Cilvēks ar pārsteigumiem

Ar Jāni Āboliņu iepazinos Lādzēnu dīķos, kur viņš sparīgi vilka līņus. Aizrunājāmies par dažādām tēmām, un sapratu, ka viņa atziņas un panākumus ir vērts pastāstīt arī CL lasītājiem. Galu galā satikt cilvēku, kas vienatnē dienā izvilktos 50–70 kilogramos brekšu “neko īpašu te neredz”, tik bieži nemaz nesanāk...

Parasti es visiem intervējamiem jautāju, vai viņi atceras savu pirmo copes reizi. Prasu arī tev...

Pašu pirmo laikam gan neatcerēšos, bet to, ka sāku makšķerēt vēl dažus gadus pirms skolas, – to gan es atceros. Tas bija Lēdurgas pusē, kur man gar māju cauri dārzam tecēja Aģe. Tajā laikā tur varēja noķert asarus, raudas, līņus, karūsas un līdakas. Upītes platums bija ne vairāk par trim metriem.

Tiešām tai mazajā upītē tas viss bija noķerams?

Tajā laikā tas viss bija iespējams. Savukārt tagad – kā parādījās uzņēmums Lēdurgas Miesnieks, upē vairs nav nevienas zivs! Varbūt zemāk uz Vidridžiem un Saulkrastiem kaut kāda dzīvība ir, bet Lēdurgas pusē ir kapa klusums. Par šo murgu esmu rakstījis LDF padomei. Atbildes nekādas.

Ar kādiem rīkiem sāki makšķerēt?

Vispirms bija lazdas kāts, tad bambusene un tad jau Ļeņingradas teleskopiskā makšķere, kurai nācās pašam pieriktēt auklas riņķus. Turklāt tai klāt bija pirmā bezinerces spole Delfin.

Āķis lūpā man trāpīja zibenīgi, ar pirmajām noķertajām zivīm. Es no bērnības atceros pārsvarā to, ka katru brīvo brīdi pavadīju copējot. Protams, visu ierādīja tēvs, un tad jau tālāk domāju pats. Tās bildes, skatoties seklajā un dzidrajā Aģē, bija apmēram tādas, ka apakšā pie grunts tusē asari, pa vidu peld ap 300 g raudas un, no neliela zemūdens līča stūra galvu izbāzusi, viltīgi glūn līdaka. Upe bija pilna ar zivīm! Kā tu neiesi makšķerēt?! Kā no skolas mājās – tā uz upi prom!

Cik dienām bez copes jāpaiet, lai tu saprastu – tagad gan jātiek līdz upei, citādi kļūstu neadekvāts...

Es varētu copēt bez pārstājas. Tas, kas man traucē to darīt, ir sadzīve un darbs. [Jānis smejas.] Vienīgā pauze varētu būt miegs.

Kas tieši tevi saista makšķerēšanā?

Ir taču forši! Tā ir pati daba – saullēkts, saulriets, putnu balsis, zivju aktivitātes un viss dzīvais ap tevi. Ja vēl noķeru kādu zivi – tad ko vairāk!

Tu esi arī zivjēdājs vai copes procesu nodali no gastronomijas?

Ja man būtu tāda iespēja, tad es ēstu tikai nēģus, zušus, lašus un taimiņus. [Smejas.] Bet loģiskajā dzīvē man garšo visas zivis, galvenais – kā pagatavo.

Nepabarosi – nenoķersi

Tu esi makšķernieks, kas copē visu gadu?

Jā, visu gadu. Patiesībā ziema un cope no ledus man patīk vislabāk.

Ziema labāka nekā vasara?

Kas var būt labāks, kā pa ledu aiziet pilnīgi jebkur! Un tas, ka burtiski zem kājām ganās lielas, smukas zivis! Vai arī ar 0,1 mm aukliņu izcelt no metra dziļuma skaistu asari... Kaifs! Es kā baušķinieks Mūsā un Mēmelē pārzinu katru upju ieloci un bedrīti. Lai konkrētā dienā paliktu bez nevienas zivs, jābūt ļoti talantīgam. Pavisam cits jautājums būtu – vai es gribu viņas mājās tīrīt. Tāpēc labprāt ķertu tikai zušus, vēdzeles un nēģus. [Smejas kā kutināts.]

