Kristīnes lielceļš

“Latvija ir labākā vieta, kur copēt, un šeit ir skaistākā daba, kur atpūsties un dzīvot. Jā, ir vietas uz Zemes, kur labāk ķeras zivis. Jā, ir vietas, kur ir spilgtāki dabas skati. Bet tā šķiet, kamēr mēs tur ciemojamies. Līdzko svešumā nākas pavadīt ilgāku laiku, ir spēkā teiciens: nekur nav tik labi kā mājās!” Kāpēc tā saka Kristīne Maklere, daudz-daudzkārtēja copes sacensību medaļniece gan Latvijā, gan ārpus tās?

Pastāsti – kur tu tagad dzīvo un ar ko nodarbojies!

Dažādu apstākļu spiesta, pirms 6 gadiem aizbraucu uz Norvēģiju un tur tagad arī dzīvoju un strādāju. Protams, arī copēju. Atklāti sakot, palikt Latvijā man liedza tieši finansiāli apstākļi. Jau pirms tam strādājot Latvijā, savā copes veikalā, es atvaļinājumus pavadīju Norvēģijā, lasīju zemenes. Tā bija piecus gadus no vietas, un es sevi pieķēru pie domas – ja man kādreiz būs vēlme vai vajadzība uz kaut kurieni aizbraukt no Latvijas, tad tā noteikti būs Norvēģija. Tāds brīdis arī pienāca.

Pirmais darbs pasta nodaļā ilga tikai divas nedēļas, bet tad man izdevās atrast darbu tūrisma un makšķerēšanas bāzē, kur sabiju trīs gadus. Tā bija ļoti populāra vieta, jo loģistika bija ļoti gudra un pareiza. Mājiņas, kurās dzīvoja atbraucēji, atradās 1 minūtes gājienā līdz kuteriem, un iebraukšana atklātos jūras ūdeņos aizņēma 8 minūtes. Tātad viss tuvu un kompakti. Ķērās pilnībā viss iespējamais zivju spektrs – paltusi, sarkanie asari, mencas, saidas un vilkzivis. Mums bija ļoti laba dažādu zivju vietu karte. Gribi vilku – doties turp. Gribi paltusu – ej turp… Un tādā garā. Vispār man ļoti patika, bet nevarēju sadzīvot ar tiešo priekšnieku, tāpēc nācās aiziet.

Tad es ievēroju, ka Norvēģijā ļoti daudzas sievietes brauc ar smago mašīnu vai stūrē autobusu. Es sapratu, ka arī varētu šo darbu pavilkt. Te gan nostrādāja vēl viens faktors – pa iepriekšējiem trim gadiem bāzē es biju ļoti nogurusi no cilvēkiem. Pats saproti – tur brauc daudz un visādi ļaudis ar savām domām, vēlmēm, patiku, nepatiku utt. Pats trakākais bija tā saucamie vienas dienas miljonāriņi. Egoistiski un alkatīgi pēc zivīm. Pārsvarā Krievijas krievi un vācieši. Te es varu uzsist sev uz pleca, jo atradu vienkāršu risinājumu: jau pirmajā tikšanās reizē katram pirms ienākšanas bāzē stingri noteicu, lai atstāj savus pagonus aiz bāzes vārtiem un man viņi ir tikai un vienīgi makšķernieki. Tas nostrādāja!

Jau šajā darba posmā sāku kārtot autovadītāja tiesības. Vispirms noliku uz C kategoriju, tad uz CE un visbeidzot uz D. Tagad braucu ar fūrēm un autobusiem.

24 gadi sacensību režīmā

Kā tu vispār atradi sev hobiju “makšķerēšana”? Vai atceries pirmo copes reizi?

Protams! Kā to var aizmirst! Pirmais copes skolotājs bija mans tētis. Cik viņu atceros, tik viņam kā copmanim biju līdzi. Ziemā tas bija Peipuss, bet vairāk gan Pleskavas ezers, vasarā Gauja ar raudām, vimbām utt. Mani gaidot, tika cerēts uz puiku, bet piedzimu es – ar pareizu orientāciju, bet puiku instinktiem. Šāds dzimuma un instinktu salikums man pašai ļoti patīk.

