Zivs jūt, pie kā nākt

Rakts publicēts žurnāla Copes Lietas 2022. gada decembra numurā. Pārbublikācija par godu Krišjāņa Lisovska nule kā izcīnītajai sudraba medaļai Pasaules čempionātā makšķerēšanā ar fīderi. Uzmanīgam lasītājam būs interesanti saskatīt zināmas likumsakarības.

Nesen televīzijā noskatījos interviju ar Krišjāni Lisovski, kurā viņš atklāja dažādas interesantas nianses fīdercopē. Tāpēc nolēmu viņu uzaicināt uz atklātu sarunu. Man gan šoreiz mazāk gribas runāt par copes tehnikām, vairāk par lielā sporta niansēm. Un ne tikai tāpēc, ka Krišjānis ir trīskārtējs valsts čempions un 2022. gadā piedalījies jau trīs pasaules čempionātos, un pat ne tāpēc, ka viņš PČ Beļģijā esot vilcis pa astoņām zivīm minūtē…

Galvenais iemesls, kāpēc vēlējos parunāt tieši ar tevi, ir tas, ko redzēju pavasarī Itālijā. Tur tu pirmais no mūsējiem spēji novērtēt situāciju un pārslēdzies no mazākām zivīm uz karpām. Turklāt izdarīji to visai veiksmīgi. Tu biji gatavs jau otrajā stundā mest malā visu iepriekšējā sagatavošanās posmā ieguldīto darbu un līdzekļus un pārorientēties uz pavisam cita veida copi, pielāgot tai inventāru un tehniku. Cik pats redzēju, citi mūsu un ne tikai mūsu sportisti nebūt neparakstījās uz tādiem manevriem. Un pazaudēja.

Jā, jau piektdienas vakarā pirms sacensību starta sasēju smago karpu kātu. Kaut gan, dodoties uz Itāliju, protams, prātā nebija domas, ka būs jāķer lielas karpas.

Vēl vairāk man patika tas, ka, atbraucis mājās no šīm sacensībām, tu krietni aktīvāk pievērsies karpu ķeršanai ar fīderi. Prasījās atstrādāt kaut kādas nianses? Saprati, ka ir kāds caurums zināšanās palicis?

Gribas jau kādreiz arī kaut ko lielāku par tām sīkajām raudiņām un breksīšiem pavilkt. Tādēļ jau mums patīk ārzemju braucieni, ka tur fīdersportā tiek vilktas lielākas zivis. Pat Lietuvā ir savādāk nekā pie mums. Latvijā viss grozās ap 30–75 gramiem. Tāpēc man ir zināms dīķītis, kur es braucu un vienu vai divus kātus ielieku uz karpām. Pagājušogad ar metodfīderi izvilku 11,5 kilo karpu. Tu piecērt un turi galā normālu zvēru...

Un vienu tādu zvēru tu Itālijā pazaudēji otrajā sacensību dienā…

Jā, tā karpiņa būtu mūs ievedusi pieciniekā starp TOP 48 pasaules klubiem...

Šodienas acīm pavisam godīgi skatoties – tā bija tikai tava kaimiņa negodīgā rīcība, vai arī tu pats varēji izdarīt kaut ko labāk un nezaudēt zivi?

Tā karpa bija diezgan agresīva. Sākumā reizes trīs aizgāja līdz sektora galam. Pēc tam, kad jau bija nedaudz nomierinājusies un pievilkta tuvāk, mans treneris skaidri redzēja, kā kaimiņš no Anglijas kluba speciāli paceļ savu makšķeri uz augšu, pavelk barotavu un vēl piedevām no spoles palaiž auklu ārā, lai viņa auklas loks ar straumi tiktu nonests uz manu pusi. Mana karpa aizgāja aiz šīs kaimiņa auklas, sapiņķerējās un tur arī pazuda. Beigās angļi vēl savā starpā esot smējušies, sak, nedomā, ka tik nopietnos mačos mēs tev tā vienkārši ļausim zivi izvilkt. Bet, atbildot uz jautājumu – jā, droši vien varēja viņu izvilkt. Tāda trijniecīte bija. Tajā zonā trīs kilogrami būtu kosmisks rezultāts.

