Copes visēdājs Endijs Bērziņš

“Esmu izmēģinājis kādus 50 hobijus, bet allaž atgriežos pie makšķerēšanas,” – restorānu Vairāk Saules īpašnieks un šefpavārs Endijs Bērziņš Copes Lietām teica pirms 17 gadiem. Tolaik Endijs jau bija gan izmēģinājis ekstrēmu ziemas copi Peipusā –28 grādos kopā ar Ināru Kohu, gan noskatījis pāris brekšu vietas Daugavā un pats nogaršojis tās iebarošanas ēsmas, ko jauca brekšiem, bet stāstīja, ka ar zivju piegādi Latvijas restorāniem esot īsta katastrofa. Pa šiem gadiem Endija uzticība makšķerēšanai nav mazinājusies, arī viņa brekšu vietas Daugavā ir aktīvas joprojām, toties būtiski ir mainījusies gan situācija restorānu zivju kartē, gan Endija izmakšķerēto zivju lielums…

Kad CL tevi intervēja pirms 17 gadiem, tava lielākā līdaka bija 2,2 kilogrami. Vai šajā ziņā ir kādas izmaiņas?

Nu, tagad mana lielākā līdaka laikam ir 10,3 kilogrami. Somijā ķerta un amnestēta. Pagājušogad Koknesē izvilkām metrīgu līdaku – nesvērām, tikai nomērījām un amnestējām. Cik liela tā varētu būt? Astoņi kilo?

Nezinu, man metrīga līdaka vēl nav bijusi.

Nu, varbūt septiņi. Ja lielās ir izaugušas tik lielas, ka tādas vairs nepaturam, laižam atpakaļ.

Daugava pie Kokneses tev ir regulāra copes vieta?

Tur dzīvo mans copes biedrs Normunds, ar viņu pirms kādiem 17 gadiem sākām velcēt. Man ir kādi 70 velcēšanas vizuļi, tā stihija mani ļoti aizrāva. Pēc tam sāka parādīties džigi un viss pārējais, lēnā garā pārslēdzos uz to. Makšķerēšanā joprojām esmu visēdājs, man patīk gan uz brekšiem pasēdēt vasarā, siltumā, ar kafiju un cigareti Daugavā, patīk uz vimbām pasēdēt, patīk uz butēm pasēdēt, patīk spiningot līdakas, patīk padžigot… Laikam pludiņš īsti nav mans. Zandartus man patīk ne tikai džigot, bet arī paķert ar grunteni, jo tad var mierīgi pasēdēt un parunāt par dzīvi ar labu draugu.

Tajā pirmajā intervijā tikai tagad pamanīju pretrunu – vienā vietā tu saki, ka gaidīšana nav priekš tevis, bet gabalu tālāk apgalvo, ka vari gaidīt ļoti ilgi. Kā tev ir ar pacietību?

Gadi iet. [Smejas.] Uz vecumu kļūstam vērīgāki, pacietīgāki.

Cope tev vēl arvien ir galvenais hobijs?

Noteikti. Ir vēl arī joga, meditācija…

Tam laikam labāk noder pludiņmakšķerēšana vai gruntene.

Esmu pārgājis uz fīderiem, bet princips jau tas pats, kas gruntenei. Gruntenes man laikam ir tuvas kopš bērnības, piecu gadu vecuma, kad vecaistēvs mani iemācīja makšķerēt. Gājām uz Daugavu pie Salaspils, vecaistēvs ļāva man pašam mest grunteni. Pēc katra metiena ar inerceni Ņeva bija jāpiņķerējas, jo aukla sametās. Bet sēdēšana ar grunteni, tas klusums un zvaniņš mani saista joprojām.

Bija viens posms, ap 30 gadu vecumu, kad tas bija drusku pagājis malā, tad man gribējās visu iekarot, izvilkt lielāko zivi. Bet tagad copi vairāk uztveru kā tikšanos ar draugu, parunāšanu un arī pamakšķerēšanu. Protams, man bieži vien ir pilna galva dižu domu, kāda nu būs tā makšķerēšana. [Smaida.] To apliecina kaut vai tas, ka es deviņus gadus uz copi Somijā ņemu līdzi jogas paklājiņu ar domu uz tā rītos pavingrot un pameditēt, bet parasti tas šajos braucienos paliek neizritināts, jo gribas septiņos no rīta būt laivā un braukt iekšā. Vārdu sakot, makšķerēšana man ir pretrunīgs process: no vienas puses, gribas mieru, no otras puses – ir azarts. Man jau liekas, ka azarts ir visiem makšķerniekiem.

