Kā mēs ar Sandiju copēt braucām

Sandijs. Mans sāpju bērns, nu – brālis, nu – gandrīz kā brālis. Jeb čalītis, kurš bravurīgi lielījās, ka no policijas mucis, bet, kad dzirdēja, ka es viņam pakaļ braucu, skrēja pie skolotāja un izmisis sauca – “Jānis brauc, man būs pīīī!” Bet nebija tik traki, vienkārši parunājām. Parunājām un nolēmām kopā braukt uz copi.

Situācijas izskaidrošanai – mēdzu ar šādiem drosminiekiem pastrādāt un parunāt, un kaut kas aizķeras tai prātiņā. Es vismaz ceru, ka tā. Svarīgākais, lai viņi zina, ka kāds saprot, dzird un uzklausa, un spēj arī rāmjos ielikt. Autoritāte, tā teikt.

Nervi čupā!

Atpakaļ pie copes. Biju dažādās upēs, un foreles izrādījās ļoti neatsaucīgas. Vismaz man. Daži paziņas jau bija pie skaista loma tikuši, bet man kaut kā šis pavasaris neatvērās. No rīta ar Sandiju gājām, es drīzāk kā gids, rādīju un stāstīju, kas ir upe, kāda tā ir, kā tā jālasa, kam jāpievērš uzmanība un kādu mānekli izvēlēties. Runājām par atšķirībām agrā pavasara copē un vasaras, rudens laikā. Noliku pirmajā potenciālajā vietā un teicu, kā mest, izvadīt, un jau pirmie skolnieciņi skrēja līdzi paskatīties. Taču nekā. Kas to būtu domājis, ka šāds scenārijs atkārtosies gandrīz visu dienu! Zivis nāk līdzi, bet neņem! Kopā tikām vien pie četriem konkrētiem ņēmieniem, no kuriem realizēts tikai viens un, man par prieku, tieši viņam.

Nākamais līkums, bedre un koki tajā. Daži metieni, nāk, bet neņem. Nervi čupā! Ūdens dzidrs, redz visu ļoti labi, bet nav. Pat padevos un Sandijam uzliku sliecinieka komplektu. Tas ir – āķis ar volframa galviņu un gumijas ķiņķēziņš virsū. Kūna, tārps, “radiators” – nav svarīgi, dabiska animācija un pludināšana. Tā pati sliekas laišana jau vien ir. Stipri neinteresants, bet teorētiski efektīvs pasākums. Teorētiski, jo pats ārpus Braslas stream tēmas neesmu mēģinājis, tomēr YouTube māca, ka šādi pasniegts gumijas māneklis esot atslēga pasīvai zivij. Lai jau dabū copīti...

Dabūja ar! Paturēja uz āķa, tomēr zivs atāķējās un prom bija. Sajūtas labas, vaigi sārti un smaids uz lūpām. Azarts.

– Vajag vēl!

– Met mieru, ejam tālāk.

Sandij – tu redzēji?!

Un tad tas līkums – nu tas! Tur tā zivs ar tāāādām acīm! Pieejot klāt – vieta kā vieta. Egle, kas daudzus gadus jau skalota un tikpat kā daudzdzīvokļu nams, kur katrs dabūjis savu vietu. Bedre ap pusotru metru dziļa, atstraume – viss kā pēc grāmatas. Daži metieni, un pāris sportiska izmēra forelēni pat uzsit pa mānekli.

– Redzēji?

– Redzēju.

Strādājam tālāk. Mānekļu maiņa, metiens. Velku, pauze, velku, pauze, velku, pauze un redzu – tur viņš, mazupītes pavēlnieks, alfa tēviņš, viņš – pats Forelis! Velku, pauze, velku, pauze, pauze, pauze – un ar daiļu astes vēzienu māneklis tiek aizdzīts prom. Mans izmisuma sauciens:

– Sandij – tu redzēji, tu redzēji?!

Ā, kas tas bija, kas tas bija?! Bija un izbija puika... Viņš jau vairs neatgriezīsies, tomēr cerība – muļķa mierinājums.

Pasēžam, padzeram un atkārtojam. Taču šoreiz pat mazie kustoņi nerādās, un pareizi ir, tam zvēram viņi tik solīdas brokastis būtu.