Jā, karpiniekiem liktos tuziks, bet fīderī tā ir liela zivs. Šie mazie 2–3 kilo tuziki līdz krastam parasti atnāk salīdzinoši viegli, bet tad sāk dinamiski skraidīt apkārt un cenšas savākt visas tuvumā esošās auklas. Tādēļ jācenšas viņu uz krasta pusi vilkt pēc iespējas lēni, nesasteidzot. Tad tā visu savu enerģiju iztērēs tālajā distancē, kur aizķert kaimiņa auklu tomēr ir mazākas iespējas. Pēc tam jau tādu nokausētu praktiski pa ūdens virsmu ievelk sačokā. Tā ir atšķirība no lielākām karpām, kuras jau tālumā atdod visus spēkus cīņai un, piedabūtas pie krasta, ir gana nokausētas.

Laikam jau tev taisnība. Redz, mēs jau bijām tikko pārslēgušies no sev ierastās brekšu copes, un tādas nianses vēl nebija izkostas. Ja mēs būtu nedēļu karpas tai kanālā vilkuši, gan jau roka būtu labāk piešauta un šo trako karpu būtu ar aizžmiegtām acīm izcēlis. Redz, Artūram pieciniece nāca ārā kā ķieģeļu maiss. Un lietuvietis uz 0,13 pavadiņas viņam blakus izcēla septiņnieci. Tur gan laikam vajag nervus. Bet lietuvieši, kas tajā klubu čempionātā Itālijā ceturto vietu izcīnīja, daļēji esot karpinieki.

Meistarsacīkstes Beļģijā

Pasaules čempionātā valstu izlasēm Beļģijā viss bija otrādi – bija jāvelk mikro asarīši...

Jā, otrajā dienā. Tas bija plāns numur pēdējais, ko nācās celt gaismā no azotes. Pirmajā dienā gan bija raudas, standarts. Ielozējos normālā sektorā un biju septītais. Beļģijā jau pēc izlozes varēja aptuveni paredzēt, kurā vietā beigās būsi.

Tas tev bija pārsteigums?

Protams. Fīderī tā parasti nenotiek. Bet Beļģijā sektori bija tik atšķirīgi, ka par godīgu cīņu nevarēja būt ne runas. Artūrs Baltais pirmajā dienā ielozējās sektorā, kurā mēs bijām arī treniņā. Zinājām, ka tur ir lielāki asari nekā kaimiņos. Un zinājām, kur tieši viņi ir. Blakus sektorā bija dziļāks un zāles, un neviens pasaules čempions nevarētu tur Artūru pārspēt. Iedomājies, Artūrs velk 100 g asarus, bet kaimiņos piesakās četrgramīgi.

Jā, ja otrajā dienā nebūtu norāvis to vienu breksi, Artūrs būtu uz pjedestāla. Runājot par izlozes faktoru – tas taču ir komandas sports. Tas nozīmē, ka izlozē, visticamāk, kādam no izlases būs labs sektors, citam sliktāks un kādam pavisam slikts. Vismaz karpās organizatori cenšas sakārtot sektorus tā, lai komandu līmenī katrai ir pa kādam labajam.

Jā, Nikam Beļģijā bija vēl jautrāk. Sektors labs, brekši ir, bet tieši priekšā zem ūdens krūmi, pāri kuriem pārcelt zivi nav iespējams. Tādi asi krūmi, kā rozes. Pirmajā stundā pieci brekši, visi ap divi kilogrami – un visi nost.

Te mēs arī nonākam pie šīs sarunas sāls. Cik sekojam pasaules čempionātiem pēdējos gados, gandrīz visos gadījušies šādi negaidīti pārsteigumi...

Jā, tāpēc jau tas ir pasaules čempionāts. Tev ir jābūt pieredzei, zināšanām, kas ļaus noorientēties visnegaidītākajā situācijā. Tam pašam Nikam vakarā prasīju: vai tev bija 0,30 mm pavadiņa, ko uzlikt šādā gadījumā ar krūmiem? Tad varbūt varētu to breksi ar spēku izraut. Nebija… Būtu uzlicis stingrāku pavadu, izturīgāku āķi – un zonā būtu iebraucis trijniekā. Jo zivis bija un daudz. Un ķērās.

Protams, zivis vienmēr ir pie krūmiem. Vajag tik spēt izvilkt. Mana pirmā karpa pirms diviem gadu desmitiem arī ir no krūmiem. Pareizāk sakot, no meža. Uz 0,35 mm pītās auklas.

