Ar enkuru vai bez enkura?

Pārbrauciens, enkurs, mētājam. Nākamais pārbrauciens, nākamais enkurs, atkal mētājam. Un tā visu dienu. Lielajam vairākumam līdaku mednieku šis ir ierastākais copes režīms. Bet vai efektīvākais?

Pirms tūkstošiem gadu izgudrotais enkurs joprojām pilda savu funkciju gan mazās laivās, gan lielos okeāna tankkuģos. Arī copmaņa laivu tas notur uz vietas gan lielā vējā, gan straumē. Un, ja nenotur, tad atliek iemest otru enkuru. Darboties no šādas stacionāri nobāzētas laivas ir ierasta prakse visdažādākajās copes disciplīnās – sākot ar līņu izsēdēšanu ar pludiņmakšķeri un beidzot ar līdaku ķeršanu uz mušas.

Tomēr vai šāda enkurošanās ir efektīvākais veids plēsīgo zivju copes gadījumā? Manā galvā šis jautājums nekad nav devis miera. Vēl vairāk – lomu dienasgrāmata liecina par pretējo – labākie rezultāti allaž ir bijuši, spiningojot vai mušojot no kustībā esošas laivas, nevis no stacionāri noenkurotas.

Lai copētu no noenkurotas laivas, nepieciešama augsta meistarība kastingā. Un arī tad visus perspektīvos punktus sistemātiski apstrādāt ir sarežģīti

Enkurs tradicionālais

Pirmā problēma, kas saistās ar enkura lietošanu, ir šajā procesā radītā jezga. Lai cik uzmanīgs tu būtu, enkuram mūžīgi ir tendence atsisties pret laivas bortu vai iekrist ūdenī ar palielāku plunkšķi, zibenīgi informējot visas tuvumā esošās līdakas – copmaņi ir klāt.

Bet kādu efektu rada enkura atsišanās pret grunti? Lai arī mēs laivā to nedzirdam, ūdenī šī skaņa izplatās ļoti tālu. Ja 20 metru attālumā uz grunts guļ līdaka, enkura ielaišanu tā sajutīs burtiski ar vēderu.

Ne mazāku jezgu saceļ enkura izcelšana. Tas nozīmē, ka par jebkādu nākamo stāvvietu, piemēram, 10 metrus nostāk no iepriekšējā punkta, var aizmirst un ir jādodas kaut kur pavisam tālu – zivis tuvākajā apkārtnē ir sabiedētas un kādu laiku ķerties nedomās.

Otra un, manuprāt, galvenā problēma, spiningojot vai mušojot līdakas no enkura, ir nespēja sistēmiski apstrādāt plašu teritoriju. Jā, gadījumā, kad precīzi zinām līdakas stāvvietu, var stratēģiski izskaitļot optimālo laivas pozīciju, piemest korekciju uz vēju un straumi un attiecīgi noenkuroties.

Biežāk gan ir tā, ka līdakas atrašanās vietu varam sazīmēt tikai orientējoši – tā var būt zāļu mala, zemūdens kante vai kāds cits liels ģeogrāfisks objekts, kuru vajadzētu sistēmiski apstrādāt. Šajā gadījumā nav labāka risinājuma kā pastāvīga lēna kustība gar apmakšķerējamo objektu, piemēram, zāļu malu. Šāda trajektorija ļauj izdarīt daudzus identiskus metienus vienā virzienā, tādā veidā piešaujot gan metiena distanci, gan virzienu. Bieži vien panākumu atslēga ir tieši precīzi uz zāļu malas atkārtoti prezentēts māneklis, un izdarīt to no komfortablā attālumā un virzienā pozicionētas laivas ir daudz vieglāk.

Kustoties ar laivu pa šādu trajektoriju un variējot kustības ātrumu, var mainīt attālumu starp punktiem, kuros krīt māneklis. Jo ātrāk virzīsies laiva, jo retāki būs apmakšķerētie punkti. Šeit der ņemt vērā tādus apstākļus kā ūdens dzidrība, mānekļa izmērs, krāsa un ūdenī radītā vibrācija. Kā zināms, lielāku mānekli, spilgtu un spēcīgi vibrējošu mānekli līdaka pamanīs no lielāka attāluma. Šis apstāklis ļaus apstrādāt minēto zāļu malu lielākā ātrumā. Copējot ar mazāku mānekli ūdenī ar sliktu redzamību, tieši otrādi – vajadzētu kustēties lēnāk un likt metienus ciešāk citu pie cita.

Tāpat kā ātrumu, ir iespēja variēt arī laivas attālumu līdz objektam, piemēram, zāļu malai. Kustoties gar zāļu malu tuvākā attālumā, metienus var turpināt izdarīt perpendikulāri, bet tie būs īsāki, mazāk laika būs starp metieniem, un tas atkal ļaus likt metienus ciešāk citu pie cita. No otras puses – šajā gadījumā mest var arī slīpi pret zāļu malu, bet pietuvojoties pavisam tuvu – burtiski paralēli šai malai. Rezultāts katrā gadījumā var izrādīties citāds – kādai līdakai var iepatikties tāds garām skrienošs māneklis, citai atkal prom uz dziļumu taisni vai slīpi bēgošs. Nereti copes provocēšanā tieši mānekļa kustības virziens ir būtiskāks nekā, piemēram, paša mānekļa tips vai krāsa.

