Copes mīti un patiesības

Domas un idejas, kas ap mums lidinās, brīžiem šķiet stipri neadekvātas. Copes mīti un patiesības – no kurienes tiem aug kājas, lai ietu tautās? Cik ātri tās aiznes patiesību vai melus līdz makšķerniekiem? Un kā atšķirt patiesību no meliem?

Šoreiz es nodarbošos ar filozofēšanu, kas patiesībā man ir diezgan sveša lieta, jo tuvāka ir praktiskā puse nekā gudra prātuļošana. Tāpēc ņemšu talkā vēl vienu praktiķi – Kristiānu Godiņu, un pa abiem mēģināsim kaut cik tikt skaidrībā – kā saprast, kas ir kas.

Mēs katrs esam dzirdējuši citu cilvēku domu graudus un, bieži vien nepārbaudot, pieņēmuši tos kā faktus un citas versijas pat neesam izcilājuši. Turklāt, ja konkrēto tekstu atbalsta vēl kāds, tad patiesība ir gatava! Atzīšos – uz šādiem kaut kur dzirdētiem prātuļojumiem esmu iekritis arī pats. Taču tas, man par attaisnojumu, ir bijis pieredzes trūkuma dēļ un ļoti sen.

Man savā ziņā ir paveicies, jo ciešā verbālā kontaktā ar copmaņiem esmu bijis vismaz 20 gadus un vismaz 80% gada dienu. Varbūt pat vairāk, jo sāku kā copes veikalnieks un pēdējos 6 gadus esmu konkrētas ūdenskrātuves darbinieks. Šajā laikā esmu saticies ar milzum lielu daudzumu ļaužu, un katram ir bijis kas sakāms. Uh, par ko tikai neesam runājuši! Ah, par ko tikai neesam apspriedušies! Oi, par ko tik neesam strīdējušies! Piemēru iz dzīves ir daudz.

Epizode Nr. 1

Ir ziema, un pulkstenis rāda aptuveni 11 no rīta. Pēc licenču izsniegšanas dodos uz ezera ledu, lai paskatītos, kā copmaņi uzvedas, jo gaļenieku netrūkst nekur pasaulē un Latvija nav izņēmumu zeme. Eju garām vienam no pirmajiem viesiem. Tā kā viņš te ir pirmo reizi, es vēl pirms 3 stundām vīram izstāstīju, kurp labāk iet un ko konkrētajā ezera posmā var noķert. Bet cilvēks izdarījis pa savam un, manuprāt, sēž pilnīgi neloģiskā vietā. Taču dažādi cilvēki – dažādas domas! Pieeju klāt un redzu, ka izurbis tikai vienu āliņģi. Pie tā tad arī acīmredzot skalda domas.

Uzdodu standarta jautājumu: “Kā copējas?” – “Nekas neķeras,” skan atbilde. Es iesaku pameklēt veiksmi citā vietā, burtiski ierādu ar pirkstu, kurā tieši. “Labi, labi,” copmanis atrūc, un es dodos tālāk.

Veicis apgaitu, nāku atpakaļ. Ir pagājusi gandrīz stunda no manas pirmās vizītes, bet, sev par pārsteigumu, redzu, ka vīrs joprojām sēž pie tā paša cauruma. Nu jau klāt vairs neeju, lai netraucētu. Taču te izdzirdu burkšķi: “Vai tad te vispār zivis ir? Zina tikai naudu noplēst!” Tad gan neizturu, eju klāt un saku, ka var aiziet turpat 70 metrus tālāk, lūk, tur, kur tas vīrs cītīgi urbjas, un palūgt atļauju paskatīties viņa kastē. “Nekur man nav jāiet! Te tāpat viss skaidrs!”

Nuja, droši vien vakarā būs “glaimojošas” atsauksmes par ezeru, kur naudu par licencēm paņem, bet zivju nav, – nodomāju.

Kāpēc gudrākais paklusē?

