Rikardiona makšķerdziesmas

Latviešu mūziķu pulkā netrūkst makšķernieku, bet diez vai vēl kāds no viņiem spējis savam hobijam veltīt tik daudz laikā kā akordeonists un populāru dziesmu autors un izpildītājs Rikardions, īstajā vārdā Rihards Millers. Ja vien nav jāuzstājas, viņš pie ūdeņiem ar makšķeri sastopams katru dienu! Arī sazvanīts intervijai Rikardions tika brīdī, kad ķēra raudas. 20. gs. otrās puses lielākais copes apskatnieks Juris Robežnieks stāstīja, ka uz ledus visagrāk viņš ir gājis 27. oktobrī. Nu, šo rekordu Rikardions ir pārspējis, un arī kāda viņa alata bijusi tik liela, ka Latvijas rekords varbūt ir noturējies tikai tāpēc, ka Rikardions savējo nav nosvēris.

Vai Latvijā vēl kāds ir sarakstījis tik daudz dziesmu par zivīm kā jūs?

Laikam nav! [Smejas.] Man jau tik daudz nav par zivīm, cik par visu, kas tām apkārt, par dabu.

Kur jūs makšķerējāt, kad es jūs sazvanīju, lai sarunātu interviju?

Gaujā Strenčos pie tilta. Klasiska rudens vieta baltajām zivīm ar pludiņu – raudas, vimbas. Gāja labi, kamēr otro reizi neiebarojām. Kā iebaro par daudz, tā pienāk klāt mazais breksītis, kurš negrib ņemt un aizdzenā prom visas pārējās zivis, kas tur ir. Jāiebaro tikai vienu reizi, tad kādu laiku var paķert, pēc tam jāmaina vieta. Tā cope ir vairāk dvēselei, ne vēderam.

Cik sen jūs copējat?

Kopš sešu gadu vecuma, tātad 30 gadus jau. Kā lielākajai daļai makšķernieku, arī man pirmais bija lazdas kāts. Kur Gauja ar Raunu satek, ķērām mailes. Reizēm trāpījās arī baltie sapali, tad bija baigie prieki. Arī grunduļi tad bija lieli, Gaujā ūdens bija daudz tīrāks nekā tagad. Nezinu, kas ar upi tagad noticis, bet katrā ziņā tas ietekmē zivju populāciju un migrāciju. Nav vairs tā, kas ir bijis, kā vīri stāsta, pirms 20 un vairāk gadiem. Te pie Liepas bija vairākas vietas, kur no jūras nāca raudas un asari augšā, tad Gauja bija pilna laivu, asari tika ķerti uz nebēdu: uzliec tikai grundulīti – momentā bija kārtīgs asaris galā. No tā visa nekas nav palicis. Varbūt tas saistīts ar uzbūvēto hidroelektrostaciju dambjiem? Visdrīzāk tā – Gaujā to elektrostaciju ir padsmit. Vienkārši žēl, ka upe tiek mainīta. Kādreiz Gauja bija zivīm bagāta. Nesaku, ka tagad te viņu nav, bet viss ir citādāk nekā senāk.

Kāda Gauja bija, kad jūs pats sākāt makšķerēt?

Straujāka, un ūdens bija dzidrs. Grunduļi bija visās malās. Arī vēdzeles, tādas līdz pat kilogramam, ķērām. Vēdzeļu naktis mums, puišeļu bariņam, bija vesels piedzīvojums. Tad vēdzeles Gaujā pazuda, un vairs tā īsti nav manītas.

Atceros, kā tepat aiz Lodes ķieģeļu rūpnīcas vīri vilka milzīgus asarus, pat līdz kilogramam, bambusa kāti krakšķēja. Senāk jau uztveramo tīkliņu nebija, vilka tāpat pa ūdeni laukā – tas bija neaizmirstams skats! Pats arī šo to paguvu pavilkt, bet man nebija tāda kāta, lai lielākos izceltu.

Ar lazdas kātu iepazinu Gaujas zivis – vispirms uzzināju, ka ir mailes, ka ir grunduļi, ka ir baltās zivtiņas. Kad jau nopirku pirmo saliekamo kātu, sāku ķert asarus, arī pirmo līdaku dabūju. Tas bija liels notikums! Man trīcēja rokas un kājas, bail bija zivij pieskarties. Kad sapratu, ka tā ir līdaka, ilgi pētīju un nespēju noticēt, ka tiešām esmu to izvilcis. Skrēju uz māju mammai un tētim lielīties, ka esmu noķēris līdaku, bet tajā pašā vakarā dabūju arī otro.

