Ālantu cope Ālandu salās

Jābūt baigajam nūģim, lai paliktu vienaldzīgs pret Ālandiem. Un ne tikai makšķerniekiem tur ir ko darīt. Droši vari ņemt līdzi sievu, bērnus vai pat brūti. Patiks visiem, es garantēju! Ālandi ir jāredz! Klintis. Fjordi. Akmeņi. Kadiķi. Miers un harmonija. Skaisti!

Pirms kādiem 60 gadiem, kad vēl tikai par puišeli skraidīju, biju jau nopietns makšķernieks. Ne tikai copēju dzimtajā Bērzē, bet arī izglītojos. Pie upes. Skolā. Bibliotēkā. Lasīju visu iespējamo literatūru par copi. Un, protams, klausījos pieredzējušos vīros. Autoritātēs, tā teikt. Īsti neatceros, kur un no kā, bet biju dzirdējis par kaut kādām Ālantu salām. Jā, tieši tāds man likās tas nosaukums. Nebija ne jausmas, kur šīs salas atrodas. Jebkurā gadījumā tās likās tālas un noslēpumainas. Nojautu, ka ālants varētu būt zivs. Bērzē tādas nebija. Un tāpēc interese gan par ālantu, gan par viņa vārdā nosauktām salām gluži dabiski neattīstījās. Pareizāk sakot, izzuda.

Pēc daudziem gadiem, kad jau biju nobriedis makšķernieks vai, pareizāk sakot, spiningotājs, kādā avīzē izlasīju jebkuru copmani satriecošu rakstu par Ālandu salām. Beidzot biju uzzinājis pareizo salu jeb arhipelāga nosaukumu un to, kur tas atrodas. Un arī to, ka tur ir fantastiska cope. Stāsts gan bija tikai par līdakām un, iespējams, arī asariem. Nekādu ālantu. Bet interese bija radīta tāda, ka ne mirkli nešaubījos – man tur jānokļūst! Gribēju būt starp pirmajiem latviešu vikingiem, kas iekaro Ālandus.

Pirmo reizi Ālandos biju tālajā 2000. gadā. Vairs neatceros, kā, bet atklāju slepenu un ļoti labu kempingu. Pirmajā pusstundā pēc pirmās copes sākuma noķēru savu pirmo metru. 6,2 kg līdaku, kas joprojām ir mana lielākā Ālandos. Kādā trešajā dienā izvilku dīvaina un neredzēta izskata zivi. Tā kā sapals, bet nav sapals. Mežene arī nav. Ilgi pētīju, domāju un izdomāju. Ktm! Tas taču ālants! Mans pirmais ālants! 1,6 kg! Tā nu mans pirmais brauciens uz Ālandiem vainagojās ar diviem rekordiem un neaizmirstamiem iespaidiem. Būdams izteikts upju cilvēks, forelists un ziemeļu fans, iemīlējos arī Ālandu skarbajā skaistumā.

Šogad braucam vēlāk

Aleksandrs pieradis savu dzimšanas dienu, kas ir augusta beigās, svinēt Ālandos vai Zviedrijas fjordos. Un arī šogad grib ievērot tradīciju. Bet es kategoriski paziņoju, ka brauciens ir jāpārceļ. Augusta beigas un septembra pirmā puse man ir ļoti aizņemta. Tāpat kā lielākajai daļai latviešu. Basketbols! Lielais basketbols! To nu es nevaru upurēt pat copes dēļ. Tas ir jāredz! Un bija to vērts! Izcila un skatāma Latvijas komandas spēle! Lielas, vēsturiskas un neaizmirstamas uzvaras! Nepieredzētas un fantastiskas emocijas! Sajūsmas asaras! Un prieks un lepnums par Latviju!

Mūsu copes komanda gandrīz nemainīga. Saeimu joprojām pārstāv Aleksandrs Kiršteins, Copes Lietas – Egīls Zirnis un es. Jauns ir tikai pavāra palīgs, un šoreiz tas būs Gundars Brutāns. Organizatoriskie jautājumi kā parasti manā ziņā. Brauciena tāmes sastādīšana, mājiņas un laivu rezervēšana, prāmja biļešu iegāde un pārtikas sagāde – viss izdodas bez problēmām, un pacilātā noskaņojumā dodamies ceļā.

Pa ceļam tradicionāli tiek izziņoti individuālie mērķi. Visdrosmīgākais ir Gundars, kurš plāno noķert piecinieci. Aleksandrs tā piezemēti cer uz divarpusnieci. Zirnis (tas, kas Egīls) ir vēl pieticīgāks: ja dabūšot divnieci, būšot labi.

Vaicāju, vai šoreiz negrib saderēt uz to, ka neko nenoķers. Maijā viņš bija tuvu tam, lai pierunātu mani uz šādām sadomazohistiskām derībām. Daudz netrūka, ka es būtu piekritis – un būtu uzvarējis. Pēdējā dienā un pēdējā stundā Zirnis, sev par pārsteigumu, izrāva metru! Tātad, ja būtu licis uz savu neveiksmi, derībās viņš būtu zaudējis. Šoreiz optimisma vairāk, cerot arī uz dažiem asarīšiem, tāpēc derības izpaliek. Bet es kā parasti esmu azartiski pragmatisks un nosaku reālu mērķi. Tas būs komplekts – četriniece un bonuss. Un tas nav asaris. Uzminēsi? Nu, protams – ceru uz ālantu!

Jūtam, ka jābūt!

