Kā noķert samu

Sams. Šo vārdu ar lielu bijību izrunā ne tikai makšķernieki. Kurš gan nezina, ka tas ir liels. Milzīgs. Bīstams. Viltīgs. Grūti noķerams. Biežāk nenoķerams. Bet piemānīt un pieveikt samu gribētu katrs, kā zināms! Pat zvērināts forelists un pirmā lieluma zvaigzne Igors Dzilna esot kritis grēkā un mainījis orientāciju. Gribot noķert un pagaršot samu. Un es viņu ļoti labi saprotu. Es arī gribu. Citādi man Decaspin ailītē pretim samam stāv liela, apaļa un skumja nulle… Bet gadi iet, un, piedod, aiziet uz citiem medību laukiem ar tik nepieklājīgu CV būtu pavisam nožēlojami.

Ar šādu fatālas nolemtības sajūtu grūti samierināties, tāpēc ik pa brīdim iedomājos, ka būtu jāpieiet tai lietai nopietni un apņēmīgi. Kā papildu motivācija ir kārtējais uzdevums no darba devēja. Vecais, tev jāraksta par samiem! Pirmajā brīdī to uztveru kā vāji slēptu kaitināšanu. Gandrīz vai ņirgāšanos. Katram taču zināms, ka samu es neesmu noķēris un, visticamāk, arī nenoķeršu. Tā pēdējā kopīgajā copes braucienā Zviedrijā ik pēc dienas skumji un pesimistiski vaidēja Zirnis un piedāvāja derības, pats liekot uz savu neveiksmi. Tas gan bija par līdakām. Es toreiz noraustījos. Bet velti.

Šādas paškritikas iedvesmots, es pats būtu gatavs derēt par sama nenoķeršanu. Ja kāds mani uzaicinās uz sama copi un svinīgi apsolīs, ka noķeršu, es droši teikšu, ka ne. Derēt varētu, nu, piemēram, uz kasti alus. Ja nu zvaigznes sastātos tik neloģiski, ka es noķeru, tad man, lūdzu, kasti bezalkoholiskā Staburaga alus, lūdzu. Tāda zīmīga marka, jo saistīta ar Daugavu. Staburaga vairs nav, bet sami ir. Daudz. Lieli. Milzīgi.

Meklēju zvaigzni

Sama stāstam jābūt no sērijas Copē ar zvaigzni, – tā Rudzinska kungs. Nu labi. Bet kur to zvaigzni dabūt? Man zināmās zvaigznes vairāk spiež uz spoži raibām zivīm. Saku: Dod zvaigzni, man pašam nav. Priekšnieks vienu piedāvā. Esot ļoti labs samenieks, ķerot daudz un lielus. Viss jau būtu labi, bet komunikācija ar šo zvaigzni būtu svešvalodā, kura asociējas ar ļoti sliktām lietām un kurā es vairs runāt negribu. Mans iebildums tiek pieņemts, bet darba uzdevums paliek. Atliek zvaigzni meklēt pašam.

Izdomāju, ka talkā varētu nākt vecais draugs Zirnis, kura stāžs Copes Lietās ir stipri garāks un kuram zvaigžņu krājums varētu būt bagātāks. Zvanu Egīlam. Dod šurp kādu, kurš jēdz noķert samu. Egīls palūdz laiku, lai parakņātos savā atmiņas arhīvā, un pēc kādas stundas saņemu sarakstu ar sameniekiem. Drošības labad man iesaka sazināties arī ar Aldi Jermaku, kurš par dažiem zinot vairāk.

Tā arī daru. Diemžēl Aldis sarakstu saīsina, jo viens jau copē citos ūdeņos. Pārīti no saraksta atmetu, jo viņi strādā ar tādām metodēm, kuras man ļoooti nepatīk. Ar televizoru atrasta un noķerta zivs neskaitās, kā zināms. Ja netici man, parunā ar citiem klasiķiem. Viņi daudz skarbākus vārdus pateiks. Paredzu, ka šajā vietā lasītāju loks samazināsies, jo ekrānā lūrētāju, panoptiķu, okulistu un okultistu ir diezgan daudz. Vari droši pāršķirt lappusi un nomierināties. Esmu pietiekami vecs un pieredzējis, lai nebaidītos par savu pārliecību. Old school jeb vecā skola, tā teikt.

