Noderīgi padomi copes ceļojumiem pa Somiju

Jolanta un Gundars Bīberi ir kaislīgi copmaņi, kas praktiski visas brīvās dienas pavada pie ūdeņiem. Šoreiz tika iecerēts un realizēts brauciens uz Somiju. Viss tālākais – detalizēts izklāsts, kas, domājams, kādai kompānijai noderēs priekšdienām braucienam pa šīs zemes ārēm.

Sāksim ar to, kā jums radās ideja braucienam...

Gundars: Internetā bijām noskatījuši Tornes upi, kas somiski saucas Tornionjoki un kas ir Eiropā vienīgā brīvi plūstošā lašu upe. Ne mums bija nojausma – kā, ne kāds īpašs aprīkojums, bet bija vēlme uz turieni aizbraukt. Sākām vākt informāciju par vietām, naktsmītnēm un atradām arī video jūtūbē. Visu info likām uz lapas, lai saprastu, kas un kā. Naktsmītni pasūtījām it kā agri – janvārī, bet praktiski ielēcām pēdējā vagonā, jo viss jau bija aizņemts un palikuši bija vien daži brīvi logi. Tāpēc pirmais, kas būtu jādara, plānojot šādu braucienu – “jāieņem” gultas vietas!

Jolanta: Laši Tornē sāk nākt jau jūnijā. Mani personīgi piesaistīja fakts, ka upe ir bez aizsprostiem, dambjiem, hesiem un citiem zivju pārvietošanās šķēršļiem.

G: Mēs izlēmām, ka vienai vietai veltīsim aptuveni nedēļu un, ja jau tik tālu braucam, tad pieķersim vēl kaut ko klāt. Pirmā plānotā atpūtas vieta bija pilsēta Vaasa. Es izpētīju, ka tur ir labi copes lietu veikali. Tā kā mums inventāra tieši lašveidīgajām zivīm nebija, tad prātā ienāca doma, ka derētu paskatīties, ko somi piedāvā, un varbūt kaut ko arī iegādāties.

Gundar, tu jau smaidi un Jolanta arī. Sanāca ziepes?

[Abi smejas.]

G: Nu, ziepes, ne ziepes, bet naudiņu atstājām... Kā vēlāk izrādījās, daļēji pilnīgi veltīgi.

J: Tas bija šopings veselas dienas garumā. Es jau varētu vēl pirkties, bet vīram to nemaz nevar teikt...

Labi, vīram to neteiksim, bet ko vīrs nevar teikt sievai?

G: Nūū, copes veikalā mēs iepērkamies abi kopā un kopā domājam, ko vajag vai nevajag. Lai cik tas būtu dīvaini, Somijā copes lietu cenas ir mazākas nekā Latvijā.

J: Pie mums dabūt ar labo roku tinamu multiplikatoru ir ļoti problemātiski, bet Somijā tieši otrādi. Mazie multiplikatori tur ir abām rokām, bet lielie lašenieki – tikai labajai.

G: Veikalos mums ieteica gan kātus, gan spoles, gan auklas, gan mānekļus. Nenoturējāmies un izlikām tiešām lielu ciparu. Tomēr bija jau doma arī par copi Latvijā. Piemēram, nopirkām interesantas karabīnes. Latvijā tādas neesmu manījis.

J: Šīs karabīnes ļoti noder sievietēm, kam patīk gari nagi, jo ir ļoti viegli darboties.

G: Iegādājāmies arī somu meistaru pašdarinātos voblerus ar interesantu mēlīti. Tā ir pilnīgi taisnā leņķī. Vēl tāds interesants fakts, ka pagājušā gada modeļi maksāja 5–10 eiro, bet šī gada – eiro 25.

Veikalā stāvot nodiluši...

G: Kad bijām sapirkušies, braucām uz apmešanās vietu Lohivelho, kas tulkojumā nozīmē – lašu burvis. Cena diezgan augsta: diviem cilvēkiem uz nedēļu 800 eiro. Šeit bija domāta lašu cope, tāpēc licences vēl jāpērk atsevišķi. Uz nedēļu vienam cilvēkam tā maksāja 90 eiro.