Pirmo līdaku noķērāt, copējot asarus?

Jā, ar grunteni uz grunduļa. Man nebija ne pavadiņas, nekā.

Es arī spiningoju bez pavadiņas, saku, ka zivij jādod iespēja.

Tieši tā! Mana gruntene bija vienkārša – sviniņš piestiprināts pie pamatauklas. Senāk jau nebija tādu sistēmu kā tagad. Met, cik tālu vari, un gaidi.

Līdaku jau varētu izvilkt arī ar lazdas kātu.

Varētu, tikai – cik lielu? Ja desmitniece paņems, pārlauzīs. Mana pirmā bija ap kilogramu, kārtīga cepama līdaka. Kad jau līdaku biju noķēris, drīz pavisam pārslēdzos uz tām, laidos pa Gauju ar laivu, spiningodams vai uz dzīvo ķerdams.

Balto zivju mārketings

Cik aktīvi spiningojat tagad?

Ilgus gadus biju koncentrējies uz līdakām, bet pirms gadiem četriem pievērsos pludiņam, balto zivju makšķerēšanai. Tas mani ir pamatīgi aizrāvis. Var teikt, ka uz upi eju katru dienu. Ja laika nav daudz, eju uz pāris stundiņām kaut vai galvu izvēdināt. Līdz Gaujai man nav tālu, divi kilometri. Parasti braucu ar mopēdu. Šovasar iegādājos jaunu mopēdu un priecīgs atklāju, ka pa tām taciņām, kur es ilgus gadus esmu gājis garos gabalus, var arī braukt.

Citi makšķernieki pa tām taciņām pretī nebrauc?

Cenšos braukt uz vietām, kur citu nav.

Vai mūsdienās tādas vietas vēl ir?

Ja pacenšas, var atrast. Neviens jau nelīdīs lielos džungļos. Gaujā zivs ir jāmeklē, un, tiklīdz blakus kāds nepareizi baro, tā cope beidzas. Divi barot blakus nedrīkst, tad zivs sāk uzvesties nepareizi, viņu nevar īsti piesiet pie vietas. Iebarošana ir pats galvenais.

Vai sarežģītībā to var salīdzināt ar mūzikas instrumenta spēlēšanu?

Ar spēlēšanu ne, drīzāk to var salīdzināt ar lielu izpēti, ar mārketingu. Sākumā jāsaprot, kur zivs barojas, tad – kur ņem, un tikai tad drīkst viņu barot. Nedod, dievs, ja iebarosi nepareizi! Jābaro ir bieži, daudz. Ja darīsi nepareizi, zivs vairs neņems. Jaunā vietā izpēte ir jāveic vairāku dienu garumā. Turklāt Gauja katru gadu mainās, katru gadu ir cita.

Vai tas nozīmē, ka uz atrastu labu vietu vairākus gadus pēc kārtas nevar iet?

Varbūt zivis stāv kādā vienā vietā, bet gultne mainās, viņas var ņemt tuvāk, tālāk, augstāk, zemāk… Tāpēc pie upes ir jāpavada vairākas dienas, pētot izmaiņas. Mani šajā lietā, pludiņmakšķerēšanā, apmācīja tas pats skolotājs, kurš ir mācījis Normundu Grabovski – valmierietis Vovka jeb Vladimirs. Netīšām ar viņu iepazinos…

Pie upes?

Jā gan. Braucu ar laivu, makšķerēdams ar vasaras kātu un mormišku (tā kā uz džiga, tikai ar tārpu), viņš stāvēja krastā. Es ar laivu trāpīju virsū brekšu baram, divus izvilku. Tas ir kā uz lauka atrast zelta gabalu. Vovka, atbraucis makšķerēt, lielām acīm skatījās uz mani – kas tas tāds un ko viņš tur dara? Es biju uzbraucis virsū viņa, tā sakot, zivju medību kāsim, sabarotai vietai. Vovku atpazinu pēc Normunda Grabovska Makšķerēšanas Noslēpumu video. Paprasīju, vai viņš gadījumā nav tas, kurš dažos video redzams, un, kad viņš atbildēja apstiprinoši, palūdzu kontaktus. Sapazināmies, un Vovka man palīdzēja labāk izprast pludiņmakšķerēšanu. Viņš visu savu dzīvi ir pakārtojis brekšu medībām. Manuprāt, tā Gaujā ir augstākā virsotne. Breksis Gaujā – tas nav breksis ezeros! Lai to noķertu, ir jābūt izpratnei par upes gultni, straumēm, par zivs uzvedību, par barošanu…

Kad Gaujā var nodoties brekšu medībām?