Atceros – abi mani vecāki strādāja vienā darbavietā, un, kā jau padomju laikos bieži vien darīja, arī viņu iestāde rīkoja saviem darbiniekiem dažāda veida sacensības. Pamatā tie notika viņu pašu atpūtas bāzē Romula, kas atradās pie Gaujas. Vārds “Romula”, starp citu, nav nejaušs burtu virknējums, tam ir jēga. Riekstot, Ogot, Makšķerēt Un Labi Atpūsties! Šī bāze ar tādu pašu nosaukumu, bet jau privātīpašumā darbojas vēl šodien.

Tajā reizē, par ko es te runāju, man bija astoņi gadi un notika kārtējie makšķerēšanas mači un atsevišķi arī bērniem. Tur man bija kompānija, jo piedalījās arī māsa. Tētis pie pieaugušajiem nestartēja, stāvēja mums abām blakus. Viņam bija daudz darba. Jāsprauž tārpi uz āķiem, jānoņem zivtiņas, un citi sīkumi. Mana māsa visu sacensību laiku slīka asarās, jo viņai bija žēl tārpiņu, bet savukārt es tos mačus novinnēju! Kā šodien atceros, ka balvā saņēmu šūpuļtīklu.

Zemledus makšķerēšanas sacensībās tu sāki piedalīties, vēl Latvijai esot PSRS sastāvā...

Jā, sāku startēt, kad man bija tikai 14 gadi. Tad arī nolikums to pieprasīja, jo komandā no pieciem dalībniekiem trim bija jābūt pieaugušajiem (nav svarīgi, kāda dzimuma), jaunietim un, ja startē trīs veči, tad noteikti arī sievietei. Pirmā tūre bija pa zonām, bet otrā – fināls. Turklāt sievietes un jaunieši finālā vairs nepiedalījās. Finālā no katras zonas bija pa noteiktam skaitam vīru – labākie pirmajā kārtā.

Diezgan interesants, es pat teiktu, īpatnējs koncepts. Ja runājam par ziemas sacensībām, tad pēdējos gados skatos, ka tie, kas tās rīko, aizvien biežāk grupē dalībniekus pa dzimumiem. Večiem savi mači un sievietēm savi. Kā tev šķiet, vai tā būtu jābūt?

Kas attiecas uz ziemas mačiem no ledus, es teikšu – jā. Tas būtu pareizāk, jo mēs, sievietes, varam konkurēt ar vīriem meistarības izpausmēs, bet ne darbībās, kur nepieciešams fiziskais spēks. Ziemas sports ir ļoti atkarīgs no fiziskās sagatavotības, un te vīriem ir ļoti liela priekšrocība.

Protams, ir jāņem vērā arī tas, cik dāmu iziet sektorā. Ja ir kādi pieci cilvēki, tad tas vairs nav interesanti un jāliek kopā ar vīriem.

Cik gadu tu nolauzi sportā, pirms doties projām no Latvijas?

Pēc maniem aprēķiniem sanāk 24 gadi.

Kur tu glabā savu medaļu kaudzi? Pie sienas? Maisā? Kastē?

Garāžā. Nevis maisā, bet maisiņā.

Ir cilvēki, kas savas godalgas liek redzamā vietā, un ir cilvēki, kas vienkārši iekš kaut kā iepako un noliek, teiksim, sekcijā...

Tajā laikā, kad es sāku sportot, es biju aizgājusi ciemos pie, tagad jau var teikt, daudzkārtējas Latvijas dažādu makšķerēšanas veidu čempionātu augstāko medaļu kaluma īpašnieces Lailas Grinbergas.

Kurš gan viņu nezina! Turklāt izcila fizioterapeite Cēsu klīnikā. Iesaku!

Tieši tā. Toreiz, redzot viņas medaļas un piemiņas balvas pie sienas, es nodomāju: eh, ja man tā būtu! Patiesībā arī šis fakts man deva pamatīgu grūdienu, papildu motivāciju, ka es taču varu! Sākumā arī man pie sienas bija tepiķis, un nekad neaizmirsīšu, kā es tur piekarināju savu pirmo medaļu! Uz tā lielā sienas dekora viena medaļa izskatījās diezgan dīvaini. [Smejas.] Bet lepnums bija milzīgs. Katrā gadījumā tas mirklis bija daudz patīkamāks par to, kad es to tepiķi ņēmu no sienas, pilnu ar medaļām.

Tev ziemas mačos bija ļoti jaudīga komanda – BB Cope...

