…un tad pienāca viņš

Tā nu ir sanācis, ka salīdzinoši nesen piedzīvoju īstu klondaiku, un, lai arī lielākajā daļā šī piedzīvojuma biju novērotājs un māceklis. Tomēr smadzeņu rievās, acīs un prātā palikušas brekšu sejas, barības jaukšanas gudrības un sajūta, ka kaut kas tajā fīderī slēpjas. Kaut kas interesants un aicinošs.

Sākšu ar svarīgāko atziņu, kas jāpatur prātā vienmēr un visur. Daudz un lielas zivis var noķert tikai tad, kad zini, kur un kad tās meklēt. Jābūt īstajā laikā un īstajā vietā. Visādi citādi labu lomu var saukt par veiksmi. Tāda ir mana kā “fīderista” lielākā atziņa, jo es neticēju, ka breksim ir svarīgs pavadas diametrs, āķa izmērs un tas, vai āķim virsū ir 3 motiļi un 1 baltais vai 5 motiļi. Bet, ja zvērināts fīderists saka, ka varu noķert arī es, tad tas ir visai labs iemesls izvilkt noputējušos fīdera kātus un doties. Kur jādodas? Uz Dievzemīti Kurzemi.

Plānošana

Šis ir visai ilgi gaidīts pasākums, jo Jānis Senzjuks jau iepriekšējā nedēļas nogalē ir atsūtījis man video ar lomu, kuru aprakstīt bez skaļiem vārdiem nevar. Un te nu tā gribēšana rodas – tādas lāpstas grib pavilkt arī spininga piekritēji.

Nedēļa paiet ātri, un sagatavošanās darbi nemaz nav grūti – jāsarūpē barība, šis tas jānopērk. Barotavas, marķiersvini, tārpi tādi un šitādi, protams, bez motiļa nekur.

Un – galu galā – nebraukšu es viens amatieris, ņemšu līdzi Māri, kurš Cīlītis. Tam no Ventspils ceļš nav tāls, un reizi pa reizei viņš fīderi ūdenī iemērc. It kā uzreiz neparakstās, bet arguments ar Jāņa lomu salauž visas šaubas. Laižam!

Jārēķinās, ka vietu gan upes krastos pamaz, jo Bārtu veikli okupē ne tikai Liepājas un Rīgas kungi, arī kaimiņus no Lietuvas nebiedē mērojamais attālums. Šeit gan jāpiezīmē, ka daudzu kolēģu mērķis Bārtā ir cits – noķert vimbu. Bet, kā saka sensejs Jānis, vimba nav mērķa zivs, jo traucē tikt pie brekša.

Piektdienas vakars

Esmu Liepājā pie sievasmātes. Dārza darbi apdarīti. Esmu gatavs! Vēlreiz pārliecinos, ka spainī ir viss nepieciešamais un nekas netiek aizmirsts. Es, starp citu, bieži mēdzu aizmirst tārpus un mānekļu kastes. Taču ne šoreiz, jo gluži kā Ziemassvētku vecītis sarakstu esmu pārskatījis divas reizes.

Bet Mārim darbadiena un 18:00 ielikta svarīga sapulce. Saku, lai brauc pie manis, papļāpās, un pēc sapulces laižam uz upi, kas pavisam netālu. Jautāsi – ko tāda steiga? Janka sabiedē – vietu var nebūt, pozīcijas jāieņem laicīgi, tāpēc arī jābrauc vakarā ar nakšņošanu un jāturpina no rīta savās piebarotajās vietās. Zināma loģika tajā ir, un apstrīdēt ekspertu nav nekāda pamata.

Vēl gaismā esam pie upes. Saprotam, ka labās vietas aizsistas, bet esam salīdzinoši netālu no Jāņa. Viņš ar copes kolēģiem pamanījies atbraukt agrāk. Kad pieejam papļāpāt, acīm paveras ļoti patīkams skats – no tīkliņa uz mani saskumis lūr kilogramus trīs smags breksis... Pēc šāda skata skriešus uz auto, un kārtojamies.

Staipām spaiņus, liekam makšķeres, sienam, sistēmas, jaucam barību, iekārtojam vietu. Barību taisām skrupulozi – te brekši ir izlutināti ar Sensas mantām. Trīs kilogrami Sensas Brekša + krāsainie krikumi. Iekārtojušies esam, sasēžamies. Metam iekšā!