Diemžēl līdzīgu gadījumu ir ļoti daudz. Pats trakākais, ka daudzi uz šiem meliem pavelkas, jo sociālo tīklu kaujā reālāk ir tas, ka uzvarēs negatīvais. Jo pozitīvais vienkārši atmetīs ar roku un pieturēsies pie principa, ka gudrākais paklusēs. Bet vai tiešām tā vajadzētu? Galu galā stulbuma triumfam nepieciešama tikai patiesības klusēšana.

Atcerēsimies datoru un mobilo telefonu ienākšanu mūsu dzīvē un to, kā tie laika ratu iegrieza pavisam citā ātrumā. Iepriekš makšķernieki par saviem lomiem varēja mutiski pastāstīt draugam, varbūt parādīt fočeni vai kabeļtrubas galā pateikt: “Hei, brauc pēc zivīm! Man šodien tāds loms, ka pats nespēju apēst.” Tagad atliek vien ielaikot – un visa info ar pierādījumiem attēlu formā tiek izsludināta pa visu valsti. Tauta uzzina savus varoņus un arī copes vietas. Starp citu, pēdējais fakts ļoti attīstīja dažu subjektu parazītismu – kāpēc gan man pašam jāmeklē, jātērējas, ja viss tiek pasniegts kā uz paplātes?

Taču laiki iet, un laiki mainās. Kā bija toreiz, tagad vairs nav! Tagad situācija ir pretēja. Ar lieliem lomiem un copes vietām dalās vien tie, kam nav bail, ka viņu zivis izvilks kāds cits.

Epizode Nr. 2

Ja kāds izsakās, ka Burtniekā, Liepājas, Rāznas, Lubānas un varbūt vēl citā lielajā ezerā zivju nav, tad viņam labākajā gadījumā vispār nepievērš vērību. Ir skaidrs, ka cilvēks nav pilnā prātā. Taču, ja kāds iemet negatīvu atsauksmi par mazākiem ezeriem vai upītēm, plus piebildi, ka brauc uz turieni jau kuro gadu, ir te dzimis un audzis, tad rodas pamatotas aizdomas – varbūt turp tiešām nav ko doties. Ja zivju nav, tad taču copēt var arī piemājas akā, neiztērējot ne centu.

Taču rodas jautājums – ja jau zivju nav, tad kāpēc tu, kritizētāj, pats regulāri uz turieni brauc un citiem iesaki to nedarīt?! Interesanti, vai ne?

Latvijā ir diezgan daudz dažādu ūdenstilpju, kuru lielums ir no 100 līdz 500 ha. Ja atrodas apsaimniekotājs ar godprātīgu attieksmi kā pret ezeru, tā makšķernieku, tas domās par zivju krājumu papildināšanu un būs priecīgs, ka copmaņi tiks pie loma. Te formula ir vienkārša. Ja tiki pie zivīm un esi apmierināts – tad brauksi vēl. Bet…! Ir viens liels BET!

Atrodas kāds gudrītis, kas izdomā: ūdenstilpe nav liela, ar lielu copmaņu presingu to var izsmelt, tāpēc – kas ir jādara? Ir jāuzlej ugunskuram samazgas, lai sāk nelāgi kūpēt. Kam tad patīk nelabi dūmi? Nevienam, un interneta forumi kļūst nepatīkami.

Bet ar to vēl nepietiek. Negantnieks pacenšas izveidot vairākus profilus, pats sev uzdod jautājumus un uz tiem pats arī “pareizi” atbild. Ir gatavs arī uz cepienu internetā, jo – “kas gan mani atklās. Un, ja arī atklās, pateikšu, ka neko nezinu. Kāds uzlauzis manu profilu – atšujieties!” Visas šīs izrādes mērķis – cerība, ka tauta sapratīs: šajos ūdeņos nav ko darīt!

Visbiežāk tie ir cilvēki, kam dzīvē nav paveicies. Viņš strādā darbu, uz kuru iet bez kādas intereses. Ģimenes dzīves nav, vai tajā valda pilnīgs haoss. Labsajūta iestājas tikai tad, kad ir kārtīgi paēsts, pagulēts un laicīgi pačurāts. Kādam laimei vajag daudz, bet kādam pavisam maz. Tam, kam laimei vajag daudz, arī rodas, viņaprāt, kolosāla ideja pačakarēt citiem prātu internetā. Un izvēlas tēmu, kur viņš kaut ko saprot, citādi stulbu runāšanu ātri atšifrēs.