Komanda bija spēcīga, tomēr mainīga. Kodols bijām mēs abas ar Lailu Grinbergu. Bet vīri mūsu pieciniekā mainījās. Visilgāk bija Edgars Bresis. Viņš arī pirmsākumos mūsu komandai bija kā sponsors. Laila bija kā sporta dzenulis, bet es, tā īsti pat nezinu, – varbūt komandas mamma. [Smejas.] Es biju tas nemiera gariņš, kas visus urdīja uz darbošanos, rīkošanos, piedalīšanos utt. Brīžiem tas citiem bija par daudz, citreiz par maz, bet visumā bija forši.

Jums ziemas mačos ļoti labi strādāja pašu sajauktās barības. Tagad jau var atklāt, kas bija ielikts iekšā...

Viss patiesībā ļoti vienkārši. Ja kas, šo formulu mēs izmantotu arī šodien. Pareizāko versiju mums ieteica pats Grabovskis, tā īsti laikam neapzinoties, ka palīdzējis tiešajiem konkurentiem.

Visam iebarojamam pamatā bija zeme. Zeme no kurmja rakumiem un sagatavota jau kopš rudens. Zeme visā iebarojamā masā sastādīja 70%. Starp citu, šis variants strādāja pilnībā visur, pat Peipusā ķerot raudas un arī asarus. Zemei bija jābūt nevis no apstrādātiem laukiem, bet no velēnu laukiem. Vienu Krievijas zemledus čempionātu es novinnēju, barojot tikai un vienīgi ar tīru zemi, pat bez motiļa un kādiem citiem atraktoriem.

Pārējie 30% bija katram stipri individuāli, un bija interesanti pēc tam salīdzināt rezultātus un saprast, kas kuram ir nostrādājis. Taču te ir jāņem vērā fakts, ka, pēc mačiem nonākuši nost no ledus, mēs bieži vien konstatējām, ka esam darbojušies ar ļoti atšķirīgām mormiškām – gan pēc krāsas, gan lieluma, gan pēc dancināšanas.

Pavisam maz, bet izmantojām arī gatavos barības maisījumus no veikala. Edgaram Bresim savulaik bija sarkanā ziemas barība. Domāju, to daudzi atceras, jo labi strādāja.

To es arī atceros, jo izmantoju daudzus gadus.

Man ļoti labi strādāja zemei pievienotas kaņepes.

Ar cik pilnībā gatavām makšķerītēm tu kāpi mačos uz ledus?

Man bija precīzi 21 kātiņš. Tā bija nevis māņticība, bet tāds niķis, ka man vajag tieši acīti, ne vairāk, ne mazāk. Man arsenālā bija uzsietas kādas 5 makšķerītes ar super tievu aukliņu un vēl piecas ar mazlietiņ resnāku. Protams, mormiškas dažāda lieluma, veidu un krāsu. Atlikušais daudzums jau bija tās sagataves, kas bija sevi parādījušas treniņprocesā un skaitījās standarts. Vienai makšķerītei auklas resnums bija 0,057 mm.

Odam kaut kas ir resnāks...

Varētu būt. Tad pārējās auklas bija līdz 0,08 mm. Piemēram, 0,10 mm aukla man nekad nav bijusi. Ar 0,08 mm es esmu izvilkusi līdaku mazliet pāri pa kilogramam. Starp citu, man nekad mačos nav pieķērusies zivs, kas pēc lieluma nenāk brīvi āliņģī, kaut gan es izmantoju bori ar 115 mm diametru.

Kādi ir tavi augstākie panākumi sportā?

Absolūtais krievijas Kausa ieguvējs. Es startēju komandā, kuras nosaukums, šķiet, bija Ribalka i ohota. Uzvarēju individuāli starp sievietēm un kopā ar komandu.

Acis aiz strīpas

Kā viens no treneriem tu esi braukusi līdzi arī Latvijas zemledus izlasei...

Kā palīgs uz entuziasma pamata esmu braukusi līdzi gan Latvijas, gan arī Krievijas zemledus izlasei.

Ko nozīmē entuziasts izlases sastāvā?

Es nebiju izlasē un varēju nekur nebraukt. Taču, ja nemaldos, tas bija Ļipeckā, kad Latvijas izlases sastāvā kāpu uz goda pjedestāla, kad tur atradās visa izlases delegācija. Man ļoti patika būt šajā komandā, un es braucu līdzi, pilnībā visu finansējot no sava maka. Sportisti man ir īpaši cilvēki, kuru vidū es jūtos vislabāk.

Gar sektoru ejot, var ļoti daudz ko palīdzēt savējiem, jo ir labāk pārredzams viss laukums...

