Jermaka pieredze

Copes Lietu lasītājiem autora Alda Jermaka vārds nav svešs, bet, ierakstot to meklētājā, pirmie parādās viņa raksti Latvijas Avīzē. Tajā Jermaks daudzus gadus kopa makšķerēšanas lauciņu, pārņēmis to no kolēģa Jura Robežnieka. Jermaks presē un dažā grāmatā ir aprakstījis gan copes veidus, gan dižlomus, gan sacensības, gan intervējis izcilus makšķerniekus. Ir dzirdēts, ka dažos sporta veidos labam trenerim nebūt nav obligāti jābūt bijušam labam sportistam. Bet vai ir iespējams aprakstīt copi, ja pašam neķeras? Taču tas ir retorisks jautājums, jo žurnālists un fotokorespondents Aldis Jermaks ir ne tikai citu lielās zivis papilnam redzējis, bet arī pats labi vilcis, makšķerēdams jau 60 gadus…

Taisi spoli ziemā, mormiškas vasarā. Aldis Jermaks pārcilā inventāru

Makšķerēt tu droši vien sāki stipri agrāk, nekā rakstīt par to...

Cik sevi atceros, vienmēr esmu makšķerējis. Sāku 1963. gadā, tad man bija gadi pieci. Tēvs un vectēvs nebija makšķernieki, viņi bija mednieki. Vecaistēvs cara laikos bija izmācījies Pēterburgā un strādāja par mežkungu, pēdējos gadus Alūksnes pusē – Bejā. Es piedzimu tādā vietā, kura man kā puikam bija diezgan labvēlīga makšķerēšanai – Liepnā. Tur bija divas upītes: Liepna un Apšupīte, katra savā pusē ciemam. Atceros, ka es tur viens pats gar tām upēm staigāju, dažreiz vecākais brālis nāca līdzi. Sāku ar lazdas kātu, melno spolīšu diegu un tārpiņu uz āķa. Ķēru mazās mailītes un grundulīšus un pats cepu.

Piecu gadu vecumā?

Tolaik jau bija parastās plītis ar čuguna virsmu. Apbrūnināju, likās garšīgas. Cik atceros, cepu tās ar visām iekšām un pats arī ēdu.

Māte bija skolotāja Liepnas internātskolā. 1965. gadā viņai piedāvāja skolas direktores vietu Kurzemē, un tā pavasarī mēs pārvācāmies uz kolosālu vietu – Nogales pili. Vienā pils spārnā mātei iedeva dzīvokli. Rudenī turpat sāku iet 1. klasē.

Tālu nebija jāiet...

Nuja, mūsu dzīvoklis, tad mātes kabinets, skolotāju istaba, vingrošanas zāle, augšā klases… Nevajadzēja pat skolas somu, paņēmu padusē vajadzīgās mācību grāmatas – un prom uz klasi. Kad es sāku tur mācīties, astoņgadīgajā skolā bija 148 bērni. Daži uz skolu gāja kājām pat desmit kilometrus. 80. gadu sākumā skolu slēdza.

Nogales pilij ir ļoti skaists parks ar gleznainu Pilsezeru lejā, tajā atspīd pils kolonnas. Romantisks skats. Arī zivju Pilsezerā bija daudz, bet ziemā pirms mūsu atnākšanas tās laikam bija izslāpušas. Strautiņš gan ezeram cauri sūcās, un dziļums bija līdz 25 metriem, mēs paši ar striķī iesietu uzgriezni mērījām. Vietējie stāstīja, ka viņi tajā ziemā taisījuši āliņģus, un nākušas patiešām milzīgas līdakas.

Tuvāk skolai bija dīķis, tas vasarās aizauga zaļš, un zem tā zaļuma čāpstināja karūsas. Tās mēs ķērām ar ķeseli un gājām uz lielākiem ezeriem makšķerēt līdakas uz dzīvo. Uztaisījām žāklīti, iekarinājām karūsiņu un uz nakti atstājām – tagad tā vairs nedrīkst darīt, makšķernieks nedrīkst no saviem rīkiem atrasties tālāk kā 50 metrus.