No maija līdz oktobrim.

Kur Gaujā breksi var atrast?

Tā jau būtu sensitīva informācija. [Smaida.] Atrast breksi var tur, kur tas barojas – uz sērēm, kantīm, kur viņš nāk ārā no bedrēm ēst. Tās vietas ir jāmeklē.

Kā Gaujas breksis pareizi jāiebaro?

Tas ir smalks process, katrā vietā atšķirīgs. Gaujā brekšus ķer tikai uz pirkstiem saskaitāmi cilvēki, jo tas ir ļoti sarežģīti, un savos noslēpumos šie matadori parasti nedalās. Nav tā, ka es tagad gribu brekšus ķert un nu tik ķeršu. Vienam kolēģim, ar kuru rudenī braucam raudās gan uz Salacu, gan Gaujā, esmu parādījis copes principu, bet viņš tos neķer. Kāpēc? Tāpēc, ka tas nav viegli.

Ar zinātāja lekciju un paraugdemonstrējumiem nepietiek?

Nepietiek, tev pašam ir jābūt matadoram. [Smejas.] Tā lieta ir jāmīl tikpat stipri kā es mūziku mīlu – otru savas dzīves lielo virzienu. Jo mēdz būt tā, ka nedēļu vispār neko nedabū. Bet mēdz būt arī tā, ka nespēsi atnest lomu uz māju.

Vai, ejot uz brekšu copi, var prognozēt, cik veiksmīgai tai jābūt?

Ja laika apstākļi nemainās, tad var, bet mēdz visādi gadīties. Tāpēc jau šī cope ir tik sarežģīta, tāpēc to saprast izdodas tikai retajam. Es arī līdz galam to nesaprotu. Ir bijis tā, ka redzu brekšu kāšus ap simt galvām, bet neko nevaru izdarīt, nevienu nevaru izmānīt.

Tikai ar granātu…

Redzu, ka viņi peld, ēd manu barību, dara visu, kā vajag, iznāk ārā uz sēres baroties, bet noķert nevaru. Kāpēc? Nezinu. Ja zinātu, tad jau noķertu. Kungi, kas ir gudrāki par mani, Vladimirs un vēl viens valmierietis – Sergejs, to lietu prot labāk, bet arī viņi atzīst, ka tādam kāsim, kas neņem, neko nevar izdarīt. Sergejs saka: tu līdz mūža galam īsti nesapratīsi, kāpēc tā ir. Tāpēc jau makšķerēšana ir tik interesanta.

Bet ir bijis arī tā, ka tāds kāsis iet un labi ņem?

Ir, ir bijis. Ir vietas, kur var dabūt pa 20 gabaliem reizē. Man pašam tas nav izdevies, bet esmu dzirdējis tos večus runājam.

No kā ņemšanas intensitāte var būt atkarīga?

Domāju – ja breksis ēd barību, tad viņam ir jāņem. Jāsaprot, ko kurā brīdī viņam pasniegt un kā. Es nemāku izskaidrot, kāpēc breksis neņem sistemātiski. Tāpēc jau Gaujas breksis man tik ļoti patīk, ka viņu nevar līdz galam saprast. Šis tev nav nekāds ezera breksis, kuru iebaro un tad tik velc.

Atgriežos pie jautājuma par brekšu vietām Gaujā...

Vispār brekši ir katrā līkumā visā upes garumā, atšķiras tikai to daudzums un lielums.

Cik lielu breksi tu tur esat redzējis?

Izvilcis esmu gandrīz četrinieku, bet Sergejam ir bijis sešinieks. No viņa stāsta gan sapratu, ka beigās tas breksis aizgājis – no rokām izlēcis ārā. Vladimirs esot izcēlis piecinieku. Peldam pieciniekus esmu redzējis.

Cope kā dzīvesveids

Oktobrī brekši Gaujā vēl piesakās?

Var paņemt. Man ap 5. oktobri, makšķerējot raudas, viens pustumsā paņēma – pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Pa to pašu vietu biju laidis vairākas reizes, bet nevienas copes nebija.