Tieši tā. Pagājušogad pasaules čempionāts norisinājās Igaunijā, un mēs ar Pēteri Lideri bijām izlasei līdzi.

Varētu sarīkot pasaules čempionātu zemledus makšķerēšanā sievietēm...

Varētu gan. Vasarā tādi jau notiek, bet es priecātos, ja cauru gadu būtu iespējams copēt no ledus. Es arī atvaļinājumu darbā ņemu tikai ziemā, jo valstī, kur es tagad dzīvoju un strādāju, ledus biezums tad ir pāri par metru. Cope vienkārši nav iespējama. Tad braucu uz Latviju.

Kas attiecas uz vasaru, tad brīdī, kad parādījās štekeri un sākās pludiņmači, es neatradu sevī motivāciju šīm sacensībām, jo to trīs stundu dēļ sevi mocīt ar barības spaiņiem, kvantumu ekipējuma… Man tas šķita par traku.

Nujā... Man vienam mašīnas aizmugure bija piekrāmēta pilna līdz griestiem. Plus vēl pakaļējie sēdekļi bija izņemti vai nolaisti guļus...

Es vienkārši nesapratu, kāpēc man tas ir jādara. Man ir jāgūst no darāmā prieks, nevis jādzenas pakaļ kārtējai balvai. Starp citu, vienos ziemas mačos mēs visa komanda tāpēc arī sadegām – vienkārši noteicām sev nepareizus mērķus. Laikam tā bija kārtējā gada Latvijas zemledus čempionāta priekšpēdējā kārta, kur mēs, BB Cope, kārtīgi sadegām. Nākot krastā ar skābu ģīmi, šķiet, tā bija Laila, kas pateica, ka zina, kur vaina. Vaina ir tajā, ka mēs taču neesam bijuši vienkārši pamakšķerēt.

Pirms pēdējās kārtas ņēmām un aizbraucām vienkārši pacopēt. Kārtīgi atvilkāmies dažādas zivis un jau pēdējā kārtā nostartējām ļoti labi. Ikdienišķā cope ir vienkārši nepieciešama, un es to esmu teikusi visiem sportistiem. Ir svarīgi, ka tu bez stresa piebrauc pie ūdens, iedzer kafiju un kāp uz ledus. Nekur nav jāskrien, nav jāstreso. Tu ej uz labu laimi, vienkārši makšķerē un baudi dabu. Starp citu, Laila arī savu karjeru beidza tikai tāpēc, ka viņai kļuva žēl sportam atdotā laika, kas atņēma viņai ikdienas copes prieku.

Es domāju, ka šo manu domu ir vērts uzrakstīt zināšanai jaunajiem censoņām: sporta makšķerēšanai nav pilnīgi nekāda sakara ar ikdienišķu zivju ķeršanu. Tie ir regulāri pirmsmaču treniņi. Tas ir darbs pie komandas stratēģijas un taktikas. Tā ir pamatīga buršanās ap iebarojamā variantiem. Tiek atstrādāta zivs vilkšanas tehnika, jo ir svarīgi, lai konkurenti nesaprot, no kāda dziļuma un kādu zivi tu izcel un ieliec somā sev pie sāniem. Galu galā – lai cik tas kādam liktos dīvaini, mēs sportā nemakšķerējam. Mēs iegūstam daudz zivju, bet no atpūtas tur nav pilnīgi nekā. Baudas kā no copes nekādas. Darbs, darbs un vēlreiz smags darbs.

Jā, atceros, ka, nākot no ledus pēc trīs stundu mačiem, daži knapi varēja pārspļaut pār lūpu. Esi tā nobizojies, nourbies, ka maz neliekas. Plus klāt vēl stresiņš, kad redzi, ka cits velk, bet tev īsti neveicas.

Norge VS Latvija

Atbraucot no Norvēģijas uz Latviju atvaļinājumā, tu taču noteikti iesi arī uz copi. Vai pēc tā zivju daudzuma un izmēriem, kas noķerti Norvēģijā, nav diskomforts copēt Latvijas ūdeņos?

Ir divas makšķernieku sugas, ja tā var izteikties. Vieni, kas dodas ķert, un otri, kas dodas noķert. Es braucu ķert. Man viss sākas nevis pie ūdeņiem, bet jau nozvanot modinātājam un dzerot rīta kafiju. Visā šajā procesā zivs man ir bonuss, par ko es, neapšaubāmi, esmu ļoti priecīga. Es, piemēram, nekādi nespēju saprast cilvēkus, kas dodas copēt uz pāris stundām. Ja es nevaru konkrēto dienu pavadīt, copējot no saullēkta līdz saulrietam, es nemaz makšķerēt nebraucu.

