A līgas fīdersezona, kāda tā bija

Noslēgusies nu jau trešā A līgas sezona makšķerēšanā ar fīderi, un jau tradicionāli Copes Lietu studijā arī gada veiksminieki – Jurģis Turkopolis (JT), Aivars Voldeks (AV), Guntis Cēders (GC), Mihails Savenkovs (MS), Maksims Jurinovs (MJ) un Iļja Lihins (IL). Pēdējie divi turklāt šajā Latvijas amatieru čempionātā pārstāvēja Ukrainu.

Apsveicu, vīri, ar izcilo startu! Cik sen jūs jau startējat A līgā?

GC: Trešo gadu.

AV: Trešo gadu.

JT: Man arī trešais gads.

IL: Man pirmā sezona.

MS: Otrais, ja pareizi atceros.

MJ: Pagājušajā gadā mazliet pamēģināju, šogad sanāca pirmā pilnā sezona.

Latvijā notiek dažāda ranga sacensības makšķerēšanā ar fīderi. Kāpēc izvēlējāties tieši A līgu?

MJ: Mani uzaicināja, parādīja, iepatikās.

IL: Decembrī atbraucu uz Latviju un sāku ievākt informāciju par fīderēšanas sporta pasākumiem, un bija jāizvēlas starp lielo čempionātu, A līgu un Vidzemes čempionātu. Sapratu, ka nav jēgas uzreiz mesties augstākajā līmenī, tāpēc izvēlējos sev komfortablāko variantu. Uzreiz iepatikās gan organizācija, gan dalībnieku sportiskais līmenis.

Tiem, kas startē ne pirmo gadu, šis bija jauns izaicinājums, jaunas trases, vairāk posmu, parādījusies ir komandu ieskaite. Vai tas daudz ko mainīja?

AV: Jā, sākām trenēties komandā. Agrāk trenējāmies katrs individuāli. Kopā strādājot, var ātrāk un precīzāk izkost ūdenstilpi un sameklēt efektīvākos risinājumus.

Jūs esat arī kādu klubu biedri?

AV: Es esmu CMS klubā. Tas paver vairāk informācijas, protams, – vienmēr var pajautāt pieredzējušākiem biedriem, kā konkrētajā ūdenī bijis iepriekšējās sezonās, kas strādājis, kas ne.

JT: Mēs, pārējie, neesam klubos, vienkārši apvienojāmies komandās. Mēs, piemēram, savācāmies kopā tie, kas ap Jēkabpili vairāk dzīvojas.

IL: Es startēju individuāli, man nebija komandas. Toties man bija palīgi, kas palīdzēja gan ar informāciju, gan treniņu procesā.

Palīdzam, kā varam. CMS klubs Maksimam sarūpējis fīdersporta starta paku – kasti ar copes inventāru un barībām

Mihails Savenkovs Pēterdīķī

1. posms – Juglas kanāls

Pirmais posms bija pavasarī Juglas kanālā. Kā jums tur veicās?

MS: Man šis ir ļoti pazīstams ūdens, ne pirmo reizi tajā startēju sacensību formātā. Vienkārši metu un vilku, un izcīnīju 2. vietu. Ķērās pamatā raudas, otrajā dienā pāris breksīšus dabūju.

MJ: Izcila ūdenstilpe! Man tā vispār ir mājas trase, jo es turpat blakus dzīvoju. Gan copēt uz turieni braucu, gan arī vienkārši pastaigāties, kad ir brīvs laiks. Tomēr mačos nemaz tik viegli nebija. Tā ir pavisam cita cope, kad vienlaikus krastā ir četri desmiti makšķernieku. Vairs nav tā kā ikdienas copē.

JT: Es biju trešais. Ķērās lielas raudas, breksēns viens trāpījās, pāris plicīši. Sanāca labs rezultāts.

Lielās raudas bija kā īpaši jāmeklē? Kaut ko atkodi treniņu procesā?

JT: Nu, visiem viņu nebija. Bet treniņu tajā posmā man vispār nebija, visu uz vietas izdomāju.