Četrās stundās sasniedzam Tallinas ostu, kas ar katru gadu kļūst arvien lielāka, modernāka un ērtāka. Igaunis nemaz nav tik lēns, kā mēs mēdzam par viņu jokot. Slaidi iebraucam Baltic Queen, kur mūsu auto tiek novietots pie pašas izbrauktuves. Agri no rīta mums jābūt uz strīpas, lai neaizbrauktu garām Mariehamnai un neattaptos Stokholmā.

Tāpēc daudz uz kuģa neuzdzīvojam. Uzejam uz saules klāja, lai priecātos par skaisto Tallinas panorāmu. Laiks ir silts, tāpēc alus un kafija tiek baudīta nesteidzoties. Izejam mazā ekskursijā pa lielo un smalko kuģi. Uz koncertu, diskotēku, dejām un citām izvirtībām gan neiesim.

Atgriežamies kajītē un sadalām guļvietas. Daži ierauj pa mēriņam, bet man pietiek ar minerālūdeni. Tiek baudītas vieglas uzkodas – ceptas siermaizītes. Un tad jau laiks pie miera. Aizmigt gan grūti, bet kaut kā izdodas.

Pirms modinātāja zvana mūs pamodina sparīga dauzīšana pie durvīm. Atveru. Tur pabriesmīga izskata putiniete skaidrā krievu valodā ar armijas piesitienu paziņo, ka tūlīt būs jāevakuējas, Mariehamna klāt. Par šo epizodi Tallink aptaujā pēc brauciena uzrakstīju, ka uzruna tādā valodā un formā man nav pieņemama. Tomēr kuģi labprātīgi atstājam un pēc mirkļa esam uz Ālandu zemes.

Iestājas īpaša svētku sajūta. Jūtamies gandrīz kā mājās! Te pat gaiss ir īpašs, kas lielāko nūģi atmodina un padara par cilvēku. Laižam!

Līdz mūsu kempingam jābrauc nedaudz vairāk par pusstundu, un pirms sešiem jau esam galā. Parasti pa ceļam mūs sveicina dzērves, zaķi un stirnas. Tāpēc tumsā jābrauc uzmanīgi, it sevišķi, tuvojoties kempingam, kur visapkārt mežs un krūmi. Bet šoreiz no draugiem ne vēsts. Tāpat kā no cilvēkiem. Izskatās, ka būsim vienīgie, un par to tikai priecājamies.

Kempingā viss vēl ciet, bet mums ir sarunāts, ka atslēga būs mājiņas durvīs. Blakus tām pret sienu atstutēti divi motori. Izkravājamies, iekārtojamies, sadalām istabas un gultas. Tagad laiks pāris stundu atpūtai, jo recepciju atvērs tikai desmitos. Aizmiegam zibenīgi un katrs sapņojam savus sapņus par rekordiem. Jābūt!

Pēc pāris stundu veselīga miega esam augšā un drudžaini sākam gatavot rīkus. Man būs trīs spiningi. Vieglais džigam. Kāts – Seox G-Specialist Pro 210 cm, 3–18 g. Spole – Daiwa Ballistic EX LT 2500. Vidējais – tas būs galvenais ierocis, ar ko metīšu rotiņus, viegākus voblerus un šūpiņus. Kāts – šogad pie Circeņa nopirktais Major Craft Trapara TXS-822MH, 5–23 g. Tas gan vairāk domāts taimiņiem, bet šoreiz būs mans galvenais rīks līdakām un bonusiem. Kā vēlāk izrādīsies, komplektā ar Daiwa Ballistic EX LT 3000 tas darbojas ļoti labi, rokā viegls, patīkams un nobalansēts. Rezervē smagā lašu artilērija – Ryobi Excia 270 cm, 5–25 g, un Daiwa Ballistic EX LT 4000.

Jūtos labi bruņots un tagad varu pārbaudīt, ko konkurenti liks lietā. Vīriem arī pieklājīgi, dažiem pat draudīgi rīki. Tādiem esot jābūt, ja gribot vilkt lielās. Nu, labi, lai tā būtu.

Branča jeb vēlo brokastu laiks ir klāt. Apvienojot tās ar agrajām pusdienām, sanāk tāda ēdienreize, kurai vislabāk piestāv ziemeļu soļanka. Izēdam katlu tukšu kā nieku.

Laiks doties uz recepciju. Tur mani sagaida laipna un smaidīga zviedriete. Jauna, bet ne pārāk smuka pēc sejas. Toties topiņa izgriezums ir tik drosmīgs un dziļš, ka visa lielā mantība redzama gandrīz pilnībā. Tiešām grūti novērst acis un neskatīties. Tomēr saņemos un koncentrējos.

Jānokārto formalitātes. Sāku ar ciemakukuli. Latviešu šņabis, upeņu balzams un šokolādes kaste. Dekoltētā meitene ir pārsteigta un priecīga. Laikam nav pieradusi pie tādas attieksmes no klientiem. Latvietis nav skops, kā zināms. Samaksāju par mājiņu, divām laivām un četrām licencēm. Cenas ļoti draudzīgas un demokrātiskas. Par visu kopā – 785 EUR. Laiva ar 6 ZS motoru un degvielu – 36 EUR dienā. Namiņš ar visām ērtībām – 85 EUR dienā. Licence uz nedēļu – 30 EUR. Droši vien Latvijā par šādu komplektu būtu jāmaksā divreiz dārgāk, bet zivju būtu n reižu mazāk. Bez ironijas.