Sarakstā mani visvairāk uzrunā viens vārds, kuru esmu dzirdējis, bet personīgi nepazīstu. Cilvēks vai jauniegūts draugs ir daudz svarīgāks par noķertu samu. Intuīcija man ir ļoti laba – un arī šoreiz tā nepieviļ!

Dabūju labas atsauksmes, telefona numuru un zvanu. Vai Andris Felss? Jā, viņš pats. Stādos priekšā un atzīstos, kāpēc zvanu. Man ļoti nepatīk uzbāzties cilvēkiem, it sevišķi nepazīstamiem. Katram ir savi darbi, savi plāni, un attiecībā uz makšķerēšanu ne visi grib draudzēties, copēt ar svešinieku, atklāt slepenās vietas un citus noslēpumus. Nereti šādai atturībai ir pamats. Bet Felsa kungs izrādās pārsteidzoši pozitīvs un atsaucīgs jau no pirmā sarunas brīža.

Vai varot uz tu? Protams! Abi esam vienaudži, un par copi vispār ir vieglāk runāt uz tu, kā zināms. Vienojamies, ka nav ko vilkt garumā un ka man jābrauc ciemos jau pēc pāris dienām. Andris gan aizņemts kā jau lauksaimnieks. It sevišķi tagad, kad lauku darbi dzen cits citu, bet neparedzamie lieti plānos ievieš negribētas korekcijas. Es saku, ka pielāgošos jebkādam scenārijam. Pat tādam, ka necopēsim vispār. Tad stāstiņš būtu no sērijas – Necopē ar zvaigzni.

Pirms braukšanas atskan zvans no Aleksandra Kiršteina. Mums jāapspriež plāni par kārtējo braucienu uz Ālandiem. Es palielos, ka rīt braucu uz samiem un pie kā. Skaidrs, ka kungi pazīstami. Kā nu ne – abi taču balsojuši par Latvijas neatkarības atjaunošanu! Vēl joprojām šad tad satiekoties, un tad ejot jautri. Andris esot foršs džeks, labs muzikants un dziedātājs. Un, protams, slavens makšķernieks. Lai pasveicinot.

Lūk, tādi ir kārtīgi samu rīki

Vispirms – ekskursija

Pirms braukšanas pārskatu savus copes rīkus. Nekā jaudīgāka par lašu kātu un spoli man nav. Nāksies iztikt ar to, kas ir, un cerēt, ka pieķersies sams laša izmērā. Ne lielāks. Labāk, ja mazāks. Katram gadījumam paņemu arī vieglāku komplektu. Ja nu to “jaudīgo” lielais sams salauzīs, ar vieglāko ķeršu mazos. Tajā brīdī vēl nezinu, ka mani rīki paliks mašīnā nesaliktā stāvoklī. Tāpat kā mānekļu kaste paliks neatvērta.

Laicīgi izbraucu no Rīgas, lai dienas vidū norunātajā laikā būtu pie Andra. Nekur tālu vēl neesmu ticis, kad atskan zvans. Cikos būsi? Divos. Labi, tieši uz pusdienām, pateikšu, lai sieva sāk šmorēt. Par tādu viesmīlību un tik lepnu sagaidīšanu esmu samulsis. Nekas, nesatraucies, Sēlijā ir savi likumi, kā jāuzņem ciemiņi. Labi, man arī būs ciemakukulis.

Man sīki un smalki izstāstīts ceļš un orientieri, un apmaldīšanās kā Zviedrijas fjordos vai Ālandos nedraud. Vieta, kur jānokļūst, saprotams, ir ļoti slepena. Lai gan to slepenības zīmogu uzlieku es pats. Neiešu jau visiem teikt, kur Andris dzīvo un kur es drīz noķeršu savu pirmo samu. Kā lielu noslēpumu atklāšu vien to, ka upi sauc Daugava un slepenā vieta ir tur, kur cilvēks upi nav sačakarējis. Tātad dabiska.

Piecpadsmit minūtes par ātru ieripoju Andra pagalmā. Māja glīta, visapkārt kārtība un sakoptība, puķes un košuma krūmi. Skaisti. Kārtīga latviešu sēta. Andris jau ārā gaida. Sasveicināmies, iepazīstamies klātienē. Sajūta, ka esmu gaidīts, ka esam pazīstami jau sen. Ļoti patīkami. Pusdienas tūlīt būšot gatavas, bet līdz tām aizstaigāsim līdz upei. Tikšu iepazīstināts ar apkārtni, upi un pašām labākajām vietām. Maza ekskursija, tā teikt.