Tā kā tu esi makšķernieks visu gadu, padalies savos copes plānos pa gadalaikiem. Sāksim ar pavasari...

Es patiesībā tā īsti nevienam gadalaikam negatavojos. Inventārs ir sapirkts, sagatavots, barības iegādātas, tāpēc man tikai jāpaņem attiecīgai copei vajadzīgais. Tagad, jūlijā, man ir sarūpēti aptuveni 70 kilo gatavās barības iepakojumā. Atsevišķos skapīšos stāv noteikta ražotāja barības noteiktai copei. Tur ir Sensas, Milo, Matsh Pro, tad atsevišķi ir pa sugām...

Ja es tevi uzaicināšu līdzi uz Daugavu brekšos – kādu barību tu jauksi?

Par pamatu droši vien ņemšu kaut ko no Milo.

Kas būs tas “kaut kas”?

Visdrīzāk, nezinot, kas strādā, iejaukšu vienu barību, bet gatavībā turēšu vēl pārīti citu, ko sataisīt nepieciešamības gadījumā. Ja ir nepazīstama vieta, tad jābūt gatavam dažādām variācijām.

Pie barības jaucot pielikšu pinkus. Tie var būt kā dzīvi, tā plaucēti. Vēl klāt būs motilis. Taču noteikti jau copes sākumā jāmēģina saprast, kas zivij šodien garšo. Varbūt tas tārps viņu nemaz neinteresē!

Zemi klāt pie barības es lieku tikai līņiem un brekšiem. Tas ar domu, lai tie nepieēstos un neaizietu no galda projām, lai turpinātu meklēt gardumus. Tas viņus copes vietai piesies un liks knakstīties.

Ir atšķirība starp iebarošanu upē un stāvošā ūdenī?

Protams, ir. Tekošam ūdenim nepieciešama lipīgāka barība, lai noturētos konkrētā vietā. Saistviela var būt speciālā pārtikas līme. Tikpat labi – smalki sijāts māls. Mālu gan izmantoju tikai tad, ja straume ir patiesi ātra. Tad barībai lieku klāt pat mazus akmentiņus, lai bumba ātrāk nogrimst.

Turklāt to neveido apaļu, bet gan plakanu...

Tieši tā, lai neveļas.

Pavasarī man pirmā ir vimbu cope ar bolonēzi.

Tu dodies uz Bauskas kolhozu?

Nē. Tur gan es nemakšķerēju, jo man nepatīk burzma. Cope ir atpūta, nevis kauja par vietu un zivīm. Turklāt mani kāti nemaksā pāris desmitus eiro; cena ir virs 200 eiro. Ja kāds jauši vai nejauši tajā burzmā uzsitīs, tad kāts izmetams. Kam man to vajag, ja tikpat rezultatīvi varu copēt pavisam vientuļās vietās?...

Vēl pavasarī man ir breksis Daugavā. Pārsvarā braucu uz posmu ap Staburagu. Tad ir jau līņi Babītes ezerā, Spuņciema kanālos. Manās vietās daudz cilvēku nav, jo ir labs gabaliņš jānoiet. Piepluso vēl inventāru – sanāk tāda pasmaga pastaiga.

Pavasarī, kustīgā ūdenī, pastumjot nost ledus gabalus, var tikt pie labiem līņiem. Ezeros jāgaida, līdz ūdens temperatūra paceļas plusos vismaz līdz 14 grādiem. Tev tam ir kāds izskaidrojums?

[Gara pārdomu pauze.] Skaidrojumu nezinu, bet šādu faktu gan zinu. Tā tiešām ir.

Attiecības ar laivu

Pārejam pie vasaras sezonas. Ir 1. maijs – meties iekšā laivā?

Nē. Es esmu izteikts krasta copmanis. Tam ir daudz iemeslu. Pirmkārt, es domāju, ka zivīm patīk klusums. Ar laivu braucot, viens dārdiens ar airi pa bortu, un būs sekas. Turklāt, laivā sēžot, nav krasta priekšrocību. Es te runāju par pludiņmakšķerēšanu. No laivas iebaroji un sēdi kā krupis. Ne pa labi, ne pa kreisi. Krastā esot, klusām var padoties pa labi vai pa kreisi... Kad apnīk copēt, ieej mežā sēnēs.