Kā tev Norvēģijā iet ar copi? Iznāk laiks?

Kā tam var laiks neiznākt! Ja darbs sāk traucēt makšķerēšanai, tad jāmaina ir darbs! Taču patiesībā man Norvēģijā ķert zivis nepatīk. Es iebraucu jūrā, un trešajā metienā ir 5–10 kg menca. Un? Es zinu, ka tūlīt būs nākamā! Nekāda azarta. Un īpaša izdoma arī nav nepieciešama.

Kamēr es strādāju makšķerēšanas bāzē, tikmēr copēju ļoti bieži. Savukārt tagad ar copi ir tā, kā ir. Labi, ja sanāk aizbraukt reizi mēnesī. Pagājušajā gadā nopirku Norvēģijas lašu sezonas licenci, kas maksāja 350 eiro, un tā arī neaizbraucu ne reizi.

Cik gara tur ir lašu sezona?

No 15. jūnija līdz 15. oktobrim. Taču tur ir daži āķīši. Diena lašu copei Norvēģijā skaitās no plkst. 6 vakarā līdz plkst. 6 rītā. Pārējā laikā lašus makšķerēt ir aizliegts. Tātad ne tikai paturēt, bet pat makšķerēt. Pirmdienas ir brīvdienas. Trešdienas no plkst. 6 vakarā līdz plkst. 6 rītā drīkst ķert tikai tā kluba biedri, kas konkrēto upi apsaimnieko.

Tajā pašā laikā, ja kādam šķiet, ka tur laši ir piesieti un atliek tikai iemest mānekli, tad var atslābt. Būs krietni jāpastrādā tāpat kā pie mums, jo laši tik viegli rokās nedodas. Ūdeņi, kuros tie tiek ķerti, ir ļoti dzidri un sekli. Es pat teiktu, ka Latvijā tikt pie laša ir krietni vieglāk nekā Norvēģijā.

Latvijā es viņus ķeru Salacā. Uz Gauju nemaz nebraucu, jo tā ir upe, kurā man zivis neķeras! Ir vēl viena vieta, uz kurieni es varu nebraukt, – tas ir Auciema ezers tepat pie Cēsīm.

Tad man ir jautājums – kurā ūdenstilpē tev zivis burtiski līp klāt?

Ne nu gluži līp klāt, bet, piemēram, agrāk, kad dzīvoju Latvijā, tāds bija Lobes ezers. Es nesaprotu, kā tur var neizvilkt nevienu zivi.

Var un elementāri. Taču arī man šis savulaik bija ezers, kurā esmu mācījies copēt pats un vēlāk vedis iesācējus apgūt praktiskās iemaņas. Diemžēl ar gadiem daudz kas mainījies.

Taču zivju ziņā pats labākais man ir Alauksts. Ja es tieku uz turieni, tad jau zinu, ka tā būs mana laimīgā diena! Līdakas, asari, zandarti…

…un zuši?

Zutis man vēl nav trāpījies, bet draugiem un nedraugiem ir bijuši skaisti lomi. Gan jau tad, kad tur, augšā, man pie zuša ievilks ķeksīti, tad tas notiks. Zini – par ķeksīti tur, augšā, man ir ko pastāstīt.

Ir mums Latvijā spiningotājs – nesauksim viņu tagad vārdā, bet viņš lasi vai taimiņu, ja vien būs vajadzība, mācēs izcelt arī no akas. Taču mačos viņam neķeras. Tas ķeksītis tur, augšā, tieši mačos viņam nav ievilkts. Vai tad viņš mačos pēkšņi vairs nemāk lasi noķert? Protams, ka māk, bet nesanāk!

Viņu meklē policija

Pirmo reizi savā intervijā uzdošu jautājumu: vai latvietis attiecībā uz copi ir liels muldoņa?

…

Tāda gara pauze tev sanāk...

Šķiet, ka ne. Izņemot dažus subjektus, kādi ir visām tautām. Bet tas ir tīri cilvēcīgi. Kāpēc tā ir jādara – es nezinu.