Tuvākā vidusskola bija Vandzenē, tur bija arī Ļeņina kolhozs, tam bija zivaudzētava. Tēvs tur bija dabūjis divas trīslitru kanniņas ar mazajiem līnīšiem un karūsiņām un ielaida Pilsezerā. Ielaida un aizmirsa. Pēc gadiem pieciem no Rīgas iebrauca talcinieki palīdzēt padomju saimniecībai Lubezere, un viņu vidū bija makšķernieki. Vienu rītu nogāju lejā mazgātuvē, tur bija bleķa vannas, un tās bija līdz pusei pilnas ar sudrabkarūsām 200–800 gramu svarā, veči bija samakšķerējuši.

Es nebiju zinājis, ka Pilsezerā ir tādas zivis. Biju iecienījis vienu citu ezeriņu, Melnezeru aiz parka, tur bija raudiņas, asari un līdakas, tur karināju savus žāklīšus. Vēl bija Baltezers, un visus trīs ezerus savienoja urdziņas. Ieraudzījis, kādas karūsas ir Pilsezerā, sāku tās makšķerēt pa nopietnam. Karūsu tur tiešām bija papilnam, bet līnis neparādījās neviens. Ja tur ielika venterus, tajos gan līņi līda iekšā, bet uz makšķeres nez kāpēc neķērās.

Tātad Nogalē bija tie trīs ezeri un skolas dīķis, un pāri ceļam pie pienotavas vēl viens, saukts par Pienotavas dīķi. Tajā ūdens bija zaļgandzeltens no tā, ko pienotava tur salaida iekšā. Bet arī tur bija karūsas.

Vecie zaldāti. Šie mānekļi un spole Jermakam ir godīgi nokalpojuši un tagad vada mierīgas vecumdienas siltā istabā, raisot atmiņas par senajām cīņām

Grūtā brīdī vēl var noderēt. Mānekļu veterāni tagad Jermakam kalpo kā zivju istabas dekors

Karūsas pienā...

Tās ķērās negribīgi. Centrā bija vēl viens aizaudzis dīķis, divus kilometrus tālāk bija Lingas ezers, tāds garš. Tajā bija drausmīgi daudz līdaku, un pavasarī pirms nārsta ķērās riktīgas raudas, uz puskilo svarā. Pie tā ezera dzīvoja mans draugs, viņa onkulis, traks makšķernieks, uz turieni atvaļinājumā brauca no Valmieras copēt, un vienu dienu bija izspiningojis 63 līdakas.

Kā tev tur veicās?

Mētājām no krasta ar Ņevas spoli, alumīnija kātu un vizuļiem no tēva vesta komplekta Udačnij – pieci vienādi vizuļi, bet katrs savā krāsā. Vislabāk ķērās uz zilā. Lielākas par trīs kilo es tur neesmu dabūjis.

Uz Kaltenes pusi aiz Lingas ezera bija vēl viens neliels ezeriņš – Nojnieku. Tā bija laba peldvieta, bet ķērām tur arī asarus uz slišiņiem – tā tajā pusē sauca mazās zivtiņas, ko varēja iesmelt ar tīkliņu. Viens no mums uz tiem izvilka pat divkilogramīgu asari!

Rojas upē pie Bīlavas esam ar tēvu braukuši forelēs, bet bez sekmēm. Krasti bija nostaigāti, droši vien kādi maliķi bijuši. Sasmakas ezera gals bija kādus četrus kilometrus no mājas, bet uz to braucām retāk. Lubezerē ir Lubezeres ezers, tur arī ir būts.

Vārdu sakot, bērnība tev pagāja vienos ezeros. Tagad vēl tajā pusē esi makšķerējis?

Ja kādreiz aizbraucu ar draugiem parunāt par veciem laikiem, Pilsezerā karūsas pavelkam. Tik raiti vairs neiet kā toreiz talcinieku laikā, tad karūsas nāca laukā katrā metienā. Melnezerā paspiningoju līdakas, Baltezerā esot labi līņi.