Protams, laivā savā ziņā esi ieslogots. Pat izlocīt pedāļus īsti nevar...

Tieši tā. Krastā es jūtos brīvi, bet laivā iesprindzis. Kam man to vajag? Es esmu atbraucis atpūsties, nevis iespringt, lai noteikti tiktu pie kādas zivs. Man tas neder.

Taču katram kokam ir divi gali. Piemēram, Saukas ezerā es braucu ar laivu līdz 5–7 metru dziļumam un ar mahu ķeru brekšus. Tādā dziļumā nav jāuzvedas tik uzmanīgi un klusi, kā, piemēram, seklā ezerā līņojot. Nu tad parasti Saukas ezerā dienā salasu no 50 līdz 70 kg brekšu.

Dienā?... Vienā dienā?!...

Jā, vienā dienā. Neko īpašu te neredzu.

Izlasot šīs rindas, daži padomās, ka tu esi, maigi izsakoties, lielībnieks. Jo daudzi ikdienā mājās no brekšu copes atbrauc, pat ņēmienu neredzējuši, bet tu te par 50–70 kilo.... Esi atkodis kādas vietas, kantis, iebarošanas noslēpumus?

Parasti tās ir 3–4 vietas, uz kurieni es aizbraucu ar airiem. Lieku lietā eholoti un apskatos, kas tur lejā pie grunts notiek. Ja ir manāma kāda kustība, tad arī iebaroju. Cope visbiežāk notiek vietās, kur ir 7 metru dziļums.

Ar ziemas makšķeri vai slīdošo pludiņu?

Nē, ar 9 m mahu un stacionāro pludu. Tikpat labi no šāda dziļuma var ķert brekšus arī ar ziemas makšķerīti. Taču man labāk patīk izjust viņus ar kvalitatīvu mahu.

Cik pašreiz maksā, pēc taviem uzskatiem, kvalitatīvs mahs?

No 300 eiro uz augšu.

Es tevi saprotu, jo kādreiz mačos tieši ar mahu vairākkārt esmu uzvarējis zonu. Ar to velkot pat 300 g zivi, sajūta ir, ka velc kaut ko ap kilogramu...

Un iedomājies, kāda ir sajūta, kad šādai bezriņķu makšķerei galā sēž ap 2 kg breksis! Tāpēc 7 metru dziļumā ziemas makšķerīte ir rīks ar ko piecirst, nevis kaifojot vilkt.

Šogad iegādājos divus mačkātus. Priekšrocība tā, ka vari darboties tālāk no vietas, kur pats atrodies, un breksis ir vēl drošāks. Pamēģināju – un iepatikās. Tāpēc, manuprāt, galvenais nosacījums copes baudai ir kvalitatīvs, jutīgs kāts. Ja kāds vēlas vienkārši pildīt pārtikas programmu, tad var arī lazdu nolauzt.

Tu pieminēji Saukas ezeru. Tam līdzīgu vietu ir daudz. Patiesībā lielo brekšu copei pilnībā pietiek ar 3+ metru dziļumu. Pastāstīsi savu formulu brekšu iebarošanai?

Ļoti daudz zemes! Uzreiz saku, ka lieku daudz zemes. Kopsummā ar iebarojamo un ūdeni copes vietā ielādēju aptuveni 45 kg. Tas ir nevis dienā, bet diennaktī. Ja kādam šķiet, ka tas ir ellīgi daudz, tad pateikšu – paša iebarojamā ir tikai 6 kg, viss pārējais ir zeme un ūdens.

Kaut ko no atraktoriem arī liec klāt?

Būtībā ne. Bet piejaucu zaļos Pastačino cepumus. Tie brekšiem patīk visur, kur vien viņi noķerami. Saukas ezerā, piemēram, blakus iemetu vēl makšķeri ar dzīvo zivtiņu uz zandartiem. Parasti rīta cēlienā būs vismaz 10–13 zandartu copes. Brekšus ir gadījies pielasīt pat līdz 70 kg – no ūdens izcelt to ķeseli nevaru. Tad iros ar laivu līdz krastam, pievelku uzglabājamo tīkliņu klāt un izšķiroju. Vietējie brīnās, kur tik daudz te brekšu...

Kā barosi – tā ķersi. Pastāsti par savu makšķeres sistēmu!