Laiks diezgan zivīgs. Pūš tāds jautrs dienvidnieks, pie debesīm parādās pa kādam mākonim. Jābūt!

Nokļūstam ballītē

Kā parasti pirmajā dienā tālu nebrauksim. Sākam Ostas līcī un pamazām virzāmies uz Mūsu salu, kas iepretim bāzei. Nav. Ne copes. Parasti gan kāda zivs pieteicās arī te. Aizbraucam salas otrā pusē, kur vējš sit vilnīti pret krastu.

Uzlieku Orbit vobleri, lai smalkāk izskatās. Līdz pirmajai copei un pirmajai līdakai ilgi nav jāgaida. Ālandu tradicionālā. Vasarā un rudens sākumā visbiežāk sastopamais izmērs te ir 60–70 cm, ap 2 kg. Diezgan reti ir lielākas, bet mazākas – vēl retāk. Jebkura izmēra līdaka Ālandos cīnās lieliski, ne sliktāk kā taimiņš jeb jūras forele. Īsti lielas līdakas, ap metru, noķert var, bet tad jāpaļaujas uz veiksmi vai jānomaina copes taktika, rīki un vietas. Mums patīk, ja copju ir daudz, ja ir gan līdakas, gan asari, gan kāds pārsteidzošs bonuss. Tāpēc bigbaitu mūsu arsenālā nav.

Pie salas izvelkam vēl vairākas. Līdzīga izmēra. Visas atlaižam vaļā. Otra laiva paliek salas aizvēja pusē, neko nenoķer un uzņem kursu uz Bifeļu līci. Es zinu, kas viņiem padomā. Asari. To tur parasti ir daudz. Bet mēs ar Gundaru uz tiem šajā braucienā nespiedīsim. Tomēr virzienu uzņemam to pašu.

Pa ceļam ir Sarkanā šķūņa rags. Netālu no tā ielaižam vēja buru, un laiva eleganti slīd tieši tā, kā mēs vēlamies. Apmēram 10 metrus no krasta, paralēli tam. Metam uz krastu, kur apmēram piecus metrus plats un tikai metru dziļš akmeņains galds, kas diezgan strauji pāriet dziļumā.

Pie paša raga sākuma Gundaram ir cope. Uz ziemeļu rotiņa. Kaujas labi, bet kaut kā dīvaini. Kad ieraugām zivi, ir skaidrs. Ālants! Mums ir ālants! Viņš nemaz negrib padoties, tēmē zem laivas, nenāk augšā. Bet pamazām piekūst un tiek ievilināts ķeselē. Smuks gan! Pusotrs kilo. Apsveicu Gundaru ar viņa pirmo ālantu un uztaisu foto ar laimīgu seju.

Saku, ka jāiemet enkurs. Un pamatoti! Kamēr Gundars turpina priecāties un uzpīpē, man ir cope. Arī uz rotiņa, uz dzeltena piektā mepa. Pēc zivs uzvedības jūtu, ka tā nav līdaka, drīzāk liels asaris. Bet tas izrādās ālants! Tāda paša izmēra. Mans cerētais bonuss! Vēl lielāks pārsteigums un prieks ir par to, ka arī nākamajā metienā man piesakās ālants! Atkal līdzīga mēra! Nu jau mums ir trīs pēc kārtas! Pēc neilga laika seko ceturtais. Gundaram. Vēl pēc dažiem metieniem viņam viens noraujas. Tā tik bija ballīte!

Pēc tam iestājas klusums. Izvelkam enkuru, iemetam buru un turpinām pārbaudīt krasta zonu. Ik pa laikam ir cope. Līdakas. Tradicionālās. Ķeram un laižam vaļā. Šodien ņemam tikai ālantus.

Ja kāds nezina, tad pateikšu – tā ir izcili garšīga zivs. Gaļa viegli oranža un maiga. Ja man jāsalīdzina ar kādu citu zivi, tad es pat atļautos teikt, ka jūras ālanta garša ir līdzīga forelei, ja pagatavo mazsālītā veidā.

Atceros, kādreiz citā vietā Ālandos Vilks noķēra pamatīgu ālantu virs diviem kilogramiem. Sieva to pagatavoja kā lasi un uztaisīja ālantmaizes. Uzaicinājām ciemos saimnieku, iedevām ieraut un kā uzkodu piedāvājām ālantmaizi, nesakot, ko viņš ēd. Zviedrs teica, ka traki garšīga, un jautāja, kas par zivi. Vai lasis? Kad pateicām, ka viņš tikko ēdis ālantu, pārsteigums bija liels un neviltots.

Nu jau esam nonākuši pie Bifeļu līča. Tur Aleksandrs un Egīls jau priekšā. Asari ķeroties sparīgi, bet milžu nav, daži lielākie tuvu puskilo. Līcī iebraucam arī mēs, bet uz citu pusi, tuvāk vēja krastam, kur seklāks un kur vilnītis sit. Līdakas ņem labi. Uz tā paša ālantu rotiņa. Cita veida mānekli tur grūti novadīt, jo ir sekls, akmeņi apauguši ar zāli.

Copju ir daudz, pa kādai aiziet. Ir arī daži dupleti, un labi, ka mums laivā ir divas ķeseles, lielā un mazā. Viena draiskule nedaudz izlec uz pārējo fona. Man trāpās smuka un sportiska 3,2 kg ālandiete. Viens smaidošs foto, un tāpat kā pārējās, arī šī tiek atpakaļ brīvībā.

