Ar kanoe uz copi?

Manā arsenālā ir divi peldlīdzekļi: kanoe un SUP dēlis.

Vēl trūkst kajaka. Copes kajaks būtu interesants, tas tāds SUP un kanoe apvienojums, tomēr diez vai tuvākajā laikā tas manā garāžā parādīsies. Par copi no SUP dēļa jāgatavo atsevišķs raksts, jo arī tas ir interesanti un specifiski. Bet šoreiz par to, kā tas ir – ķert zivis no kanoe.

Pirms vairākiem gadiem savu kanoe es atradu upes krastā biezos krūmos, vietām jau ar sūnām apaugušu, ar vairākiem caurumiem un plaisām korpusā. Stundu stāvēju un pētīju to brīnumu. Pirms vairākiem gadiem tas noteikti ar straumi aiznests un palu laikā iestumts krūmājā dažus desmitus metru no normālā krasta. Pagāja labas divas stundas, līdz to vispār no krūmiem dabūju ārā, jo tie jau bija saauguši cieši apkārt. Pēc kārtīgas apskates konstatēju, ka patiesībā pēc ielāpa prasās tikai divas vietas, viss pārējais tāds sīkums vien ir.

Tā arī sākās. Pēc pāris dienām jau viss bija gatavs, un devos savā pirmajā peldē.

Atjaunoju veco kanoe pāris dienu laikā

Mīnusi ir šādi

Nu jau esmu tik ļoti pieradis un drošs, ka reizēm aiz savas pārdrošības izdaru dažādas muļķības. Piemēram, mazā upē copēju, kājās stāvot, kamēr laiva lēnām slīd pa straumi. Kļūda. Viens zars vai akmens, un labi, ja piezemējies uz dibena. Iespēja šādā veidā ar visām mantām ievelties ūdenī ir pavisam reāla.

Iekāpt un izkāpt no kanoe – tā ir māksla. Ezerā un lielā upē, kur tas jādara, uzsākot vai beidzot copi, nesagādā daudz raižu, taču mazā upē – tur gan vispirms pāris nedēļas jāaiziet uz baleta pulciņu, tikai tad var mēģināt sausā tikt cauri.

Pēdējais mīnuss ir vējš. Te atkal otrādi. Mazā upē netraucē, bet lielākā, ja pūš no priekšas, būs čābīgi. Līdz 5 m/s vēl viss kārtībā, bet, ja sākas spēcīgāks pūtiens, būs šaise. Ja vējš no mugurpuses, tad ir otrādi, spēj tik enkuru likt iekšā un vilkt ārā. Ezeri šajā ziņā ir vissarežģītākie. Lai neaizpūš uz otru krastu, man ir nācies airēties 10–15 m/s vējā. Arī lielāki viļņi klāt piedod ekstrēmas sajūtas.

Kādam būs tevi arī jāsavāc no upes. Te gan nav daudz variantu, būs vien jāmeklē kāda izpalīdzīga dvēsele.

No neērtībām tas, šķiet, ir viss.

Plusi ir šādi

Kanoe ir diezgan liels, manējais skaitās trīsvietīgs, bet spiningot var ne vairāk kā divi. Taču solo braucieni man patīk visvairāk. Esmu devies gan uz divām, gan trim dienām. Mantas var salikt bez bēdu. Vietas daudz, ērti un parocīgi.

Liels pluss – nevajag pumpēt, jaukt un transportēšanai likt piekabi. Uzmet uz jumta un brauc, kur vēlies. Svarīgs moments – neekonomē uz štropēm. Man reiz neizturēja lētās (tās, ko nopirku DUS tajā pašā dienā, kad kanoe atradu).

Var piekļūt gandrīz visur. Mazie, nomaļie ezeri, kur cope no krasta ir sarežģīta staigno krastu, koku vai zāļu dēļ, ir ļoti vilinoši. Tad piebraucu, cik tuvu var, un tos dažus desmitus vai reizēm simtus metru kanoe aizvelku pa zemi un esmu gatavs copei.

Ir daudz upju, kur pat elektromotors nederēs. Tad tieši tās ir copei no kanoe vispiemērotākās. Ātri var tikt no posma uz posmu, apbraukāt lielus attālumus un, pats galvenais, saprast, kur ir labās vietas, piefiksēt tās. Vēlāk varēs arī kājām tās pašas vietas apstaigāt.

Esmu arī novērojis, ka zivis mazāk baidās, ja lēnām slīd laivā pa ūdeni, nevis brien pret vai pa straumi. Tiesa, pret straumi ar kanoe slīdēt nesanāks.

Ja priekšā redzu tiešām potenciālu vietu, tad laivu atstāju krastā un posmu nostaigāju pa krastu vai noeju lejā, un tad dodos augšup pret straumi.