Upe ir skaista. Ļoti skaista. Īsta, dabiska, patiesa Daugava! Mani pārsteidz tās lielums. Te upe ir diezgan šaura, sekla un ātra. Dzīvojot Rīgā un reti aizbraucot tālāk par Pļaviņām, Daugava asociējas ar rāmi plūstošu platu upi, kas vietām vairāk atgādina lielu ezeru. No dabiskās ainavas ne vēsts. Kur un kā tādā upē atrast pamatgultni, kantis un sēkļus? Kur un kā tādā sameklēt samu? Tikai ar manis nīstajām tehnoloģijām vai uz dullo. Otrs variants man arī nešķiet patīkams un cerīgs, un tās dažas reizes, kad esmu mēģinājis, bija ar loģisku iznākumu. Ne copes.

Andris uzaudzis šajā vietā, zina upē katru akmeni, katru straumīti un krāci, katru bedri. Dažām vietām ir savi nosaukumi, ir arī tāda Felsa bedre. Bet šie nosaukumi kaut ko izsaka tikai dažiem vietējiem. Man Ķīšezerā arī ir savs līcis. To gan sauc nevis manā vārdā, bet gan par Mājas līci. Ja nezini, kur es dzīvoju, tad tev no tā nekāda labuma nav. Tāpēc es bieži savā slepenajā Mājas līcī esmu viens, bez konkurentiem. Andrim konkurentu ir vairāk, bet satiekot labi, jo visi savējie.

Skatos uz superīgajām vietām ar lielu skaudību. Nu kas gan ir stāvošs, vienmuļš ezers pret dzīvu, strauju un skaļu upi! Un kādas tik zivis šeit nemājo! Pats par sevi saprotams, ka galvenais te ir sams. Bet ir arī meženes, līdakas, zandarti un sapali. Pēdējo te esot ļoti daudz. Taču Andris ar tādiem sīkumiem neaizraujas. Viņa zivs ir sams.

Bet man bija tā...

Ejam atpakaļ uz māju, kur jau uzklāts pusdienu galds. Vari minēt, kas tiks pasniegts. Protams – cepts sams! Pat nezinu, vai tā ir laba zīme, – ēst mērķa zivi pirms copes. Bet nav jau vēl zināms, vai tā cope vispār notiks. Jāpagaršo...

Labs gan! Nelīdzinās nevienai zivij, ko esmu ēdis. Ar vienu gabalu īsti nevar saprast, tāpēc ņemu nākamo. Vēl garšīgāks! Tā kā īstas pārliecības Andrim nav bijis, vai mēs šodien paspēsim uz copi un, ja paspēsim, tad vai noķersim, pirms dažām dienām izvilktais sataupīts, lai vismaz nogaršot man sanāk. Sirsnīgs paldies!

Pie pusdienām dalāmies stāstos par Daugavu. Andra vectēvs bijis kārtīgs Daugavas plostnieks. Korņiks, tā teikt. Par plostniekiem varētu leģendas stāstīt, un šo to no tām uzzinu arī es. Andris rāda interesantu grāmatu. Atmiņu Daugava. Lasīt nav laika, bet paskatos bildes. Kāda tā Daugava kādreiz bijusi! Izcila, skaista, nepieradināta, pat mežonīga upe! Krāces. Klintis. Kanjoni. Staburags. Plosti. Laši. Jā, laši! Un kādi vēl! Skatos bildi, kur Krustpils zvejnieki lepojas ar metrīgu lašu lomu. Diemžēl tas viss pagātnē…

Zinu, ka esmu redzējis dzīvu Staburagu, bet toreiz vēl par puišeli skraidīju un neko neatceros. Tik vien kā ķeksītis biogrāfijā, pat bildes nav. Daudz ko pārsteidzošu var uzzināt šajā grāmatā un Andra atmiņās. Ir arī tāda dziesma, ko sauc tāpat kā grāmatu. Un dziesmas autors ir... Vari atkal minēt. Jā, Andris Felss! Viņa radošums izpaužas ne tikai copē, bet arī dziesmās.