1973. gadā pārcēlāmies no Nogales uz Jēkabpili. Tātad Daugava blakus. Daži klasesbiedri bija makšķernieki, pavasarī ar mazo kātiņu saķērām dzīvās un gar applūdušiem krūmiem vilkām līdakas. Braucām ar riteņiem vai mopēdiem dažus kilometrus uz augšu, tur bija labas kabatas. Pavasarī tur nāca lielas raudas, bet tās ātri beidzās, gandrīz nekad nevarēja noķert īsto brīdi. Mans draugs Andris Felss, Krustpils pagasta lielzemnieks, brīvajos brīžos noskrien lejā pie Daugavas un ar spiningu ķer samus. Viņš mētā smagus bleķus, kam pielicis lielākus āķus. Esmu Copes Lietās aprakstījis, kā viņš savus mānekļus uzlabo. Smagajām automašīnām ir tāds stūres pirksts, ar to un veseri viņš šūpiņiem taisa dziļāku iedobi, lai bleķis labāk spēlē.

Kad tur ir samu laiks?

Felsam sami vislabāk ķeras ap ābeļu ziedēšanas laiku. Tēva celtajās mājās viņam ir pagrabs, betona grīda, un apakšā nāk avotiņš. Tur Felsa tēvs, kurš arī bija liels makšķernieks, ir uztaisījis baseinu, kurā visu laiku nāk svaigs ūdens. Tajā viņš izvilktos samus salaiž iekšā.

Gandrīz kā lopus kūtī. Kādas tur ir tās vietas, kur samus var spiningot?

Diezgan stipra straume un tādas kā ejas – zāļu rinda, tad brīvāka rinda, apakšā dolomīts, vizulis jāvelk, lai pa to dolomīta grunti dauzās. Viena vieta ir iesaukta par Felsa bedri, vasarā tur dziļums ir nepilni divi metri.

Felss droši vien spiningo samus līdzīgi jēkabpilietim, kādreizējam sama rekordistam Borisam Spaskovam. Atceros, kā Spaskovs Copes Lietām stāstīja, ka reiz bija salauzis kāju, ieģipsēts, draugi viņu ar visu ģipsi pieveduši pie upes, bezmaz atstutējuši pret koku, un no turienes viņš mētājis un arī kādu samu dabūjis.

Spaskovu Felss labi zina. Samu speciālisti tur labi pazīst viens otru. Felsa sama rekords laikam ir pie 30 kilo.

Tādās vietās mētājot, vizuļi neaizķeras un neaiziet?

Protams, aiziet, tāpēc viņam samu vizuļu ir vesels spainis. Ar laivu var piebraukt un atkabināt aizķērušos vaļā, bet no krasta ne.

Varkaļu standarts. Tādi breksēni Jermakam ķeras Varkaļu kanālā

Kā pašam tolaik ar samiem gāja?

Neesmu piestrādājis. Man netālu no Felsa mājas patīk atstraumēs ķert baltās zivis. Tur ir palieli pliči, virs 300 gramiem, breksēni līdz kilogramam (lielajiem par seklu) un sapali. Kad iebaro, pirmais ir sapals – pēc iebarošanas taisa pirmo laidienu gar straumes malu, un, ja ne tajā, tad otrajā laidienā sapals klāt. Ja ir tievā pavadiņa, tad – tinkš! – nost. Uzsien stiprāku pavadiņu, tad otrs paņem, tāds ap kilo, pusotru. Tādi skrien kā traki, un straume arī tur ir. Pēc tam sapalu ņēmiens pazūd, bet otrā dienā atkal sapals pirmais klāt. Esmu pie Felsa ar brienamzābakiem ķēris sapalus tajās ejās uz maijvabolēm. Vilkt pret straumi divkilogramīgu sapalu ir baigais kaifs.

Ar Daugavas meženēm vari palepoties?

Pats ne, mans brālis uz liela bleķa, ar ko ir vilcis arī mazus asarīšus, reiz dabūja 4,5 kilo meženi. Lielas cīņas nebija, jo mežene nāca laivas virzienā un ieskrēja uztveramajā tīkliņā. Mežavimbas esmu vilcis Volgā, bet ne lielākas par divarpus kilo. Tur bija tādas, kas pie laivas nopurinājās. Vietējais jēgeris teica, lai žigli metam vizuli ūdenī, tad tā mežene atkal kampa!

Ziemā pie Jēkabpils uz Daugavas esi sēdējis?

Nē. Bet vispār ziemā copēju bieži. [Rāda fotogrāfiju.] Re, Dūņezera asarītis nacionālists, ar sarkanbaltsarkanu svītru pie krūšu spuras!

Cope ar Krustiņu

Kas sekoja tavam Jēkabpils periodam?