AV: Man tā bija pirmā reize Juglas kanālā, vispār nezināju, kā tur jācopē. Vajadzēja navigācijā meklēt, kā tur vispār nokļūt. Treniņos man atbrauca līdzi un palīdzēja CMS kluba biedri.

Tas tā godīgi, ja profesionālie čiekuri no kluba, kas startē lielajā čempionātā, nāk palīgā savējiem A līgā?

GC: Neviens jau neliedz arī pārējiem iestāties klubos.

AV: Treniņi, protams, ir svarīgi, bet rezultāts jau tāpat izšķiras mačos. Tur tu esi viens un no tevis paša vien ir atkarīgs, cik ātri spēj vilkt zivis, pielāgot un mainīt taktiku atbilstoši situācijai. Cik reižu nav bijis tā, ka treniņos it kā viss atkosts – kādi āķi, kādas pavadas, kādas barības, bet pienāk sacensību diena – un nekas no tā visa nestrādā. Visticamāk, treniņos ne visi varianti bija iztestēti, un tad, kad četrdesmit dalībnieki samet ūdenī vienādas sistēmas, labāki rezultāti būs tam, kas ar kaut ko atšķirsies.

Arī man Juglas posma pirmajā dienā pašvaki gāja. Otrajā ielozējos malējā sektorā un zonu vinnēju. Komandas iekšienē izrunājām pirmajā dienā pieļautās kļūdas un tad jau otrajā labi nostartējām visa komanda – kaut gan konkurence bija sīva un vietas atšķīrās par gramiem.

Un kā tev, Iļja? Svešā valstī, bez kluba, bez komandas? Cik svarīgs ir treniņprocess?

IL: Protams, ļoti svarīgs. Vajag atbraukt vairākas reizes, saprast ūdenstilpi, kādas zivis tajā ķeras. Uz treniņiem es braucu kopā ar saviem palīgiem, tur kopā copējām, piemeklējām pareizās taktikas, barības sastāvu. Pēc tam sacensībās gan es startēju viens pats. Jāņem vērā, ka Ukrainā es biju ķēris tikai stāvošā ūdenī. Es dzīvoju Mariupolē, Doneckas apgabalā, kur apkārt nav ne upju, ne kanālu.

Tad jau Juglas kanāls tev bija jauna pasaule!

IL: Jā, turklāt makšķerēšanai tas bija slēgts līdz 1. maijam, bet sacensības bija jau 6. maijā, tāpēc laika iepazīt man bija ļoti maz. Varbūt tāpēc rezultāts nebija sevišķi labs, abas dienas zonā paliku ceturtais. Pirmajā dienā pamatā ķērās sīkzivs, bet otrajā man jau izdevās savākt punktā raudas. Raudai bija jāpamaina barības komponenti, tām vajadzēja augu izcelsmes ēdamo.

IN WORMS WE TRUST – labākā 2. posma komanda

Kā var nevilkt, ja treneris ir pasaules vicečempions?

2. posms – Pēterdīķis

Otrais posms bija Pēterdīķī...

MS: Es tur startēju pirmo reizi. Ar šo tūri es pamatīgi mainīju treniņprocesa stratēģiju. Pirms tam es to iesāku ļoti laicīgi – 2–3 nedēļas pēc kārtas dienu vai divas veltīju treniņiem. Tas visbiežāk rezultātu nedeva, drīzāk otrādi.

Sajauca galvu...

MS: Jā, galvā grozījās informācija par to, kā ķērās pirms nedēļas, bet kopš tā laika apstākļi taču bija jau pamainījušies. Tāpēc šogad nolēmu, ka trenēšos tikai vienu nedēļu pirms tūres, toties darīšu to praktiski katru dienu. Pierādījās, ka tas strādā. Sacensībās daudz svarīgāka izrādījās pati aktuālākā informācija, kas iegūta iepriekšējās dienās.

Kas pieteicās Pēterdīķī? Karpiņas tur arī ir?

MS: Jā, bet ķērās mazi, nepieredzējuši breksīši.