Zināmu laiku tu pavadīji krievijā un tevi pazinām pēc uzvārda Radziševska. Tavs nu jau bijušais vīrs Staņislavs Radziševskis veidoja raidījumu Ohota i ribalka, un jums bija labs projekts ar laivām pa dažādiem ūdeņiem.

Tā nosaukums bija “Makšķernieka laimes meklējumos”. Raidījuma moto bija – kas ir katra makšķernieka laimes sajūta.

Ko tu no tā ieguvi tieši sev?

Vispirms jau redzēju citādu dabu! Mēs bijām Moldovā, Gruzijā, Latvijā un, protams, krievijā. Cik atšķirīgi ir cilvēki pēc mentalitātes! Laika apstākļu un dabas dīvainības! Starp citu, šķiet, 2. numura mepiņš arī Āfrikā ir mepiņš, jo zivis uz viņa ķērās jebkurā saldūdenī!

Tūlīt no copes veikalu plauktiem pazudīs visi 2. nr. Mepps varianti...

Jā, bet ūdeņiem ir savas īpatnības tieši tāpat kā daudziem mānekļiem un ēsmām. Esmu diezgan daudz braukusi uz Auļukalna ezeru. Viņam ir arī otrs nosaukums – Vaiveles ezers. Tur zivis nepazina motili, bet ķērās tikai un vienīgi uz spāru kāpuriem. Es nekādi nespēju tam noticēt, ka asaris nepazīst motili! Kā tas var būt! Pamatā zivis visur ir zivis, tāpat kā – banāns ir banāns.

Vai šajā projektā tu piedzīvoji arī situācijas, ko tagad atceries ar smaidu, bet toreiz smaidīt galīgi negribējās?

Bija gan. Situācija vienkārša. Draugi mūs uzaicināja uz copi Ņevā, bet pirms tam piedāvāja it kā baigi labo vietiņu vienā no pietekām un pirti, kas atrodas taigā aptuveni 3 km pa upi uz leju no apdzīvotas vietas. Tur mēs varētu arī makšķerēt, turklāt ķeroties arī stores. Likās – ļoti interesanti!

Vispirms mēs braucām ar mašīnām aptuveni 5 stundas. Nonācām pie upes – pie prāmja, kurš bija izveidots no dzelzceļa vagona platformas un kuru no krasta uz krastu bīdīja kāpurķēžu traktors ar pieriktētu ūdensratu. Nu kaut kas līdzīgs kā Holivudas vesterna gabalos.

Tad ar trim gumijas laivām, savācot līdzi arī pārtiku un citas lietas, lai dzīvotu tur piecas dienas, devāmies ceļā. Braucām pa upi uz leju 3 stundas. Kad sasniedzām konkrēto vietu un izkāpām krastā, mūs sagaidīja dubļu vanna līdz ceļiem un anormāls daudzums moskītu. Uzgājuši mazliet kalnā, ieraudzījām tā saucamo jaunbūvi. Tai bija karkass un apkārt pienagloti daži dēļi. Tā skaitījās arī pirts, kurā mums jāpaliek pa nakti. Blakus atradās žagaru būda, kurā dzīvoja pats saimnieks, kas šo jaunbūvi it kā ceļ.

Vakara gaitā, vārot zupu no stores un moskītu mākoņa, mēs sapratām, ka esam kopā ar cilvēku, kurš slēpjas no likumsargiem par apsūdzību divās slepkavībās. Taigā noslēpties ir ļoti vienkārši, jo sakaru nav nekādu un meklēt tevi neviens neies. Līdz ar to, ja kāds grib no kaut kā aizmukt, tad vienkārši ir jāmāk izdzīvot mežonīgā dabā. Kā nopratu, tad tas vīrs mežā jutās ļoti droši, jo kas gan viņu šeit meklēs. Es sapratu, ka ir kaut kāda robeža, pāri kurai civilizētās pasaules policija savu kāju nesper!

Pats par sevi cilvēks bija ļoti laipns. Viņš mums gādāja ēst, lai nenodziest ugunskurs un tamlīdzīgi. Bet pats fakts, ka šādam vīram ir ierocis, un arī viņa dzīvesstāsts tajā naktī man gulēt neļāva. Plus moskītu dēļ pat dabisko vajadzību kārtošana bija kā ļauns murgs. Lai varētu kā cilvēks kaut vai nomazgāties, nācās brist pa ūdeni uz netālo saliņu, kas no vienas vietas bija nomīdīta ar vecām un pavisam svaigām lāča pēdām. Beigās svaigas lāča pēdas varēja redzēt ap visu mūsu nometni, jo tajā super jaunbūvē mēs negulējām, bet uzslējām līdzi paņemtās teltis.