Arī pavisam mazas un seklas upes nav problēma, ja nebaidies cīnīties ar ūdenī iekritušiem kokiem. Bez pārspīlēšanas – 10 cm ūdens ir viss, kas nepieciešams.

Airējot un klusām slīdot pa ūdens virsmu, bieži pārņem sirreālas sajūtas. Šāda saplūšana ar dabu un miers ir spēcinošs, dziedējošs un nepieciešams.

Ieteikumi ekipējumam

Līdzi jābūt uztveramajam tīkliņam! Bez tā laivā iecelt līdaku vai paprāvu asari būs sarežģīti, jo kanoe nav diez cik stabils.

Airi iesaku izvēlēties divdaļīgu, stingru un ar lielu virsmas laukumu, tas ļaus ātrāk tikt uz priekšu un vieglāk manevrēt.

Vēlams arī enkurs, citādi vējš nesīs, kur iegribas.

Ezerā tas arī viss. Upē, ja tā ir labi airējama, nekāds papildu ekipējums nav vajadzīgs. Taču, ja upē laivotāju nav un zināms, ka būs sakrituši koki, tad jau ir vesels līdzņemamo mantu saraksts:

1. Mazs, ērts cirvis vai mačete nelielu zaru un krūmu izciršanai.

2. Zāģis (motora vai rokas). Es parasti izvēlos rokas, izņēmums ir tad, ja tiešām gribu upi uztaisīt ērtu laivošanai.

3. Garie zābaki. Var noderēt.

4. Darba cimdi. Var noderēt.

5. Noturīga ap 5 m gara virve. Tā nepieciešama, jo reizēm kanoe jāvelk līdzi pa straumi, caur akmeņiem un/vai lauku.

Ērtībai mēdzu paņemt mīksto paklājiņu jeb rolmatu. To var gan palikt zem sēžamvietas, lai mīkstāk, gan krastā nomest un pusstundu nosnausties.

Jautājumi un atbildes

Kāds būtu labākais dienas laiks, ķerot sapalus?

Agrāk pavasarī tā ir dienas otrā puse, kad ūdens uzsilst, kā arī vakars. Kad jau kļūst karsts, tad piemēroti būs agri rīti un vēli vakari. Dienas vidū arī var ķert, bet lielie tad trāpās reti un pašam arī smagi.

Vēlos uzsākt sapalu copi. Kādu inventāru izvēlēties un kur to meklēt?

Jāskatās pēc budžeta – Stella vai tomēr kas no zemāka plaukta. Taču šim copes veidam nav nepieciešams nekas īpaši smalks.

Kāts – no 2 līdz 2,4 metrus garš ar augšējo testu 10–14 grami. 2500. vai 3000. izmēra spole, četru dzīslu 0,1 mm aukla, 0,25 mm fluorkarbons. Sakabes un daži krenka tipa vobleri. Sākumā pietiks ar Haira lielo un mazo, kā arī vienu vai diviem rotiņiem.

Sapali ir gandrīz visās Latvijas upēs, ja tik tajās ir straume. Varu ieteikt Lielupi, Ventu, Gauju un to lielākās pietekas.

Kādās upēs ķer foreles?

Pārsvarā Latvijā. Reizēm pie paziņas Lietuvā. Diemžēl lokāciju un nosaukumus nevēlos atklāt.

Kāpēc sapaliem un forelēm neizmanto pavadiņu? Bieži līdakas nokož mānekli?

Ja domā, kāpēc nav metāla pavadiņas, tad pamatā psiholoģiskais faktors. Lai pasargātu pamatauklu no zariem un akmeņiem, kā pavadiņu izmantoju fluorkarbonu. Reizēm jau nokož, bet tas varbūt divas trīs reizes gadā.

Kādiem mānekļiem dod priekšroku, ejot uz foreli?

70 mm minnow tipa mailes ir mans topīgākais izmērs. Un tumšās krāsas kaut kā ir rezultatīvākas. Dziļumā uzlieku kādu smagāku šūpiņu.

Skatos, tu arī mānekļiem maini āķus. Kāpēc tik daudzi izmanto vienžuburus? Spēli tas neietekmē?

Nezinu, kāpēc citi, bet man tam ir trīs galvenie iemesli:

1. Mazāk zacepu, var drošāk vilkt pāri siekstām un cauri zariem, zāles arī neāķējas virsū.

2. Saudzīgāk pret zivi. Vieglāk atbrīvot, un āķi vairs nav iedūrušies acīs, žaunās un gaļā.

3. Pašam sevi arī vieglāk no āķa atbrīvot.

Būtiskas izmaiņas mānekļa kustībā neesmu manījis. Tāpat pārsvarā lieku biezus, cietus āķus, kas svara ziņā ļoti no oriģināla neatšķiras.

Copējot no kanoe, bieži sanāk iekrist ūdenī?

Pagaidām tik vienu reizi. Vēlu rudenī, kad par stipru piecirtu līdaku un zaudēju līdzsvaru.