GC: Es paliku otrais šajā posmā. Bija interesanti, daudzveidīgs zivju sastāvs. Karūsas un arī lielākas zivis. Nebija tā, ka tikai sīkās ķērās.

Kaut ko speciāli vajadzēja darīt, lai tiktu pie lielākām? Lielākas ēsmas?

GC: Galvenais bija samazināt tempu, retāk pārmesties, ilgāk pagaidīt, kamēr zivs pienāks. Ēsmas es tāpēc gan lielākas nelieku, tās pašas mazās labi strādā arī uz lielāku zivi. Vismaz es pats speciāli zivis nedalu ar ēsmas lielumu, un man ķeras gan mazās, gan lielās.

AV: Man bija savādāk. Piekrītu, ka ilgāk vajadzēja copi pagaidīt, jo Pēterdīķī dziļums ir knapi metrs un zivs baidās no trokšņa, kas rodas, barotavai iekrītot ūdenī. Sevišķi, ja tas aktīvi notiek pa visu dīķi. Tāpēc varbūt nebija pareizi lietot lielas barotavas. Ja uzlika smagāku, 40–50-gramīgu, bija pat risks, ka mazā dziļuma dēļ tā iedursies zemē. Skaitīt pēc iemetiena un mērīt dziļumu vispār nebija iespējams – jau uz «viens» barotava bija lejā. Toties svarīgi bija paspēlēties ar distanci, nedrīkstēja aizsēdēties vienā. Otrā dienā ar Gunti blakus trāpījāmies, bija interesanti. Zonu vinnēju, kopā biju piektais.

Kā ir, ja blakus gadās spēcīgs konkurents?

AV: Grūtāk, protams, bet sacensību azarts gan uzreiz lielāks. Tu vairāk koncentrējies, jo negribas jau zaudēt. Kad redzi, ka kaimiņš velk, bet tev neķeras, domas uzreiz uzņem apgriezienus. Un galvenais – nedrīkst padoties, kamēr nav noskanējis beigu signāls. Arī šoreiz bija tā, ka īsi pirms beigām kardināli nomainīju distanci, iemetu piecas barotavas un desmit minūtes pirms finiša dabūju smuku breksi. Tas arī noteica rezultātu.

Cik vispār svarīga ir distance dīķī, kur visā platībā ir viens un tas pats dziļums?

AV: Ikdienas copē varbūt tai nav lielas nozīmēs, bet, kad visi konkurenti sasēžas vienā rindā un sāk makšķerēt vienā distancē, tad varbūt labāk ir panākt tuvāk vai tālāk no pārējiem. Tāpēc arī treniņos ķērās daudz labāk, bija vairāki breksīši virs kilograma, savilkt 7 kilogramus nebija problēmu. Ņēma katrā metienā, likās – viss baigi skaidrs. Sacensībās gāja daudz švakāk.

MS: Man sacensībās bija ap 3,8 kg vienā dienā.

JT: Man šis bija vissliktākais posms – salasīju tajā vairāk par pusi no visiem kopvērtējuma punktiem. Nestrādāja pilnīgi nekas no tā, kas pirms tam treniņos bija pārbaudīts. Labi, ka vismaz komandas biedriem daudzmaz aizgāja, dabūjām 3. vietu komandās. Labi, ka otrās dienas beigās smuku karūsu uz 800 gramiem pacēlu, ar to tad arī pietika.

IL: Man vispār nebija nekādas pieredzes copē tik seklos ūdeņos. Pie mums parasti ir vismaz 3 metru dziļums. Te skaitot pat 70 metru attālumā marķiersvins atsitās pret grunti uz «viens», kas man bija ļoti neierasti.

Roberts Puriņš no OK Cope komandas Pēterdīķī izcīnija 5. vietu

Mēs treniņos izstrādājām divas stratēģijas. Pirmā bija sīko zivju cope tuvajā distancē plus varbūt kāds nejaušs plicītis. Otrā bija plicīšu cope vidējā distancē uz maiņām ar sīkzivi. Tā arī pirmajā dienā izdarīju – iebaroju plicim vidējo distanci un sāku ķert tuvajā sīkās. Kļūda bija tajā, ka sīzivij veltīju pārāk daudz laika un masveidīgo pliču pienācienu palaidu garām, izvilku tikai vienu.