Tāpat gan turpbraucot, gan atpakaļ mēs satikām taigas cilvēkus, kas neko nezina par savu valdību, par to, kas vispār notiek pasaulē un pat tikai Krievijā. Viņi nezina, kas ir valsts prezidents un kur nu vēl padomnieki. Bet viņiem ir sava kārtība un nerakstītie likumi. Tas ir vienkārši mūsdienu cilvēkam neaptverami, kā viņi tur dzīvo! Pie kura gadsimta viņus vispār varētu pieskaitīt?!

Tas viss un vēl šis tas lika man kategoriski paziņot, ka es te negribu vairs atrasties ne mirkli! Tika izmantots sputņika telefons, un mums atbrauca pakaļ. Kopumā mēs tur pavadījām divas diennaktis.

Vēl viena lieta, ko ievēroju, braucot pa plašo krieviju. Milzīgi kartupeļu lauki. Lauka malā stāv fūres. Visa kartupeļu novākšana notiek ar rokām. Nekādu kombainu. Cik no zemes ar rociņām izcēli, tik arī labi. Turklāt tas ir tepat pirms 9 gadiem. Domāju, ka nekas nav mainījies arī šodien. krievijā atšķirība starp lielpilsētām un laukiem ir nenormāli liela! Tas lauku cilvēks domā, ka tā ir visā pasaulē, un tas ir normāli.

Atcerējos vēl – tur, kur es krievijā pabiju pa tiem 8 gadiem, laukos, kur ir gāzes ieguves vietas un gar mājām iet garām gāzesvads, nevienam nebija gāzes pieslēguma! Nevienam! Visi gādāja malku un kurināja plītis. Tas ir iespējams tikai krievijā!

Bļāvu skaļi, dzirdēja tālu

Ar ko daudzkārt copes mačos godalgotā Kristīne Maklere ieteiktu sākt iesācējam?

Es daudzus gadus strādāju Cēsīs makšķerēšanas lietu veikalā. Tā es darīju tā. Vispirms cilvēkam pajautāju, kāds ir viņa mērķis makšķerēšanā. Viņa pirmā mērķa zivs. Vai viņš grib krastmalā sēdēt uz ķeblīša un skatīties uz pludiņu, vai grib ko aktīvāku, kā spiningošanu. Varbūt ir vēlme izkopt ļoti produktīvu, bet maksimāli pasīvu copes veidu – tad tā ir karpu makšķerēšana. Ir varianti fīderim un gruntsmakšķerēšanai. Atbilstoši pircēja vēlmēm un naudas maka biezumam es pirmajā reizē sagatavoju viņam makšķeri pilnā komplektācijā.

Taču iesācējam ir jāsaprot, ka vēlme makšķerēt var beigties jau pirmajā reizē. Nereti esmu dzirdējusi: pūta vējš, bija auksti, lija lietus, baigais slapjdraņķis vai anormāls karstums. Te var minēt vēl dažādus iemeslus, kāpēc tai dienā zivis neķērās, kā gribētos. Es teikšu viennozīmīgi – pilsētnieks, kas meža vietā grib uztaisīt skaistu parku ar zālīti, trīs kokiem un bruģētu celiņu, nekad nebūs makšķernieks. Taču citādi – jā, jo aizraušanās mums ir daudz un dažādas. Ja aiziet, tad aiziet, un, ja ne, tad ne. Meklējam to, kas mūs aizrauj, vai sēžam gultā un niķodamies kaucam, jo visi pārējie ir vainīgi.

Tajā pašā laikā tā saucamie svētdienas makšķernieki pie manis ir atgriezušies ļoti maz. Tie, kas ir pamēģinājuši un kam ir iepaticies, tie jau paši sāk sociālajos tīklos meklēt atbildes, un ko viņam darīt copes veikalā – tikai nopirkt to, ko vēlas. Informācijas bloks ir milzīgs! Mans tētis par karpu makšķerēšanu sāka interesēties tieši sociālajos tīklos. Tas bija tad, kad viņam palika 78 gadi! Pagājušajā gadā viņš saka: “Kristīn, man vajag…” un tad sekoja vesels saraksts, kas viņam nepieciešams karpu copei. Pēc tās reizes pagāja gads, un tētis man atsūtīja bildi ar 10,8 kg karpu. Ko te piebilst?