Esmu bijis arī Daugavas muzejā Doles salā. Visiem tiem, kam ne tikai loms svarīgs, bet arī vēsture un romantisms ir vērtības, iesaku gan muzeju apmeklēt, gan grāmatu izlasīt, gan dziesmu noklausīties, gan savām acīm paskatīties uz to īsto Daugavu, kas mums vēl palikusi.

Man arī ir dažas spilgtas atmiņas par to Daugavu, uz kuru, visticamāk, latvieši nekad vairs nebrauks un negribēs braukt. Tā ir vieta Krievijā, Valdaja augstienē, kur dzimst Daugava, kur uzsāk savu skrējienu, būdama nepilnus desmit metrus plata.

Astoņdesmito gadu sākumā, kad vēl nekas neliecināja par Latvijas okupācijas beigu tuvošanos, ar draugiem devāmies drosmīgā un diezgan ekstrēmā ekspedīcijā pa Daugavu, ko tur sauc pavisam nesmukā vārdā. Pieveicām vismaz simts kilometru pa praktiski neapdzīvotu upi, neskaitot dažas civilizācijas pazīmes, ja pussabrukušas sādžas par tādām var saukt. Gaidīto megalomu vietā bija smaga vilšanās, jo noķērām nožēlojami maz un neko lielu. Tā arī nesapratām, kāpēc neveicās. Vilka verdikts bija tiešs un pārliecinošs: nav. Un mēs, pārējie, bijām gatavi viņam piekrist. Cik labi, ka uz turieni nemaz negribas vēlreiz braukt.

Andris tur nav bijis, viņam pietiek ar savu dzimto upes posmu, kurš ir tāds, ka arī man ir pamatīgs āķis lūpā. Jūtu, ka šī nebūs pirmā un vienīgā reize, kad ne tikai jūsmošu par šo Daugavu, bet arī mēģināšu ko noķert. Sams – tas jau būtu izcils bonuss!

Oi... te būs pa nopietno...

Par copi, ūdeņiem un vēsturi var runāt bezgalīgi, kā zināms, bet liekam punktu, jo Andris saka – laiks uz copi! Tā gan nebūšot ilga, jo vakarā jāpaspēj uz viesībām, uz Annām, kur Andrim būs ļoti svarīga loma – galvenais muzikants. Bet es esmu priecīgs arī par iespēju dažas stundas būt kopā ar samu meistaru.

Teorētiski man ir nojausma, ar kādām metodēm ķer samu. Uz celiņa. Ar grunteni. Ar kvoku. Ar spiningu. Ar mānekļiem. Ar dabisku ēsmu. Ar televizoru – diemžēl. Uz dullo. Utt. Kad noskaidroju, uz ko un kā ķersim šodien, saprotu, ka mani smalkie rīki paliks drošībā. Mašīnā tos noteikti neviens nesalauzīs. Andris no savas bagātīgās ieroču sienas garāžā paņem divus draudīgus kātus, kas aprīkoti ar Ņevas spolēm. Viens būšot man.

Atceros, ka pēdējo reizi kaut ko līdzīgu turēju rokās pirms 45 gadiem. Toreiz iepazinos ar Juri Vilku, kas mani pāraudzināja kā makšķernieku un lika nomainīt visu inventāru. Kātam jābūt tievam un lunkanam. Spolei – bezinerces. Māneklis – tikai rotiņš. Nekādu šūpiņu. Ķersim tikai foreles. Nu labi, pa retam līdakas. Par samiem pat runas nebija. Lai arī laika gaitā esmu evolucionējis pat līdz lašiem, mani rīki samam liktu smieties. Skatoties uz Andra iedoto bruņojumu, saprotu, ka lieta ir vairāk nekā nopietna. Nekādas lirikas, nekāda maiguma. Ar diegiem nav aršanas, kā zināms. Ar šādu sentimentālu atziņu atgriežos dziļā jaunībā. Pie saknēm.