Esi no cīruļiem, kam jau agri no rīta gribas būt uz ūdens?

Nu, pēdējā laikā kā uz iekšā braukšanas laiku esam pārgājuši uz astoņiem, pusdeviņiem. Tas ir pavasarī – vasarā var arī agrāk. Tās pirmās copes dienas jau tik un tā neguļas, mandrāža ir, un ko tad tu pamodies darīsi, vai apkārt mājai staigāsi? Ņemam mantas, tad kafija, cigaretes, un braucam.

Par meditāciju runājot, vai, sēžot pie ūdens, nevar izdarīt to pašu, ko uz tā speciālā paklājiņa?

Pilnīgi noteikti var. Ir jādara lietas, kuras darot var atslēgt prātu un būt šeit un tagad. To var panākt meditējot vai arī pirtī. Kad tevi lielā karstumā stipri per, tu nedomā par kaut kādiem rēķiniem un darbiniekiem, tu atslēdzies. Arī makšķerēšana ir viena no lietām, kur man prāts atslēdzas. Kad pieslēdzas azarts, ikdiena tiek aizmirsta. Man kā uzņēmējam bieži vien ir vēlme visur būt klātesošam un kontrolēt, bet tas var novest vai nu pie sirdstriekas, vai šizofrēnijas. Prātu vajag atslēgt, un cope ir viena no lietām, kur to tiešām var izdarīt. Citreiz, ja darbā ir kādas smagākas lietas, ar meditāciju prātu nemaz tā nevar atslēgt, bet ar copi var. Kamēr tu uz copi brauc, vēl kaut ko domā, bet, kad esi uz vietas un ir pirmais piesitiens vai copīte, azarts ir klāt, un visi rēķini, darbinieki un grāmatvedes no galvas izlido trubā.

Tam der jebkurš copes veids?

Noteikti jebkurš.

Piespiedu veģetārieši

Copes kompānija tev ir pastāvīga?

Uz Somiju mums ir viena kompānija jau 20 gadus. Ar dažiem ienācējiem un iznācējiem, bet kodols, 6–8 cilvēki, ir nemainīgs.

Cik no tiem ir pavāri?

Šad tad kāds pieslēdzas, bet visi mūsu kompānijā nav pavāri. Kad tu tik ilgi ar vienu kompāniju noturies, tā kļūst par lielu vērtību. Esmu bijis dažādās kompānijās, citreiz mani ir paņēmuši līdzi, un teikšu – ir labi, bet ar savējiem ir vislabāk. Man patīk tas, ka mūsu kompānijā visi dara visu. Tīrām zivis, tad es eju augšā gatavot, džeki tikmēr izdara citus darbus, un tad jau vakariņas ir gatavas. Pēc tam es eju pirtī, tie džeki, kas netīrīja zivis, vāc visu nost… Vārdu sakot – viss notiek organiski, tu jūties mierā un drošībā, nejūties izmanots, ka tu viens strādā, bet pārējie kvasī…

Nu, ja tu vienīgais proti taisīt ēst, tad tev tas ir jādara.

Jā, bet pārējie tīra zivis. Ja visi visu dara, man nav grūti gatavot.

Kompānijā ir arī svarīgi, lai tad, ja tu izvelc lielāku zivi, laivas biedra ģīmis nekļūst pelēks un drūms.

Laivas biedru pēdējos 15 gadus neesmu mainījis.

Copes braucieni jūsu kompānijai ir tikai uz Somiju?

Nē, pārsvarā copējam tepat pa Latviju – Daugavā, Lielupē, Ventā, jūrā… Septembrī braucam uz Somiju un sezonu noslēdzam novembrī Latgalē ar zandartu copi.

Braucienos mums ir plāns pa visiem dienā noķert vismaz 3–4 zivis, lai var paēst vakariņas. Gaļu līdzi neņemam, ņemam piedevas ar domu, ka vakariņām jau nu zivis jānoķer – vairāk nevajag, tikai tik, cik vakariņām. Parasti tas arī izdodas.

Tādu reižu nav bijis, kad tikai zaļumi jāēd?

