Katrs pats sava ceļa meklētājs

Muša: pagātne vai nākotne? Spinings: atnācis uz aiziešanu vai tomēr uz palikšanu? Pēdējos divus gadus intensīvi esmu bijis mušiņmakšķerēšanas ietekmē, braucis uz mačiem, copējis gan ar vienu, gan otru kātu un vairākas reizes pat minimačus taisījis, lai noskaidrotu, kurš tad ir pārāks, labāks, izdevīgāks.

Patiesībā šim rakstam bija tapuši jau divi uzmetumi. Abi anulēti. Tāpēc, ka šķiet – kaut kas nav līdz galam pārbaudīts, saprasts un atrisināts. Arī tagad nekas daudz gan nav mainījies un jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu.

Citur pasaulē viss ir nedaudz savādāk kā Latvijā. Amerika plosās kastinga tēmā, japāņi, šķiet, arī uz to pavilkušies, angļiem pludiņu, fīderi un karpu copi no DNS tik viegli nedabūt ārā, lai arī tā tomēr ir tāda kā mušas dzimtene. Taču visā pasaulē muša kļūst aizvien mazāk populāra, vien ar retiem izņēmumiem. Tas viss pie tā, ka mušot citviet ir daudz vieglāk, ir piemērotāks klimats un apstākļi.

Savukārt mums mazo upju krasti ir aizauguši, bieži zāļu pilni. Vietu, kur noraut mušu, kur sapīties auklai vai vienkārši nevarēt iemest, ir vairāk nekā vietu, kur normāli copēt. Vidējās upēs gan ir vieglāk, bet tur arī foreles grūtāk piemānīt. Taču tādā upē kā Salaca, eh... Mīnusu varētu uzskaitīt daudz, un nekādas jēgas no tā tāpat nebūtu. (Redz, atkal jau esmu nonācis vietā, kad visu varētu dzēst ārā un rakstīt no jauna. Skumji smiekli vien klusītiņām izlaužas...)

Par spiningu gan es varētu rakstīt doktora disertāciju. Tur esmu nonācis līdz līmenim, kad vairākas reizes nedēļā kāds jautā par mānekļiem, teoriju, praksi un lūdz padomu. Tikmēr muša – divi gadi vienvienīgas mīņāšanās uz vietas. Man trūkst pacietības, mērenības un līdz galam nav saprotama procesa bauda. Aizbraukt pie upes, lēnām visu salikt kopā, virs ūdens un ūdenī palūkoties, kas šodien kustas un ko zivis ēd, atrast īsto paša rokām uztaisīto mānekli un noķert pāris skaistas zivis. Tā ir māksla, sirdslieta, aicinājums un dzīves moto. Ir daudz vairāk spiningotāju, kas sāk mušot, nevis mušotāju, kas pāriet uz spiningošanu.

Spinings ir ērts, to arī saliktu bez problēmām var vest mašīnā, kaut kur iemest līdzi veidersus un kabatā – kasti ar mānekļiem, divas pavadiņas vai kādu fluorkarbona rullīti un pāris sakabes. Piebrauc pie upes un esi gatavs. Iesākt un iemācīties arī nav tik sarežģīti, metiena tehnika samērā vienkārša, veikalā mānekļu vairāk nekā sajēgas, un nu jau 60 eiro spole ikdienas copē daudz neatšķiras no 300 un vairāk eiro vērtajām.

Par spolēm runājot, viena lieta gan ir apskaužama, – mušiņkātu mierīgi var atstāt smiltīs vai ūdenī un neuztraukties par bojājumiem, bet ar spininga un multiplikatora spolēm tas nav iedomājams. Labi, vienreiz, nu, divas reizes, bet, ja tas tiek darīts diendienā, drīz vien vajadzēs pirkt jaunu.

Citādi mušas vienīgā atšķirība ir spēja darboties ar sausiņiem. Nimfas un strīmerus jau sen var mētāt arī ar spiningu, un tas ļoti rezultatīvi arī tiek darīts. Tāpat dažādi poperi, peldošās gumijas un mazie voblerīši labi imitē kukaiņus un dažādus kustoņus, kas danco pa ūdens virsmu un ko bieži uzturā lieto zivis. Tikai mazās viendienītes un citus mini kukaiņus spinings nespēj izspēlēt un nogādāt vēlamajā vietā.

Te atkal jāpievēršas klimatiskajiem apstākļiem. Mums upēs ir daudz grunduļu, maiļu un citu sīkzivju, kas kalpo par ēdamo plēsējiem. Tādēļ peldošām mušām tie dod priekšroku tikai viendienīšu izlidošanas laikā. Citkārt rezultāti atšķirsies minimāli.