Tas jau normāls samu aparāts. Un tesiņš gan jau bija kā āliņģī.

Lielā copes pasaules dilemma

Turpinot par pasaules čempionātu. Pirms pāris mēnešiem Ungārijā sanāca papļāpāt ar FIPSed prezidentu Klaudio Mateoli. Aizrunājāmies kā reiz par to, ko pirms tam minēji Beļģijas sakarā, – par daudzmaz vienlīdzīgiem sektoriem visiem dalībniekiem. Viņš izstāstīja, ka tā šobrīd ir kļuvusi par nopietnu problēmu gan karpās, gan fīderī, gan citos novirzienos. Redz, ar katru gadu pasaules čempionātos piedalās arvien vairāk valstu. Tas arī ir saprotams, makšķerēšanas sports kļūst arvien populārāks, un tā ģeogrāfija paplašinās. Bet problēma ir tajā, ka Eiropā ir ļoti maz ūdeņu, kur var uzņemt tik daudz komandu. Un tad jāsāk izvēlēties – vai rīkot čempionātus visu laiku vienās un tajās pašās vietās vai izvēlēties tādus brīnumus, kāds jums bija Beļģijā. Tur ūdens it kā ir daudz, bet krasta līnija tik robaina un apstākļi sektoros tik atšķirīgi, ka patiešām praktiski visu nosaka izloze.

Jā, jā, jo var ielozēties akā, un nemaz vairs nav interesanti startēt. Visa objektivitāte pazūd.

Otrs variants – aprobežoties ar tiem diviem trīs kanāliem, kas Eiropā ir, un tur daudzmaz vienādos apstākļos izvietot vairāk nekā 30 izlases. Mateoli izteica arī versiju: ja neapmierina ne viens, ne otrs variants – taisām atlasi. Izveidojam tādu kārtību, ka pasaules čempionāta finālā piedalās, teiksim, 10 vai 15 komandas, nevis 31, kā bija Ostellato 2018. gadā. Pārējie tad iet cauri kaut kādai kvalifikācijai. Līdzīgi kā futbolā.

Nu jā, tas varētu būt pamatīgs pagrieziens. Zini, cik izmaksā komandai aizbraukt uz pasaules čempionātu? Kādi 15 tūkstoši būs. Aizbraukt uz tādu kvalifikāciju diez vai būs daudz lētāk, tāpat vajag barības, inventāru. Plus laiks. Bez sponsoru atbalsta tas ir praktiski nereāli.

Un vai sponsori gribēs atbalstīt startu turnīrā, kurā veiksmes gadījumā var izcīnīt nevis medaļas, bet gan tikai tiesības piedalīties īstajā pasaules čempionātā?

Un ieguldīt otrus 15 tūkstošus... Nākamnedēļ mums ir kluba sezonas noslēguma pasākums, kurā runāsim par nākamo gadu. Izskatās, ka būs jābrauc uz Īriju, un tas ir vēl dārgāk – kādi 2,5–3 tūkstoši no sportista. Pieci cilvēki – skaiti pats.

Plus vajag naudu treneriem, jo šobrīd bez viņiem lielajos čempionātos cīnīties par desmitnieku vispār nav iespējams. Es, profesionāls sportists būdams, šodien uz čempionātu bez trenera vairs nebrauktu. Aizbraukt tikai aizbraukšanas pēc man nav aktuāli. Esmu to darījis, kad vēl fīdermakšķerēšana pie mums nebija tik augstā līmenī. Tas ir kosmisks darba ieguldījums, kas tāpat nespēj nest teicamu rezultātu. Treneris mūsdienu fīdersportā ir obligāts. Līdz ar to šāds divu pakāpju čempionāts man nešķiet reāls.

Starp citu, šogad Beļģijā bija tikai 22 komandas, tā ka varbūt tā atlases problēma vēl nav tik drīza.

Pabeidzot par kvalifikāciju – var gadīties, ka tiek ieviesta atlase pēc reitinga. Vai vairākas divīzijas – kā pasaules čempionātam hokejā. Un tad kļūst svarīgi, kurā vietā pasaules reitingā ir konkrētā valsts. Un šeit katra gada katrs starts kļūst svarīgs un nosaka, vai mēs esam, teiksim, TOP 15 valstu līmenī vai ārpus tā.

Tad jau mūsu izlases 11. vieta Beļģijā būs ļoti noderīga.