Pamatīgs kāts, kam spice resnāka par mana jaudīgākā kāta pamatni pie roktura. Un spole, kā jau teicu, Ņevas, kuru salauzt nevar pat krievu tanks, kur nu vēl sams. Pamataukla – monofilā 0,6 mm. Tad tāda interesanta pavadiņu sistēma ar paštaisītu Tiroles nūjiņu, kas esot 110 g smaga. Tādu nopirkt nevarot. Pavadiņas ir divas, apmēram pusmetru garas. Tām galā divi kārtīgi āķi. Uz tiem tiks likta gaļa. Tā Andris sauc ēsmu. Un šoreiz tās būs vistu aknas. Vairāki gabali sasprausti vienā kunkulī ar abiem āķiem. Kopumā tāda viltīga un pamatīga gruntene sanāk.

Andra uzķeramais tīkliņš ir kā muzeja eksponāts. Tas lieliski iederētos Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā, kas ir tepat, Sēlijā. Kā zināms, Jaunsudrabiņš bija izcils rakstnieks, gleznotājs un makšķernieks, un īsti nav skaidrs, kura nodarbe viņam bija vissvarīgākā un vismīļākā. Bet skaidrs, ka bez makšķeres viņš nevarēja. Tāpēc sarakstīja Ar Makšķeri, kuru katrs kārtīgs copmanis ir lasījis.

Andra uzķeramais ir paštaisīts un tāpēc tik vērtīgs. No koka, no ievas. Izlocīts tā īpaši. Viena mala taisnāka, lai labāk pieguļ laivas bortam. Otra – ieapaļa. Izskatās kā tenisa rakete, kuru viens dusmās dauzījis pret zemi pēc zaudēta punkta. Uzķeramais liels, lai pieklājīgu samu tajā var iemānīt. Linums no tieviem diegiem, tīkliņa acis lielas, lai mazāk jūt straumi. Pat rokturis un tā izliekums paredzēts tieši Andra rokai. Viss akurāt tā, kā tam jābūt. Nekādas paviršības. Stils, gaume un funkcionalitāte. Īsts art deco dizaina paraugs.

Viena no labākajām samu vietām

Lasītāj! Tagad paņem baldriānus un apsēdies

Dodamies uz upi un kāpjam iekšā laivā, kuras nosaukums ir Līdaka, nevis Sams. Andris pie airiem, es kā kundziņš uz pakaļējā sēdekļa.

Straume ir nopietna un spēcīga, bet jābrauc būšot pret to. Andris ir labi trenēts, tāpēc ātri un meistarīgi tiek uz pirmo krāci labu gabalu uz augšu no ostas. Tad seko precīza vietas izvēle pašas lielās straumes malā, kur mutuļi nomierinās. Tagad jānoenkurojas. Svaru bumba kā enkurs, paliels rullītis, pa kuru aukla nonāk līdz nofiksēšanas āķiem. Visa enkura sistēma – paša Andra izdomāta un uztaisīta. Gudri, vienkārši un ērti. Es tikai skatos un brīnos. Nekāds aipilots ar tādu straumi netiktu galā un dažu sekunžu laikā tiktu iznīcināts pret akmeņiem. Jā, te ir diezgan sekls, un lielāko akmeņu gali rēgojas virs ūdens.

Vieta esot laba un pārbaudīta. Samu midzenis, tā teikt. Uz āķiem tiek uzlikta gaļa. Tad ir precīzi jāiemet blakus lielajai straumei, bet tajā mierīgākajā pusē. Metiens nav pārāk tāls, kādi 15 metri. Mēģināšu arī es ar trīcošām rokām. Atceros, ka inerces spole jābremzē ar īkšķi, lai nesaiet bārdā. No tās izdodas izvairīties, bet precizitāte gan varēja būt labāka. Pārmetu pāri Andra makšķerei. Nu nekas, samainām kātus un gaidām. Vajadzētu būt. Man gaidīšana tā ne visai. Andrim arī. Viņš ir aktīvs. Tāpat kā sams. Ja tuvumā ir, tad paņemot piecu minūšu laikā. Ja nepaņem, tad nav.

Nedaudz nolaižamies pa straumes malu uz leju uz nākamo punktu. Metam atkal. Otrais metiens jau man sanāk labāk, bet ne labi, un makšķeres atkal ir jāsamaina. Gaidām. Jābūt. Bet nav.

Kamēr nav, Andris stāsta par saviem lomiem. Milzīgu samu viņš nav izvilcis, vairāki lielie aizgājuši. Lielākais pievārētais ir 21 kg. Biežāk esot līdz 10 kg. Viņš saka, ka labāk noķerot četrus desmitniekus nekā vienu četrdesmitnieku. Un es piekrītu. Labāk izvelku vienu mazu nekā neizvelku vienu lielu.