Kopā ar Mantvidu, ļoti veiksmīgu un atzītu mušiņnieku, bijām Salacā sapalos. Divās dienās mūsu abu rezultāts atšķīrās vien par pāris zivīm. Ja man līdzi nebūtu bijis kameras un nebūtu daļa laika jāvelta filmēšanai, rezultāts visdrīzāk būtu vienāds vai arī manam spiningam par labu.

Gaujā līdzīgi. Bijām abi ar Andi Vecvērdiņu, vairākkārtēju valsts mušiņcopes čempionu un izlases dalībnieku. Pāris stundu laikā es uz spininga tiku pie vairākiem standarta lieluma sapaliem un viena prāvāka asara. Andis noķēra raudas, kādu vīķīti, pa retam pieteicās alatas un izlases kārtā kāds sapals.

Citos līdzīgos izbraucienos rezultāti neatšķīrās un vienmēr bija ļoti līdzīgi – ar nenozīmīgu pārsvaru uz vienu vai otru pusi. Tātad – manā pieredzē noķerto zivju skaita un lieluma ziņā muša nav labāka un spinings sliktāks.

Lai mušotu, nepieciešams kāds, kurš parāda, kā visu darīt, izlabo kļūdas un neļauj rasties sliktiem ieradumiem, kuri pēc tam traucētu ikdienas copē. Labs skolotājs ietaupīs mēnešiem ilgu pašmācību ceļu, galvassāpes un neizpratni. Čehijā mušo jau sākumskolas bērni, jo to viņiem māca noteiktās skolās. Varbūt arī pie mums nepieciešams kaut kas līdzīgs, kur jebkurš varētu doties un apgūt tehniku.

Mantvids man gan pastāstīja, ka labprātāk izvēlas mušu, jo tā viņš trenē pacietību, sakārto domas. Auklas lidināšana gaisā esot kā meditācija – uz priekšu, uz aizmuguri, uz priekšu, uz aizmuguri... un aukla viegli nolaižas ūdenī, un nav svarīgi, ir tur zivs vai ne. Piekrītu, man arī tā šķiet sava veida romantika.

Vērsos arī pie Māra Oltes: kas tad viņš galu galā ir – mušiņmakšķernieks vai tomēr spiningotājs? Redz, raidījuma saturs un skatītāji prasot asari, zandartu. Bez tam viņam kā žurnālistam esot jāpiedalās arī mačos, jo, lai par kaut ko stāstītu, vajag ne tikai no malas skatīties, bet pašam izmēģināt. Taču, ja būtu iespēja un Ogres upes baseinā atkal būtu laši, nebūtu jāfilmē raidījumi un copēt varētu tikai sava prieka pēc, tad muša viņam būtu vienīgais instruments. Bet, tā kā lašveidīgo zivju resurss nav liels, lašu vietā jāķerot ašuks.

Mušošana esot arī vecuma un brieduma pazīme, kad, ejot pa upi, svarīgi ir nevis noķert, bet gan saplūst ar dabu. Spinings ir vairāk medības – ātrāks, enerģiskāks un agresīvāks. Te gan kāds varētu nepiekrist. Mums Latvijas čempionātā gan rudenī, gan pavasarī bija 12 gadus jauns puika, kurš rādīja diezgan atzīstamu meistarību, visnotaļ lielāku nekā mana.

Cienījamo lasītāj, visdrīzāk tu esi tādā pašā neizpratnē kā es un ceri dabūt atbildi uz jautājumu – nu, nu, kurš tad ir labāks: spinings vai muša?

...Es nezinu. To katram nāksies noskaidrot pašam. Man spiningot ir samērā viegli, var ātri apgūt un sasniegt labus rezultātus. Taču mušošana ir evolūcija. Mēs kā tādi tārpiņi pa zaru lienam un graužam lapas, viss kārtībā, dzīvojam zaļi un sūdzību nav. Metamorfoze var pienākt un var nepienākt, bet katra spiningotāja augstākā attīstības stadija ir mušiņmakšķerēšana. Met ar akmeņiem, slīcini vai sit, bet šajā brīdī es runāju arī par sevi. Esmu tādā kā neizpratnē – kūņoties un pēc neliela klusuma brīža un pāris neveikliem spārnu (kāta) vēzieniem lidot vai palikt uz ērta zara un turpināt to, kas jau gadu gadiem darīts?...