Bet pagājušajā gadā pasaules čempionāts Francijā tika izlaists. Valsts reitingam tas par labu nenāca...

Jā, nesalasījās izlase. Kaut kādi iekšējie strīdi, nesaprašanās. Tagad viss ir daudz labāk, cilvēki ir sākuši runāt, komunicēt. Bet vispār starp mūsu valsts TOP 3 klubiem ir cilvēki, kas joprojām kaut ko mistisku nevar sadalīt savā starpā.

Klubu sistēma – super sistēma

Tātad uz klubu čempionātu Īrijā taisāties braukt?

Jā, mūsu klubam OK Cope jau ir izveidojies savs sponsoru loks, un liela daļa nepieciešamā budžeta ir savākta. Tāpēc, visticamāk, uz Īriju brauksim.

Tieši klubu sistēma fīdersportā mani interesē visvairāk, domājot par makšķerēšanas sporta attīstību kā tādu. Tu esi OK Cope kluba vadītājs un līderis. Pastāsti, kā jums tas viss sākās...

Tas bija un ir loģisks attīstības process. Agrāk starti bija individuāli, un tad pamazām cilvēki sadalījās klubos. Tas notika vienlaicīgi daudzās valstīs. Viena no procesa sastāvdaļām bija sacensību organizēšana. Federācijā nav atsevišķu cilvēku, kas rīkotu sacensības, tai skaitā valsts čempionātus. Paši makšķernieki organizēja un šai procesā arī sāka apvienoties interešu grupās. Es biju pirmais, kas izveidoja klubu, un praktiski nākamajā dienā to izdarīja VVA.

Ko tieši nozīmē – “es izveidoju klubu”?

Reģistrēju biedrību ar kluba nosaukumu. Biedrībai ir savs konts bankā, kas ļauj veikt tās saimnieciskās operācijas sacensību rīkošanai. Šobrīd par katru čempionāta kārtu gādā cits klubs.

Un no sportiskās puses?

Man gribējās izskatīties un darboties profesionālāk. Visas manas intereses ir saistītas ar copēšanu, arī mans bizness ir makšķerēšana. Klubs nav mans izdomājums, es tikai redzēju, kā notiek citās valstīs. Tas izskatījās daudz profesionālāk un daudz kvalitatīvāk. Tas ir tas, kas man sportā patīk – profesionāla, kvalitatīva pieeja. Tāpēc arī es nolēmu izveidot biedrību, kas automātiski ir arī klubs.

Un kluba biedri? No kurienes tie nāk?

Sākumā bija tādas kā interešu grupas. Atsevišķi sportisti draudzējās, čupojās savā starpā. Parasti kluba kodols ir 3–5 cilvēki. Tad jau pārējie no malas var redzēt, kā viena vai otra šī komanda darbojas, un katrs var pats pēc savām dzīvesstila vai rakstura iezīmēm pieslieties pie domāšanas ziņā sev tuvākā kluba.

Ņemat visus gribētājus?

Ir bijis visādi. Sākumā ņēmām visus, kas atnāca. Tagad es jau diezgan nopietni atlasu, kuru ņemt un kuru ne. Rīt arī man ir saruna ar vienu jaunu kandidātu. Cilvēkiem interese ir. Turklāt mēs esam vienīgais klubs, kam ir tieša saistība ar makšķerēšanas veikalu.

Tas gan cilvēkiem mazliet jauc galvu. Kluba biedri, protams, no veikala saņem zināmus bonusus, bet daudzi jaunie gaida, ka mēs viņus uzreiz apgādāsim ar barībām un inventāru, ka, iestājušies klubā, viņi uzreiz kļūs par OK Cope reklāmas seju. Tā gluži nav, tādēļ arī ir nācies no pāris kolēģiem šķirties. Un es, protams, beigās vienmēr palieku tas sliktais...

Gadās arī, ka cilvēki pāriet no viena kluba uz otru?

Sākumā tā bija. Tagad gan tā praktiski vairs nenotiek. Tagad drīzāk tas, kas no kāda kluba ir aizgājis, uztaisa pats savu komandu, kura ar laiku var pārtapt par klubu. Vēl jau visas komandas nav oficiāli reģistrētas kā biedrības. Labāk gan ir reģistrēties, tad sponsoriem ir vienkāršāk pārskaitīt naudu, bet sportistiem pašiem organizēt savu mazo grāmatvedību. Plus – mēs, piemēram, rīkojam OK Cope kausu. Ir arī ideja par fīdergidēšanu, bērnu trenēšanu. Diemžēl tagad īsti tam neatrodas laiks.

