Turpinās cīņa par čempiona titulu strīmā

Ir vai nav klāt paaudžu maiņa spiningošanā no krasta - tāds jautājums pēdējos gados piešķīris šai disciplīnai īpašu intrigu. Ja par medaļām vienlaikus cīnās tēvi un dēli, ātrie sāk apsteigt lēnīgos, bet korpulentie joprojām spēj novinnēt uz pieredzīti, arī skatītājiem ir interesantāk. Šogad Latvijas čempionāts notiek veselas 8 dienas, divos posmos, no kuriem katrs ir divas nedēļas nogales.

Sestdien Braslā pēc kārtējās varavīksneņu ielaišanas startējis otrais posms un pārsteigumi nelika sevi ilgi gaidīt. Kaut gan, kādam tie varbūt nemaz nav pārsteigumi.

Lūk ieskats viena no jaunākajiem dalībniekiem pieredzē:

"Divas dienas mazo zivju zīmē.

Secinājumi? Šoreiz tādu nav. Vienkārši bija sarežģīti. Vai kaut ko iemācījos? Jā! Vai sapratu? Šķiet ka ne.

Tātad, ar gumiju piecirst nedrīkst. Nu drīkst, bet tikai pēc tam, kad esi iedevis "ierīt". Tātad, ja jūti copi, ir māneklis jāpadod uz leju, tikai tad var sākt ietīt auklu, bez piecirtiena. Desmit gadus ir cirsts, bet tagad, izrādās, nedrīkst.

Ar šūpiņu gan vienkāršāk. Itkā. Vienkārši tin, bet darba dziļumā, met pāri straumei, turi gar malu, tagad netin, tagad tin, tagad velc laukā un met no jauna. Trīs metieni ar šūpu, tad gumija, tad cita krāsa un tad maini vietu. Jā...no malas skatīties bija vieglāk.

Tomēr, no Raimonda zelta vārdi izskanēja, kad trešajā iegājienā pēdējās minūtēs mikro asaris pie paša uztveramā nodila un no manām krūtīm izlauzās zvērīgs sauciens. Par ko, kādēļ? Par mikro asarīti. "Nu, un kad tu vēl šādas emocijas jutīsi tik mazas zivs dēļ? Nekad un nekur, kā tikai mačos."

Tas, ko visvairāk nespēju saprast, cik liela ir noķerto zivju skaita atšķirība starp dažāda līmeņa dalībniekiem. Rūdis, Uģis, Freivalds un citi atrāvās par padsimt zivīm no vidējā rezultāta. Tātad kaut kas tomēr ir jāmāk, jāsaprot un jāatkož. Kā to izdarīt? Šķiet, tikai ar laiku un sacensībās uzkārto pieredzi."

Bet otrā posma pirmo divu dienu rezultāti ir šādi:

Pēc pāris nedēļām tiekamies atkal Braslā uz izšķirošajām cīņām.