Tad copē vienu laiku bija pārtraukums. Atnācu uz Rīgu mācīties, tad tiku iesaukts armijā, nodienēju Piemaskavā. Vidusskolā mums bija automācība, dabūju tiesības un armijā tiku stroibatā uz autokrāna. Es tolaik svēru 65 kilogramus, un, ja autokrāna automobilim nestrādāja stūres pastiprinātājs, bija smagi jānopūlas, lai stūri pagrieztu. Bet nopelnīju labu naudu. Pēc armijas nāca ģimene, bērni… Mācījos universitātē un paralēli piestrādāju avīzē Sports par vēstuļu uzskaitītāju.

Lielais copes apskatnieks Juris Robežnieks tajā laikā Sportā vēl strādāja?

Robežnieks tad strādāja žurnālā Zvaigzne. Tā redakcija Preses namā bija tajā pašā stāvā, kur Sports, gaiteņa galā. Tur diezgan jautri gāja, un Juris arī bija jautrs puika. Uz Sportu gāja šahu spēlēt, bet tā spēlēšana bija ar regulāru pieiešanu pie skapīša… Tagad gandrīz vai jābrīnās, kā tie veči varēja turēt druku. Protams, arī pamatīgi piepīpētas tās redakcijas istabiņas bija.

Tur es ar Robežnieku sapazinos, bet copēt vēl kopā nebraucām. Ceturtajā kursā mani uzaicināja uz partijas avīzi Cīņa par ilustrāciju nodaļas vadītāju. Nostrādāju tur trīs gadus. Tie bija laiki, kad pa televizoru regulāri spēlēja Gulbju ezeru – kompartijas ģenerālsekretāri viens pēc otra mira. Man kā ilustrāciju nodaļas vadītājam bija jāgaida oficiālā bilde, tās parasti atnāca ļoti vēlu. Tas darbs man galu galā apnika, un es uzprasījos par fotogrāfu. Manā pamatskolas laikā Nogales pilī, vecā ieroču seifā, bija ietaisīta fotolaboratorija, tur biju attīstījis bildes, ko pats ar Smenu sabildēju. Jaunībā, kad daudzi draugi un paziņas precējās, piestrādāju par kāzu fotogrāfu. Pat fotoaparātu Nikon biju sev 1982. gadā nopircis, tajos laikos tas bija kaut kas ekskluzīvs.

Avīzes Cīņa fotolaboratorijā strādājām kopā ar fotogrāfu Ojāru Lūsi, lielu copmani un pludiņu taisītāju. Man tajos laikos bija zapiņš, braucām uz Saldus rajonu aiz Zirņiem pa labi, tur Cieceres upē ķērās smukas alatas. Ojāram tur sievastēvs bija mežzinis, no viņa mājām upe nebija tālu. Ojārs vasarās pļavā ķēra vardes un taisīja tā sauktās zakiduškas – ielika un nākamajā rītā gāja pārbaudīt. Uz tām reizēm ķērās sapali līdz trīs kilo svarā.

Iespaidīgi! Bet sapalu laikam ir jāmāk pagatavot tā, lai būtu garšīgs.

Ja mēs par gastronomiju runājam, garšīgi pagatavot iespējams gandrīz visas zivis, atskaitot trīs.

Kuras vēl bez ruduļa?

Rudulis ir pirmais negaršīgais. Tas vasarā vienmēr ir sarijies dūņas, griežot zaļš nāk ārā. Otrs, kuru nevar garšīgi pagatavot, ir baltais sapals jeb teiba. Tas ir asaku kamols, vēl trakāk nekā vimba, turklāt nav trekns. Protams, makšķerēt baltos sapalus ar jutīgu makšķeri un tievu aukliņu ir patīkami, savilkt tos var daudz. Trešais bezgaršīgais ir sapals. Jā, ja labi māk, to var uztaisīt ēdamu, bet nekādas individualitātes garšas īpašību ziņā sapalam nav.