Bāzes vietā bija pilnībā aprīkota māja, virtuve, sauna iekšā mājā, malkas pirts atsevišķi, veļasmašīna, drēbju žāvētava. Vēl šai cenā bija laiva ar kātu turētājiem un iekšdedzes dzinējs ar pilnu bāku degvielas.

J: Laivas gan bija pēc sentēvu tradīcijām pilnībā no koka ar iemontētiem krēsliem, kurus iespējams arī pārvietot, kā pašam gribas. Starp citu, lašus tur makšķerē pārsvarā tikai uz velci. Laivas ir ļoti šauras – ar domu, ka tā upes straume mazāk rauj līdzi. Un cope tā arī notiek – iebrauc pavisam netālu nelielā straumē, turi laivu uz vietas un pludini mānekli. Pievelc vai atlaid, un straume mānekli dancina.

Tu, Gundar, būdams galdnieks, taisi arī savējos džerkus un voblerus. Brauciena laikā iznāca pamēģināt?

Protams, te varēja notestēt visu, kas man ir saražots.

Kurš bija vislabākais?

Tas, ko es tev pašreiz arī uzdāvinu! Lūdzu!

Nu moins! Riktīgi apskrāpēts! Es nemaz jaunu negribu! Paldies!

Kādi ir noteikumi?

G: Noteikumi interesanti. No svētdienas 19:00 līdz pirmdienas 19:00 copei ir liegums. Tad nu pirmdien braucām skatīties briežus, kā arī apmeklēt Turtolas ciemu. Tas ir 10 km no Somijas lašu galvaspilsētas Pello, kur tek Torne.

“Uz labu copi īpaši neceriet”

Torne arī ir lašu upe? Cik viņa ir plata?

G: Nu, aptuveni divi, varbūt pat trīs Daugavas platumi. Otrdien jau sākām copēt. Sākums tāds nedaudz biedējošs – upe plata, straume liela, un turpat sākas arī krāces. Tāpēc cope notiek, uzmanoties, ka laivu neierauj straumē. Vietējie gan droši darbojās.

Tā ir tā vieta, no kurienes jūs man sūtījāt bildes, kā vīrs ar milzīgu ķeseli no laipas ķeksē lašus?

J: Jā, jā, bet tas jau ir atsevišķs stāsts. Tā vieta ir vēl pirms Pello. Tur noteikti vajag pa ceļam iebraukt. Saucas Kukkolankoski. Tas ir netālu no ietekas Botnijas līcī. Tur ir nopietnas krāces.

Mēs paši nemaz šādu vietu nezinājām, bet redzējām ceļa malā norādes. Ja jau ir norādes – tad varētu būt kaut kas interesants – braucam! Atradām nelielu apmešanās vietu. Otrā pusē upei, tas jau ir Zviedrijā, redzams liels, jauns kempings, bet šeit, pieejot pie upes, ieraudzījām milzīgus zivju uztveramos tīkliņus. Kāta garums – 5–6 metri.

Tur gan bija rakstīts, ka tālāk iet nedrīkst, bet mēs pa gabalu skatījāmies, kā vietējie ar šiem rīkiem vingro un upē ķer sīgas. Kā vēlāk sapratām, tad kurš katrs vietējais arī tur nemaz nedrīkst copēt. Esot izsole – nopērc licenci un tikai tad vari iet un šādi ķert. Turklāt ir labas vietas un sliktākas. Skats aizraujošs, jo somi ir tā piešāvušies, ka ar to garo ķeseli pastraumē sameklē akmeņus un no to apakšas ceļ ārā sīgas. Strādā kā roboti bez vienas liekas kustības! Tā makšķerē abās upes pusēs.

Apkārt arī dabas ainava ir ļoti iespaidīga. Šī vieta kopš 2003. gada ir UNESCO mantojumā.