Tātad bezriņķu kāts, mahs. Pludiņš, 30 cm pavadiņa, slīdošais sviniņš un āķis.

Pludiņš slīdošais? Aizdomīgi īsa pavadiņa...

Nē, stacionārais un aptuveni 3 g smags. Vispār jau viss atkarīgs no vēja stipruma. Dažreiz ir jāliek lielāks. Jā, pavadiņa 30 cm, un viss. Es pavasara ūdenī ar tik garu copēju arī vimbas. Kam man tie 70 cm un vairāk? Viss tāpat notiek.

7 metru dziļumā stacionārais pludiņš?

Jā, jo man mahs ir 9 m garš.

Sanāk, ka tu ezera vidū gandrīz vai copē ar štekeri...

Nu gandrīz vai tā.

Signālvēžu signāli

Kas vēl vasarā ir tava zivs?

Kalna Spuļļu dīķis Upesciemā un karpas uz fīdera. Sistēmas sienu pats, jo tas atmaksājas rezultātos. Vēl, protams, līņi un lielās karūsas. Braucu pie Eināra uz Lādzēnu dīķiem. Tāpat uz Babīti un Aģes ezeru – tur arī līņi un karūsas. Babītē, Spuņciemā no krasta un Aģes ezerā no krasta laipām. Atkal līņi un lielās karūsas.

Vēl pie sava veida copes var pieskaitīt vēžošanu. To daru Daugavā un arī Primmas ezerā. Tai vietā šos Amerikas signālvēžus ielaida eksperimentālā kārtā, un tagad redzam iznākumu. Es nekādi nespēju saprast vienu lietu – kāpēc, lai ķertu invazīvās sugas, nepieciešama licence! Signālvēži Latvijā jau ir pārņēmuši lielu daļu ūdenstilpju. Pēc šiem agresīvajiem dzīvniekiem no zivju ikriem nekas vairs pāri nepaliek.

To vislabāk redz Daugavā, kur miljoniem signālvēžu pievienojusies arī cita invazīvā suga – dzeloņvaigu vēži. Tāpēc Daugavā tādā daudzumā vairs nav brekšu, raudu; asari jāmeklē

ar meklēšanu; sapali vispār pazuduši, līņu, ālantu arī vairs nav. Visas šīs sugas nārsto tieši tad, kad agresīvo signālvēžu kolonijas aktivizējas pēc ziemas aukstuma. Tās notīra visu, kas vien ceļā gadās. Un joprojām cilvēkiem valdības krēslos nepielec, ka šīs sugas izcili pārcieš slimības! Piemēram, vēžu mēris viņas nebaida, jo paši ir šī vīrusa pārnēsātāji. Es trauksmes zvanu situ jau gadus piecus, bet izskatās, ka dažās ūdenstilpēs mēs gaidām pilnīgu zivju izzušanu, un tad būs – oi, vai, ko nu, kur bijāt agrāk.

Es tev pateikšu vēl vairāk. Man ir informācija, ka Latvija Eiropas Savienībai maksā milzu naudas summas par to, ka mums ir invazīvās sugas. Es esmu kaislīgs foreļu copmanis un zinu, ka agrāk mazajās upītēs varēja ieraudzīt pa kādam platspīļu un šaurspīļu vēzim, tagad – tikai signālvēžus. Kaut kāds murgs.

Atgriežamies pie copes. Laikam pienākusi kārta forelēm, un tu tūlīt iemetīsi koordinātas precīzām copes vietām un – pats galvenais – uz ko viņas noķert...

Kā tad! Tūlīt! Mums ir saradies tik daudz parazītu! Man daudzi privāti raksta, lai iedodu precīzas koordinātas. Un nav svarīgi, kas tā par zivi, prasa par visām. Tauta kļūst aizvien slinkāka. Paši meklēt un darboties negrib.

Es arī šad tad paprasu saviem čomiem, un mēs savā starpā arī pastāstām. Bet tas ir šaurs loks, un katrs zina, ar ko viņš riskē, ja palaidīs ziņu tālāk. Citiem es atbildu, ka ķēru tādā un tādā ūdenstilpē – un nemeloju. Bet kāpēc man vēl jādod precīzas koordinātas? Piemēram, par Saukas ezera brekšiem. Nu ko lai es saku cilvēkam? Ezers kā bļoda. Brekši 7 metru dziļumā. Pats, kā jau iepriekš minēju, braucu ar laivu un eholotē skatos. Atrodu, nostājos, baroju un ķeru. Kādas te vēl koordinātas!?