Es tev izstāstīšu vienu paša sen atklātu cepšanas recepti. Zivis notīra, sagriež gabalos cepšanai (lielākas līdakas gareniski, mazākas ripās, bet der arī lielākas raudas, brekši un citas sugas), saliek bļodā, virsū divas ēdamkarotes olīveļļas, divas ēdamkarotes Soya Light mērces un droši uzspiež virsū citronu. Visu samaisa un uz pāris stundām ieliek ledusskapī. Tad apviļā miltos un cep karstā eļļā. Man patīk zivis cepot apbrūnināt, tāpēc cepu pats. Un visgaršīgākā zivs ir tāpat sacepts līnis, ielikts čuguna pīlē, ar sīpolu ripiņām, drusku majonēzes, eļļas un vēlreiz izsutināts cepeškrāsnī. Dievīgs!

Arī sieva makšķerē. Alda Jermaka dzīvesbiedrei Vitai patīk fīdercope. Ar nosacījumu – ja ķeras. Daugavā pagājušajā vasarā ar fīderi bija ko darīt

Lauku Avīzē tu strādāji kopš tās dibināšanas?

Jā, kopš 1988. gada, Viesturs Serdāns mani uzaicināja. Vēlāk arī Juris Robežnieks atnāca štatā. Lauku Avīzē mums bija tāda privilēģija, ka reizi nedēļā varēja pieteikt mašīnu – jābrauc taisīt reportāžu. Tad mēs ar Juri Robežnieku sākām kopā braukt uz copi.

Sākumā par makšķerēšanu LA rakstīja tikai Robežnieks?

Jā. Viņam bija daudz paziņu visā Latvijā. Spriežam, kur braukt, Juris saka, viņam ir pazīstams Igors Dzilna Alūksnē, brauksim pie viņa, pamakšķerēsim ezerā. Mašīna mums ir, šoferis arī – laižam! Aizbraucam, uzejam uz ezera, pienāk Igors Dzilna. Juris ar viņu papļāpā, es pafotografēju, tad atkal pievēršamies copei. Ar Juri braucām visur kur. Arī pie aktiera Harija Liepiņa Ventas malā bijām, nobildēju viņu laivā ar visu viņa spiningu un Ņevas spoli. Pats arī pamētāju un noķēru trīskilogramīgu līdaku. Tā tajā reizē bija vienīgā zivs, bet fotoreportāžā, protams, uzdevām, ka to Haris ir izvilcis.

Kad braucām taisīt reportāžas no makšķerēšanas sacensībām, no sportistiem uzzināju daudz vērtīgas informācijas. Guntis Kārkliņš, Pēteris Lideris nekad neliedza padomu, mānekļa uzbūves fineses ieskaitot – kāpēc tur ir tāda vai citāda bumbiņa vēl uzvērta, un tamlīdzīgi. Tas man ir ļoti daudz devis pieredzes ziņā.

Cik tev deva braucieni kopā ar Juri Robežnieku? Vai viņš bija erudīts copes lietās?

Es teiktu, ka vispirms viņš bija pašpārliecināts copes ziņā.

Tā pašpārliecība viņam reiz gandrīz maksāja dzīvību. Pavasarī Kaņierī viņš uz šaubīga ledus aizsteidzās pārējiem pa priekšu un ielūza. Mans klasesbiedrs, divkārtējs PSRS čempions autodaudzcīņā Juris Jurkovskis ar savu treneri toreiz Robežnieku izvilka. Dievs Ruduļu Jurim bija palicis akmeni apakšā, uz tā viņš stāvēja līdz kaklam ūdenī, kamēr šie sameklēja kādas laivu grīdiņas, ko aizstumt līdz viņam. Vēlāk Robežnieks savā grāmatā manam klasesbiedram tā arī ierakstīja: “Manam dzīvības glābējam.”

Kad es ar Robežnieku sāku braukt, biju jau diezgan pieredzējis copes lietās, viņš man spiningošanas tehnikā neko daudz neiemācīja. Juris bija joku plēsējs, ar viņu laivā bija interesanti. Viņš bija sācis veidot grāmatu – 25 zivju vietas Latvijā, bet saslima. Man nācās uzņemties grāmatas redaktora pienākumus. Tā iznāca 2009. gadā un dabūja Gada balvu grāmatniecībā. No tā laika es Lauku Avīzē ne tikai fotografēju, bet arī rakstīju par copi un medībām.

Vai LA redaktors Voldemārs Krustiņš bija makšķernieks?