Esam sajūsmā par pirmo dienu un laimīgi dodamies uz ostu. Mūsu laivas rezultāts: 19 līdakas un 4 ālanti. Super! Otrai laivai bars asaru un pāris līdaku.

Sadalām darbus. Gundars tīra un filē ālantus, es gatavoju vakariņas. Šoreiz aukstās. Sviestmaizes ar kūpinātu gaļu, desu, sieru un dārzeņiem. Dzērienu izvēle smalka. Degbolītis, rums, tekila, viskijs. Bet ļoti delikātās dozās, un streipuļot neviens nesāk. Līdz industriālam līmenim jautrība nenonāk ne šovakar, ne citas dienas. Mūsu kompānija ir pieklājīga, kulturāla un intelektuāla, kā zināms.

Riskējam...

Otrā diena iesākas ar polāro omleti. Šoreiz tā man tiešām labi sanāk, un prieks, ka čaļiem garšo. Drosmei ieraujam pa kafijas krūzei un sākam pētīt manu smalko copes barometru. Tas saka, ka ķersies. Bet vējš pa nakti pilnīgi nomainījies un tagad pūš no ziemeļiem. Ļoti spēcīgi. No tālā fjorda gala, kur paveras atklātā jūra.

Tas padara mūsu plānus sarežģītus. Saprotam, ka līdz Čūsku salai netiksim. Arī Mūsu sala būs vēja un viļņu varā. Atliek Bifeļu līcis, bet līdz tam vēl jānokļūst, braucot tieši pret vēju. Tomēr tas ir drošāk, nekā griezt sānu pret vilni. Neesam nekādi bailīgie. Pieredze braukt lielos viļņos ar mazu laivu man ir. Esmu trenēts gan jūrā, gan Ķīsītī. Riskēsim.

Ceļš līdz Bifeļu līcim ir vairāki kilometri, kas mierīgā laikā būtu desmit minūtes. Bet šoreiz braucam pusstundu. Praktiski tukšgaitā. Uzmanoties no katra viļņa, it sevišķi, ja tas ir devītais. Tuvāk mērķim gandrīz katrs vilnis ir devītais, tomēr mēs ar visiem tiekam galā. Bīstamākā ir ieeja pašā līcī, jo tur jāpārvar liels akmeņains sēklis. Tādās bangās ar motoru būtu pārāk riskanti, tāpēc izlemjam stumties ar airiem caur seklāko vietu. Grūti. Ik pa laikam uzsēžamies un nost netiekam. Gundars atloka zvejnieku zābakus un kāpj pāri bortam. Viņš velk laivu aiz virves kā piesietu bifeli, bet es stumju ar airi. Ar lielu piepūli un mātes piesaukšanu beidzot izdodas tikt līcī. Bifeļu līcī.

Daži varbūt vaicās, kāpēc tāds nosaukums. Izskaidrojums pavisam vienkāršs. Ālandu epopejas sākumā mēs ķērām tikai no krasta. Laivai naudas nebija. Kad uzlabojās rocība, ņēmām laivu uz četriem un izmantojām to tikai kā transporta līdzekli, kas nogādāja mūs līdz slepenajām vietām. Tad kāpām ārā, un atkal no krasta. Četriem spiningot no vienas laivas tomēr nav vēlams. Pārāk liela iespēja, ka ietrieksi mānekli drauga galvā vai pats dabūsi savējā no cita. Bet tagad – smalki! Laiva uz diviem! Copē kā kundziņš!

Atpakaļ pie nosaukuma. Tā nu toreiz mēs kartē bijām noskatījuši vairākus līčus un mēģinājām tos sasniegt, laužoties cauri mežam un brikšņiem. Un pēkšņi, iznākot mazā klajumā, pavisam netālu pamanījām vairākus zvērus. Tie bija lieli, ragaini, spalvaini un dusmīgi skatījās uz mums. Virsū nemetās, bet sapratām, ka nekādu joku te nebūs. Laidāmies lapās neatskatīdamies. Un tā arī īsti nepaspējot izdomāt, no kā mēs bēgam. Pirmais, kas iešāvās prātā, bija bifelis. Tas no sērijas “Zirgu zini? Zinu. Nemaz nav līdzīgs.” Tātad bifelis. Un tam par godu līcis tika pie sava nosaukuma. Turpmāk tur braucām tikai ar laivu, lai drošāk.

Lai nu kā, bet zivīgs gan tas Bifeļu līcis bijis vienmēr. Arī šoreiz. Līcī ir daudz mierīgāk nekā fjordā. Aizvējš, bet tomēr pūš.

Sākam tur, kur bija vakar. Nav. Laižamies pa vējam uz to pusi, kur vakar nebija. Šodien ir. Jo tuvāk vēja krastam, jo vairāk copju. Atkal ir tradicionālais izmērs, atkal ir vairāki dupleti. Jūtamies atšifrējuši copes formulu – jāķer tur, kur pūš, kur sit vilnīti. Aizvējā nav. Vilkam par godu, noķeru dažas līdakas ar viņa gatavoto un man dāvināto vobleri. Esam iesaukuši to par pīļknābi. Brīnumainā kārtā neesmu to pazaudējis 43 gadus! Līdakām garšo, bet seklumā tomēr ar to ir grūti. Pārāk bieži zāle uz āķa. Atgriežos pie rotiņa, ar to ir ērtāk.