Kas ar brekšiem notiek ziemā?

Par to ir vairākas versijas. Man loģiskākā liekas tā, ka breksis varētu ieiet attekās, kad ir liels ūdens, un tur pārziemot. Otra dzirdēta versija – ka breksis ejot uz augšteci un tad ielienot kādā ezerā. Šis variants man neliekas ticams – kāpēc breksim būtu jāiet, teiksim, no Cēsīm līdz Zvārtavai? Pa ceļam viņš zaudēs visus spēkus un nomirs. Tātad, visticamāk, brekši saiet bedrēs vai attekās.

Jūs ziemā brekšus neķerat?

Nē, ziemā man ir asari – otra mana lielā kaislība, kimlaki – 700 plus. Galvenokārt Peipusā.

Bet Alūksnes ezerā?

Tā ziemā ir forša vieta, bet ir bijuši arī gadi, kad tur nekas nav strādājis.

Kura cope jums sirdij tuvāka – vasaras vai ziemas?

Man visāda patīk, tas ir mans dzīvesveids. Katru dienu, kad ir brīvs brīdis, skrienu uz upi, pavadu pie tās vismaz 3–4 stundas, protams, ja vien nav jāspēlē kādā koncertā vai ballē. Pie upes atslēdzos no visām ikdienas problēmām. Skatoties uz pludu vai sardziņu, visas rūpes aizmirstas.

Uz ballēm braucot, jums kāts arī ir līdzi?

Uz Kurzemi braucot, ir bijis. Tā kā esmu dzirdējis, ka Liepāja ir makšķernieku Meka, biju paņēmis līdzi asaru džigkātu. Neko nenoķēru, bet redzēt Liepājas copi bija interesanti.

Jūsu parastās copes vietas tātad ir Gaujā pie Liepas, kur dzīvojat?

Ne tikai, es ķeru visur kur: Gaujā, Salacā, attekās, Peipusā. Gaujā makšķerēju no Valkas līdz Līgatnei, esmu tās vietas ar laivu izpētījis.

Vai no laivas nav vieglāk spiningot, nevis makšķerēt?

Ir, bet ar laivu es vairāk braucu izpētē, aktīvu zivju meklējumos. Kad atrodu, dodos ķert no krasta.

Cik noturīga ir tāda atrasta vieta?

Lieliem zivju bariem ir tendence nostāties bedrē, un tur tie var stāvēt arī nedēļu un divas. Tagad, rudenī, raudas stājas kārtās un iet pa straumi uz augšu, no krācēm ārā uz mierīgākām vietām. Tur var meklēt kārtīgas rudens raudas, līdz kilogramam.

Kādas ir Gaujas brekšu un maliķu attiecības? Brekši maliķus interesē?

Senāk bija elektriķi, bet tagad tos neesmu redzējis. Pie Gaujas esmu ļoti bieži un dodos turp ar tumsiņu, jo man ļoti patīk sagaidīt brīdi, kad sākas diena, mostas daba un zivis. Tas brīdis ir tik maģisks, katrs rīts ir citādāks. Ja maliķi būtu, es tajos brīžos noteikti būtu viņus pamanījis.

Kāpēc maluzvejnieku vairs nav? Ūdeņi tiek labāk uzraudzīti, vai zivis vairs nav tik labs bizness?

Man šķiet, viņiem maluzveja vairs nav ekonomiski tik interesanta. Zivi pārdot nav tik vienkārši. Ja es saķeru brekšus, tad realizēju tos savā Liepas kafejnīcā Pie Rikardiona, man ir licence. Bet tā tikai liekas, ka brekšus ir viegli pārdot. Liekas, kurš tad negribētu kūpinātu zivtiņu? Mēli var norīt! Bet nav tā, ka brekšus ķer no rokām ārā, tev ir jādomā, kā tos pārdot. Tāpēc, šķiet, maluzvejniekiem nav, kur zivis realizēt. Viņiem tagad ir citi ienākumu avoti, un kāds ir nomiris, cits nodzēries…

Jūs pie upes vienmēr esat skaidrā?

Kādreiz jau var drusku konjaciņu, bet vispār ar alkoholu vairs nav tā cope, ko es mīlu. Tas drīzāk ir tāds kompānijas pasākums pie dabas.

Kā jums makšķerēt patīk labāk – kompānijā vai vienam pašam?