Pastāv viena nopietna tēma, kas tā īsti nav publiski cilāta un saucas “Mīti un patiesība par Latvijas zivju krājumiem”. Ir vai nav, beigušies vai nobeigušies utt. Runa te vairāk ir par dažu tautas gudrīšu izplatītām baumām. Kā saprast, vai stāstītājs saka patiesību vai kaut ko savā galvā perina! Kā ar to cīnīties? Vai varbūt necīnīties nemaz?

Es tev pateikšu vienkārši. Cilvēks visu laiž caur sevi un tikai caur sevi. Tas, kas viņam liekas, tas viņam arī ir patiesība. Ja kādam šķiet, ka te zivju nav, tad viņam to arī te nav. Savukārt, ja kāds konkrētā vietā ir ticis pie laba loma, viņš turp brauks daudzus gadus. Ir arī copmaņi, kas pirmajā reizē kaut ko noķer un nodomā: te ir. Bet, otrajā, trešajā un ceturtajā reizē paliekot tukšā, aizdomājas.

Jā, ir copmaņi, kas cenšas sargāt savu ūdenstilpi un izplata nepatiesas ziņas. Savukārt pats nākamajā dienā ir klāt ar cerību, ka viņu neviens neatpazīs.

Mēs bieži steidzamies izdarīt secinājumus. Ja sliktus, tad kliedzam un atrodam vainīgos, bet tikai ne sevi. Tur vainīgi ir apstākļi, vieta, uzraudzība, zivju ielaišana, maliķi, tīkli un tā tālāk. Bet paši uz savām prasmēm skatāmies reti.

Piemēram – tie paši Lādzēnu dīķi, kur tu darbojies. Man liekas, ka tur tauta dalās divās grupās. Viena teiks, ka zivju nav, bet otra tieši pretēji. Šis nav viegls ezers, un man personīgi tieši tas ir interesanti, jo es nebraucu pēc gaļas. Šķiet, pēdējā reizē, kad biju Lādzēnos uz ledus, pie manis pienāca gados jaunāks čalis ar tikko iegādātu eholoti. Es viņam parādīju, kā un kas jādara, uzstādīju. Paskatījāmies – un čalim atvērās acis. Te ir zivis! Vēl tikai atlika jautājums – vai tās šodien grib ēst.

Bet, atgriežoties pie tēmas, – diemžēl būs arī tādi, kas klusēs un neteiks neko – labāk, lai sociālajos tīklos skandālējas ap to, ka zivju nav, nevis ka ir! Man gan šķiet, ka tev tur ir viens konkrēts nelabvēlis, kurš pats neiet caur tavu bāzi, bet meklē sānceļus no purva nekurienes. [Smejas.]

Mums, večiem, bieži vien gribas palielīties ar loma daudzumu vai lielumu. Pārsvarā tas ir labestīgs pasākums bez domas kādam ieriebt. Taču vienai daļai lielīšanās pēc kāda laika pāraug vietu sargāšanā. Nu, palielījies, ka tu tur vari noķert, un pēkšņi – tur vairs zivju nav!

...bet viņi nesaprot, ka kļūst citiem par apsmieklu, jo lielākā daļa copmaņu taču filtrē arī citu cilvēku pagātnes tekstus.

Tu zini – lielākā daļa makšķernieku vienkārši klusē! Viņi var iesaistīties diskusijās par vietām, kur patiesībā attāluma dēļ nav bijuši vai ir bijuši ļoti reti. Būsim reālisti – daudz ko nosaka nauda. Latvijas lielākajām upēm un ezeriem nav sargātāju, jo nav jēgas. Bet es pat brīnos, ka ir tik maz sargātāju, piemēram, Lādzēnu dīķiem. Tas pats attiecas uz ļoti daudzām Latvijas copes vietām, un, kas pats paradoksālākais, – latvieši savas vietas sargā pat Ebro upē Spānijā!