Tāpat attālumu līdz medījamam objektam der apsvērt arī no tā viedokļa, cik pamanāma šim objektam ir pati laiva. Jā, ir dienas, kad līdakas ņem turpat pie borta, bet ir reizes, kad veiksmei ir nepieciešams supertāls metiens un minimāla laivas ekspozīcija līdakas acu priekšā. Ja laiks ir apmācies un vējains, bet ūdens duļķains, droši vari doties tuvāk zivij. Savukārt saulainā bezvēja dienā labāk atrasties pēc iespējas tālu no zivs, un te nereti nākas ķerties pie dažādām viltībām.

Tieši viltīgie pārsteiguma momenti, manuprāt, ir trešais aspekts, ko pilnībā nokauj tradicionālais enkurs. Dienās, kad cope ir pavisam švaka, un tādu ir vairākums, mānekli svarīgi ir prezentēt tā, lai zivs to pamanītu, vēl pirms ierauga laivu. Klusu un nemanāmi piezogoties zivij no nepārredzamas puses, piemēram, aiz zāļu stūra, var izdarīt vienu vai divus metienus tā, ka ņēmiens būs garantēts (ja vien tajā vietā kāda dzīva dvēsele vispār būs).

Darba dalīšana

Bet kā panākt, lai laiva kustētos pa nepieciešamo trajektoriju, turklāt darītu to pareizajā ātrumā? Varianti ir vairāki, un tie atkarīgi gan no apstākļiem, gan tērējamā budžeta.

Pirmais, visvienkāršākais un arī visefektīvākais līdzeklis ir cope ar gidu. Nē, šajā gadījumā es nedomāju dārgos profesionālos gidus-sportistus. Mēs taču visbiežāk copēt no laivas braucam divatā. Tad, lūk, daudz efektīvāka šī cope ir tad, ja kompanjoni pārmaiņus pilda gida funkciju – sēžas pie airiem un vada laivu, kamēr otrs makšķerē. Tieši ar airiem vadīta laiva ir visklusākā, un tieši cilvēka vadībā tās kustība būs visprecīzākā. Pārim ar laiku iemanoties saprasties no pusvārda, ir iespējams panākt ideāli efektīvu copi. Ik pa laikam abi mainās vietām, piemēram, pēc katras noķertās zivs vai, teiksim, ik pa pusstundai. Šādā veidā arī fiziskais un mentālais nogurums iestājas vēlāk un var strādāt ilgākas stundas, nekā nepārtraukti mētājot.

Darbojoties komandā, iespējams sistemātiski apstrādāt visus perspektīvākos punktus UN teritorijas. Airētājs pastāvīgi pozicionē laivu tā, lai makšķernieks varētu izdarīt maksimāli precīzus metienus

Ņem talkā vēju

Otrs un daudziem no bērnības zināms risinājums ir ņemt talkā vēju. Patiešām – ja vējš pūš daudzmaz paralēli iepriekš minētajai zāļu malai, ar tā palīdzību var apmakšķerēt plašas teritorijas. Reizēs, kad vēja virziens tomēr nav pilnīgi ideāls, laivas pozīciju un trajektoriju nākas ik pa laikam koriģēt. To var darīt gan ar airiem, gan motoru. Turklāt pirmais variants ir ieteicamāks – tieši motora iedarbināšana un dzenskrūves iekustēšanās zivīm nepatīk daudz vairāk nekā monotona tās pašas dzenskrūves murrāšana.

Savukārt, ja vējš ir pārāk spēcīgs, jāņem talkā peldošais enkurs, tautā saukts par parašūtu. Tas efektīvi samazina ātrumu, maksā pārdesmit eiro, un vismaz vienam tādam būtu jābūt katrā sevi cienoša līdaku speca laivā. Kāpēc vismaz vienam? Tāpēc, ka divi parašūti būs jaudīgāki par vienu un noderēs tad, kad vējš pieņemsies spēkā.

Ja nepatīk spaidīt pulti, ir iespējams vadīt elektromotoru ar kāju, izmantojot šādu pedāli

Neaizstājamais aipilots

Izcili efektīvs risinājums, protams, ir laivas priekšgalā uzmontēts elektriskais trolinga motors ar GPS funkciju un tālvadību. Tas izcili pilda gan enkura funkciju, gan arī vada laivu pa trajektoriju, kuru ar kaklā iekārtu pulti koriģē makšķernieks.

Iedodot motoram konkrētu virzienu, tas vadīs laivu taisnā līnijā neatkarīgi no vēja un straumes. Palūdzot motoram pārvērsties par enkuru, tas turēs laivu vienā punktā – atkal jau neatkarīgi no vēja un straumes. Tāpat ar vienkāršu pogas nospiešanu var palūgt motoram pabīdīt laivu, piemēram, pāris metrus uz priekšu un pēc tam atkal apstāties. Tas ir izcils veids, kā sistēmiski apstrādāt copes vietu, piemēram, apmētāt zemūdens pauguru no dažādiem leņķiem.

