Makšķerē arī mīnus 32 grādu salā

Aivara Priedeslaipas aizrautību ar makšķerēšanu apliecina arī tas, ka viņš pats meistaro zvejas rīkus. “Dažas dienas jāpastrādā un ir kārtībā. Kāpēc man pirkt veikalā, ja es pats varu sataisīt. Pēc tam pašam ir gandarījums, ka ar saviem pašmeistarotajiem zvejas rīkiem varu noķert vēl vairāk nekā tie, kas pērk veikalā,” saka makšķernieks.

Aivars Priedeslaipa: "Kārtīgs makšķernieks zivis var noķert jebkurā gadījumā - vairāk vai mazāk, tas ir cits jautājums." Beļavas pagasta iedzīvotājs Aivars Priedeslaipa ir aizrautīgs makšķernieks. Kopā ar citiem makšķerniekiem viņš bieži vien brauc makšķerēt uz Peipusu. Pats Aivars smejot saka, ka viņš ir liels igauņu fans.

Uz igauņiem makšķerēt viņš brauc ne vien ziemā, bet arī vasarā.

"Tagad Peipusā neesam bijuši jau apmēram pusotru nedēļu - nav kompānijas, šādā salā arī ar mašīnas iedarbināšanu varētu būt problēmas. Ir taču starpība, vai mašīna nav iedarbināma tepat mājās vai tas notiek pie ezera, kad vakarā visiem ļoti gribas mājās," saka A.Priedeslaipa, tomēr viņš piebilst, ka droši vien tuvākajā laikā tiks ieplānots kāds brauciens uz Igauniju, jo cik tad ilgi var ciesties.

Makšķerē kopš bērnības

"Ar makšķerēšanu aizraujos, kopš sevi atceros. Gāju līdzi citiem, skatījos un mēģināju. Sākumā braukāju tepat pa tuvākajiem ezeriem, bet tad prasības pieauga un tad jau sāku braukāt arī uz Peipusu. Pirmo reizi turp devos vēl krievu laikā. Toreiz mums ļoti paveicās, ka ka no darbavietas katras brīvdienas uz Peipusu tika norīkots autobuss, arī pašam priekšniekam patika makšķerēšana, tādēļ problēmu nebija," stāsta Aivars.

Viņš atzīst, ka makšķerēšana viņam sagādā prieku, tā ir arī laba atpūta.

"Cilvēks pēc tam paliek mierīgāks, jo dzīve mums taču ir diezgan stresaina. Tas katrā ziņā iznāk daudz lētāk, nekā apmeklēt psihiatru," smej makšķernieks.

Protams, katrreiz gribas arī kaut ko noķert - zivis uzturā viņš nesmādē. Tiesa, ne vienmēr lomi ir tik labi. "Ir gadījies, ka noķer tikai pāris zivtiņas, bet citreiz lomi ir tik lieli, ka knapi vari panest," saka Aivars.

"Tagad, piemēram, uz vietējām ūdenskrātuvēm nemaz vairs nebraucu makšķerēt, jo zivju šeit ir palicis krietni mazāk, Peipusā gan tā nav. Lomos ziemā pārsvarā ir asari, ir bijušas arī vēdzeles. Pavasarī ir arī raudas, tās dažas ir tik lielas, ka mūsu vimbas netiek līdzi. Lielākais Peipusā noķertais asaris man ir bijis apmēram 900 gramu."

Aukstumu nejūt

Ja zivis labi ķeras, tad makšķerniekam netraucē pat aukstums.

"Tad ir silti! Alūksnē uz ezera esmu sēdējis mīnus 32 grādu aukstumā, es gan nezināju, ka ir tik daudz grādu, tāpēc man arī nesala. Ja spīd saule, mīnus 30 grādos teltī var darboties ar kailām rokām, nemaz nevajag sildīties ar svecēm. Grādi nav noteicošie, daudz vairāk iespaido vējš. Citreiz pie 0 grādiem, ja ir milzīgs vējš, rokas salst daudz vairāk nekā lielā salā," ir pārliecināts makšķernieks.

Tiesa, Aivars piebilst, ka lielā salā gan zivis ķeroties ievērojami sliktāk, jo spiediens tad ir ļoti augsts, un tomēr kārtīgs makšķernieks zivis var noķert jebkurā gadījumā, vairāk vai mazāk - tas ir cits jautājums.

Makšķerējot Peipusā, Aivaram ir gadījies piedzīvot arī ekstremālus apstākļus.

"Pagājušajā pavasarī bijām Peipusā. Labi, ka man biedri piezvanīja un pabrīdināja, ka ir izveidojusies plaisa. Es biju otrpus tai, taču biju vēl skaudīgs, paspēju pārsviest pāri lielākos asarus. Tikmēr gan plaisa jau bija paplētusies vairāk par metru, bet man izdevās pārlēkt tai pāri. Tajā brīdī tā nedaudz jocīgi ap dūšu gan kļuva," atceras Aivars.

Ir gadījies arī, ka uznāk bieza migla un neko apkārt vairs nevar redzēt un nezini, uz kuru pusi iet, bet tad Aivars parasti izlīdzas ar kompasu, kas viņam vienmēr ir līdzi.

"Nomaldīties man nav gadījies. Tagad taču ir mobilie telefoni, var sazināties, citiem ir arī navigācijas ierīces, kas palīdz atrast ceļu atpakaļ."