Man, piemēram, ir ezera kaimiņš, kas skaidri un bez aplinkiem pateica: “Lai jums veicas. Laidiet zivis, bet tās robežas nezina. Laidiet vēžus, audzējiet, bet tie arī ūdens robežas nezina. Taču atceries vienu – es esmu ļoti skaudīgs cilvēks.”

Labi vismaz, ka atzinās. Cilvēkam ir problēma, un viņš to saprot. Tādi ir retums! Es pats komentāros par copi piedalos tikai tad, ja man kāds kaut ko individuāli pajautā. Tas tāpēc, ka mums ir vēl viena liela problēma – komentētāju attieksme. Tur var sagaidīt daudz ko. Atbildu tikai pārbaudītiem cilvēkiem.

Nākamā lieta ir bizness. Latvijā makšķerēšana un bizness ir cieši saistīti. Ierindas copmanim galvenais ir saprast un izprast godīgumu. Es, apgūstot jaunu vietu, un tas vienmēr ir ļoti interesanti, tomēr balstos uz noteiktu cilvēku ieteikumiem. Es ļoti sortēju, kas man to saka un kam es uzticos. Esmu pieredzējis, ka tu atklāti uzraksti, piemēram, “asaris pašreiz klusē”. Vasarā – “līņi ir beiguši ķerties”. Tādu ziņu nav daudz.

Rīgā ir viens veikala īpašnieks, labi pazīstams copmanis, kurš patiešām māk to zivi izvilkt. Viņam ļoti labi ķeras vienmēr un uz visa, ko viņš tirgo. Es viņu saprotu, jo tas ir viņa bizness.

Mūsu interese ir izfiltrēt patiesību no meliem. Visi pieredzējušie buki izdarīs secinājumus precīzāk un mācēs arī atšifrēt, ja kā puskilogramīgs būs pieteikts perfekti nobildēts 100 g asarītis. Vai viņi piedalīsies komentāros? Domāju, ka ne.

Tagad copmaņi ir sadalījušies dažādos čatos un iekšā nelaiž nevienu dīvāna ekspertu...

Tā arī ir. Bet ir arī vispārējie forumi. Kas grib intrigas – laipni lūgti, jūs tās te saņemsiet un dažādās versijās. Taču arī šeit ir pietiekami daudz objektīvas informācijas. Ir jāmāk tikai atšķirt.

Kā tu raksturotu vidēja mūsdienu makšķernieka domāšanu?

Mūsdienu? Viens ir pateikt: “Es Babītes ezerā baigi atrāvos ar asariem,” jo Babīte ir liela. Bet otrs ir pateikt: “Es Mazā Baltezera “kokos” saķēru skaistus zandartus.” Lokāla vieta, un info nebūs. Par lielākajām ūdenstilpēm ir un būs daudz informācijas. Jo mazāks ūdens, jo vairāk info paturēs pie sevis.

Man brīžiem, un ne tikai makšķerēšanā, šķiet, ka padomju domāšana vēl nav beigusies. Mēs ļoti vēlamies palielīties, ka esam kaut kur izsitušies, un visiem tas ir jādzird. Taču tas, ka latvietis ir skaudīgs, visiem ir zināms. Un, iespējams, pat ārpus Latvijas.

Perfekts piemērs no sporta ir mūsu basketbolists Kristaps Porziņģis. Kad viņš sāka sisties, lai tiktu iekšā un iekļuva NBA, visa tauta bija sajūsmā, pat neprasot no viņa nekādus īpašus rezultātus. Tiklīdz puisis nostiprinājās NBA un sāka gūt panākumus kā basketbolā, tā atalgojumā, saradās pilns ar skauģiem. Katrs viņa klupiens, pat neveikla sekundes situācija dažā labā izraisīja ovācijas.

Es esmu sapratis – ja kāds sākumā gūst panākumus, tad mūsējie vēl papriecāsies, bet, tiklīdz panākumi kļūst par sistēmu, tā sākas elementāra skaudība ar visādiem izdomājumiem.

Ļoti iespējams, tāpēc Porziņģis nevēlas sniegt latviešu žurnālistiem intervijas. Starp citu, viņš nav vienīgais pasaulē zināmais latviešu sportists ar šādu nostāju. Tomēr atgriežamies pie copes lietām...

