoti stabili. Iebaro šos divus caurumus un gaidi. Varbūt, tev par laimi, nekas nepieķersies – tad mājās nebūs ko tīrīt (es šad tad par to priecājos). Tomēr lielākoties nāksies...

Šī ir metode karūsas ķeršanai pārsvarā ezeros, jo atklātā ūdenī tās ir uzmanīgas un ļoti kaprīzas.

Ar ko barosi un ko sēdināsi uz āķa

Lai cik tas būtu dīvaini, bet rudens pusē aukstā ūdenī karūsas var ķert ar dažādu aromātu papildinājumu, ko uzpūš uz ēsmas. Ja kādam šķiet, ka pamatā tam būtu jābūt ķiplokam, sliekai vai motiļa aromātam, tad droši lieto tos, bet derēs arī anīsa, banānu, zemeņu un citi saldie dipi. Ir vienkārši jāmēģina, pēc kā konkrētajā brīdī ir vislielākais pieprasījums. Pats rudens pusē standartā kā ēsmu izmantoju slieku vai balto mušu kāpuru pušķi. Uz tiem tad uzpūšu kādu aromātu un skatos, kas labāk lielajām patīk.

Vēl viena ēsma, ko nekādi nedrīkst aizmirst, ejot karūsās, ir mannas mīklas maisījums. Ieber trauciņā mannu, pārlej ar ūdeni un pāris minūtes maisi, līdz putraimi ir uzbrieduši, un tad maisi līdz konsistencei, kad tā kļūst lipīga un staipīga. Maisīšanas laikā es mēdzu pielikt klāt ķiploku.

Te gan atkal ir pārītis nianšu. Vienmēr, liekot ķiploku klāt pie iebarojamā vai šajā gadījumā tieši pie ēsmas, ir vērts padomāt, kā tas būs domāts: kā garša vai tikai kā smarža. Ja ir nepieciešams tikai aromāts, tad ķiploku notīra un sagriež rupjos neizjūkošos gabalos. Ja ķiploks ir domāts arī kā garša, tad tam jābūt ļoti smalki sagrieztam, vai vislabākās būs pārtikas veikalos nopērkamās ķiploku granulas, kas ir smalks pulveris. Es nezinu, kā tur karūsām ir ar garšas receptoriem, bet, kā jau iepriekš minēju, ar kaprīzēm viss ir kārtībā. Taču, ja kaut kas tomēr ir pa prātam un tiek zivij mutē, tad ēsmas atgrūšanu neesmu piedzīvojis.

Kas attiecas uz iebarojamo, tad karūsa atskries praktiski uz jebko, kas domāts baltajām zivīm. Visbiežāk, protams, lieto barību, kas veidota līnim, karpām un karūsām. Rudens pusē es pie iebarojamā zemi lieku klāt ļoti maz. Savukārt ar iebarošanas daudzumu, kā nereti sāk – ar kādām 7–8 bumbām, nesteidzos. Pietiek ar vienā vietā precīzi iemestām četrām, jo jātiek skaidrībā, vai karūsas šeit vispār ir un vai nav jāpārvācas uz citu vietu.

Ja viņas tur ir, tad atsaucas ātri, un mazākie izmēri sāk ņemties ap ēsmu pirmie. Kur mazie, tur lielie, jo karūsas mēdz dzīvot baros, un atšķirībā no vienas otras sugas lielākie eksemplāri labi pacieš mazākos. Prom no galda arī nedzen, kā tas ir līņiem. Šādā gadījumā zivis vajag noturēt uz vietas, jo, ja viņas ir, tad daudz, un iebarojamā ēsma pazudīs zibenīgi. Nu tad arī jārīkojas prātīgi, un, tiklīdz jūti, ka ņemšana kļūst vājāka, uzbaro ar vienu nelielu bumbiņu – tā projām devušās zivis tūlīt atsauks atpakaļ.

Šī 700g smagā karūsa iekāroja slieku un balto tārpu kombināciju

Karūsas un elektriskais zvīņu tīrītājs – ātri, efektīgi, un uz pannu prom!

Šis tas par inventāru

Sākumā rakstīju, ka karūsām, sevišķi lielajiem eksemplāriem, ir tendence slēpties lielos biezokņos. Šādā gadījumā izmanto nedaudz īsākas makšķeres. Var teleskopiskajiem kātiem izvilkt tikai pirmos posmus, lielos atstājot sabīdītus. Protams, te nederēs sabīdīts 7 m garš modelis, jo tad pirmie posmi būs par tieviem, un, trāpoties karūsai vai līnim ap kilogramu, var iznākt samērā bēdīgs stāsts. Vislabāk derēs kāts, kam kopējais garums ir 5 metri. Vēl labāk, ja ir parupjš 4 m garš variants, tad jau neko nevajadzēs stumt kopā.

Lai šādos zāļu džungļos ēsmu ieliktu izpļautajā meldru vai niedru logā, darbojas ar slīdošajiem pludiem. Turklāt to stiprinājums būs pie karabīnes, kas slīd pa pamatauklu, jo tad ir visas iespējas nomainīt pludu atbilstoši laika apstākļiem.

Lai izpļautajā biezoknī ēsmu nodabūtu līdz gruntij, es nekautrēdamies ņemu 6 g pludu ar attiecīgu svina daudzumu. Pavadiņa ir ļoti īsa – 15 cm, un jau seko griezulis ar pamatauklu un sviniem. Tas tāpēc, ka vieglāka ēsma un vieglāks pludiņš ar sviniem šādā zāļu biezoknī līdz gruntij nemaz var nenokļūt, līdz ar to pārsvarā ķersies mazās karūsas.

Pavisam cita opera ir, piemēram, jūras kanālos. Kā zināms, šeit līdz ar vēju mēdz izveidoties arī straume, bet tā nebūs liela. Tāpēc var strādāt pat ar 3 g pludu, bet svini būs izvietoti nevis vienā vietā, bet gan virtenē, kur pēdējā skrots atrodas jau uz pavadiņas un 10–15 cm no āķa ar ēsmu. Pēdējo skroti liek uz grunts.

Cope ir fantastiski labi redzama, jo, tiklīdz zivs ēsmu kopā ar kontrolsvariņu paceļ no grunts, tā pludiņš virs ūdens guļas nost. Bet šādi noguldīt pludiņu var tikai tad, ja ēsma ir zivij mutē. Kas nu jādara? To izdomā pats.

Zinot, ka var pieķerties karūsa gan dzīvās zivtiņas lielumā, gan tikpat labi ap kilogramu, pavadiņai es parasti izmantoju 0,16 mm fluorkarbonu.

Āķim ir jābūt ļoti asam un pēc iespējas tievākam. Izmērs atkarīgs no ēsmas lieluma, un tas varētu būt starp nr. 8–12.

Pašreiz karūsas ir aktīvas, sevišķi jau jūras kanālos, kas iestiepjas sauszemē, tāpēc – ne asakas!