Ļoti aktīvs makšķernieks! Bieži braucām uz copi kopā, vasarā vismaz divreiz mēnesī. Parasti viņš mani aicināja līdzi, dažreiz uz vairākām dienām. Citreiz man prasīja: vai tev tajā pusē ir kādi paziņas? Piemēram, Aglonas pusē – Krustiņam patika parunāt ar cienīgtēviem, tur vienmēr bija labas pusdienas. Tad es sameklēju pie ezera viesu mājas, palikšanu pie zemniekiem vai ezeram tuvākajā viesnīcā. Aizbraucām, Krustiņš norīkoja, lai es nobildēju kādus lauku darbus, un tad devāmies makšķerēt. Bet šī mūsu braucienu daļa fotoreportāžās, protams, neparādījās.

Teici, ka Valguma ezerā, pie kura Lauku Avīze nopirka bāzi, esi ķēris jau agrāk, krievu laikā.

Jā, tad tur varēja noīrēt laivas. Reiz biju tur viens pats aizbraucis, mežniecībā noīrēju laivu un īros pāri uz bāzes pusi. Te uz laipas uznāk milicis ar automātu un auro: “Maķperemaķ! Kuda prjoš! Zapretnaja zona!*” Izrādījās, ka tai vietai nedrīkst tuvoties, tā ir PSRS Ministru padomes bāze, kur arī pats priekšsēdis Aleksejs Kosigins mēdz uzturēties.

Tad nu braukāju gar Valguma ezera mežniecības krastu. Reiz bijām tur kopā ar Ojāru Lūsi un manu piecgadīgo puiku. Tukuma galā iemetu, aukla saiet kāpostā. Piņķerēju vaļā, vizulis tikmēr nogrimst lejā, tur bija kādi 13 metri. Sataisu auklu, sāku griezt – smagi nāk… Pavelku – spurojas pretī. Beigās izcēlu 3,6 kilo zandartu. Ej nu zini, kurā brīdī viņš vizuli bija paņēmis. Puika prasīja, kas tā par zivi. Teicu – zandarts. Puika: “Standarts?”

Smuks standarts!

Tā ir lielākā zivs, ko esmu noķēris Valgumā. Tai ezerā ietek Slocene, un ezera mutē pienāca lieli sapali, līdz divi kilo. Reizēm viņi ņēma, reizēm ne. Krustiņš Valguma bāzei bija pasūtījis lielu akvāriju, tur sapalus salaida iekšā, un tie majestātiski peldēja.

2012. gadā beidzu strādāt Lauku Avīzē un no 2015. gada četrus gadus nostrādāju uz mikroautobusa. Tur arī bija makšķernieku kompānija, braucām gan uz Peipusu, gan uz mazu upīti pie Pērnavas, kur karūsas pavasarī no jūras nāca iekšā.

Volgā. Ceļā uz Kaspijas raskatiem, kur asari katrā metienā

Volgas zonderbrigāde. Jermaks ar copes biedriem Volgas deltā

Izcilākās voblas

Ko tu domā par pieņēmumu, ka ir cilvēki, kuriem vienkārši ķeras labāk nekā citiem? Vai tam ir izskaidrojums?

Ir – tā ir milzīga pieredze un situācijas analīze. Man jau bija pāri 30 gadiem, kad reiz pie Varkaļu kanāla Lielupē copējām uz ledus un redzējām, ka priekšā kādus 20 metrus no mums sēž viens vīriņš un ik pa laikam kaut ko izvelk. Mums nāk tikai zirgazobi, bet viņam normāli pannas asarši. Piegājām klāt, sākām runāties. Vīrs izrādījās atsaucīgs, nevis kā dažs cits makšķernieks, kas ir sevī ierāvies un dusmīgs. Vīrs izstāstīja, ka trīs metrus aiz viņa lejā ir nolaista barotava ar motiļiem: “Motilis no tās barotavas lien ārā, straume viņu nes uz šo pusi, asarīši nāk pretī, un es te sēžu.” Viņu sauca Modris Šķiņķis, viņš bija atslēdznieks, jau pāri 70 gadiem, dzīvoja Ķengaragā. Vasarā viņš bija nosauļojies kā indiānis, tāds stiegrains vecis.