Otrajā dienā jau fokusējos tikai uz pličiem un salasīju labu rezultātu. Laikam tā vajadzēja darīt arī pirmajā dienā, nevis sākt vilkt mazās pie kājām. Treniņos plicītis pienāca pie barotās vietas daudz vēlāk nekā sacensībās, tāpēc arī izdomāju tādu taktiku. Taču beigās tā izrādījās nepareiza.

GC: Laika maiņa bija pie vainas. Treniņos bija silts un mazās raudiņas pie kājām varēja savilkt un daudz. Sacensībās bija vējš un auksts, pat krusa uznāca. Man uzreiz bija skaidrs, ka tādā laikā mazo zivju virziens nebūs pareizā taktika un ir jāfokusējas uz lielākām.

MJ: Es arī centos ķert vidējā distancē plicīšus, bet mana galvenā bēda bija tā, ka šī bija pirmā reize, kad darbojos no platformas. Pieredzes trūkuma dēļ ar tās salikšanu un iekārtošanos negāja tik raiti, kā vajadzētu, un, sākoties sacensībām, man vēl daļa mantu bija krastā nesaliktas. Plus vēl tas briesmīgais aukstums, vējš sejā un krusa galīgi negāja kopā ar manu vasarīgo apģērbu. Maigi izsakoties – nejutos komfortabli. Otrā dienā savu breksi gan tomēr izsēdēju – 1,2 kg. Lēnām, bet viņš tomēr pie manis atnāca. Vajadzēja vienkārši ilgāk pagaidīt. Šo konkrēto gaidīju 7 minūtes, kas fīdermakšķerēšanā ir vesela mūžība.

GC: Miša var arī ilgāk nosēdēt...

M.S: Jā, man ilgākais, ko esmu gaidījis copi, ir 13 minūtes. To es atkodu treniņos, Pēterdīķī vajadzēja sēdēt un gaidīt.

GC: Tur jābūt dzelzs nerviem, lai tā sēdētu...

MS: Galvenais ir noķert pirmos divus brekšus, pēc tam jau sēdēt ir vieglāk.

IL: Man visi plicīši bija, strādājot tempā līdz 3 minūtēm. Treniņos tas tika noskaidrots un pašā tūrē apstiprinājās.

Šogad vienīgā dāma A līgā Jeļena Vedeņidova

3. posms – Kalnciems

Un tad nāca Kalnciems, kurā zivju neesot nemaz...

AV: Par to posmu es vispār negribu runāt. Savācām baigo kaudzi ar punktiem...

CMS klubs gan to ūdeni ir atkodis, tur taču ir startēts n-tās reizes...

AV: Jā, mums tā ir mājas trase, bija labi jānostartē. Šoreiz es pats vainīgs, neieslēdzu sportisko domāšanu, sevišķi otrajā dienā. Pirmajā dienā kaut ko savilku, biju piektais. Otrajā dienā jau pašā startā tiku pie puskilo brekša un sapriecājos, ka nu tik būs...

Un tur arī paliki?

AV: ...un tur arī paliku. Blakus sēdošie ātri noreaģēja, ar lielām barotavām sabaroja savus sektorus un novilka to zivi no manis nost. Pirmo reizi sacensībās man gadījās tāda situācija, būs laba mācība. Vajadzēja vairāk barot, paspēlēties ar dzīvo komponentu aktīvāk. Turklāt treniņos brekšu vispār tajā zonā nebija, bet sacensību otrajā dienā nez kāpēc parādījās. Kaimiņos Edgars no OK Copes beigās četrus kilogramus ar brekšiem savilka. Tikmēr daudziem vispār ķērās pavisam švaki, lomi bija arī pa pārsimts gramiem zivju. Pat nulle bija. Tāds ir Kalnciems, tur var paveikties, bet var būt arī tā, ka trenējies, iztērējies barībām un tārpiem, bet beigās neko nedabū.