Pagājušogad pirmo reizi 20 gadu laikā tā bija, turklāt Somijā! Iepriekšējā vakarā bija izkusis ledus, bija vietas, kur no rīta nevarēja iebraukt, jo pa nakti bija plāna ledus kārta uzrauta virsū, ūdens temperatūra starp 0 un +1 grādu. Mēs, desmit cilvēki, no kuriem divi ir Latvijas čempionātu dalībnieki, izbraukājām visu perimetru, nenormālus gabalus, un pa visiem tika izvilkts tikai viens asarītis… Pilnīgs vāks!

Labi, pieņēmām, ka pirmajā dienā kaut ko neesam sapratuši. Vakariņas bija veģetāras, jo uz Somiju jau gaļu līdzi neņemam.

Otrajā dienā braucu uz Lidl pēc vistiņām, jo sapratu – ja mēs arī otrajā dienā būsim veģetārieši, tad apēdīsim visas piedevas…

Trešajā dienā tomēr atkodām, kas par lietu. Zivis stāvēja 3–4 metru dziļumā un ņēma mazu gumiju, 4–6 gramu čeburašku, ja faktiski kasīja grunti – nogremdēja zivtiņu un knapi, knapi pavilka kā ziemenīti. Kad metodi bijām atkoduši, saķērām diezgan daudz, un mūsu veģetārisma periods beidzās. Daudzas copes bija tādas, it kā māneklis būtu aiz zāles aizķēries, un, kad velk, tas it kā pastiepj pretī. Cērt, un trijniece galā.

Parasti jums Somijā ķeras labi?

Ēšanai pietiek. Somijā visu noķerto nevar paturēt ne tikai humānu apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka tad reizēm pie tīrāmā galda būtu jādarbojas līdz diviem naktī. Man tādas vēlēšanās nav. Ir bijušas tādas copes, kad asari ap 300–500 gramiem piesakās tik labi, ka tad, ja visus ņemtu, mēs laivā stāvētu līdz puscelim zivīs. Tad nu cope ir tāda, ka pa vienu bortu velc iekšā, pār otru met atpakaļ.

Tā tur ir augustā?

Toreiz aizbraucām 5. septembrī. Tas bija otrais kovida gads. Tik agri citreiz nebijām braukuši, bet pirmajā kovida gadā mums bija paredzēta rudens cope, taču oktobrī aizvēra robežas. Nobijāmies, ka otrajā gadā atkal var aizvērt, jo saslimstība rudenī iet uz augšu. Robežas tomēr neaizvēra, taču mēs jau bijām rezervējuši septembra sākumu, tāpēc braucām. Tad nu tā asaru cope bija tik fantastiska, ka, ja būtu kādi tīrītāji līdzi, varētu simtiem kilogramu vest ārā.

Ko asari labāk ņēma? Rotiņu?

Visu! Bija tā, ka nevis asaru cope beidzās, bet pēc pusotras stundas tādas copes paši teicām: pietiek, braucam pameklēt līdakas, jo ir skaidrs, ka asari te ir un ķeras, un tā varētu viņus vilkt bezgalīgi.

Jūs Somijā braucat uz pārbaudītām vietām vai meklējat arī jaunas?

Gadus desmit braucām valsts iekšienē uz labu vietu blakus foreļupei, pēdējoreiz tur bijām 2018. gadā. Nu jau piecus gadus braucam uz citu bāzi, kur mums patīk. Ja kāds ierunājas, ka vajadzētu kaut kur citur pamēģināt, saku: šeit pat ir nenormāli daudz vietu, kur neviens no mums vēl ne reizi nav iemetis, jūra plaša, un situācijas mainās – kādā vietā septembrī neņem, bet oktobrī tieši tur var labi ņemt, un tamlīdzīgi. Te viss ir tik daudzveidīgs, ka nav vērts braukt kaut kur vēl. Vieta forša, pirtiņa forša un kompānija forša.

Šajās lietās laikam esmu konservatīvs. Esmu bijis daudzās bāzēs, kurās negribas atgriezties. Bet ir bāzes, kur jūtu – te ir forši. Vai pasaulē ir vēl labākas vietas? Droši vien ir, bet te ir forši: tuvu pie ūdens, ērti tīrīt, liela zivju daudzveidība, plašas mājas, pieņemama cena. Meklēt meklēšanas pēc?...

Tās vietas saimnieki noķertās zivis skaita?

Mēs nepaturam tik daudz, lai skaitītu.