Pavisam drīz pēc tam jau seko pirmās copes. Vimba! Šeit mana pirmā svarīgā atziņa – ja esi atbraucis ķert breksi, tad ķer breksi! Bet man neizdodas, jo vimbas piesakās, bet breksis ne! Janka gan saka, ka pienāks, lai tik baroju. Un atkal nekas cits neatliek, kā klausīt, jo viņam brekši vien. Ar tumsu arī man piesakās breksis! Neliels, bet tā ir uzvara. Neliela, bet ir.

Man šajā vakarā viss patīk – laiks silts, zivis kustas, sarunas un smiekli. Pati lokācija gan ne visai, jo ūdenī niedres un saknes, krasts ar slīpiem akmeņiem. Šajā brīdī rodas izvēle – pamest iebarotu vietu un iet uz labāku, kuru, tumsai iestājoties, pametuši citi copmaņi, vai palikt un paciest diskomfortu.

Nolemts. Nesam mantas uz citu vietu. Ja ne labāk, tad patīkamāk. Tur mūs turpina vajāt vimbas. Līdz brīdim, kad Māris tiek pie skaista brekša. Vēl viena uzvara. Un viss jau būtu labi, ja vien blakus nebūtu Jankas, kurš ķer daudz vairāk. Viņam ir, bet citiem nekā?!

Un arī Alvim tiek pirmais breksis

Rīts gudrāks par vakaru

Kad zivis pieklust, ierāpjamies mašīnā uz dažu stundu miedziņu. Burtiski trīs ļoti caura miega stundas.

Rīta sesija solās būt vēl jautrāka, ja nu tas vispār ir iespējams. Barojuši esam jaudīgi, jājauc nākamā porcija. Salmo Brekša un Boland barības lido ūdenī. Dažas vakarā draugu čatā izsūtītās bildes pievilina vēl vienu kolēģi. Alvis apsēžas blakus mums.

Vimbas trāpās, bet tas Janka jau reāli sācis krist uz nerva – viņam brīžam kratās abi kāti un galā tikai koferi! Protams, prieks par kolēģi, bet šeit jau prasās saprast – ko mēs nedarām pareizi un viņš dara.

Sākumā raudas maisīja gaisu, bet vismaz izmērs labs!

Saruna ar zinātāju

Jankam noslēpumu nav! Dalās un stāsta. Pēc sarunas nolemju pamēģināt vienu lietu – dot gaļu. Gaļa ir tārpu–motiļu zapte. Ar speciālām šķērēm tārpus sakapā tādā kā putrā. Noskatos, kā to dara Janka, un nolemju, ka ir īstais laiks eksperimentiem.

Sakapāju mušu kāpurus un motiļus. Katrā iemetienā iespiežu barotavā nelielu daudzumu un metu iekšā. Neliela neticība ir, bet, sēžot starp Māri un Alvi, ķeras tikai man, tiem klusums. Tiesa gan, man pārsvarā vimbas, taču atšķirība jūtama. Un šajā brīdī es saprotu, ka fīdercopē nianšu daudzums ir stipri līdzīgs spiningošanai, kurā jāizvēlas piemērotākais māneklis, pareizi jānovada, jāizspēlē un tā tālāk.

Varētu sākt izprast barības nianses, nepieciešamību pievienot smaržas, lipekli, zemi, pavadas garumu, resnumu un āķu izmēru fīčas, bet ne šoreiz. Šai reizei būs gana. Pie dažiem mierinājuma brekšiem esam tikuši, vimbas atvilkušies, pozitīvu emociju kalns un prieks, ka Jankam ķeras.

Patīkamas emocijas sagādā arī kāti, ar kuriem darbojos, – Feeder Concept Distance 80 un Salmo Sniper 90. Līdz šim biju strādājis ar daudz lētākiem fīderiem, un it kā bija labi, bet šie kāti rada emocijas.

Prieks par lomu! Bet bildīte nāca ar mokām

Breksim acis skatās uz upi ar cerību par amnestiju, bet šoreiz būs kūpiņš! 

Nemiers

Tā kā pēdējā laikā bieži sevi izmetu ārpus makšķerēšanas komforta zonas, izmēģinot jaunas tehnikas, tad bieži pēc copes ir neizdarīta darba sajūta. Un ne man vienam. Arī Māris un Alvis ir šokēti par to, ka viens cilvēks savelk daudz un lielus, bet pārējiem mierinājuma balviņas. Jāmeklē loģisks izskaidrojums. Prasme! Tas ir pirmais un loģiskākais, kas nāk prātā. Pieredze ir daudzu stundu darbs un atziņas, kuras ievērojot var ķert vairāk nekā citi. Janka prot un zina, kur un kad!