Nolemjam vairākas līdakas paturēt, arī manu šodienas lielāko, kas ir divarpus kilo. Man kā senam cilvēkam kilogrami liekas saprotamāki nekā centimetri. Uz aci varu precīzāk pateikt, cik zivs sver, nevis cik tā ir gara. Šī līdaka stipri atšķiras no pārējām. Daudz gaišāka, gandrīz bez punktiem, smuka, sportiska un formīga. Gandrīz vai lasis. Kā vēlāk izrādīsies, arī gaļa būs citāda un pat nedaudz oranžīga.

Līdaku mums daudz, tāpēc nolemjam nedaudz patramdīt arī asarus. Tur, kur vakar otra laiva ķēra. Egīlam un Aleksandram uz džiga copes bijušas praktiski katrā metienā. Šodien nav. Ne copes. Nav. Vējš kaut kur asarus aizpūtis, vai tie pilnīgi aizvērušies no dusmām par vēja maiņu.

Ziemelis gan pierimis, un to ir izmantojuši arī Egīls un Aleksandrs. Viņi ir klāt un mēģinās tos asarus tomēr piemānīt. Mums gan citi plāni, un pa vējam laižam uz Ālantu ragu, kurš līdz vakardienai saucās Sarkanā šķūņa rags.

Pa ceļam noķeram vēl dažas līdakas, un tad jau Ālantu rags ir klāt. Un arī ālants ir klāt! Gundaram. Gandrīz turpat, kur vakar. Vairāk gan nav.

Pamazām laižamies iekšā Sarkanā šķūņa līcī, kur aizvējš. Vairāku metienu attālumā pamanām dažus dīvainus lēcienus. Līdakas tā nelēkā. Intuīcija saka, ka tie varētu būt mūsu draugi. Un ilgi nav jāgaida. Ir! Šoreiz man. Atkal smuks ālants. Jau tradicionālais pusotrs kilo.

Līča vidū no ūdens izslējies pamatīgs akmens bifeļa lielumā, un netālu no tā atskan aizdomīgs plunkšķis. Jāpārbauda, kas tur trokšņo. Vispirms Gundars noķer breksi. Āķis gan tuvāk astei nekā mutei, bet skaitās. Varētu būt pie kilo. Atlaižam. Pēc pāris metieniem arī man cope. Kaujas labi, līdzīgi taimiņam. Bet tas ir ālants. Dūšīgāks par visiem iepriekšējiem. Svari rāda 1,8 kg. Zivs ir liela un smuka. Uzprasās uz draudzīgu foto ar mani. Esmu ļoti priecīgs un neatsaku. Sen tādu nebiju noķēris. Bet mans ālanta rekords ir vēl lielāks, 2,4 kg. Arī ķerts šajā areālā, bet pussalas atklātās jūras pusē 2004. gadā.

Šodiena ir izdevusies, par spīti ziemelim un viļņiem. Braucam krastā. Mūsu laivas rezultāts: 22 līdakas un 3 ālanti. Otra laiva smagi aplaužas, jo asari tā arī nebija ne pierunājami, ne atrodami.

Šoreiz ālantus tīru es, bet Gundars gatavo vakariņas. Būs improvizēts plovs. Gaidot ēdamo, nevaram izdomāt, ko lietderīgu padarīt. Kāds izsaka priekšlikumu sākt lādēt jauno valdību. Uzsvars uz vārdu “jauno”. Atsaucība šim priekšlikumam ir liela un pamatota. Atskan skarbi un ļoti skarbi vārdi, kurus šeit neatļaušos atkārtot.

Pa to laiku ēdiens gatavs, sēžamies pie galda. Grūti izlemt, kurš dzēriens labāk piestāv plovam, tāpēc galdā tiek likti dažādi. Joprojām bez industriāla patēriņa.

Atkal pētām laika prognozes nākamajai dienai. Sola stipru vēju, un atkal tas mainīsies gandrīz par 180 grādiem. Būšot no dienvidrietumiem. Tas labi. Cerams, pūtiens būs nedaudz mierīgāks, bet viļņi mazāki. Gribam sasniegt Čūsku salu. Tā, no iepriekšējo braucienu pieredzes, ir ļoti laba un plaša vieta.

Laižam uz Čūsku salu

Trešās dienas rīts nepārsteidz. Laiks atbilst solītajam, un mēs savus plānus nemainām. Uz Čūsku salu! Vilnīši ir, bet daudz netraucē, un mūsu laiva ar trīs bifeļu jeb sešu zirgu motoru nesas mežonīgā ātrumā. Apmēram 12 km stundā. Līdz Čūsku salai nokļūstam minūtēs 30.

Starp salu un mūsu krastu pamazām kļūst seklāks un tātad bīstamāks. Akmeņi var būt jebkur, tāpēc jāuzmanās, un braucam pavisam lēni. Saku Gundaram, lai skatās uz priekšu un bļauj, ja pamana akmeni laivas ceļā.

Bļāviens atskan pavisam drīz. Bet iemesls ir cits. Nevis akmens, bet zivju bars! Lielas, milzīgas, plakanas zivis. Daudz. Zem mūsu laivas. Es gan tās nepamanu, jo skatos citā rakursā, pret sauli. Ir tikai divas sugas, kas tās varētu būt. Ālanti vai brekši. Bonusi. Varbūt mums atkal paveiksies?