Tas pats Modris Šķiņķis, par kuru grāmatā 25 zivju vietas Latvijā tava sieva raksta: “Pirms daudziem daudziem gadiem Vidzemes pusē kādai māmiņai būs bijušas trakoti grūtas dzemdības, jo puisēns pilnīgi noteikti būs nācis pasaulē ar makšķeri rokā”?

Jā, tas pats. Mašīnas viņam nebija, sākām braukāt uz copi kopā. Viņš krievu laikos bija piedalījies makšķerēšanas sacensībās, daudz par tām lietām zināja. Viņš man iedeva lietošanā pirmo astoņmetrīgo makšķeri, krievi tās sauca mahovaja. Kopā ar viņu esmu noķēris savu lielāko plaudi – 2,916 kilo. Bija ko stiept! Noķēru Lielupē pie Klīves mežniecības. Plauži līdz divarpus kilo ir izvilkti diezgan daudzi.

Teici, ka tavā copes biogrāfijā ir bijis arī Šķaunes ezera posms...

Jā. Sapazinos ar ihtiologu daugavpilieti Andreju Oševerovu – lai viņam vieglas smiltis. Viņam bija utopiski sapņi par Šķaunes ezera attīstību, viņš to bija paņēmis apsaimniekošanā. Vimbu laikā Andrejs brauca no Daugavpils uz Bausku vimbās. Pats ķēra un no večiem pirka vimbas, maksāja latu par zivi, tā uzpirka kādas simt. Veda tās uz Šķauni, sālīja toverī ar smagu slogu virsū, lai labi sapresē. Šķaunes ezerā ir ļoti labs ūdens. Viņš tās sālītās zivis sabēra tīkla maisā un uz diennakti iekarināja ezerā. Pēc tam karināja malkas šķūnī zem jumta. Andrejs bija tāds feinšmekers, ka mērcēja ožamajā spirtā vates pikučus un lika zivīm mutē un žaunās, lai mušas nelien iekšā. Nekur citur tik garšīgas voblas neesmu ēdis!

Gadus piecus pie viņa uz Šķauni braucu ziemā un vasarā, reiz uz ledus pat Alfrēdu Rubiku redzēju. Tur bija labs serviss, bija būdas, kuras varēja vilkt pa ledu. Reiz ziemā, kad bija riktīgs ledus, Andrejs bija nozāģējis sešas lielas, resnas egles, ar traktoru ievilcis tās ezerā, piesējis betona klučus, nogremdējis padsmit metru dziļumā un atzīmējis navigatorā. Tajos egļu zaros pulcējās zivis – raudas nārstoja, līdakas tuvumā grozījās, un tur bija drausmīgi asari.

Cik tas ir – drausmīgi?

Viens vīrs tur reiz bija dienā noķēris 25 asarus kopsvarā 26 kilogrami. Lielākais bija 2,2 kilo. Kluči! Vasarā Andrejs tur saķēra raudiņas, grieza slīpi, lai paliek astes daļa, divžuburu āķi cauri, slīdošo pludu, un uz tām raudu astītēm lielie asari sēdās virsū. Tad Andrejs saslima un nomira. Pēc tam neesmu vairs Šķaunē bijis.

Kur vēl ārzemēs, atskaitot Somiju, Ālandu salas un Volgu, esi makšķerējis?

Esmu copējis arī Ēģiptē, izvilku dažus mazus Nīlas asarus. Viens mans paziņa divus gadus ātrāk velcējot bija noķēris 53 kilo Nīlas asari – aizķēris aiz ānusa. Tajā reizē turpat tuvumā bijis Leiškalns ar Gerkenu, teikuši, lai ļauj nobildēties. Pēc tam dzeltenajā presē bija publikācijas, ka viņi gan viens, gan otrs to asari ir noķēruši.

Kas tu esi vairāk – spiningotājs, pludiņmakšķernieks, bļitkotājs?

Esmu vispusīgs, tikai mušot nekad neesmu mēģinājis. Man patīk ar garo makšķeri pasēdēt, pafilozofēt. Pavasarī noteikti dažas reizes aizbraucu uz vimbām. Nesen esmu atklājis vimbu vietu augšpus Jelgavas, normu tur var dabūt. Stāvēt lielajā makšķernieku strīpā man nepatīk.

Kad sāki ķert no ledus?

