Četras sapala sezonas

Sapalu ķeršana ir interesants copes veids, kas ļauj tikt pie cīņas ar lielām, spēcīgām, gudrām un kaujas spara pilnām zivīm. Ja vēl neesi sācis savus sapalu spiningošanas piedzīvojumus, tad es iedrošinu mēģināt Ja sapalu cope tev nav sveša, tad dalīšos dažās savās atklāsmēs – domāju, kaut kas noderēs arī tev.

Galvenais pluss šīs zivs spiningošanā ir tās izmērs un pieejamība. Lai arī normāla foreļupe ar 50+ cm zivīm ir reti atrodama, tādas upes tiek slēptas, un par tām daudz nerunā. Toties sapali ir sastopami krietni biežāk, nav tālu jābrauc un jāmeklē kāda īpaša vieta dziļu mežu ielokā. Savukārt cīņa ar tiem ir tiešām iespaidīga.

Lai veiksmīgi ķertu kādu zivi, ir nepieciešams to izprast, ievākt informāciju un izdarīt secinājumus. Copējot vajag vērot un saprast, kas konkrētajā dienā, vietā un laikā ir tāds, kas palīdzētu izmānīt zivi citā reizē.

Sapala gadījumā jāņem vērā, ka viņam nepatīk stāvošs ūdens un dūņaina grunts. Šī zivs ir visēdāja un neatsakās no vieglas maltītes. Barojoties sapals paļaujas uz savu lielisko redzi un tieši tāpēc ir tik uzmanīgs. Mazie un vidējie izmēri bieži uzturas baros, un tos ir diezgan viegli piemānīt. Nereti var izvilkt vairākus no vienas vietas. Tikt pie lieliem trofejizmēriem gan ir sarežģītāk. To uzturs lielākoties ir kā plēsoņai un tāpat arī uzvedība. Barošanās notiek agri no rīta vai vēlu vakarā – tieši tajā laikā esmu noķēris lielākos eksemplārus. Mazie sapali, tieši otrādi, aktīvi ir dienas vidū.

Pagājušā gada lielākie sapali man ir 2,7 kg, vairāki 2,5 kg un pulks virs diviem kilogramiem. Tie jau ir nopietni pretinieki, kas dod brīnišķīgas emocijas. Mans lielākais sapalpaps bija 3,2 kg – pirms trīs gadiem copējot no kanoe pavisam mazā upē. Kāpēc kanoe? Jo pieiet konkrētajam posmam ir tikpat kā neiespējami. Upe tiešām neliela, 2–4 m plata, un tieši tas sapalu copē ir labākais. Jā, Latvijas rekords var slēpties arī turpat piemājas upītē, necilā un līdz galam nenovērtētā.

Starp citu, 99% manu izvilkto sapalu peld tālāk, es ļoti reti kad kādu paņemu. Gaļa nav garšīga, asaku daudz, tāpēc sporta copei viņš ir daudz piemērotāks nekā gastronomijai.

Bez inventāra pie zivs netikt

Spinings. Te jāizsver, kādā upē copēsi. Ja tā ir Gaujas lejtece vai tās vidus, Daugava, Lielupe vai Venta, tad spinings būs jāņem 2,7–3 m garš un ar labām tālmešanas īpašībām. Tāpat vajag vidēju vai vidēji ātru akciju, tests – no 2 līdz 14 gramiem. Personīgi man patīk vieglāki, mīkstāki kāti. Tādi palīdz izvadīt zivi spēcīgā straumē, labāk amortizē rāvienus un ļauj strādāt ar plānāku auklu.

No budžeta variantiem es ieteiktu LJ Anira Stream 10 vai LJ Progress Chub 10; vidējā kategorijā plašs piedāvājums ir Major Craft un St. Croix spiningiem. Augstā gala kātos esmu par Yamaga Blanks, un ilgu laiku mans cīņu biedrs bija Blue Current 91/TZ Long Cast.

Vidēja lieluma upēs, kā Jugla, Mūsa un Irbe, spiningam nav tik lielu prasību. Tur varēs darboties gan ar gariem, gan īsākiem – garumā ap 2,2–2,4 m. Ja nav plānā sapalus ķert lielā upē, tad iesaku 2–2,4 m kātu – tas būs universālāks rīks. Iespējams, 2,4 m reizēm traucēs mazākās upēs, bet, ja pierod, problēmu nav, plus šāda izmēra spiningi ļaus izbaudīt copi gandrīz visās mūsu upēs.