OK Cope kauss būs?

Jā, pēdējoreiz tajā piedalījās kādi 60 cilvēki. Pļāvām Kalnciemu, Nikam irši galvu sakoda. Tas arī pieder pie lietas.

Latvijā jau otro gadu fīdersportā ir divas līgas. Lietuvā esot jau trīs. Vispār fīderī par dalībnieku skaitu nevar sūdzēties...

Jā, gan pasaulē, gan arī pie mums. Tāpat maču kļūst arvien vairāk, grūti pat saplānot kalendāru. Svarīgi būtu pēc iespējas dažādot sacensību trases. Nevar ieciklēties uz trim, vajag arī kaut ko jaunu – gan pie mums, gan pasaulē.

Uz globālā fona mēs šobrīd izskatāmies labāk nekā pirms pieciem gadiem?

Noteikti. Es, Niks, Slaviks – mēs šobrīd esam superātri ķērāji. Vairs nebūs tā, ka angļi Īrijā savilks 12 kilogramus, kamēr pārējiem būs labākajā gadījumā seši. Mēs šobrīd strādājam daudz ātrāk par angļiem. Ja būs cope uz ātrumu, mēs viņus vinnēsim.

Tu Beļģijā esot vilcis pa astoņām zivīm minūtē…

Nē, nu nepārspīlē. Pa četrām spicākajos momentos.

Vienalga nenormāls temps padsmit metru distancē. Kā tev pašam labāk patīk startēt – vienā katlā ar iesācējiem, kad kāds var arī ielozēties tev blakus, vai ar visiem daudzmaz viena līmeņa sportistiem?

Iesācējs blakus rezultātu var palīdzēt uztaisīt, visticamāk, aiz nezināšanas vai nemācēšanas. Tomēr var arī gadīties, ka viņš, labu gribēdams, tavu rezultātu stipri sabojā. Sabaro ar tārpiem, piemēram. Un, ja tu tādā reizē cīnies par uzvaru čempionātā, tad labāk tomēr, lai blakus ir tiešie konkurenti.

Tavā paspārnē ir izauguši vairāki spēcīgi sportisti. Niks Feldmanis, piemēram. Talants?

Jā, Niks ir mega spēcīgs sportists, viņš jau pirmajā gadā gandrīz kļuva par Latvijas čempionu. Viņam ir pilnīgi viss, kam ir jābūt cilvēkam, kurš jau pirmajā gadā var izsisties spicē. Ne tikai talants. Ātrums. Sapratne par zivi, smadzenes. Inventārs. Nauda. Laiks treniņiem.

Viņš Kuldīgā makšķerē no trīs gadu vecuma un, pirms pievērsās fīderim, bija sportojis ziemā Salmo junioru komandā. Atnācis pie mums, viņš ļoti ātrā tempā pilnībā apgādāja sevi ar inventāru, bet galvenais – ļoti daudz trenējās. To jau no malas neredz. Plus – kad nonāca mūsu klubā, saņēma tur milzīgu porciju zināšanu un pieredzes, instrumentu, kas gan vēl ir jāapstrādā. Tomēr pats galvenais ir smadzenes, vai cilvēks spēj saprast zivi.

Vai izlasē gaidāms mahačs?

Turpinot par klubiem – pirms pāris mēnešiem runāju ar A līgas labākajiem, un viņi stāstīja, cik milzīgu progresu dod būšana klubā. Tur esot ļoti spēcīga informācijas apmaiņa, apmācības.

Protams. Mani neviens nemācīja, es ilgus gadus augu viens pats. Tas ir ļoti grūti. Uz Igauniju, Lietuvu, cik vien tālu varēju, braukāju čupoties un mācīties no tiem, ko tur satiku. Tagad mēs klubā esam spēcīgs kodols, 3–5 cilvēki, pārējie desmit ir vājāki. Mēs cits citu mācām, atbalstām, ceļam augšā un līdz ar to augam kā klubs. Organizējam kopīgus braucienus, strādājam pie treniņiem, attīstības. Arī kluba iekšienē jau veidojas grupiņas, piemēram, mums Jelgavā ir dalībnieki, kas regulāri copē kopā. Tā mācīšanās vienam no otra palīdz kosmiski, no attīstības cikla nogriež gadus piecus.