Vispirms pabraucam garām Čūsku salai un notēmējam uz nedaudz tālāk esošo Vienkuprainā kamieļa salu. Tur pirms gada gāja jautri. Šoreiz nekā. Nav. Pārāk liels aizvējš. Laižamies pa vējam ar buru pāri līdaku midzeņiem, kur gāja vēl jautrāk. Bet nav. Iekšējā balss saka, ka jābrauc tuvāk krasta akmeņiem, kur vilnītis sit. Un viss sāk notikt. Atkal copes, atkal līdakas, atkal daudz. Izmērs nemainīgi tradicionāls.

Pa to laiku parādās otra laiva un iekārtojas cerīgā spraugā. Tādā kā paplatā kanālā starp vairākiem akmeņu krāvumiem. Un drīz atskan dramatisks Zirņa bļāviens. Ālants! Aleksandrs sāk vicināt ķeseli, un Egīla pirmais ālants ir laivā! Vīri ir pārāk tālu, lai mēs varētu novērtēt viņu smaida platumu, bet nojaušam, ka tas varētu būt līdz ausīm. Un vēl mēs nojaušam, ka šis notikums tiks svinīgi atzīmēts ar kārtīgu klunkšķi degbolīša.

Mēs pa to laiku mainām vietas, ķeram līdakas, bet draugus paturam acīs. Viņi noenkurojušies pamatīgi un pat nedomā mainīt vietu. Aizdomīgas darbības ar ķeseli atkārtojas pārāk bieži, un mums gribas uzzināt, kas tur īsti notiek.

Piebraucam klāt pieklājīgā attālumā un pieprasām ziņojumu. Tas ir šokējošs. Zirnis noķēris ne tikai vienu un pirmo ālantu mūžā, bet veselus astoņus! Astoņus! Un trīs esot bijuši pēc kārtas! Trīs metieni, trīs ālanti! Nu vai tas nav viens milzīgs ktm? Un vēl smuka līdaka! Divarpus kilo plānotās divnieces vietā! Arī Aleksandram ir divi ālanti. Čaļi ir sajūsmā, un arī mēs priecājamies par draugu veiksmi.

Vējš pieņemas spēkā, un otra laiva tiek norauta no laimīgā enkura. Vīri par to nebēdā, un dodas mājās svinēt. Bet mums ir āķis lūpā. Nevar būt, ka visi ālanti šajā vietā ir sagūstīti. Pabraucam nedaudz augstāk pret vēju, un pirmais ālants nav ilgi jāgaida. Īsā laikā mums to ir trīs, un arī mēs esam atzīmējušies. Pagaidām ne dienas bez ālanta!

Nu varam laisties uz māju pusi gar Čūsku salu un pēc tam gar netālo Mazo čūsku salu. Līdakas piekrastē ir visur. Atkal vairāki dupleti. Viss, šodien pietiek. Laižam arī mēs uz māju, lai pievienotos svinībām. Mūsu laivas kontā 32 līdakas un 3 ālanti.

Šoreiz nolemjam paturēt vairākas līdakas. Kotletēm. Tīrīšu es, ceps Gundars. Viņam tās sanāk ļoti garšīgas. Egīls ar Aleksandru vēl nav mēģinājuši, bet es gan. Kotletes gan tiks pasniegtas rīt, bet šovakar būs griķi ar gaļu Gundara gaumē.

Vakariņas ir jautras un emocionālas. Egīls nevar vien beigt priecāties par savu rekordu. Es nezinu nevienu, kas vienā dienā būtu noķēris astoņus ālantus! Godīgi, ar spiningu! Lielus un smukus! Egīls saka, ka vēl tagad nevarot noticēt, ka esot tos noķēris un pusi atlaidis. Māneklis – vidējs, pasmags, kapara krāsā, bet nezināmas sugas rotiņš.

Vētrā...

Nākamā diena pienāk bezcerīga. Tas nav vējš, tā ir vētra ar lietu un zibeni. Īsts kotlešu cepšanas un zolītes laiks. Žēl, ka spēlētāji ir tikai divi un turnīrs nesanāk. Mēs ar Gundaru darbosimies pa māju, bet Aleksandrs un Egīls dosies ekspedīcijā uz tuvāko veikalu, kas ir pietiekami tālu. Sanāk tāda kā atslodzes diena. Nu labi, pagulēsim diendusu. Pēc pāris stundām čaļi ir atpakaļ. Man kā dāvana tiek divi bezalkoholiskie aliņi. Būs labi pie kotletēm. Līdz tām gan vēl jāpagaida, tās tiks pasniegtas vakariņās.

Vēl ir pāris stundu laika, un man nav miera. Jāpamēģina no krasta tuvākajā līcītī. Laiks joprojām nemierīgs un brāzmains, bet lietus uz brīdi pārstājis. Barometrs gan totāli nokritis, un ne uz ko nopietnu cerēt nav vērts. Pierunāju Gundaru, uzvelkam brienambikses un dodamies uz copi.

Iebrienam pietiekami tālu no krasta starp akmeņiem. Netālu no tās vietas, kur pirms 23 gadiem noķēru savu lielo līdaku. Šoreiz nav. Toties tiek norauti vairāki mānekļi. Šūpiņi. Speciāli lieku tos, kas man ne īpaši patīk. Lai nav žēl.

Ejam uz citu vietu. Tur dziļāks un zāļaināks. Uzlieku tādu rotiņu, kuru arī nebūs žēl noraut. Un tas nostrādā. Noķeru pāris smuku asaru, no kuriem lielākais ap puskilo jeb, moderni izsakoties, 34 cm. Arī Gundaram ir viens smuks, ko viņš izrauj no dusmīgas līdakas zobiem. Cik tā bija liela – nevaram spriest, bet mutulis bija diezgan cienījams.