Kuras savas zivis tu ierakstītu kā īpašo lomu?

Sapalu 2,5 kg…

Gan jau tu paspēji iebāzt pirkstus viņam rīklē, lai atsvabinātu āķi...

Paspēju, paspēju.

Tavu balsi tālu dzirdēja?

Dzirdēja, labi dzirdēja. Par sapaliem man ir interesants stāsts atkal saistībā ar Lailu Grinbergu. Vienā dienā es braucu ar auto no Cēsīm uz Salacgrīvu pēc nēģiem. Zināju, ka Laila ir Gaujā, un, tieši braucot pār Gaujas tiltu, uzzvanīju. Laila atbild, ka viņai ir cope un galā ir spēcīga zivs. Es saku: “Labi, kad izvilksi, atzvani.” Izbraucu cauri Limbažiem un atkal zvanu: “Tu laikam aizmirsi man atzvanīt.” – “Kristīn, es vēl velku!” Tā es aizbraucu līdz Salacgrīvai, paņēmu nēģus un braucu atpakaļ. Zvanu Lailai: “Piedod, Kristīn, es vēl velku...”

Nopietni?! Tad cik laika bija pagājis! Sapals, protams, labā svarā un ar smalkiem sporta piederumiem sagādā ilgu darbiņu...

Tas bija šausmīgi ilgi. Gauja jau arī nav nekāda lēnā upe. Tātad vēl straumes pretspēja plus zivs. Un kas?! Sapals! Laila pēc tam teica, ka tas esot bijis kaut kas nenormāls. Pirmkārt, viņa nav bijusi gatava šāda izmēra zivij un sugai, līdz ar to uztveramā tīkliņa līdzi nebijis. Zivs neskaitāmas reizes pienākusi pie krasta un tikpat aizgājusi atpakaļ straumē. Tas ir darbs ar spoli, kātu un auklu, jo visam ir jāamortizē rāvieni. Visam ir jābūt profesionāli augstākajā līmenī. Laila viņu beigās izvilka. Taču šis ir stāsts par makšķerēšanas burvību.

Kādi vēl ir tavi pašas sasniegumi?

Mana nākamā lielākā zivs ir sams. 180 cm un 36 kg. Viena pati darbojos un viena arī izvilku.

Kā tu viņu dabūji? Brauci krastā vai cēli laivā?

Ievilku laivā, un, paldies dievam, man blakus bija operators, jo viena es to nebūtu varējusi dabūt gatavu. Tas notika Volgā, kad mēs filmējām kārtējo raidījumu.

Latvijā man ir 9 kilo lasis. Zviedrijā ir daudz līdaku, bet nav trofejas izmēru. Ir daudz asaru, bet trofejas lieluma nav.

Tev acis saskuma...

Bet man ir kur tiekties! Kad izvelc trofeju, tad tā īsti vairs nav kur tiekties, bet tagad man vēl ir! Varbūt tipiskam līdaku copmanim, kas neko citu nezina, 10 kg līdaka ir štrunts, bet man tas ir sapnis! Man ir bijusi līdaka 9,8 kg, bet tie nav 10! Tāpēc es nevaru pateikt, ka esmu to cilvēku klubiņā, kuru līdaka ir svērusi 10+ kg.

Vasarā tev galvenā copes tēma ir plēsēji, un balto zivi tu ne visai? Tur ir zivs izsēdēšana. Piemēram, līnis.

Nu tā ir tava zivs, to jau zina visa Latvija. Es mēģināju un noķēru vienu līni. Turklāt virs kilograma! Ķeksīti pie šīs sugas ievilku, un viss – uz redzēšanos! Vairs es tos neķeršu. Kāpēc? Atkal tas pats, ko jau teicu, – man patīk aktīvā cope, nevis gaidīšanas svētki. Ja man būtu teikšana, tad es visiem karpeniekiem iedotu ordeni! Šo cilti es nesaprotu, bet tur noteikti ir savs copes skaistums, un viņi to izbauda.

Mans makšķerēšanas veids ūdeņos bez ledus ir spiningošana un tieši džigošana. Kā man tas patīk! Es pati gatavoju porolona zivtiņas. Uz tām arī copēju.

Tā kā Kristīne Latvijā tagad būs ilgāku laiku, tad, ja kaut kur Cēsu pusē pie ūdeņiem redzi tumšmati, tad zini – ļoti iespējams, tā ir Kristīne.