Zivsaimniecības bieds

Problēma nr. 1

Pavasarī seklākajās ūdenstilpju vietās nārsto dažādu sugu zivis. Šīs tad arī ir slepkavniecisko kormorānu iecienītākās gastronomisko izvirtību vietas. Daba šim putnam ir piešķīrusi spēju pārskatīt plašu teritoriju, negriežot galvu, un tā peilēt apkārtni viņš var, bet apjēgt, cik smagu nastu spēj pacelt un apēst, – ne. Tāpēc ūdeņos paliek simtiem sakropļotu zivju, kurus kormorāns nav bijis spējīgs pacelt un apēst. Zināmā mērā viņu var salīdzināt ar roņiem un ūdelēm. Visiem trim daba gēnos ir ieprogrammējusi nogalināt ar un bez vajadzības.

Katru pavasari pēc ledus izkušanas visās seklajās ūdenstilpēs, kur ieperinājušies šie dažiem ļoti tīkamie putniņi, peld milzīgs daudzums lielu beigtu zivju. Bieži tās ir līdakas ar uzšķērstiem sāniem. Tas tāpēc, ka līdz 1. maijam publiskajos ūdeņos ir aizliegts makšķerēt no laivas, jo, tiklīdz parādās laivotāji, tā kormorāni pazūd. Priekšrocības te ir ūdenskrātuvju īpašniekiem, kas pēc ledus izkušanas nekavējas laist ūdenī copmaņus, – labāk, ja starp tiem gadās daži maliķi, nevis paviesojas nepieskatāmi 50–100 kormorāni.

Problēma nr. 2

Dažādi tiek lēsts par to, cik barības dienā kormorānam vajag. Domas atšķiras, un tiek minēti skaitļi no puskilograma līdz pat divarpus. Arī ar šādiem cipariem nav grūti saskaitīt, cik zivju vienā dienā tiek izsmelts no mūsu ūdeņiem. Un vismaz x4 ievainotas, sakropļotas un aizgājušas bojā!

Reizēm kormorāns ir tik smagi pieēdies, ka ir problēmas palidot. Vairākas reizes esmu redzējis, ka putns nespēj pacelties no vietas, kur tikko ēdis, – laikam bija bijis par daudz. Kad braucu klāt ar laivu, tie cēlās augšā pēdējā brīdī un tad, sitot ar spārniem pa ūdeni, mēģināja tikt no manis tālāk, bet pacelties nespēja.

Tā kā kormorānu baram zivju pārtikai vajag daudz, tas pie konkrētās ūdenstilpes uzturas tikai tik ilgi, kamēr zivis tur ir. Kad visas ir izsistas, kormorāns pārceļas uz citiem plašumiem, atstājot aiz sevis ūdeņu tuksnesi.

Problēma nr. 3

Vēl viena bēda saistībā ar šo putnu ir ekskrementi. Tie satur ļoti daudz fosfora un slāpekļa, un ir tik toksiski, ka visa zaļā vietā paliek izdedzināts lauks. Nokalst visi koki, krūmi un zāle, pārvēršoties par nāves ieleju. Tik daudz mēs vēl redzam un, piemēram, Baltezera gadījumā vismaz kaut kādas taures pūšam. Bet kas notiek tālāk? Tālāk visi tie toksiskie mēsli nokļūst ūdenī.

Vai mums ir pētījumi, kā šie izkārnījumi ietekmē ūdens iemītnieku veselību? Nemaz negribu domāt, kas notiek nelielās ūdenstilpēs, kur ūdens mainās mazāk. Nav nekāds brīnums, ka Latvijā vietu, kur sastopami tīrus ūdeņu mīlošie vēži, ir ļoti maz. Savukārt kādreiz, kad kormorāni bija retums, vēžu bija daudz.

Problēma nr. 4

Latvijā it kā esot aptuveni 4000 kormorānu.