Vienam. Divatā uz brekšiem – tas jau ir par daudz.

Četrkājainie draugi jums nekad pie ūdeņiem nav sastādījuši kompāniju?

Ir, ir, nesen divas briedenes bēga no brieža un tieši man virsū! Dzirdu – baigās skaņas, it kā lācis skrietu, riktīgi nobijos. Briedenes ieskrēja krūmos, tur bija dzirdama liela krakšķēšana un citas skaņas, tad skatos – ārā iznāk jau briežu tēviņš. Stalti aizgāja uz pretējo pusi, laikam bija nokārtojis visas darīšanas.

Lāča pēdas vai čupas esat redzējis? Ziemeļvidzemē lāču esot daudz.

Ejot bieži vien piedomāju, ka kaut kur jau lācis ir. Bet diez vai viņš pats vēlas ar mani satikties. Maņu orgāni lācim ir ļoti spēcīgi, viņš cilvēku pamana daudz ātrāk nekā cilvēks viņu.

Neredzamā mormiška

Kura zivs ir jūsu gastronomiskā topa virsotnē?

Asaris, cepts vai kūpināts.

Kā jūsu kafejnīcai Pie Rikardiona iet?

Kā jau daudzām Latvijā. Vasarā noiets ir, bet ziemā mēs, godīgi sakot, savelkam galus kopā – četras dienas nedēļā, no ceturtdienas, esam vaļā, bet peļņas nekādas nav. Strādājam, tā sakot, vieglā gāzītē.

Kūpinātas zivis kafejnīcā uz letes ir pieejamas. Ja nokūpinām ap 50 brekšiem, daļa aiziet uz kafejnīcu, daļa uz tirgu. Mācām jauno paaudzi tirgoties. Kūpināšanas diena mums ir kā svētki.

Vai zivis kafejnīcai var nodrošināt regulāri?

Nē, tas ir hobija līmenī – kad ir ko kūpināt, tad kūpinām. Pats kūpinu, pats pieskatu, pats izstrādāju receptes.

Nupat Copes Lietās Ainars Latkovskis man stāstīja, ka viņa paziņa zivis kūpinot tikai ar viegli patrunējušu ābeļu malciņu.

Es neesmu eksperimentējis, kūpinu tikai ar alksni. Laika ir tik, cik ir, un brīvos brīžus gribas veltīt sev, makšķerēšanai.

Kāds breksis ir vislabākais kūpināšanai?

Tāds no pusotra līdz divarpus kilogramiem. Esmu kūpinājis arī lielākus, garša ir tikpat laba, bet tādiem uzreiz ir cita cena, pārdošanai tie ir par lielu. Cilvēki par vienu kūpinātu breksi ir gatavi maksāt līdz 10 eiro. Pusotra kilo breksis ir labākais arī tad, ja gribi ēst viens. Es varu notiesāt divnieku, nokūpinātam tam paliek tikai kāds pusotrs kilo.

Bet pēc tam droši vien kādu laiku ir grūti padziedāt...

Jā, tad ir jāiet gulēt.

Kāda ir sajūta – cilvēki ir kļuvuši turīgāki vai otrādi?

Sajūta tāda, ka cilvēkiem vairs nav tik daudz naudas. Viņi ļoti izvērtē – iet uz kafejnīcu vai neiet. Pēc kovida un kara krīzes var just, ka cilvēkiem ieslēdzies izdzīvošanas režīms. Rēķini ir milzīgi, es pats katru mēnesi maksāju tādus ciparus, ka briesmas. It kā nauda no kafejnīcas ienāk, bet tu visu izdod. Mums kafejnīcā ir triju vasaru pieredze, šī vasara bija ļoti pasīva. Nezinu, ar ko tas ir saistīts, varbūt ar ziemas rēķiniem. Šī vasara bija sliktāka nekā iepriekšējā.

Toties mūzikā tagad ir tā, ka spēj tik turēt! Brīžiem liekas – cik var dziedāt? Gribas makšķerēt, zivis ķeras, bet jābrauc dziedāt.

Makšķerējot arī uzdziedat?

Kādreiz jau kādu meldiņu uzvelku.

Vai jauni meldiņi pie upes galvā nāk?