IL: Es abas dienas biju ceturtais. Bijām izvēlējušies taktiku ķert sīkzivi, jo plicīši bija, bet nestabili. Turklāt tos vajadzēja gaidīt un ne vienmēr rezultatīvi. Tāpēc, manuprāt, uz tiem nevajadzēja akcentēties, un es izvēlējos ķert sīkās. Tas arī izdevās. Turklāt, kad cope apsīka, tas nozīmēja, ka pienācis klāt plicis vai kāds plēsējs. Otrajā dienā tā arī notika, sīko cope apstājās, pienāca plicītis, un vienu man izdevās pacelt. Katrā ziņā tas ūdens ir ļoti grūts, cope nestabila. Vienmērīgi strādāt nesanāca nevienam.

MS: Es paliku trešais. Kalnciems tiešām ir pati sarežģītākā ūdenstilpe, pati sportiskākā. Tur ir jāprot ļoti savlaicīgi pārkārtoties, pielāgoties apstākļiem. Mūsu komandā bija kolēģis, kam pirmajā dienā bija nulle, kaut gan treniņos viņš mūs visus apķēra ar pamatīgu atrāvienu. Kā mazus bērnus. Noticēja brekšiem, ka tie noteikti pie viņa atnāks. Arī sacensībās viņš turpināja to pašu taktiku un tā arī nesagaidīja savu zivi. Otrajā dienā gan pārslēdzās uz sīkākām zivīm un kaut ko savilka. Tagad viņam ir psiholoģiska trauma – bailes no brekšiem.

Ķerot sīkzivi, ļoti svarīgs ir ātrums...

IL: Jā, man it kā ar to nav problēmu, bet pirmajā dienā ļoti ilgi meklēju pareizo āķi. Bija daudz tukšo copju. Sākumā mainīju pavadas garumu, tas nepalīdzēja. Pēc tam sāku mainīt āķus, to formu un garumu, un tikai tad, kad atradu pareizo, realizācija aizgāja. Āķi, kas strādāja treniņos, tūrē pēkšņi izrādījās garām. Tūrē vajadzēja mazākus un vieglākas formas. Otrajā dienā jau no starta sāku ar šo āķi – un realizācija bija līmenī. Copju otrajā dienā gan bija mazāk.

Cik gatavo pavadu vajag, izejot uz starta?

AV: Kādas 200. Dažādi āķi un dažādi pavadu garumi. Kad atrodi strādājošo, tad ir labi, ja tam variantam ir vismaz 10 rezerves. Āķa formai ir liela nozīme – ja sākas tukšās copes, tu reāli daudz zivju pazaudē. Tā jau bieži – treniņā strādā jebkurš daudzmaz piemērots āķis, bet mačos jāmeklē, kurš variants efektīvāks. Tāpēc ir svarīgi, lai uz galda ir pietiekami daudz sasietu variantu. Nav jau tā, ka visas 200 jāsasien vienā vakarā pirms sacensībām, pa posmiem pamazām sakrājas. Jāapzinās, ka āķim ir niķis, atsitoties pret akmeņiem, ātri kļūt neasam. Tad to motili vairs nevar normāli uzdurt, viņš saspiežas, nevis smuki uziet virsū.

Gatavas pavadas nevar nopirkt?

AV: Var, bet tas ir krietni dārgāk.

Un kādus āķus lietojat? Noslēpums?

GC: Nē, nav nekādi slepenie, visus var veikalā nopirkt. Gamakatsu, Flagman, Kamatsu. Katram gan ir savi iecienītākie modeļi, bet lielos vilcienos visiem vieni un tie paši.

Sezonas sudraba medaļas komandai FFT Jēkabpils

CMS komandai šosezon trešā vieta

4. posms – AB dambis

Tad nāca izšķirošais AB dambis...