Ālandu salās dažās bāzēs, kur laikam latvieši saimniekiem bija piegriezušies, bija ieviestas normas, ka tikai vienu līdaku drīkst paturēt.

Saki, ko gribi, bet zivis var diezgan pamatīgi izķert. Ja ir kempings ar makšķerēšanas piedāvājumu, tu tur atbrauc vienreiz, un nav copes, atbrauc otrreiz – tas pats, tad trešo reizi tu uz turieni nebrauksi. Tajā vietā, kur mēs makšķerējam, esam likumpaklausīgi, visus neatļautā izmēra zandartus laižam vaļā. Tajā pašā laikā skatos, somi paši patur pilnīgi visus, ko noķer…

Esmu azartisks

Kā jūsu copes vieta mainās laika gaitā?

Tā, ka mēs paši tur zinām vairāk kaktu, kur ķert. Katru gadu atklājam kādu jaunu vietu: “O, te šogad labi ķeras, pirms gada mēs te bijām piestājuši, bet nekā nedabūjām…” Ja tu kādā vietā apstājies, izdari desmit metienus, bet nekā nav, tad apziņā tā vieta uz ilgu laiku ir norakstīta. Bet tad kāds no tavas kompānijas stāsta, ka aizbraucis uz to vietu un ka tur bijusi nenormāla cope. Tātad tu to vietu vairs nevari ignorēt, ir jāpārbauda.

Ir jau arī tādi makšķernieki, kuriem vienkārši ķeras labāk nekā citiem. Mums Volgā reiz bija tā. Cītīgi nomētājām vienu sēri pa tukšo un braucām pusdienās. Pēc maza brīža tai sērei pāri brauca Kaspars Kupše, iemeta un izvilka 14 kilo samu.

Man ir nācies makšķerēt kopā arī ar sportistiem, un, ja atskaita topa pirmo desmitnieku, kas tiešām ir profesionāļi, ar pārējiem es ar savu kompāniju varētu sacensties. Viņu rezultātus nosaka arī veiksme, jo kaut ko jau izmānīt prot ikviens, atskaitot galīgus svētdienas ķērājus. Vārdu sakot – ja rīkotu sacensības visu to starpā, kuri jau septiņos no rīta sēž laivā, rezultāts dažādās sacensībās būtu ļoti mainīgs.

Pats copes azartā līdz sporta līmenim neesi tiecies?

Man tagad ir 47 gadi. Pirms kādiem deviņiem gadiem nenormāli gribējās piedalīties sacensībās. Taču bija daudz darba, un vienmēr domāju: nākamgad noteikti sākšu startēt. Tagad man to vairs negribas. Tas nav nekas personīgs pret sportistiem, bet man gribas mieru un meditāciju. Stresa un domu man pietiek darbā, un es zinu, cik esmu azartisks – ja kaut ko uzņemu, tad gribu dabūt. Cope ir mana meditācija, bet, ja es sāktu piedalīties sacensībās, tā kļūtu – varbūt arī pozitīvā nozīmē – par manu apmātību, vēlmi uzvarēt. Pašlaik es to negribu. Gribu copi sev atstāt kā meditāciju, iespēju atslēgties un neko nedomāt. Man ir pilnīgi pie svilpes, cik citā laivā izvelk. Izvilki – nu super, tātad mums līdakas frikadeļu zupa būs. Var jau būt, ka kādam skauž, ja otrs kaut ko lielāku izvelk, bet es par citu lomiem tikai priecājos. Jā, gribas izvilkt arī pašam, un bieži vien tas arī izdodas, bet, ja kādā dienā viens izceļ astoņas līdakas, kamēr es tikai divas, man par viņu ir prieks.

Cik tālu tu ej inventāra ziņā? Ar kādām eholotēm strādā?

Man ir eholotiņš, nopirku lietotu, jauns tāds maksā divus tūkstošus. Labi atceros – kad parādījās astotais aifons, tas likās superīgs, vislabākais, kas pasaulē izdomāts, bet nu jau šķiet arhaisks. Mana eholote zivis rāda, reljefu redzu, varu makšķerēt. Kādreiz ar tādām strādāja sportisti.

Mans labais Aizkraukles draugs Normunds Latvijas čempionātos piedalās ar trim eholotēm un bieži vien izdomā, kā vajadzētu ķert zivis, bet pēdējā reizē Somijā to, ka vajag kasīt pa grunti, izdomāju es. Tātad mēs visi viens no otra mācāmies. Eholote, protams, ir vajadzīga.