Parasti tas notiek pirms došanās makšķerēt. Esi no rīta piecēlies agrāk, nekā vajag, tad ir kāda stunda brīva, un tajā tās radošās domas nāk ārā. No rīta ir daudz enerģijas, un, ja vēl taisies uz savu mīļāko hobiju, tad ķermenis gavilē. Tad nāk idejas. Piemēram, šorīt man ienāca prātā ideja, ka es varētu uztaisīt Ziemassvētku uzvedumu ar meiteni dejotāju – es spēlētu akordeonu un dziedātu, bet viņa to ilustrētu. Tādu koncertprogrammu varētu piedāvāt pašvaldībām.

Copes apskatnieks Juris Robežnieks man teica, ka agrākais datums, kad viņš Latvijā kāpis uz ledus, ir 27. oktobris.

Man agrākais, liekas, ir bijis 22. oktobris – uz viena no mazajiem Raunas ezeriņiem! Parasti Raunā ir pirmie lielākie mīnusi. Toreiz mums labi ķērās. Šķiet, ka šī ziema arī būs ļoti barga, jo vasara bija ar lieliem karstumiem. Parasti tā ir – ja lieli karstumi, tad arī lieli aukstumi.

Kā jums pēdējos gadus Peipusā ir gājis?

Norma ir vienmēr. Galvenais ir izpēte, jāsaprot zivs uzvedība. Eholoti vajag, lai saprastu, kā asaris uzvedas. Mani apmācīja Alūksnes matadors Gunča. Manuprāt, tas, kurš māk makšķerēt asarus Alūksnes ezerā, ķers viņus jebkur. Es izmantoju 0,08 mm auklu un tādu mormišku, ka to knapi var redzēt, knapi uzlikt vienu motili. Tad nāk ārā asari pāri 700 gramiem.

Bet tāda mormiška ilgi grimst...

Jā, turklāt tajās vietās, kur asaris ņem, dziļums ir pie astoņiem metriem. Vajadzīga liela pacietība. Toties, ja tu dabū mormišku nolaist lejā un paņem nopietns asaris, tas ir tā vērts.

Žibuli Peipusā lietojat?

Man vairāk patīk mormiška. Bet, ja ķeras uz žibuļa vai citiem rīkiem, izmantoju tos: tā saukto cirvīti, velnu, šķērseni… Asaris ņem kā kuro reizi, ir izvēlīgs. Ja neņem, tad atliek Alūksnes metode – supertieva aukliņa un maza mormiška – tad asaris ņems. Ir tikai jāredz, ka viņš tur ir.

Peipusā ir garšīgas raudas...

Arī Gaujas raudas ir garšīgas – rudenī, kad tās jau pāriet uz barošanos ar kukaiņiem. Rudenī tās arī labāk ņem balto tārpu, bet vasarā kukurūzu.

Vai baltais sapals ir lietojams pārtikā?

Ļoti garšīgs! Var sacept, var marinādē uztaisīt. Cepuri nost! Gaujā, ja trāpa uz īstu balto sapalu baru, var saķert oi-oi-oi.

Kāds pumpainais jums Gaujā ir pieteicies?

Nav, bet esmu redzējis, kā desmitnieks lasis izlec. Fantastisks skats!

Gaujā ziemā no ledus tiek makšķerēts?

Jā, bet man ir bail tur kāpt uz ledus. Visu mūžu pie Gaujas dzīvoju, pazīstu to kā savu delnu un neriskēju. Vienreiz esmu Gaujā iekritis – no laivas, spiningodams, atmuguriski. Bieži laivā ceļos kājās, tad vieglāk iemest. Toreiz tikai drusku vairāk uz aizmuguri sasvēros – un upē iekšā! Sajūtas nebija diez ko patīkamas – jā, vasara, silts, bet straume nes prom, es grābju mantas…

Ledū ielūzis esat?

Esmu, pagājušajā ziemā attekā. Ielūzu pirmo reizi mūžā un uzreiz pa diviem lāgiem.

Ar vienu kāju un ar otru?

Uz pirmā ledus pirmais solis ir tāds trauslāks, pie krasta ir ļoti viegli iekrist. Bet uz pirmā ledus labi ņem. Ārā tiku pats, bet pēc tam saslimu, jo bija tālu jāiet līdz siltai vietai, kārtīgi nosalu.

Uz ledus copēt ejat visu ziemu vai arī tikai uz pirmā un pēdējā ledus?

Visu ziemu.

Pirksti ziemā nesalst?