Es izstāstu savu piedzīvojumu. Lielākā zivs, kas man aizgājusi, bija sams. Domāju, ka sams. Skaidrs, ka sams. Tas notika pirms gadiem septiņiem Ķīsī. Man toreiz bija ļoti slikta laiva. Modelis nebija slikts, laiva ar kajīti jeb mājiņu – smalki, bet motors Džonsons – tas gan bija mēsls. Pareizāk sakot – vecs. Viņam bieži patika nepielēkt.

Tā nu arī toreiz. Viņš izdomā un nepielec. Bet es esmu pretējā krastā. Diena skaista, silta. Vasara. Latvijas vasara. Kur man steigties? Es ļaujos vējam un sauļojos. Laiva lēnām slīd uz mājas pusi. Idille...

Bet cik tad ilgi tā sēdēsi parazitējot? Ne uz ko necerot, paņemu pavieglu spiningu, uzkabinu nelielu džigu un mētāju. Te pēkšņi – tik. Tāds maziņš tik. Laikam ezera vidū nomaldījies asarītis. Piecērtu. Nekustas. Kur tad te varētu aizķerties? Un tad tur lejā kaut kas atdzīvojas. Tā mierīgi. Bez stresa. Pakustas un apstājas. Tēlo, ka atkal aizķēries. Atkal pakustas. Lēni. Bet ar baigo jaudu. Kad kustas, bremze rūc. Kad nekustas, nerūc.

Tā neviena zivs man līdz tam nav uzvedusies. Jau rodas aizdomas, ka tam tur apakšā varētu būt ūsas. Bet viņš pat nedomā nākt uz augšu, lai kaut vai nedaudz parādītos. Tā nu mēs labu laiku stīvējamies. Pareizāk sakot – viņš dara, ko grib, es tikai turu kātu. Viss notiek pa apli ne pārāk lielā rādiusā. Beigas ir visai paredzamas. Zinu sava fluorkarbona un pamatauklas diametru un saprotu – ja briesmonis labprātīgi neuzpeldēs, man nav nekādu cerību viņu pat ieraudzīt, kur nu vēl izvilkt.

Šī garlaicīgā un nolemtā spēle samam (nu kas gan cits tas var būt) apnīk, viņš lēnām kā tvaikonis uzņem gaitu un mauc Juglas virzienā. Līkais kāts priecīgi iztaisnojas, un pārrautā aukla plīvo kā sēru karogs. Tas bija sams! Mans sams! Tā arī līdz pat līdz šai dienai neesmu nevienu noķēris! Vai tad tas ir godīgi?

Andri, vai tas bija sams?

Noteikti, – viņš atbild. Ja nenāk nemaz uz augšu, tad sams. Pēc visām pazīmēm – sams. Vari būt drošs, ka sams.

Nu mana pašapziņa ir nostiprināta. Ja tāda autoritāte kā Andris Felss saka, ka toreiz man aizgāja sams, tātad tā arī bija. Un tagad nešaubīdamies visiem lielīšos, ka man aizgāja sams. Baigais.

Tad Andris man stāsta par noķertajiem. Un šogad viņam tie ir… tagad apsēdies, iedzer baldriānus vai ko stiprāku, ievelc elpu un klausies! Tātad šogad līdz Annām samu zvaigzne Andris Felss ir izvilcis piecdesmit četrus samus!!! 54!!! Pat nezinu, kā iespaidīgāk izskatās – ja šo skaitu raksta vārdiem vai cipariem. Ktm! Copmanis parastais (vulgaris) visā mūžā nenoķer nevienu, bet te, redz, viens pamanās tādu baru dažos mēnešos! Un vēl jau vasara nav galā! Gan uz spininga, gan uz gaļu. Šogad lielākais bijis 10 kg. Un bijušas dienas, kad pat trīs ūsaiņi izvilkti! Jā…

Daudzās bildes šos lomus apstiprina, bet manu sajūsmu pastiprina. Tāds sniegums raisa cieņu un apbrīnu. Zvaigzne ir zvaigzne.

Ka tevi lietus un pērkons!