Liriska atkāpe. Atgādinu – tie ir putni. Tāpēc es aizdomājos – interesanti, kurš viņus ir skaitījis un kādā veidā? Sevišķi ņemot vērā, ka kormorāni pāris dienās spēj nolidot pat 100 km...

Atpakaļ pie tēmas. Es dažādos Latvijas novados esmu apzinājis pazīstamus makšķerniekus, kas tiešām ļoti daudz laika katru nedēļu pavada pie dažādām ūdenstilpēm. No šīm sarunām secinu, ka kormorānu mūsu zemē ir vismaz 3 reizes vairāk.

Turklāt tam ir tendence milzt lielā ātrumā, jo kormorānam ienaidnieku tā īsti nav. Latvijā viņi savas ligzdas veido kokos, un klāt pie olām tiek vien vārnas un kraukļi. It kā jūras ērgļi interesējas par kormorāniem, bet cik tad viņu mums te ir?

Medniekiem šī suga nav interesanta. Izņemot tos, kas cīnās par savu piemājas dīķi vai dabas objektu kā biznesu. Turklāt no medniekiem zinu, ka kormorānu šaušanai ir jāizņem atļauja. Taču to dod tikai tad, ja cilvēks var pierādīt, ka šie putni patiešām nodara kaitējumu konkrētam ūdenim. Kaut kāds absurds! Nez kā to pierādīt?!

Vienīgais, no kā kormorāns patiešām baidās, ir cilvēks. Apveltīts ar asu redzi, šis putns ir ļoti manīgs un ātri sajūt briesmas. Tiklīdz parādās makšķernieks, viņš laižas projām un tuvumā sev nelaiž.

Hallo!!!

Garum gara pentere ir arī par signālvēžiem upēs, un kopumā situācija ir katastrofāla. Tāpēc ļoti gribētos, lai par notiekošo aizdomātos kāds no valdības. Esmu vairākas reizes, runājot radio un TV, aicinājis raidījumā piedalīties ornitologus un atbildēt uz daudzajiem jautājumiem. Bet visi ir atrunājušies ar aizņemtību, vai arī piedāvāti, tā teikt, bandinieki, kuri atbild tikai “es nezinu”, “neesmu tiesīgs teikt”, “likums nosaka” un tādā garā. Smieklīgi.

Par šo faktu runāju jau sen, bet izskatās, ka tikmēr, kamēr makšķernieki nesacels augšup savus štokus un nepievienos kategorisku balsi, nekas nenotiks. Mums ir liels zaļo spēks, kas bieži jauc likumus ar loģisko ikdienišķo dzīvi tuvākā vai tālākā nākotnē. Patiesībā šie «zaļie» neiedziļinās situācijā, bet pavirši sagrābsta informāciju, izdara kaut kādus nesaprotamus secinājumus un pieņem lēmumus. Ne medniekam, ne zemniekam, ne lopkopim, ne makšķerniekam neviens padomu un informāciju par patieso stāvokli Latvijā neprasa. Lēmumi tiek pieņemti siltos kabinetos un mīkstos krēslos. Un to dara cilvēki, kas dabā nokļūst pāris reizes gadā sēņojot vai ogojot. Kam tas ir izdevīgi?

Manam mūžam zivju pietiks. Pietiks arī tiem, kas sēž mīkstos krēslos, bola acis un božas par viņu miera traucēšanu. Taču kā būs nākamajai paaudzei? Tāds pavisam vienkāršs jautājums: KĀ BŪS NĀKAMAJAI PAAUDZEI?! Es atkārtoti aicinu ornitologu, Zemkopības ministrijas un VVD pārstāvjus uz atklātu publisku sarunu. Ja mēs tūlīt pat nesāksim kaut ko darīt, tad Latvijas ūdeņos briest, nē, patiesībā pēc pilnas programmas jau notiek reāla katastrofa.

Sviests! Sūdīgs sviests...