Rēbuss atrisināts. Un viss? Nekā nebija!

Atkārtojums

Olas apēstas, odi nekodīs, un svētdienas vakars brīvs. Mušu kāpuru palicis maz, motiļu pietiek. Pārroku komposta kaudzi un salasu čupu slieku. Šķēru man vēl nav, bet ir izdoma! Blenderis dažās sekundēs uzražo tārpu masu – motilis, slieka un mušu kāpuru esence gatava. Amatieris! Toties vēlamais rezultāts ir panākts.

Zvanu Alvim. Tas nobriedis braukt no rīta. Plāns B. Uzrunāju sievu, un braucam uz dažu stundu vakara sesiju. Iejaucu barību, blakus uzleju sakulto zapti, un sākam.

Nu, šeit, iespējams, nostrādā iesācēja cūcene, jo mums ķeras daudz labāk nekā kaimiņiem. Bet varbūt pie vainas katrā barotavā pievienotā gaļas putra? Un ir viena liela izmaiņa, kura notikusi vien divu dienu laikā, – sākušas pieteikties sīkzivis. Pirmās trīs ir raudiņas. Arī kātu ik pa brīdim satricina sīkas vibrācijas, kas liecina par mazas zivs klātbūtni. Pienāks lielais breksis, un sīkaļas pazudīs.

Vimbas sievai sagādā prieku un bailes vienlaicīgi. Process visai jautrs mums abiem – viens met, viens velk, selfiji un bļāvieni.

Kad saule pazūd un kļūst vēsāks, kādam paliek vēsi un gribas mājās (ne man). Saprotu un gandrīz jau sāku pakot mantas, kad izlasu ziņu no Alvja. Viņš, izrādās, pārdomājis dzīves prioritātes un drīz būs klāt. Super! Varēs taisīt nakts–rīta sesiju!

“Šis nav liels”, piebilst Aleksejs

Janka un kārtējais koferis

Atriebība

Drīz pirmais plakanais ir galā. Jau esmu piešāvis aci un pēc copes pasaku, ka tā diez vai ir vimba. Palaiž auklu vaļīgu un tad smuki piestiepj. Taču pēc neilga mirkļa cīnos ar jūtami lielāku pretinieku, un nu jau pēc breksim raksturīgā smaguma skaidri saprotu, ka tas ir viņš. Alvis asistē ar uztveramo tīkliņu... Prieks un gaviles.

Neticami, bet nākamajā metienā atkal tieku pie līdzīga izmēra kofera. Seko tukšā cope – arī visai zīmīga, galā noteikti bija breksis. Lādēju barotavu pēc barotavas, precīzi un pārdomāti. Nopriecājos, ka brekšiem viss patīk, gluži kā man. Beidzot arī Alvis notic zaptei.

Te tumsā notiek nelaimes gadījums – apraujos. Un šajā brīdī saprotu, ka esmu pieļāvis iesācējiem tipisku kļūdu – nezinu distanci. Pazaudēju punktu, un prieki cauri. Mans breksis apēdīs barību un aizpeldēs citur. Eh! Pirmā pazīme, ka ar distanci netrāpu, ir vimbas.

Dodamies uz dažu stundu miegu. Nakts ir briesmīgi auksta. Pamostos un sāku krāmēt mantas, lai brauktu uz gultiņu, – vairs nevaru izturēt. Brīnumainā kārtā Alvim izdodas mani atrunāt, un turpinām copi.

Ap 4:00 sāk sarasties citi copmaņi – nedrīkst tak nokavēt, var palikt bez sēdvietas. Kad cītīgi sāku barot, tad breksis atkal ir klāt.

Viela pārdomām

Tā es divos vakaros salauzu stereotipu, ka fīderī viss ir vienkārši – ņem spaini ar barību, met ūdenī, un būs. Ir nianses, ir smalkumi, ir jāsaprot, kāpēc tā un ne citādi. Neteikšu, ka metu pie malas spiningu, bet fīderkāti vairs putekļus nekrās, tie gaidīs nākamo brekšu parādi.

P.S. Starp citu, rakstīšana ļauj piedzīvot patīkamās emocijas otrreiz. Atkal redzu izteiksmīgās fīdera spices kustības, un rokas jūt nevis pogu klakšķus, bet smagumu un zivs rāvienus... Cerams, daļu šo izjūtu saņēmi arī tu. Ne asakas!