Šodien samu nav. Vēl nav. Nomainām vietu, uzliekam jaunu gaļu un metam atkal. Beidzot man izdodas – makšķeres nav jāmaina. Iemetu tur, kur tēmēju. Jābūt.

Bet cope ir Andrim. Skatos, kā ar diviem rāvieniem tiek nostiepta aukla, Andris cērt, bet garām. Sapals, viņš saka. Arī tiem garšo gaļa. Bet ne tik bieži viņi uzsēžas, jo kumoss tomēr liels.

Ja jūti, ka lēni, bet jaudīgi stiepj auklu, cērt kā traks! No visas sirds, bez žēlastības! Citādi kaulainajā sama rīklē neiecirtīsi. Kad pieķersies, turi, cik vien spēj, jo nekādu joku te nebūs. Ja sams ieiet straumē, un visbiežāk tas viņam izdodas, tad kautiņš ir ne pa jokam!

Es no tā nebaidos, jo ar lašiem ir līdzīgi, kā zināms. Laši mani ir uztrenējuši. Lai tas sams nāk šurp, paskatīsimies, kurš stiprāks! Bet nenāk. Nomainām vēl vairākas vietas, kurās visās Andris ir ķēris. Gan lielus, gan ne tik lielus. Bet pēdējā laikā aktivitāte pierimusi. Pa kādam esot, bet ne tuvu tik labi kā sezonas sākumā, līdz Jāņiem.

Palikusi vēl pēdējā vieta. Vislabākā. To Andris apzināti nav traucējis vairākas dienas, zinot, ka es braukšu ciemos. Taupījis samu man...

Nav. Vai neņem.

Virs upes uz Rīgas pusi parādās draudīgs mākonis, kas nepārprotami norāda uz tuvojošos lietu un pērkonu. Varbūt tāpēc nav. Samam patīkot silts laiks. Jo siltāks, jo labāk. Bet nu jau kādu nedēļu tāds pavēss, bieži līst. Sams nogājis pagrīdē. Jābeidz.

Gan jau kādreiz...

Andris pieved mani krastā, bet pats cīnīsies laivā pret straumi labu gabalu līdz savai ostai. Es kā kundziņš – pa krastu, pa taciņu. Smalki. Eju raitā solī, bet Andris upē neatpaliek. To nu gan nebiju gaidījis, ka viņš pret straumi tikpat ātri kā es pa krastu. Pa ceļam satieku makšķernieku ar mazu sunīti. Prasu – kā ir? Nav. Mums arī nav, saku. Ne asakas! – un dodos tālāk.

Praktiski vienlaicīgi ar Andri sasniedzam ostu un dodamies uz mājām. Andrim jāsteidzas uz viesībām un koncertu, man – uz mājām. Bet netieku laists prom, kamēr neesmu iedzēris kafiju ar saimnieces pašceptu plātsmaizi. Protams, garšīgi. Vēl tieku apdāvināts ar pašaudzētiem ķiplokiem un pašu ražotu rapšu eļļu. Lai ir ar ko cept zivis. Liels paldies!

Atvadīšanās no Andra un viņa ģimenes ir tikpat sirsnīga kā sagaidīšana. Klusībā ceru, ka varbūt kādreiz tiksimies atkal un tad nu gan to samu mēs noķersim. Bet, ja ne, arī nekas. Jo labā un draudzīgā kompānijā un skaistā vietā pavadīts laiks ir daudz vērtīgāks.

Lai mājupceļš būtu tuvāk Daugavai, laižu pa veco, vēsturisko ceļu. Skaisti. Pie Skrīveriem iebraucu melnajā mākonī, kas mūs pirms kāda laiciņa jau brīdināja. Līst. Atkal līst. Bet Andrim labība jāpļauj. Ceru, ka augustā būs arī pa kādai saulainai un siltai dienai, un tad Andrim būs jālauza galva, ko darīt. Vajadzētu pļaut, bet samam arī tāds laiks patīk, derētu kādu noķert... Esmu pārliecināts, ka Andris spēs abas nodarbes apvienot. Lai veicas!

Liels paldies Andrim Felsam un viņa ģimenei par laipno uzņemšanu un lieliski pavadīto dienu! Paldies Daugavai par skaistumu! Un paldies samam par nenoķeršanos! Gan jau kādreiz. Varbūt.