Paejam uz citām vietām, bet nekas nopietns nepiesakās. Tikai dažas zemmēra līdaķeles un sporta asarīši. Toties pamale strauji metas melna, atkal sāk vareni pūst, tālumā saklausāmi pērkona dārdi. Jāglābjas bēgot, bet līdz mājiņai tālu, tāpēc paslēpjamies nojumē netālu no ūdens. Un tad negaiss ir klāt. Labi, ka neesam laivā, un labi, ka par mūsu glābšanu ir padomājis Aleksandrs. Viņš ar auto atbrauc mums pakaļ, un lepni tiekam nogādāti mājās.

Sāku šiverēt un gatavoties smalkām vakariņām, kad pamanu, ka nav briļļu. Nevaru atrast. Kad izgāju no mājas, bija. Kad sēju kārtējo mānekli, bija. Tagad nav. Kabatās nav. Somā nav. Mašīnā arī nav. Būšu atstājis kaut kur pie ūdens, ktm. Palūdzu Aleksandram mašīnu, braucu un apstājos katras copes vietas tuvumā. Brilles atrodas vistālākajā. Nojumē, pašā vidū uz galda smuki noliktas. Veiksme.

Braucu mājās, uz kotletēm. Tās, kā jau paredzēju, ir lieliskas. Visi ēd un slavē. Katram pienākas četras, bet es varu pieveikt tikai trīs. Savu ceturto uzdāvinu Zirnim. Viņš tiešām ir pelnījis!

Nakts paiet nemierīgi. Vējš ir tāds, ka māja reāli dreb. Grūti aizmigt. Bet nākamā ir mūsu pēdējā diena. Vai tiešām atkal būs jāpaliek krastā?...

Pēdējais piegājiens

Pamostamies, un pirmais, ko ārā ieraugām, ir auto ar Latvijas numuru pie blakus mājas. Latvieši! Arī copmaņi. Izejam ārā draudzīgi aprunāties. Vīri stāsta, ka nav bijuši pārliecināti, ka kuģis vētras dēļ iebrauks Mariehamnas ostā. Brāzmas jūrā sasniegušas 24 m/s. Tomēr viņiem palaimējies. Izrādās, mūsu kaimiņi šo vietu atklājuši jau sen, piecus gadus pēc manis. Un, tāpat kā mēs, šo slepeno vietu nevienam neizpauž. Bet mums vienam no otra nav ko slēpt. Gan mēs, gan viņi te bijuši tik daudz reižu, ka katrs līcītis, katra saliņa zināma. Tikai vietu nosaukumi katram savi. Droši vien viņi Bifeļu līci un Čūsku salu sauc citādi.

Laiks nedaudz nomierinājies. Vējš gan joprojām pūš stipri, bet tā vairs nav vētra. Un vēja virziens mums labvēlīgs. Nolemjam riskēt un dodamies uz Čūsku salu.

Kad iebraucam jūrā, bažas pāriet, jo nelielais vilnītis slīpi no sāniem nav tik draudīgs, kā, augstu krastā stāvot, likās. Pēc pusstundas esam klāt. Nu jau esam sapratuši, ka jāķer vēja pusē, un pirmās copes nav ilgi jāgaida. Līdakas kampj alkatīgi.

Pamazām nonākam ālantu areālā. Un arī tie neliek ilgi gaidīt. Vispirms tie nodod sevi ar dažiem lēcieniem un mazo zivtiņu tramdīšanu. Gribu izbaudīt adrenalīnu un sportiskākas izjūtas un noķert ālantu ar smalko džiga kātu. Uzlieku nelielu tumšu rotiņu un metu ālantu virzienā. Jā, ir cope un laba. Kaujas dūšīgi. Kāts lokās. Bremze rūc. Smalki! Kādu laiku stīvējamies, bet tad ālants izdomā norauties, ktm. Gundars pa to laiku savējo jau izvilcis. Tradicionālais mērs, ap pusotru kilo.

Pēc brīža man atkal cope, un scenārijs līdzīgs. Labs kautiņš, kurā uzvar ālants. Saprotu, ka kāts par mīkstu, āķis pietiekami labi neiecērtas gaļīgajā, bet cietajā mutē. Savukārt Gundaram jau otrais kontā! Negrasos tā vienkārši padoties. Nomainu vieglo kātiņu uz Traparu un metu, cik jaudas. Pret vēju, kur vēl nesapurgāti kvadrātmetri. Un drīz piesakās kārtējais ālants un pēc brīža vēl viens. Neviens vairs nenoraujas. Laba mācība. Tāda izmēra ālantiem vajag attiecīgas jaudas kātu.

Ālantos mums rezultāts neizšķirts, un arī līdakās iet līdzīgi, bet visu laiku es turos priekšā ar vienas vai divu zivju pārsvaru.

Tuvojamies Mazajai čūsku salai, un iepretim tai līdakas sāk ķerties arī atklātākā ūdenī, ne tikai pie krasta. Atkal ir vairāki dupleti, un zivju skaits strauji aug. Bet tikpat strauji tuvojas laiks, kad jābeidz.

Dienas rezultāts mūsu laivai: 31 līdaka un 4 ālanti. Visas zivis atlaistas. Otra laiva šodien plosījusies Sarkanā šķūņa līcī. Draugiem arī gājis labi. Vairāki ālanti Aleksandram, bet Zirnim dažas līdakas.