JT: Man kā jēkabpilietim cope Daugavā bija visērtākā, un te viss bija līdzīgi, kā es daru mājās. Vienīgā atšķirība bija pastāvīgā straumes maiņa. Pie mums straume tik ļoti nemainās, tur vairāk ir līmeņa svārstības. Pirmajā dienā ķērās plicēni; breksis tā arī nepienāca, kaut arī treniņos bija. Padaudz pieteicās arī asaru. Otrajā dienā gan bija breksīši. Novinnēju abas dienas.

Posms bija ļoti atbildīgs, pirms šīs kārtas komandas tabulas augšgalā pēc punktiem bija ļoti cieši. Mūsu komandai kopvērtējumā izdevās saglabāt 2. vietu.

AV: Mēs arī izglābāmies un tikām medaļās. Visi rezultāti bija ļoti blīvi, katrs grams tīkliņā un katrs punkts tabulā bija zelta vērts.

IL: Mēs jau pēc pirmajām treniņu dienām bijām izstrādājuši taktiku copei no AB dambja, lai arī pirms es tam nekad tādos apstākļos nebiju makšķerējis. Sākumā ķēru plicīšus. Kad tie beidzās, pārslēdzos uz sīkzivi. Otrajā dienā otrādi – kad pienāca plicīši, sāku vilkt tos. Tajā dienā paliku otrais, bet sezonas kopvērtējumā, pateicoties stabilam sniegumam visa gada garumā, man izdevās izcīnīt 3. vietu. Ja ņem vērā, ka man šī sezona nozīmēja iepazīšanos ar jaunu valsti un jauniem ūdeņiem, rezultāts ir labs. Tas gan nebūtu iespējams, ja man nebūtu tik daudz palīgu. Pēdējā posmā man arī bija treneris, kas bija kopā ar mani zonā abas dienas.

MS: Man šī trase likās ļoti interesanta. Kā jau šogad ierasts, notrenējos visu nedēļu, izmēģināju visas zonas. Sarežģīti bija. Vissvarīgākais bija atrast punktu, no kura copēt. Straume visu laiku mainījās, barotavu brīžiem nesa nost. Tur zem ūdens ir kante, kurā bieži gadījās aizķert barotavu, – jārauj nost. Arī zāles tur ir, kas traucē darboties. Tāpēc ir jāatrod kaut vai maziņš, bet tīras grunts pleķītis, no kura tad arī jāķer. Pie tādas atziņas nebūtu iespējams nokļūt bez treniņa vai pat ar pāris treniņa dienām. Vienu reizi arī trāpīju vietā, kur jau biju trenējies.

Kopā sezonas laikā sanāk stipri daudzas dienas veltītas treniņiem?

MS: Nu man praktiski visa nedēļa pirms sacensībām paiet treniņos. Tas nav maz, ja ņem vērā, ka vēl visas mantas jāstaipa. Zivju AB dambī gan bija daudz un interesantas, gribēja ēst un labi ķērās. Man patīk aktīva cope, kad zivis ir jābaro. Kad ir otrādi un tās ēst nemaz negrib, jāstrādā ar mazām barotavām – tas nav tik interesanti. Tāpēc šoreiz arī labs rezultāts, jo bija tāda cope, kāda man patīk.

MJ: Man otrādi. Jau pagājušajā gadā AB dambī es nevarēju uztaustīt savu zivi, un arī šoreiz man nekas īsti nesanāca. Vai nu tā jocīgā straume, vai rokas neaug no pareizās vietas. Bēdīgi, jo centos, strādāju, cīnījos. Vienkārši nesanāca. Pat iemeslu nezinu...

Varbūt platforma vainīga?

MJ: Nē, ar to es iemācījos tikt galā.

GC: Mums treniņos it kā izdevās brekšus atrast, bet sacensībās pabaidījos tādu taktiku izmantot. Tas tāpēc, ka bija nenormāli daudz pliču un vajadzēja tikai tos ātri un daudz barot. Katrā dienā iztērēju pa 3 kilogramiem barības. Metiens, barotava nogrimst, desmit sekundes, velku ārā un atkārtoju. Un tā visu laiku. Pirmajā dienā vinnēju zonu, otrajā rociņa mazliet pievīla. Metiena attālums paliels, barotava 100 grami, un roka vairs netika ar to visu galā. Varbūt vajadzēja nevis ķert plici caur nevarēšanu, bet pagaidīt breksi. 300 gramu līdz pjedestālam pietrūka...