Bet noslēpums – cik tas tev ir svarīgs copē?

Noslēpums ir vajadzīgs. Esmu redzējis lielos Panoptix un zivis, kādas ar tā palīdzību var noķert – un es to nedaru. Man gribas pārsteigumu. Gribas sajust sitienu kātā, kad pieliecos, lai paceltu sviniņu – o, jopcik, ir, ir! Piebarot brekšus, nezinot, vai viņi tur ir. Nav – nav visu nakti, nav visu rītu, bet nākamajā dienā pulksten 12:00 sāc vilkt un divas stundas velc. Forši! Bet, ja mēs tiksimies vēl pēc 17 gadiem, es varbūt teikšu, ka Panoptix ir baigā lieta!

Vai tu joprojām pats nogaršo tās ēsmas, kuras mīci brekšiem?

Es vairs tikpat kā netaisu iebarošanas ēsmas, pārsvarā pērku. Tagad ir steigas laiks. Ja mums pirms 20 gadiem kāds teiktu, ka mēs pirksim tārpus par diviem eiro kastītē, mēs to uzskatītu par absolūtu murgu: kādam gan durakam jābūt, lai tārpus pirktu, ja pats vari dārzā sarakt? Nu, tagad laukos pensionāri vēl rok.

Ar karpu copi neesi aizrāvies?

Neesmu, nav tik daudz laika. Matīss Ābiķis mani bija uzsēdinājis uz forelēm. Tas man nenormāli patika – staigāšana, mazo forelīšu iznācieni, uzbrukumi ēsmai… Kaut kad domāju pie tā atgriezties, bet pēdējos gadus četrus foreļcopi esmu nolicis malā.

Tu apzināti meklēji kādu, kas tev ierādītu foreļcopi?

Nē, tas notika nejauši. Sapazināmies, sākām par to runāt un sarunājām pamēģināt. Spole man bija, nopirku kātiņu, Matīss man iedeva dažus voblerus, vēl pats kādus piepirku. Tagad man ir maza foreļcopes kastīte ar astoņiem rotiņiem un pieciem voblerīšiem. Ja Somijā ir kāda upīte, es aizeju pamētāt. Kā jau teicu, esmu copes visēdājs. Esmu no tiem makšķerniekiem, kurš tad, ja zandarts otro un trešo reizi piesit pie vienas gumijzivtiņas, nomainu to pret citu. Jo mani interesē, vai viņš ņems vēl kaut ko. Mani interesē darboties ātrāk vai lēnāk, kaut ko pārtaisīt, izmēģināt… Kad pieslēdzos copei, noteikti esmu azartisks.

Laika makšķerēšanai tev pietiek?

Nepietiek gan. Gribas vairāk. Deviņdesmitajos gados daudziem bija ilūzija, ka atliek tikai nodibināt savu biznesu, tad jau tālāk varēsi tikai atbraukt un bāzt kasē savas spalvainās rokas pēc naudas. Varbūt ir arī tādi biznesi, bet restorānu bizness ir smags darbs. Piemēram, pagājušā gada maijā es nostrādāju 250 darba stundas, no kurām vismaz 180 stundas biju virtuvē un uz kājām. Tad ceļu dakteris man pateica, ka tāds darbs stāvus man var slikti beigties, un sāku sevi žēlot. Iznāk absurds – tu daudz strādā, lai būtu nauda, ar kuru samaksāt par strādājot sabeigtu veselību. Šogad atvērām restorānu Akropolē, bija vēl dažas darīšanas, un rezultātā es pirmoreiz 16 gadu laikā esmu izlaidis vimbu copi. Tagad priekšā brauciens uz Somiju, tātad vimbās šopavasar tā arī neaizbraukšu. Katru gadu sev saku: iemācies atlaist...

Deleģēt darbus nevari?

Varu, bet tik un tā citreiz darbs dzen darbu.

Labākā līdaku zupa Latvijā

Kas tagad ar zivīm notiek restorānos – vai cilvēki tās ēd?

Zivis ēd labi.

Toreiz intervijā pirms 17 gadiem teici, ka vietējie piegādātāji nespēj nodrošināt regulāru mūsu zivju piegādi.

Tagad spēj. Mūsu ēdienkartē līdaku kotletes ir jau sešus gadus, un tas ir populārākais ēdiens.