Visbeidzot var likt motoram vadīt laivu, ar pulti pastāvīgi koriģējot gan kustības virzienu, gan ātrumu. Šāda pilotāža prasa zināmas iemaņas, tomēr ar laiku kļūst praktiski automātiska. Piemēram, der izstrādāt paradumu copes brīdī uzreiz apstāties, lai zivs izvadīšanas laikā neaizbrauktu pārāk tālu. Savukārt gadījumā, ja pieķeras sapņu zivs, ir vērts motoru apstādināt, lai zivij būtu mazāk iespēju ieraut auklu dzenskrūvē.

Trolinga motorus piedāvā vairāki ražotāji, un šeit to niansēs īpaši neiedziļināšos. Svarīgi, ka plašajā klāstā ir atrodami varianti gan lielām laivām, gan maziem piepūšamajiem modeļiem. Jau sen tā vairs nav tikai lielo cietkorpusa laivu īpašnieku privilēģija, arvien vairāk mūsu ūdeņos redzamas budžeta klases piepūšamās laivas, aprīkotas ar trolinga motoru priekšā. Papildināt to ar benzīna motoru aizmugurē jau ir katra paša rocības jautājums. Katrā ziņā trolinga motors var būt arī veids, kā nokļūt copes vietā – tieši tāpat, kā to dara ar parasto aizmugurē montējamo elektromotoru.

Vienīgais, kas pagaidām ir problemātiski, – aprīkot ar šādu motoru īres laivu. Tomēr arī šis, visticamāk, ir laika jautājums, līdz bāzēs parādīsies laivas ar attiecīgiem stiprinājumiem priekšā. Pie tiem jau tad ar ātro savienojumu varēs stiprināt savu minkotu vai motorgaidu.

Pults trolinga motora vadīšanai ir ergonomiska un vienkārši lietojama

Veikalos nopērkams parašūts efektīvi bremzē laivu vējā

Elektroniskais tandēms

Vismodernākais risinājums ir trolinga motora saslēgšana vienā tīklā ar pārējo laivas elektroniku. Tas var būt salīdzinoši vienkāršs tandēms no motora un GPS eholotes un var būt arī tīkls no motora, vairākiem ekrāniem, pedāļiem un pultīm līdz pat rokaspulkstenim ar attiecīgām vadības funkcijām. Šajā gadījumā makšķerniekam atliek eholotes ekrānā norādīt vietu, kur motoram apturēt laivu, vai trajektoriju, pa kuru kustēties.

Šī trajektorija var būt, piemēram, izobata jeb līnija dziļumu kartē, kas savieno vietas ar identisku dziļumu. Tas ļauj kustēties, teiksim, gar zemūdens kanti. Var arī noteikt šīs līnijas ofsetu, piemēram, kustēties 20 metru attālumā no konkrētas līnijas kartē. Ja izvēlēsies izobatu, kas attēlo 1 metra dziļumu, praktiski kustēsies noteiktā attālumā gar krasta līniju. Vēl vairāk – šī līnija var būt ne tikai izobata dziļumu kartē, bet arī jebkura cita līnija, ko karšu ploteris spēj attēlot – zāļu mala, grunts cietības izmaiņu kontūra u.tml.

Tāpat var likt motoram virzīt laivu pa jau iepriekš veiktu maršrutu, koriģējot gan kustības ātrumu, gan virzienu. Var likt doties uz konkrētu punktu, kas iepriekš atzīmēts eholotē. Visbeidzot var likt laivai mest apli apkārt konkrētam punktam, attiecīgi nosakot gan riņķošanas ātrumu, gan attālumu līdz šim punktam jeb riņķa centram. Visi šie risinājumi ļauj metodiski un sistēmiski apstrādāt perspektīvas vietas, samazinot tajā mītošai zivij iespējas nepieķerties.

Ar tām laivas vadīšanas un pozicionēšanas iespējām, ko dod trolinga motora tandēms ar GPS eholoti, varētu pierakstīt pusi žurnāla. Un atkal jau – šī opcija nebūt nepieprasa cietkorpusa laivu. To var īstenot arī uz vienkāršas piepūšamās laivas. Jo īpaši, ja abus aparātus savieno, izmantojot wi-fi, respektīvi – bez vada.

Tātad varianti tam, kā copi padarīt efektīvāku no laivas bez mūžīgās enkurošanās, ir. Turklāt ir varianti dažādām gaumēm un dažādiem budžetiem. Bet ko darīt ar veco labo enkuru? Nodot metāllūžņos? Noteikti ne, enkuram ir jābūt laivā gadījumam, lai tad, kad citi risinājumi salūst vai nedarbojas, vismaz neļautu vējam aizpūst tevi tur, kur nu nemaz negribas nokļūt. Laivu sezonai sākoties, neaizmirsti – drošība pirmajā vietā!