Sanāca cope tīri uz ātrumu? Visas tās straumes maiņas netraucēja?

GC: Jā, tīri uz ātrumu. Straumes maiņas man vispār neko neietekmēja, zivis ķērās no starta signāla līdz pēdējai minūtei. To tiešām bija daudz, un šobrīd varu teikt, ka vajadzēja strādāt vēl ātrāk, jo daudzreiz pliku āķi izvilku. Un breksis tā arī nepienāca.

Kaut ko īpašu darīji, ka tik daudz zivju izdevās savākt? Kāda savādāka barība?

GC: Es domāju, tas iznāca tāpēc, ka aktīvi baroju ar putekļojošo barību. Man liekas, neviens nepārmetās tik bieži kā es. Beigās vairs nepalika ne barības, ne tārpu.

Sezonas uzvarētāji komandu vērtējumā IN WORMS WE TRUST. Šīs komadas sastāvā arī čempions individuālajā vērtējumā Mihails Savenkovs (pirmais no labās)

Sezonas rezumē

Okei, kā kopumā vērtējat sezonu? Ko jaunu ienesusi komandu ieskaite?

JT: Startējot individuāli, mēdza gadīties tā – ja sezonas sākumā norokas un savāc daudz punktu, nav vairs stimula un motivācijas turpināt. Tagad ir savādāk, jo negribas pievilt komandas biedrus, visi kopā strādājam kopīga mērķa labā.

MS: Man sākumā vispār nebija komandas, bija plāns startēt individuāli. Pēdējā brīdī tomēr uzradās divi kluba biedri, kas nolēma startēt. Tagad komanda man ir papildus motivators darboties kvalitatīvāk kopēju panākumu labā. Individuāli kaut kādos brīžos es varēju atļauties atlaist to lietu vaļīgāk, tagad vairs ne.

AV: Tagad ir daudz savādāk. Ja nostartē slikti, ir pat tāda kā vainas apziņa komandas priekšā. Tas galīgi neļauj atslābt.

Un kā ar loģistiku komandā? Barības, piemēram, pērkat kopā?

AV: Mēs – jā, tas ir ļoti svarīgi. Tad, ja visiem ir daudzmaz vienas un tās pašas barības, var īstenot treniņos izstrādātās taktikas. Pat barību maisīšana katram sportistam ir savādāka un, ja katrs to dara pats, rezultāti ar identiska sastāva barību būs atšķirīgi. Mitrums un konsistence atšķirsies.

GC: Mums komandā parasti katram ir sava barība. Ja izdodas atrast kādu ejošāku variantu, tad pirms starta vienkārši samainās ar paciņām. Bet es arī piekrītu teiktajam par jaukšanas procesu – tas tiešām katram ir savādāks.

AV: Es cenšos pierakstīt jaukšanas procesu visās detaļās, tad ir lielāka iespēja to precīzi pēc tam atkārtot. Un noteikti vajadzētu vienu lielu toveri, kurā tiek samaisīta barība visai komandai.

MS: Mūsu komandā es centos ieviest kādu kārtību un disciplīnu, bet nekas labs tur nesanāca. Katrs darīja pa savam, un tikai tad, kad nekas nesanāca, tad sākām apmainīties ar zināšanām. Es domāju, tas ir laika jautājums, komandas biedriem ir jāpieslīpējas vienam pie otra. Bet arī mūsu formātam bija savi plusi.

Plusi bija gan, un tos var labi redzēt tabulā. Tava komanda «In Worms We Trust» uzvarēja ar normālu atrāvienu. Un kā veicās šajā ziņā mūsu viesiem no Ukrainas?