Jau Nogalē, Melnezerā, vairāk gan ar pludiņu mazas raudiņas. Kādā 6. klasē tēvs man Jaungadā bija uzdāvinājis roterīti. Es tādu redzēju pirmo reizi, nezināju, ko ar to darīt. Ar draugu aizgājām uz Melnezeru, ar cirvīti izcirtām āliņģi, un ienāca prātā, ka varētu roteri tur ielaist un paraustīt kā bļitku – šķita, ka tam tas ir domāts. Es pacilāju, tad iedevu draugam, kurš arī gribēja paraustīt. Paraustīja un – puks! – izcēla tādu puskilogramīgu siļķīti līdaciņu.

Kas ir tava lielākā zivs?

9,6 kilo līdaka, noķēru Somijā pie Turku, pie Kurta. Tur arī mana sieva ir izvilkusi sešinieci. Reiz mēs tur katrs no kompānijas dabūjām pa līdakai, ne mazākai par septiņnieci. Mēs tajā bāzē bijām pirmie latvieši. No avīzes bijām komandēti uz Somiju, tad Anna Žīgure bija vēstniece. Mūsu darba plānā bija intervijas ar fermeri, ar vienu latviešu tēlnieku un reportāža no zivju institūta. Tur redzējām, cik veikli un ātri somi filē zivis. Sākām interesēties par makšķerēšanas iespējām un dabūjām Kurta koordinātas. Nākamajā pavasarī – tas bija 2000. gads – bijām pie viņa. Pirmās reizes mums pie Kurta bija tik sekmīgas, ka dievojāmies mājās nevienam par šo bāzi nestāstīt, bet informācija tomēr noplūda. Sākumā bāzes kārtības noteikumi bija tikai somu un zviedru valodā. Kad aizbraucām pēc gadiem sešiem – jau arī latviski.

Tur ķērās tikai līdakas?

Jā, pirmajās reizēs katram laivas kaste bija pilna. Pa retam arī kāds asaris trāpījās, vienā līcī tiku pie varavīksnes foreles.

Reiz vakarā tīrām līdakas, skatāmies – no blakusmājas, kurā iemitinājusies zviedru kompānija, iznāk diezgan pohains čalis sarkanu ģīmi, pienāk klāt un nicīgi jautā: “Ko jūs ar tiem sūdiem darāt?” Viens no mums atbildēja, ka ēdam. Šis atkal nicīgi: “Badīgie cilvēki…” Prasījām, ko tad viņi makšķerē. Viņi trollingojot lašus (neko īpašu viņi gan tajās dienās nesatrollingoja). Tad čalis ieraudzīja mūsu šņabi, un viņam sāka tecēt siekala. Piedāvāju, viņš paņēma pudeli, ielēja sevī kādus divsimt gramus, noskurinājās un aiztenterēja atpakaļ.

Vēlāk noskaidrojām, kāpēc zviedri neciena līdakas. Tāpēc, ka pagājušā gadsimta pirmajā pusē zviedri laukos esot dzīvojuši diezgan nabadzīgi, pārtikuši no tā, ko var noķert, un tās pārsvarā bijušas līdakas. Tagad tās viņiem atgādina agrāko nabadzību.

Kāda ir tava attieksme pret principu noķer&atlaid?

Man tie divkoši nepatīk! Kāpēc tu to zivi moki? Viņa cīnoties atdod pēdējos spēkus, tīrot var redzēt, ka viņai pat asinsvadi ir plīsuši, bet tu tādu nomocītu laid atpakaļ. Neķer, ja jau tu tāds dabas sargs esi!

Kādu redzi makšķerēšanas nākotni Latvijā?

Rīki ir tiktāl attīstījušies, ka zivīm no copmaņu presinga nav kur sprukt. Protams, makšķerēšana kā atpūtas veids ir ļoti patīkama. Ja būsim saudzīgi un ķersim saskaņā ar savu sirdsapziņu, tad vēl būs ko ķert, taču zivju daudzums strauji rūk. Nu, labi, vimbu skaits nesamazinās, tās nāk un nāks, bet līdakas iet mazumā abās šī vārda nozīmēs. Saka gan, ka zivis kļūstot gudrākas un atceroties mānekļus. Brālim reiz Somijā ar vienu Daiwas šūpiņu ķērās fantastiski, bet nākamajā gadā uz tā šūpiņa – nevienas copes!