Iedomājies situāciju – esi aizbraucis uz pilnīgi svešu vietu un taisies copēt. Kā sapratīsi, kas šeit vispār notiek?

Tā brutāli sakot – jāmeklē vietējie copmaņi vai jāskatās izsēdētas vietas.

Copmaņu nav, izsēdētu vietu nav...

Nu tad viens variants – zivju te nav. [Smejas.] Vispār jau tā pilnībā uz dullo es nekad nebraucu. Kaut kāda informācija ir atrodama soctīklos un klīst pa forumiem vai pienāk no draugiem. Tā gluži uz dullo var iet forelēs, tā kā te situācija ir mazliet savādāka. Jo mazāk izstaigāti krasti un biezāki džungļi, jo lielāka varbūtība, ka foreļu ir vairāk un lielākas.

Atbraucot uz nepazīstamu ūdeni, tu iebarosi vienu vietu?

Noteikti ne. Ezerā drīzāk 3 vietas ar 7–10 m attālumu no vienas līdz otrai. Iemesls tāds – ezeros vairāk braucu uz līņiem, un, ja paņems lielāks eksemplārs, tad viņš tuvāko apkārtni izvandīs tā, ka tur kādu stundu nebūs ko darīt. Tad var mierīgi pārmest copeni uz pārējām iebarotajām vietām, lai iepriekšējā nomierinās.

Ar forelēm – viss vienkārši

Kas ir tavas copes vietas rudenī?

Vispirms jau foreles – kamēr drīkst copēt. Varu pateikt, ka forelēs braucu uz Gaujas baseinu. Katram jaunajam censonim, kas grib apgūt foreļu copi un saprast, kurā upītē tad viņas meklēt, ir jāsaprot elementāra patiesība – foreles būs visās upēs, kas ietek jūrā (ja vien priekšā nebūs kārtējā mazā hesa bez zivju ceļa). Attaisi karti, paskaties, vai nav dambja, un brauc copēt. Viss vienkārši. Protams, jautājums ir, kas tev būs par mānekli, kā tu māki ar viņu rīkoties, kāds ir aprīkojums, vai māki kustēties pa krastu, vai zini, kad brist un kad labāk vietu apiet pa krastu...

Māneklis forelēm?

Man standarts ir mazie voblerīši. To garums ir maksimums 6–7 cm. Izspēle ļoti dažāda, bet vairāk meklēju ar agresīvu spēli. Tad Mepps rotiņi – 1. vai 2. numurs. Bet ir arī citi rotiņi, kā Abu Garcia, Blue Fox utt.

Tu ej uz augšu pa straumi vai uz leju?

Pret straumi, jo visām zivīm galva un ķermenis ir pavērsts pret straumi. Taču ir forelisti, kas iet uz leju. Tāpēc te jāsaka – ir 50:50.

Pareizā taktika forelēšanai. Iet pa krastu vai pa ūdeni?

Noteikti lēnām, klusi un pa ūdeni.

Foreles uzturēšanās vietas ir saulainas vai ēnainas?

Saule vai ēna – tas ir vienalga. Galvenais, lai būtu kaut neliels, bet padziļinājums. Tajā brīdī, kad ir aktivitātes kalngalā, viņa nāk ārā no visiem akmeņiem! Es esmu pieredzējis, ka māneklim līdzi nāk uzreiz 3 foreles. Tā man gadījās pagājušajā gadā. Es aizbraucu kopā ar kolēģi, kam savulaik piederēja foreles rekords. Viņš, šito skatu redzot, teica: “Jāni, man ir vairāk nekā 60 gadi, bet, pat daudzus gadus forelējot, šitādu skatu es nebiju redzējis.” Tas notika ar spilgtu indīgi sarkanu voblerīti. Es nezinu, kas tajā dienā īsti bija, bet es sajutu ap 100+ forelēm un tikai uz šī voblera!

Tu man tagad te nepūt pīlītes?

Kam man to vajag! Man ir arī liecinieks. Protams, visas, ko noķēru, tika atlaistas. Es vēl biju sašutis, ka tikai copes beigās ievēroju, ka voblerim āķi ir bez atskabargas.