Es saprotu, ka, individuāli startējot Latvijas čempionātā, vairs neko nevar sasniegt?

Tikai piedalīties. Pat tie, kas joprojām startē individuāli, jau čupojas savā starpā. Latvijas čempionātā dominē trīs komandas, pārējie cīnās par ceturto vietu. Tā ir tā līmeņu atšķirība. To, ko treniņā spēj izdarīt 10 cilvēki, viens nevarēs nekad. Trijiem vai pieciem nekas nesanāk, diviem sanāk – tur arī izveidojas taktika visai komandai.

Okei, bet ko darīt ar izlasi? Vai ir iespējams to izveidot no dažādu klubu biedriem? Vai labāk tomēr uz viena kluba bāzes? Beļģijā jūs bijāt gandrīz tikai kā viens klubs plus Vladislavs.

Nākamgad tā kā reiz sanāk, ka pēc reitinga izlasē būtu jābūt labākajiem no visiem trim klubiem. Es esmu pirmais; otrais un trešais ir no VVA, bet viens vai divi no CMS.

Nesakausieties?

Izlase noteikti nevar būt tikai viens klubs. Bet, protams, darboties būs grūtāk. Turklāt runa nav tik daudz par kaut kādu informācijas slēpšanu, cik par tīri cilvēcisku sadarbību, komandas vadību. Es savā klubā varu vienam noglaudīt galvu un otru sarāt, un mēs zinām, kāpēc tas ir vajadzīgs un kā tas strādā. Izlasē, ja es, piemēram, kādu no VVA norāšu, tas noteikti netiks saprasts pareizi. Mums vienkārši nav tādas savstarpējās ķīmijas.

Bet kādam jau tā izlases vadība būs jāuzņemas. Tādam mazam kuģītim nevar būt trīs kapteiņi.

Protams. Un, ja tas kapteinis ir no viena kluba, tad ar tiem izlases dalībniekiem, kas nāk no citiem klubiem, sadarbība būs pagrūta.

Esmu novērojis, ka karpās klubu sistēma tiek izturēta līdz galam. Ungārijā, Ukrainā, piemēram. Tur izlasi neveido pēc individuālā reitinga. Tur uz pasaules čempionātu kā izlase brauc klubs, kas ir uzvarējis attiecīgā gada vietējā čempionātā.

Fīderī ir citādi, jo uz pasauli jābrauc 5 sportistiem, kamēr LČ no kluba startē četri. Tālāk jautājums par treneriem. Un visbeidzot – par naudām. Smags jautājums.

Ukrainas izlasi karpās šogad izveidoja no kluba, kam pirmo reizi izdevās uzvarēt vietējā čempionātā. Sanāk, ka neviens no komandas pirms tam nebija startējis pasaules līmenī. Rezultātā viņi izcīnīja bronzas medaļas.

Viņi kosmiski centās. Parasti tie, kas aizbrauc pirmo reizi, kosmiski cenšas. Tāpat lietuviešu klubs, kas šogad bija Itālijā un izcīnīja 4. vietu, viņi visi bija pirmo reizi. Arī es, kad pirmo reizi aizbraucu uz pasaules čempionātu, asinis pa degunu, gribējās sevi pierādīt – un beigās biju ar pamatīgu atrāvienu no pārējiem latviešiem. Ja kosmiski cenšas, tad arī rezultāts ir. Zivs jūt, pie kā nākt.

Iepriekš kādā intervijā minēji, ka tavs mērķis ir uzvara pasaules čempionātā. Viena ziemas medaļa gan tev jau ir. Saki, kas tev ir svarīgāks – individuālais vai komandas rezultāts? Ja to vispār ir iespējams nodalīt.

Es nešķiroju, viss kopā. Arī klubā es čaļiem saku – ja katrs uzvarēs savu zonu, tad arī komanda būs pirmajā vietā. Tieši tik vienkārši. Un vēl kas – otrā vieta mums ir “mēsls”. Otrā vieta ir slikts rezultāts. Šogad Latvijas čempionātā kā komanda esam otrajā vietā, kas ir nepieļaujami un nepiedodami, tas nav mūsu vēlamais rezultāts. Mums ir jādara viss, lai to labotu. CL