MJ: Mana komanda radās tukšā vietā. Pagājušajā gadā Eduards man pirmo reizi iedeva paturēt rokās fīdermakšķeri, un tad viss sākās. Pamazām apguvu lietu, un šogad viņš jau piedāvāja veidot komandu. Atradās arī trešais, un tā kopā cīnījāmies.

Komandā, protams, ir interesantāk. Pagājušajā gadā es pēc mačiem varēju analizēt tikai pats savu pieredzi, tagad mēs pēc katra starta savācamies un katrs izstāsta, kas kā strādāja vai nestrādāja. Tādā veidā informācija un pieredze krājas ātrāk. Bijām arī Čempionu līgā par raneriem, tas mums arī deva jaunu informāciju, kas palīdzēja cienījami nostartēt Kalnciemā. Izcīnījām tur 5. vietu, kas mums nemaz nav slikti. Protams, līdz pilnvērtīgam komandas darbam mums vēl tālu. Uz kopīgiem treniņiem reti kad sanāk aizbraukt. Arī kopējas stratēģijas izstrādāt vēl neprotam. Bet mums vēl viss priekšā.

IL: Kā jau minēju, man nebija tādas komandas kā citiem, bet realitātē man palīgu bija pat vairāk. Tāpēc gribētu pateikt paldies visiem, kas ar mani šajā sezonā brauca uz treniņiem, konsultēja, palīdzēja, stāvēja zonā kā treneri. Iesaistījās pat mans iepriekšējais treneris no Ukrainas – pa telefonu. Tas, visticamāk, arī noteica augsto rezultātu. Arī papildus motivāciju man nevajadzēja, katrā tūrē centos parādīt maksimumu.

Kā atšķiras situācija makšķerēšanas sportā pie mums un Ukrainā?

IL: Mums ir lielāka valsts, tāpēc konkurence daudz lielāka. Uz Ukrainas čempionātu no katra apgabala brauc tikai viena komanda. Tāpēc apgabalā tiek rīkota atlase. Mūsu Doneckas apgabalā, piemēram, bija 15 komandas, no kurām tikai viena brauca uz valsts čempionātu. Tiesa, man pašam būt sportā sanāca tikai vienu gadu, tad sākās karš, un ne par kādu makšķerēšanu vairs nebija ne runas. Kad nonācu šeit, Latvijā, man atkal sagribējās startēt sacensībās. Turklāt sportiskais līmenis šeit nemaz nav savādāks kā Ukrainā.

MJ: Es Ukrainā copes sacensībās vispār nepiedalījos. Kad pēc kara sākuma nokļuvu Latvijā, iepazinos ar brīnišķīgu cilvēku – Eduardu Usiļonoku. Viņš Facebook grupā Palīdzība Ukraiņiem bija ierakstījis, ka ne ar naudu, ne materiāli palīdzēt nevar, bet var kādu reizi paņemt līdzi uz copi. Tā arī iepazināmies, sākām kopā makšķerēt, un viņš mani ieveda sportā. Sākumā iedeva kātus, inventāru, pat platformu aizdeva, uz kuras Juglā es uzliku saliekamo krēslu – no malas tas laikam izskatījās nereāli smieklīgi. Pēc tam jau pamazām pats sāku iepirkt inventāru.

Tagad uz parastu atpūtas copi ar zvaniņu pie kāta vairs aizbraukt nevaru. Starp citu, sieva vairs man nebrauc līdzi, jo nevaru viņai veltīt gana laika, visu laiku kaut kas jādara.

Arī ziemā man ļoti patīk Latvijā copēt. Pirms tam mājās nekad nebija sanācis no ledus darboties, bet jums ir fantastisks ezers – Ķīšezers. Atceros, bija pilnīgi melns, caurspīdīgs ledus, un es vilku pusotrkilogramīgu breksi. Iedomājies – superīgi var redzēt, kā viņš zem ledus cīnās un tevi vazā! Un tas viss uz supertieviņas aukliņas! Tagad ar nepacietību gaidu ziemu.

Paldies, vīri, par sarunu, un veiksmes jau nākamajā ziemas copes sporta sezonā!