Turklāt, pēc pāris dienām aizbraucot uz to pašu vietu, ar to pašu vobleri es pieredzēju kādas 10 copes. Turklāt tā nebija necaurstaigājamu džungļu upīte. Tur daudzi bija gājuši, bija iemītas kārtīgas takas. Taču tāda reize ir bijusi man vienīgā visā laikā, kopš forelēju. Laikam pareizi sakrita visas zvaigznes, bet tā gadās varbūt reizi 100 gados. Es saprotu, ka tas izklausās pēc fantastikas, bet tā ir balta patiesība. Turklāt čoms gāja blakus, bet viņam nebija tādas krāsas voblera, un viņš piedzīvoja kādas 16 copes.

Jāņa statistika

Kāds ir tavs zivju gastronomiskais TOP5?

Pavasarī – vimba. Garšīgi nokūpināta. Marinēta. Ļoti garšīgas no vimbas ir kotletes. Zinu, ka daudzi gatavo tartaru, bet es vienreiz uztaisīju un sapratu, ka tas nav man. Bet par gaumi nestrīdas. Vobla – vienkārši super! Paškūpināta karpa. Kūpināta forele. Kūpināts līnis un lielā karūsa...

Līņus tu atzvīņo?

Nē! Tas nav vajadzīgs. Līnim zvīņa ir tik sīka, ka neko sliktu cilvēka organismam nodarīt nevar. Tieši otrādi – attīra zarnu sieniņas. Man līņu tīrīšana ir tikai gļotu noberšana ar sāli, un viss.

Tagad TOP5 pēc copes izjūtām, atmetot luksusvariantus, kā lasis, taimiņš, nēģis, zutis...

Pirmkārt – forele, jo tā sola piedzīvojumu. Vimba arī ir tīri sportiska zivs. Karpa, jo ir ar ko pacīnīties. Līnis – zivs, kas prasa pacietību un izsēdēšanu, tāpēc trenē gribasspēku. Pēdējo nosaukšu lielo karūsu.

Tavas lielākās zivis...

Līdaka – 11 kg, Mūsā. Karpa – 7,6 kg. Rauda – 760 g, atkal Mūsā. Līnis nav bijis liels, lielākais – 2,7 kg. Asaris – 2,1 kg.

Tas jau sirms!

Bija sirms un ar sūnām apaudzis… Tas bija laikā, kad es vēl nezināju, ka pastāv tāda lieta kā rekordi, to reģistrēšana un tā tālāk. Noķēru es viņu turpat Lēdurgā uz dzīvo zivtiņu. Domāju, ka paņēmusi spēcīga līdaka, bet iznāca ārā baigais kupris! Tam asarim es kā puika varēju mutē iebāzt visu kulaciņu. Ārprāts! Monstrs! Bet to es sapratu tikai pēc laika.

Ir noķerta forele, kuru es nenosvēru, bet izmērot bija 67 cm. Varētu būt kaut kur ap 2,5 kg.

Taču man bija gadījums. Čoms izvelk 3,5 kg. Arī man paņem forele. Es jau piedabūju pie kājām, ņemšu uztveramo tīkliņu, taču – izlokās āķis. Forele aiziet, bet čoms saka: “Jāni, šitā bija konkrēti lielāka par manējo...” Varētu padomāt, ka bija taimiņš vai lasis, bet tajā upītē viņi netiek, jo priekšā ir kārtējais Latvijā tik ļoti “iecienītais” minihess.

Vējenes Vēju pilsētā

Kādas tev ir attiecības ar copi jūrā?

Tur viss ir pilnā kārtībā! Protams, pirmkārt, – butes. Ja sanāk brīvais laiks, posmā, kad pie krasta ir vējenes, aizbraucam uz tām. Bet es braucu uz Liepāju un nevis uz Ziemeļu, bet uz Austrumu molu. Tur ir mazāk tautas, kolhozs man nepatīk.

Tu nebrauc ar laivu jūrā? Nu, piemēram, pie populārā Akmensraga...

Nebraucu. Man nepatīk.

Iemesls?

Varbūt tas, ka es pilnībā neesmu apguvis peldētprasmi. Manā gadījumā jūrā daudz drošāk ir būt kuterī, nevis atrasties laiviņā un iebraukt pārsimt metrus no krasta pēc vējenēm.