Budžeta klasē izlīdzēs jau minētais Lucky John. Kātu klāsts ir pietiekami plašs, un cenas pieejamas. Tāpat plašu modeļu spektru piedāvā Major Craft, St. Croix un Yamaga Blanks. Ar kātu sūtīšanu internetā es gan neaizraujos, man patīk paturēt mantu rokā, saprast, kā kustas, liecas un iegulst plaukstā.

Spole. Tās izvēlē nav vajadzības iespringt. Es izmantoju Shimano Stradic 2500 un Daiwa Luvias 3000. Kādam patīk mazākas un kompaktākas, citam lielākas spoles – tas viss pēc paša sajūtām. Spoļu piedāvājums ir ļoti plašs, un, sākot no 50 eiro, var iegādāties jau diezgan labu mantu.

Aukla. Uz šo pozīciju iesaku netaupīt – lētie ķīniešu ražojumi neatbildīs nedz norādītajam diametram, nedz izturībai. Auklu iesaku pirkt no kāda pazīstama zīmola, jo tā tomēr ir sava veida kvalitātes garantija.

Te atkal esmu par plānāku auklu. Kāpēc? Ļoti labs ilustratīvs piemērs bija šovasar, kad ar draugu copējām Ventā. Bija diezgan vējains, metiens nepieciešams patāls. Lielie krenki tika ignorēti pilnībā, sapals interesējās tikai par mazajiem burbulīšiem 2–3 g svarā. Kātu garums mums vienāds – 2,74 m, manējam tests – 2–8 g, viņam – 4–18 g. Spoles izmērs – 2500. Man astoņu dzīslu pītā aukla 0,06 mm, kolēģim – 0,1 mm četru dzīslu. Lūk, tur arī slēpās tas, kāpēc es noķēru, bet viņš ne, – vieglāki rīki, delikātāki. Es savus mazos kukainīšus varēju pasniegt krietni tālāk, un arī vējš mazāk ietekmēja lidojuma trajektoriju. Lielā upē plānāka aukla ļauj iemest tālāk un precīzāk, tur nav tik daudz zaru un zāļu, kur aizķerties māneklim. Arī izvadīt zivi vieglāk.

Mazā upē gan ir jāizvēlas biezāka aukla, jo iemest vobleri zaros ir daudz vienkāršāk. Tāpat zemūdens ķērāju ir vairāk, bieži zivs jāizvada forsējot, jo turpat blakus ir niedres vai kāds ūdenī iekritis koks. Līdz ar to 0,1 mm aukla tur būs piemērotāka.

Fluorkarbons un sakabe. Pavadiņai izmantoju 0,2 vai 0,24 mm fluorkarbonu. Biezāka aukla – biezāka pavadiņa. Garums – no pirkstu galiem līdz padusei. Man tie sanāk aptuveni 70 cm. Pie upes jau nemēru – ja vajag pārsieties, ātri pielieku, un ir gatavs garums.

Gara pavadiņa nepieciešama, lai mazāk bojātu auklu, ja trāpa zaros. Tāpat sapals ir stipri piesardzīga zivs. Tiesa, reizēm tas piesakās, upē ķerot līdakas, un tad metāla pavadiņa viņam netraucē. Bet lielākoties tā nav, un, pamanot ko aizdomīgu, sapals ielien zālēs, un otrreiz piemānīt tajā dienā diez vai sanāks.

Sakabes izmantoju V-SNAP 00 izmēra – ne reizi nav pievīlušas.

Mānekļi. Par šo tēmu gari neizplūdīšu, tagad to ir tik daudz un dažādi, ka visu pat nav iespējams izmēģināt. Ieteiktu paskatīties uz Jackall piedāvājumu, Pontoon21, Lucky John, Zipbaits un Smith vobleriem. Manās kastēs gan ir arī kāds rotiņš un šūpiņš, bet tas tām reizēm, kad nepieciešams kas interesants un savādāks. Pamatā tie ir krenkvobleri, SSR, SR un DR tipa. Ar dziļajiem nevajag aizrauties, jo tie reti kad tiek izmantoti.

Poperi un citi virsmas mānekļi nepieciešami stipri zāļainās vietās, tāpēc kāds kastītē būtu jātur.

Citas lietas. Atceries līdzi paņemt arī uztveramo tīkliņu un standziņas, ar ko izņemt āķus. Un atbrīvosim zivi saudzīgi, to neizvārtot krasta smiltīs un 5 minūtes necenšoties nobildēt pie makšķerkāta.

Četri posmi – četras pieejas

Sapalu copi ar spiningu var iedalīt posmos: līdz nārstam (pavasara), pēc nārsta, vasaras un rudens.