Kā ta nesalst?! Salst! Bet ir jau paņēmieni, kā viņus sasildīt. Manam skolotājam asaru copē Alūksnes Gunčam vienmēr ziemā ir problēmas ar rokām, viņš gan ir arī miesās kaulaināks par mani. Es uz ledus eju jebkuros mīnusos, man patīk arī mīnus 20 grādu sals, jo tad parasti ir saulains, pa dienu nav tik traki. Galvenais, lai vēja nav un nesnieg. Pirms katras copes es vakarā izpētu, kāds laiks būs nākamajā dienā.

Vai ir kādi laika apstākļi, kad jūs, piemēram, vasarā uz brekšiem neejat?

Nē, nav tādu. Eju arī lietū. Nevaru atteikties no tādas burvības kā cope tikai tāpēc, ka negribas iet ārā. Jebkuriem laika apstākļiem var pielāgoties.

Reiz Gaujā siltu dienu starpā vienā uznāca pamatīgs lietus un vējš – un brekši ņēma kā traki. Nebiju gaidījis, ka būs tāds laiks, man bija tikai lietusargs līdzi. Tad nu es vienā rokā turēju lietussargu, otrā breksi. Ķērās katrā metienā, bet es nevarēju to procesu paātrināt, jo momentā būtu slapjš, ja būtu nolaidis lietussargu. Tad nu iestutēju lietussargu starp plecu un galvu, tad pa druskai pavilku auklu… Mocījos, bet kādās trīs stundās desmit brekšus dabūju. Kad lietus un vējš beidzās, arī cope beidzās. Taisnība teicienam – jo sliktāks laiks, jo labāka cope. Arī nesenajā oktobra vētrā man labi gāja.

Uz vimbām Gaujā sēžat?

Ar pludu vimbas Gaujā līdz simt gabaliem var dabūt! Vimbās braucu arī uz Pērnavas upi Igaunijā, tur ir ļoti labi. Vimbas tur drīkst ņemt, cik gribi, un tās tur ir tik lielas kā Ventā. Tā kā man Pērnava tuvāka, braucu uz turieni.

Vai tur nav jāstāv rindā plecs pie pleca un reizē jāmet?

Var tā būt, jā. Bet nav tā, ka aizbrauksi uz turieni un tik vilksi. Tur arī ir jāmāk vimbas ķert.

Ko vēl bez brekšiem Gaujā esat izvilcis?

Ālantus – ne vairāk kā divus sezonā. Sapalus. Sapali Gaujā ir ļoti lieli, man šogad lielākais bija 3,2 kilogrami. Ir bijusi arī mežavimba ap 3 kilo, uz slieku, velkot ārā makšķeri. Tā mežavimbas mēdz darīt.

Jūsu lielākās zivis?

Gaujas līdaka 6 kilo, karpa 8 kilo – tā bija audzētavā, bet Gaujā šogad dabūju 4,2 kilo karpu. Neesmu koncentrējies uz pavisam lielajām līdakām. Ja ļoti gribētu, varētu noķert desmitnieci. Zinu, kas jādara, – jāliek 300 gramu rauda uz āķa. Uz dzīvo bez tādas raudas par lielo līdaku nav ko sapņot.

Forelēs esat gājis?

Bērnībā, kad sāku zivis iepazīt. Pēc pirmās līdakas man bija foreļu posms, pārsvarā makšķerējām Raunā foreles un alatas. Viena alata man bija pāri kilogramam!

Kādas tagad ir jūsu attiecības ar spiningošanu?

Spinings stāv, putekļiem pārklāts. Pludiņš mani ir pārņēmis, esmu galīgi iemīlējies tajā.

Vai tad, ar laivu braucot un brekšu vietas meklējot, pie viena nepamētājat?

Pat tādas domas nav! Doma ir tikai viena: kur ir mana zivs, ko es meklēju! Ar pludiņu mēdz būt tā, ka katrā laidienā ir process, kamēr ar spiningu pa visu dienu varbūt ir tikai viena vai divas zivis.

Tā jau ir visbiežāk. Bet arī baltā zivs var neķerties.

Gadās arī tā. Tomēr dodu priekšroku copei ar pludu. Tajā ir ļoti daudz emociju.

Jums dzīvē ir paveicies, ka varat makšķerēt katru dienu.

Man ir paveicies, ka upe ir tik skaista. Reizēm aizdomājos, kā būtu, ja es dzīvotu citur, kur tādas Gaujas nebūtu. Vai dieviņ…