Saprotu. Esmu redzējis, kā copmaņi sataisa ziepes. Piemēram, ar gumijas un plastikāta laivu jāstājas ar galu pret vilni, jo ar sānu tevi vienkārši apmetīs apkārt. Taču cilvēki laivu ar spici pret vilni noenkuro un nesaprot, ka tā laiva būs nospriegota un vilnis velsies priekšgalam pāri. Esmu redzējis, kā laiva zibenīgi piesmeļas ar ūdeni. Bet vīri pēdējā brīdī pārgrieza enkura striķi. Citādi purns būtu lejā, un tad jau pelde. Bet maijā ūdens jūrā nav tik silts, lai nenosalstot aizpeldētu tos 300–500 metrus līdz krastam. Plus ir arī sānu vējš, neredzamas straumes...

Ar ko ķer vējenes?

Es spiningoju. Atkal man “ir veicies”. Metu šūpiņu, nāk tam līdzi vējenes, bet neņem! Uzsit, uzsit, bet rokā nedodas. Kaut ko jau sagrābstīju un kādas 15 gabalas izvilku, bet tas skaits, kas nāca pakaļ, bija iespaidīgs.

Vēl cope jūrā ir saistīta ar jūras grunduļiem. Forša, garšīga zivs. Var gan kūpināt, gan gatavot citādi.

Par cūkām

No kurienes tu smelies informāciju par copes jaunumiem, inventāru, ēsmām, vietām?

Es laikam būšu pieskaitāms pie konservatīvajiem. Es tāpat kā daudzi citi skatos no ievērojamiem cilvēkiem, kas copē kaut ko ir panākuši. Ne jau no kaimiņa, kas makšķerēt iet divas reizes gadā. Tā var dabūt pamatu, bet pārējais jau ir jāatkož pie upes vai ezera pašam. Nekādu brīnummānekļu un dzīvās ēsmas nebūs. Lai gan gadās – kaut vai tas gadījums ar forelēm un dīvaino voblerīti...

Kas tev ir nepiepildītais copes sapnis ārpus Latvijas?

Esmu redzējis tavu video no Norvēģijas. Protams, āķis ir lūpā, bet, skatoties uz tavu augumu, saliekto jūras kātu un kā tu tur velc, es saprotu, ka mana mugura to neizturēs. Diemžēl veselība nosaka, ko tu vari un ko nevari. Jādzīvo reāli.

Vai ir kaut kas tevi tracina saistībā ar Latvijas ūdeņiem?

Cūcība! Atkritumi! Vienkārši pretīgi, ka cilvēki aiz sevis nenovāc pilnīgi neko! Mani tas tracina līdz tādai pakāpei, ka, pieķerot šādu cūkotāju pie rokas, stipri jāsaņemas, lai neizdarītu to, kā dēļ var nokļūt aiz restēm.

Cilvēki mēdz brīnīties, ka nevar vairs piebraukt pie ūdens pat publiskās vietās. Protams, ka nevarēsim, ja atstāsim aiz sevis miskasti! Tagad ir daudz privāto teritoriju, kur no lielajiem un sānu celiņiem stiepjas meža takas, kas it kā būtu izbraucamas vai izejamas, bet saimnieks ir kategoriski pret. Jo viņam pēc katra šāda izbrauciena vai iegājiena nākas tīrīt apkārtni. Līdz ar to stāv uzliktas barjeras. Un te nav ko brīnīties. Ja tu esi cūka un cūciski izrīkojies, tad ir tā, kā ir.

Otra lieta ir tā, ka ar mašīnu nevar piebraukt, jo visapkārt ir privāta zeme. Pat servitūta ceļi ir aizarti un dabā neeksistē, lai arī kartēs ir. Tāds koks ar diviem galiem, jo visi jau nav vienādi.

Varbūt tas ir saistīts ar tavu pieminēto cūkošanu?

Visticamāk, tā arī ir. Zinu vienu publisku ezeru. Tur vienā pļavā saimniekam ganās aitas, bet otrā citam saimniekam govis. Taču pa vidu ir izveidots metru plats celiņš, kur cilvēks var aiziet un tikt pie ūdens. Nu super!

Jautājums – cik ilgi būs šāds celiņš?...

Nezinu. Visticamāk, līdz pirmajai cilvēku cūcībai...