Vēl populārāka būtu pildīta līdaka, bet to laikam neviens netaisa, pārāk darbietilpīgs process.

[Smejas.] Nē, to netaisīsim. Bet līdakas kotletēm var nodrošināt labā kvalitātē – mums atved svaigas, un mēs uzreiz maļam. Zandartus… Redzi, neviens zvejnieks Latvijā negrib dot zandartu ar pievienoto vērtību, proti – izfilētu. Tā zvejnieks varētu papildus nopelnīt, bet acīmredzot nevēlas. Lai gan šaubos, ka zvejnieki strādā pa 12–14 stundām dienā. Iznāc krastā, nazis rokā, trīs stundas filē un izfilē visus zandartus – un klientu būs stipri vairāk, neviens jau neliek to par velti darīt. Es labprāt nopirktu, jo negribu virtuvē kasīt zandartiem zvīņas, taču nekā.

Bet varbūt labi vien ir, ka es neņemu Latvijas zandartu, jo es ņemu ļoti daudz. Labāk ņemu Peipusa zandartu – ļoti garšīgs.

Peipusa asaris arī ir ļoti garšīgs.

Nenormāli garšīgs!

Aizvadītajā ziemā Peipusā biji?

Biju. Es ziemā makšķerēju tikai Peipusā. Ēšanai saķērām. Vakarā sacepam asarīšus, izvārām jaunos Rimi kartupelīšus, uztaisām gurķu mērcīti… Šoziem braucām iekšā Peipusā tikai kādus 4–5 kilometrus, jo visur asaris esot bijis vienāds.

Kas tev ir pirmajā vietā zivju gastronomiskajā topā? Cepts Peipusa asaris?

Pirmajā vietā man laikam tomēr ir sviestā cepta bute ar ķiplokiem.

Paša cepta…

Jā, paša cepta. Un tāda, kas ir uz puskilo vismaz, pietiekami liela, lai viņai jau būtu treknumiņš. Tādu buti cep vienkārši sviestā, klāt mazliet rīvmaizes un miltu, un uz lēnas uguns cep vienu pusi, otru pusi, vienu pusi, otru pusi. Bet, kad jau apcepšanas process iet uz beigām, pielej klāt smalki sakapātu ķiploku sviestu.

Mēs makšķerējām Norvēģijā, tur bija gan paltusi, gan mencas, gan viss kas cits, un visi džeki atzina, ka vislabākā tomēr ir sviestā cepta bute. Tur butes ir lielākas, ap 800–1200 gramiem.

Gribi teikt, ka mūsu pašu bute ir garšīgāka par paltusu?

Noteikti. Jā, svaigs paltuss arī ir garšīgs. Patiesībā garšīgs ir paltuss svarā starp 5 un 8 kilo. Virs astoņiem kilo ir par sausu, tāds der vai nu auksti kūpināts, vai kotletēs.

Savos restorānos tu buti ēdienkartē vari nodrošināt?

Rudens ēdienkartē liekam. To parasti palaižam septembra beigās. Kad nesen bija siltais rudens, mums rudens karte jau bija, bet butes divas nedēļas vēl ne. Bute tirgū var sākties 30. septembrī, bet var arī tikai 25. oktobrī. Kad mums ir rudens karte, tad man pa visiem astoņiem restorāniem vajag 120 kilogramus bušu nedēļā. Tas nav maz, bet, kad bute nāk, tā nāk diezgan intensīvi.

Līņus tu krogam ņem?

Neņemu. Līņus arī nav sanācis izvilkt. Ja ir runa par zivju pagatavošanu, receptes jau ir ļoti dažādas. Piemēram, reņģes es taisu sīpolu marinādē. Man mājās joprojām ir nelegālais produkts – etiķa esence. Sacepu reņģītes, pārleju ar sīpolu marinādi, un tad nākamajā dienā aukstas – super. Vienkārši ceptas salakas – wow! Sviestā cepts mazais paltuss – wow! Menca, cepta ar lielajiem saldajiem sīpoliem – wow… Tikko no jūras vestas skumbrijas sašimi – vispār numur viens pasaulē! Līdaku frikadeļu zupa – wow! Man gribētos teikt, ka tāda līdaku zupa, kādu mēs taisām Somijā, ir labākā zupa Latvijā. Dievīga!

Recepti vari droši stāstīt – ja nav tavu pavāra roku un galvas klāt, citam tik un tā tik garšīga nesanāks.