Manuprāt, liela nozīme ir arī naudas maka biezumam. Te var runāt pat par viselementārākajām lietām, kā aukla, māneklis, kāts un spole – jau tiem arī ir milzīga cenu dažādība! Kur vēl eholotes, laivas, aprīkojums un citas lietas, kas daudziem šķiet kosmoss.

Tad nu atkal cilvēkiem, kam nav tādas rocības, sāk skaust un sāk līt pārgudrības: redz, tur tam un tam ir tas un tas, – tad jau kāda māka to zivi noķert. Sākas attaisnojumi, kāpēc pašam loma nav, bet šiem tehnoloģiju bagātajiem, ir. Turklāt tas aiziet publiski. Mēs tērējam spēkus un laiku skaušanai, kas mūs nepavisam neattīsta. Domājam tikai par to, ko redzam, un nebūt nedomājam par to, ko darām paši. Tas viss attiecas arī uz mītiem par ūdeņiem, kur zivju it kā nav. Varbūt kaut kur šāda situācija arī ir, bet pats neesmu piedzīvojis.

Tai pašā laikā mums ir papilnam cilvēku, kas mācīsies no savām kļūdām, izdarīs secinājumus, vāks no čomiem informāciju un pēc tam ar savu pieredzi arī dalīsies. Viņi augs! Viņi no pilnīga iesācēja pārtop par makšķernieku ar savu stabilu lomu. Daudzi aiziet uz sportu, un tur pieredze un zināšanas vienkārši cilvēku pārklāj! Spēj tikai sagremot informāciju!

Ir bijuši gadījumi, kad pēc sava loma parādīšanas publiskā vidē man prasa iedot konkrētas vietas koordinātas. Varbūt man vajadzētu atbildēt, ka tur zivis ir beigušās? Piemēram, brekši Daugavā. Ko teiksi?

Man šādu jautājumu ir bijis ļoti daudz. [Smejas.] Daudzi tādā veidā uz citu rēķina mēģina ietaupīt gan savu laiku, gan arī izdevumus. Ja jautātājs būs man ļoti labi pazīstams cilvēks, tad es lokāciju pateikšu.

Ko nozīmē “labi pazīstams”?

Pirmkārt, es būšu ar viņu kopā makšķerējis – arī vienas dienas laikā cilvēku var diezgan labi iepazīt. Man būs radusies sajūta, ka konkrētā informācija netiks izpausta tālāk. Taču man tas ir ļoti šaurs cilvēku loks. Visbiežāk, protams, tie ir cilvēki, ar kuriem kopā esmu pudu sāls apēdis. Svešam es varu iezīmēt ūdenstilpes posmu.

Copmanis taču makšķerē ne tikai zivis, bet arī savu pašcieņu!

Piekrītu. Viens aizbrauc uz konkrētiem ūdeņiem, un viņam ķeras. Tiek ieliktas bildes un atstāstīts notikums. Bet cits aizbrauc uz to pašu vietu, un viņam nav nekā. Domā, viņš atzīs, ka nav mācējis noķert? Nē. Tur būs kaudze argumentu, bet tikai ne sava vaina. Lieta aizies pat tik tālu, ka tur zivju nemaz nav un tas iepriekšējais par to vietu samelojis, bet pats noteikti makšķerējis citur. Kā tu pats zini, šādi teksti nav retums. Un tad aiziet cepiens soctīklos, bet citi brīnās, kādu āzi te tagad dīrā, plus vēl, nezinot pamatbūšanu, mēģina iesaistīties.

Kāds gudrais ir teicis, ka nevajag kasīt tur, kur neniez. Es tam pilnībā piekrītu. Tāpēc saudzēsim savu nervu sistēmu un nebojāsim gaisu ar nejēdzīgu smaržu. Pievērsīsim vairāk uzmanības savām copes gaitām un zināšanām un mazāk apcilāsim tos, kam veicas vai neveicas. Mēs ļoti akcentējamies uz faktu, ko viens ir teicis, otrs kaut kur padzirdējis un trešais, neko nezinot, visam piebalso. Tā arī tie mīti rodas...