Vai plāns izpildīts?

Rezumē un padoms vienlaicīgi – lai cik bagātīgi būtu Ālandu ūdeņi, zivs ir aktīvi jāmeklē. Un galvenā atziņa ir nevis uz ko, bet kur un kā. Ja baidies no sēkļiem un akmeņiem, var sanākt, ka rezultāts būs pavisam bēdīgs. Protams, ir risks uzskriet akmenim vai uzsēsties seklumā, tomēr, ja visu dara pareizi, ar prātu, tad nav tik traki. Bīstamākajās vietās jāpaceļ motors, jāairē vai pat jāstumjas ar airiem, bet, ja tas nelīdz, tad jākāpj pār bortu.

Ar supersmalkiem un dārgiem mānekļiem nav vērts aizrauties. Pārbaudītas vērtības strādā vienmēr, un rotiņš arī Ālandos ir rotiņš. Ja gribi darboties dziļākās vietās, tad, protams, eksperimentu un improvizācijas iespēju vairāk. Džigs asariem, vobleris un šūpiņš līdakām. Bet mums patīk seklumi, kur mājo visas sugas.

Esam priecīgi par kārtējo labo dienu, un skumji, ka tā ir pēdējā. Braucam uz savu ostu. Otra laiva to izdarījusi jau sen un gaida mūs mājās. Krastā sakārtojam un iztīrām laivas, noņemam motorus un atvadāmies no jūras. Tā brīžiem bija diezgan dusmīga, bet ļoti devīga!

Laika līdz prāmim vēl pietiekami. Pēc kārtas ejam dušā. Man kā pēdējam ūdens kļuvis remdens, bet tas netraucē. Ziemeļu rūdījums vēl saglabājies, tā teikt. Sakrāmējam mantas un sēžamies pie pusdienu-vakariņu galda. Tiek apēsts viss, kas palicis. Uzsildu griķus, pannā sacepu pēdējos speķa un cauraudzīša gabalus, pievienoju dažus vārītus kartupeļus un samaisu visu kopā. Zirnis šo kulinārijas brīnumu nosauc par ziemeļu paelju. Smalki jau skan, bet esmu paškritisks un paziņoju, ka šis ēdiens ir nevis baudīšanai, bet gan pragmatiskai ēšanai un kaloriju uzņemšanai. Vīri ēd un slavē, bet es šos komplimentus norakstu uz izsalkušu cilvēku pieklājību. Taču dzērieni joprojām ir labi. Tos novērtēju arī es. Pasmaržojot. Jā, tiešām labi.

Laiks apkopot rezultātus un plānu izpildi. Mūsu komanda kopā noķēra 120 līdakas un 27 ālantus. Punkta vietā man gan gribētos likt izsaukuma zīmi! Asarus neskaitījām. Bija vairākas dienas, kad ālantu bija vairāk nekā asaru, un tas skan diezgan amizanti. Individuāli uzvarēju es ar 57 līdakām un 8 ālantiem. Pavisam nedaudz atpalika mans laivas biedrs Gundars, viņam 52 līdakas un 6 ālanti. Egīlam (tam, kas Zirnis) – 7 līdakas un 8 ālanti (visi vienā dienā, no viena enkura). Aleksandram – 4 līdakas un 5 ālanti.

Individuālo plānu izpildīja un pārpildīja tikai Zirnis. Cerētās divnieces vietā izrāva divarpusnieci, bet necerētā ālanta vietā izrāva veselus astoņus. Ktm! Aleksandram otrādi – cerētās divarpusnieces vietā divniece un ālanti kā negaidīts bonuss. Gundars solīto piecinieci gan nenoķēra, nācās samierināties ar drusku virsdivnieci. Ālanta viņa plānā oficiāli nebija, toties izvilka gan, veselus sešus! Es cerēju uz četrinieci un nemaz tik tālu no tās ar savu virstrijnieci nebiju. Bonuss ālanta izskatā man bija plānots, un es to izpildīju ar uzviju – astoņi gabali! Mēs visi palikām ļoti apmierināti ar savu rezultātu, bet tev, lasītāj, pašam spriest, cik tas bijis labs. Katram savi kritēriji.

Tumsa klāt, laiks pamazām uz prāmi. Tur ierodamies laicīgi un ieņemam vietu rindā. Pārliecinošā vairākumā mašīnas ar Latvijas numuriem. Bet tas nav nekāds pārsteigums. Latvieši ir visur, kā zināms. Latvijā. Indonēzijā. Filipīnās. Un, protams, Ālandos, kas tepat kaimiņos.

Nakts paiet ātri. Mierīgas brokastis, un Tallina ir klāt. Pēc pāris stundām arī Pērnava, kur uztaisām mazu ekskursiju un kafijas pauzi. Skaista, romantiska un interesanta pilsēta. To atkal apciemošu pēc pāris nedēļām, kad notiks Baltijas Kauss basketbolā senioriem. Metienam vajadzētu būt labam, jo, arī metot spiningu, vajag trāpīt. Bet treniņš Ālandos bija labs! Ļoti labs!

Liels paldies Egīlam, Aleksandram un Gundaram par lielisko kompāniju un kopīgo prieku braucienā! Paldies Ālandiem! Uz tikšanos nākamgad!

@ J. Bogdanovičs, Foto: E.Zirnis, J. Bogdanovičs