Zini, mums katrreiz kaut kas bišķi pamainās. Galvenais ir svaiga, tikko ķerta zivs. Izvāri paralēli buljonu, sacep selerijas, sīpolus, līdakas ar sviestu un saceptiem burkāniem samal frikadelēs… Kolosāli.

Pilsētā jau runā par tavu līdaku aknu recepti...

Mīļie draugi, tā ir delikatese! Kad pirmoreiz pagatavosi un nobaudīsi, tev atausīs atmiņā visas tās reizes, kad līdaku aknas izmeti ārā! Nenormāli garšīgi! Aknas vienkārši jāapvārta miltos un jācep. Sīpolus piecep atsevišķi. Jā, protams, līdakai aknu nav daudz, ir diezgan jāsaķer, lai uztaisītu vienu pannu ar aknām.

Bet ar šīm zivīm ir vēl viena lieta, viena recepte – līdaku pavēdere! Tam foršākās ir līdakas virs divi kilo, vislabāk tādas ap 3–4 kilo. Notīri zvīņas (kur liek aknas, es jau minēju). Tad izgriez ārā fileju, un tad izgriez ārā pavēderes asakas, velkot gar pavēderi uz astes pusi. Tā iznāk vesels gabals, kurā nav nevienas asakas. Sagriez to tievās strēmelēs un cep sviestā. Pēdējos trīs gadus es pavēderes iemarinēju Taco garšvielā, sataisu avokado masu, un ēdam ar Taco. Nenormāli garšīgi! Esmu teicis: ja es atvērtu bistro ar līdaku pavēderu Taco, jūs man visi stāvētu rindā kā mīļie!

Ko tu dari ar vimbām?

Vimbas joprojām tikai mazsālītas, labāku recepti neviens man nav pastāstījis. Mazsālīta vimba pie upes – wow… Kad vimbu griežu, tad griežu ļoti mazos un plānos gabaliņos, faktiski sakapāju putrā, tad nejūt nevienu asaku. Uzsmērē uz mīkstas baltmaizes, ar sīpoliem, melnajiem pipariem un mazliet citrona.

Krogos ir mazsālīts zandarts. Ja cilvēki saprastu, ka mazsālīta vimba sit pušu mazsālītu lasi un zandartu… Cik savus draugus ar mazsālītu vimbu maizītēm cienāju, vienmēr viss tiek noēsts pa tīro.

Somijā esmu taisījis arī mazsālītu ālantu, sīgu. Arī cepta sīga ir dievīga. Somijā pie sīgām var tikt tai brīdī, kad ledus iziet. Pēc tam, kad kļūst siltāks, viņu vairs nav. Ķer ar grunteni.

Ko tu darītu, ja tiktu pie karūsas?

Atlaistu. Mēs daudz laižam vaļā. Līdakas Latvijā amnestējam visas. Kad pēdējoreiz ar Normundu bijām copē Daugavā, izvilkām 1,5 kilo samu, vairākas līdakas, asarus, meženes. Bija karsta vasaras diena, negribējās vakarā neko tīrīt, visas zivis atlaidām vaļā. Bija doma paturēt vienu zandartu, bet nenoķērām. Kā es saku: ja zivju laivā nav, ir viens liels pluss – nav nekas jātīra.

Atgriežamies pie asariem – kāpēc tavos restorānos nav ceptas asara filejas?

Nezinu. Nevaru atbildēt… Asari noteikti nebūtu lēti. Pirms 20 gadiem asaru filejas redzēju Stokholmas veikalā, un jau tad tās maksāja divreiz dārgāk nekā lasis.

Kādas ir tavas attiecības ar lašiem?

Nekādas. Tikai tik, cik es nopērku un parakstu pavadzīmi Norvēģijas lasim.

Vai tev makšķerēšanā ir kāds nepiepildīts mērķis?

Nav, man svarīgs ir process. Katru vasaru ar bērniem braucam uz slepenu pussaliņu Daugavā, tur mums vienmēr izdodas noķert kādu zivi kūpināšanai. Procesā ietilpst arī maršmellovi vakarā, un, kad bērni aizmiguši, tad kafija, cigarete un sarunas. Bieži vien zivis mūs netraucē, arī par to esmu viņām pateicīgs.

Pēdējais jautājums: kurš Latvijas pavārs ir vislabākais makšķernieks?

Es! [Gardi smejas.]