1. Pavasaris. Par to gari nerakstīšu. Šis ir laiks, kad no upēm iziet ledi, ūdens ir nedaudz noskaidrojies un līmenis nostabilizējies. Šai posmā cope ir gausa, sapali atkāpušies no straujām vietām, vobleri bieži tiek ignorēti, un drīzāk jāķeras klāt džigam. Šāda zivs nebūs arī nekāda aktīvā pretiniece. Pavasarī drīzāk spožais taimiņš jāķer, kamēr viņš ir ienācis upēs un aktīvi barojas.

2. Pēc nārsta. Pateikt, kad notiek sapalu nārsts, ir ļoti sarežģīti. Informācija internetā ir nepilnīga un virspusēja. Šo procesu ļoti iespaido ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, pagājušajā gadā daudzās upēs nārsts notika īsi pirms Jāņiem – aizkavējies par diviem mēnešiem vēsā pavasara un augstā ūdens līmeņa dēļ.

Pabeiguši rotaļas, sapali uzturas pie nārsta vietām, akmeņainām, straujām. Jāņem vērā, ka akmeņainām – tas nenozīmē kā forelei. Te ir gluži pretēji – akmeņiem jābūt nedaudz ar zāli, jo tieši tajā sapali nērš ikrus. Pēc nārsta viņi šajās vietās kādu laiku uzturas. Interesanti ir tas, ka viņi sadalās grupās un mazie ar lielajiem kopā nav redzēti. Tātad, ja atradīsi, kur mīt lielie, ir iespēja noķert vairākus pēc kārtas.

Pēcnārsta laikā jau var piedāvāt mazos voblerīšus, minow mailes un krenkus. Tā kā sapalu koncentrācija vienā vietā šajā laikā ir liela, tad iespēja tos noķert arī pieaug, kaut arī ūdens temperatūra vēl nav optimāla aktīvai ēšanai.

3. Vasaras cope. Šis posms ir mans iecienītākais. Tas ir laiks, kad līdakas ir mazaktīvas un foreles jāliek mierā, jo karstā laikā un zemā ūdens līmenī tās nav prātīgi traucēt. Toties sapals, būdams siltummīlis, ir ļoti aktīvs, labprāt ēd kukaiņus un virsū māneklim klūp ļoti agresīvi.

Mazajās upēs ātri parādās zāles, un pamatā sanāk strādāt ar SSR tipa mānekļiem, kas dod acīm baudāmu un šļakatu pilnu copi. Karstajā laikā mazās upēs sapals lielā mērā pāriet uz kukaiņu diētu, un, kā jau iepriekš minēju, lielāka iespēja tikt pie trofejas ir no rīta vai vakarā.

Pašās karstākajās dienās tos veiksmīgi var ķert naktī, bet tad rodas citi apgrūtinājumi, kā zari, zāles, saknes un bedres. Prātīgāk tad ir darboties no kāda peldrīka, SUP dēļa vai kajaka. Mana taktika šādām dienām ir pamosties pēc iespējas agrāk, jau pirms saullēkta būt upē un copēt līdz brīdim, kad metas karsts. Tad doties uz mašīnu, nosnausties un atgriezties pie ūdens jau vakarā, kad sāk krēslot. Šāds scenārijs pasargās no pārkaršanas un būs visrezultatīvākais, tieši lielo zivi meklējot.

Izņēmums ir tad, ja pa dienu ir uznācis spēcīgs lietus un ūdenī sakrituši kukaiņi – tā teikt, sapaliem uzklāts zviedru galds. Tad ļoti rezultatīvas var būt dažas stundas, kad ķeras visu kalibru zivis lielā skaitā. Taču vajag atcerēties, ka lielie papi ir dzīvi redzējuši un tā vienkārši neklups virsū jebkam, kas iekrīt ūdenī.

Svarīgi, lai māneklis spēlētu un izskatītos dabiski, nekustētos ātrāk par straumi. Bieži vien to pat nav vajadzības darbināt, vien jāietin liekā aukla un jāļauj lēnām peldēt. Ļoti laba tehnika ir mest pretējā krastā, ļaut straumei paņemt nedaudz auklas un lēnām ietīt, lai vobleris kustas līdz ar straumi. Svarīgi ir eksperimentēt un saprast, kas labāk strādā.