Ar nelielu rūgtuma piegaršu soļojam tālāk. Līdz nākamajai vietai gabaliņš ko iet, un sākas mana balāde:

– Daiļā meitene – upe. Paskaties, cik upe ir daiļa, kā nevainīga meitene, tāda naiva, tikla, bet nepielaužama. Vaina viņā vai manī? Nezinu. Bet skaista, tās smaids sirdi plosa, un naktīs gulēt neļauj kvēla vēlme pēc tās. Pievilcīga, kaila, bet tikai acīm baudāma, tas arī viss. Nelaiž klāt. Nedod. Jāmeklē pareizā pieeja, jāsamīļo, jāparunā, varbūt tad, ja būsi saprotošs un mīļš, spēsi viņā ieklausīties, varbūt tad tā tevi pielaidīs klāt, ļaus sajust, ļaus izbaudīt un dāvās pirmās nakts burvību, tik īstu, tik patiesu un mūžīgu.

– Tu par upi tagad runāji?

– Nuja, par ko gan citu?

– Kas ir tikla?

– [Smejos.] Tu zini, tā ir pavisam cita saruna.

– Nu kas ir tikla?

– Tāda meitene, kas rūpējas par sevi, kas nepadodas kārdinājumiem un ir tīra, pieklājīga, nevainīga.

– Tāda, kas nedod. Tā arī varēji teikt.

Smejos, uz priekšu paiet nevaru, elpas trūkst. Jēziņ, cik vecs sajūtos! Manos laikos…

Varētu vēl!

Prasmi nolasīt upi – vismaz to es kārtīgi iemācu. Ejot tālāk, jau jautāju: kur metīsi, kā izvadīsi, kur varētu būt zivs. Tiekam līdz vienai eglei, kur zem saknēm skaista bedre. Tēmē, iemet, trāpa, un nozib sāni. Aukla uz mirkli nospriegojas, un prom ir... Sāpju kliedziens debesīs, ejam tālāk.

Rāpjoties pāri kritušai eglei, palieku bez pamata, un kāja iekrīt caurumā. Otra paliek virs cirkšņa, un tāds nedabīgā pozā, sāpju izķēmotu seju klausos, kā nu jau smejas par mani. Protams, pirms palīgā nākt – jānobildē. Gnīda...

Tad lēnām pieejam klāt baseinam, tādai lēnai un dziļai vietai starp divām krācēm. Daži metieni, un Sandijam kontakts! Ir! Ir! Velk kā ar vinču ārā.

– Lēnāk taču, lēnāk! Necel kātu augšā. Necel zivi no ūdens aiz auklas, tūlīt liec uztveramajā tīkliņā! Kur rokas! Novāc! Vispirms ieliec tās ūdenī, atdzesē. Zivi maigi turi: ja aizbēgs – aizbēgs.

Nu, lūk, pirmā ir!

– Kādas sajūtas?

– Baigi foršas. Tāda maziņa, bet riktīgi cīnās. Tas nav kā ar pludiņu pličus vilkt.

– Nav gan. Skaista zivs?

– Jā, nemaz nezināju, ka viņas tādas ir. Cik interesantas krāsas un kā spīd! Tik žēl, ka to lielo nedabūjām, – puika ieber sāli man vēl svaigā brūcē...

Tālāk bez piedzīvojumiem, vien tik, cik pa bebru dambi pastaigāt un vobleri no zariem izglābt. Nav jābūt zivīgai dienai, lai labi pavadītu laiku un – kas pats svarīgākais – kustībā. Tā jau ir tā foreļošanas burvība, skaista daba un pārsteigumi, un alkas – alkas pēc jauniem piedzīvojumiem.

Ceļš uz mašīnu garš – pieci kilometri pa grants ceļu. Man pierasts – uzņemu tempu, un aiziet, bet viņam kājas ik pa laikam šļūc un elpu sit ciet. Tā tas ir. Foreļcope kā sods. Vispār varētu šādu pantu ieviest par sīko huligānismu. Tā gan terapija, gan iespēja padomāt, un vairs muļķības prātā nenāks. Vai vēl labāk – brīvais laiks tiks pavadīts, mānekļus pārcilājot un copējot!

Mašīnā iekšā.

– Nu, noguris?

– Nē, nebija tik traki.

– Es gan jūtu, labs gabaliņš noiets.

– Es ne, varētu vēl. Esmu pieradis daudz staigāt.

Pēc piecām minūtēm telefons nokrīt uz mašīnas grīdas, pats klanās, karājoties drošības jostā. Nobraucu malā, nolaižu krēslu zemāk un apguldu. Lai jau guļ bērniņš, kurš “varētu vēl”.

Ja arī kāds no jums, lasītāji, savu atvasi vēlas nosūtīt trimdā uz straujupes krastiem, dodiet ziņu – redakcija@copeslietas.lv