Lielās upēs sapalam parasti vajag agresīvāku un masīvāku mānekli, un vairs nav jābūt tik piesardzīgam, jo pats sapals ir drošāks. Te vasarā viņš vairāk pārtiek no mazajām zivtiņām un kukaiņi vairs nav pamatbarība. Dienas laikā tie vairāk uzturas upes vidū, bet vēlu vakarā, naktī un agri no rīta pienāk pie krasta. Dienas laikā svarīgākais ir tāls metiens pāri straumei, tad bez auklas ietīšanas ļauj māneklim pašam strādāt straumē, līdz tas ir nostumts pie krasta. Lielā upē zivju koncentrācija viennozīmīgi būs mazāka, bet, tā kā telpas ir daudz un zivis nav tik bailīgas, tad no vienas vietas var izcelt vairākus sapalus. Mazā upē pēc cīņas parasti jādodas tālāk, jo pārējie ir iztramdīti.

Nakts copei daudz piemērotāka ir liela upe, jo ir mazāka iespēja mānekli atstāt zaros, kā arī ir vieglāk pārvietoties.

Karstā laikā naktī sapalus es parasti ķeru jau pie paša krasta, seklās vietās uz SSR tipa mānekļiem. Tad var ļoti labi redzēt gan mānekļa darbu un vilnīšus, gan pašu zivs uzbrukumu.

Vidējās upes, manuprāt, ir vissarežģītākās, jo sapals tur var baroties gan ar kukaiņiem, gan arī ar mailēm. Tāpēc ļoti jāvēro apkārtne – kas tur notiek. Un kastītē jābūt dažādiem mānekļiem.

4. Rudens jeb trofeju laiks. Šajā posmā es vairos no lielām upēm, vairāk darbojos mazās un viegli lasāmās. Tāpēc par lielo upju īpatnībām šajā laikā nemācēšu stāstīt.

Rudens ir interesants ar to, ka piesakās vairāk liela kalibra papu. Tie ir apaļi, spēcīgi un agresīvi, pirms ziemas kārtīgi paēduši. Jau augusta beigās ir jūtama tāda kā aktivizēšanās, bet pats labākais laiks sākas, īsi pirms koki sāk masveidā nomest savas krāšņās lapas.

Septembrī vairs jau nav jāsteidzas uz agro rīta copi, jo, strauji ūdenim atdziestot, zivis nav tik aktīvas. Aukstajās naktīs arī kukaiņi no rīta ir pasīvi. Pie upes var doties tad, kad sāk iesilt diena, tad arī mailes sarosās un tām līdzi lielais sapals. Tad arī dažāda kalibra kukaiņi sāk kustēties un, tādi kā nedaudz apdulluši, mēdz neveikli ievelties ūdenī, kur tos izsalkuši jau gaida sapali.

Šajā laikā vienlīdz labi mēdz strādāt gan minow tipa, gan peldošie mānekļi. Ja no ūdens virsmas tiek lasīti dažādi mošķi, tad ir jāpāriet uz virsmas mānekļiem. Siltajā rudens sākumā sapali savu atrašanās vietu vēl nav mainījuši un uzturas seklās, straujās vietās. Toties, tiklīdz kļūst vēsāks, lielie atkāpjas un vēl kādu laiku turas straujteču tuvumā. Bet tad tie biežāk meklējami turpat zem vai virs tām.

Te ir līdzīgi kā ar līdakām – var sākt izmantot bigbaitus. Nu, ne gluži 20 cm gumijas, bet lielāki krenki un mailes būs pats labums – 4, 5 un pat 6 cm.

Jau pēc pirmajām salnām uz zivju atsaucību var cerēt siltās dienās, bet ar katru vēso dienu sapali vairāk noslēpjas dziļajās vietās. Pamazām to aktivitāte samazinās, līdz norimst pavisam, un izmānīt tos kļūst sarežģīti. Parasti uz pēdējo sapalu copi dodos oktobra sākumā.

Galvenais rudens noslēpums ir pārzināt upi. Meklēt jaunus medību laukus šajā laikā nav laba ideja. Zināma upe un arī sapalu vietas – tie ir svarīgākie veiksmes faktori. Lielie un ļoti lielie sapali uzturēsies nomaļākās vietās, kādā aizsegā. Tomēr, ja pēc vēsas nakts būs silta rīta saulīte, nereti viņi sildās tās staros. Tad, ja zivi esi pamanījis ātrāk nekā viņa tevi, tad tev tiek dots tikai viens metiens.

Ja tas izdarīts pareizi, svarīgi nepiecirst par ātru, bet gan sajust copi rokā un tikai tad piecirst. Ar cirtienu neiesaku aizrauties, jo sapals bieži pats labi uzsēžas uz āķiem un pārāk spēcīga kustība var izraut mānekli no lūpas.

Šogad man uz šo skaisto zivi ir lieli plāni! Pagājušajā gadā ir atzīmētas vairākas upes un to posmi – tie ir pārbaudīti un atzīti par ļoti labiem esam. Būs ko darīt siltajā laikā. Ne asakas!