Interesanti ir, kā vietējie sīgas gatavo. Pirmkārt, ir ticējums – lai pagatavotu garšīgu sīgu, pēc noķeršanas tā jānes krastā un tai nedrīkst rādīt ūdeni. Taisa šādi. Guļbaļķu namiņā atrodas akmeņu krāvums. Tam apkārt ir sabērtas smiltis. Pa vidu liek malku. Zivi izķidā un uzsprauž uz iesma, kas nogriezts no skujkoka, un iesms ir plakans un ļoti plāns. Kad šis darbiņš ir paveikts, iesmus nostiprina aplī ap akmeņu krāvumu, kur iekšpusē kuras uguns. Kūpināšana ilgst no pusstundas līdz stundai. Viss atkarīgs no zivs lieluma. Kad zivs gatava, to iemērc ļoti stiprā sālsūdenī.

Kā viņi nosaka, cik stipram jābūt sālsūdenim?

Ja iemests kartupelis peld pa virsu, tātad sāls pietiek. Tad no ugunskura noņemto zivi ar iesmu mērc uzreiz iekšā.

Interesants vēl ir tāds fakts – ja tu pasūti sīgu kafejnīcā, tad galda piederumus negaidi. Sīga esot jāēd tikai ar pirkstiem, jo tā esot visgaršīgāk.

Pagatavotu zivi var arī nopirkt uz vietas. Maksā 20 eiro – nevis par kilogramu, bet par vienu zivi. Zivju lielums – 3–4 kilo.

Vai uz vietas bija iespējams arī pašiem zivi pagatavot?

J: Protams, bet mēs zivis neņemam. Mums tas ir tikai hobijs bez nastas uz mājām. [Smejas.] Var pagatavot pats, var iedot saimniecēm, kas uztaisīs.

Atgriežamies pie copes. Cik tai upē ir dziļš?

G: Sekls. Ja nebūtu tās trakās straumes, tad varētu pāriet pāri, pat nesaslapinot jostas vietu. Tas vietās, kur ir krāces. Ir posmi, kur virs krācēm ir mierīgs ūdens plūdums.

Pašiem ķērās švaki. Pirmajā dienā nedabūjām neko. Sākām domāt, ko darām nepareizi, bet nekas īpašs prātā neizlēca. Otrajā dienā – divi asarīši. Katastrofa! Trešajā dienā vienu knapmēra lasi tomēr izvilkām. Tātad viena dienas licence aizpildīta, jo vairāk par vienu zivi paturēt dienā nedrīkst.

J: Vispār vietējie sacīja, ka šogad esot saskaitīts divas reizes mazāk uz augšu nākošo lašu nekā citus gadus un izskaidrojuma tam neesot. Tā mums teica ne tikai uz vietas, bet arī copes veikalos: “Brauciet, mēģiniet, bet uz labu copi īpaši neceriet,” – un tā arī bija.

G: Tad mēs atcerējāmies, ka pie briežu dārza bija ezers. Ienāca prātā doma aizbraukt uz turieni apjautāties, kas un kā. Sazinājāmies ar ezera īpašnieci. Jā, viņai esot laiva, varam braukt copēt.

Aizbraucām un iekļuvām līdaku leiputrijā! Tas bija vienkārši super. Ezers ļoti sekls. Sākumā bija doma – nez uz ko viņas šeit ņems, bet pēc pirmās stundas bija doma – ko viņas šeit neņem! Nepārspīlējot – katrā trešajā metienā mēra līdaka galā. Svars – 3–6 kg. Tu sēdi laivā, spiningo un kaifo.

J: Ūdens ļoti dzidrs. Visas līdakas tusēja tuvāk krastam. Apkārt ezeram kalni. Skati vienkārši fantastiski! Jūlijs un augusts tur arī ir labākais laiks.

Kā šī brauciena laikā bija ar lidojošiem dūrējiem un asinssūcējiem?

J: Es viņus neatceros. Bet laikam kaut kas pa retam mums apkārt lidoja.

Tirgus nekurienes pļaviņā

Tad jūs pārbraucāt uz…

G: ...uz Kukasjarvi. Tur bija savlaicīgi nolūkota mājiņa pie ezera aptuveni 200 km attālumā no Helsinkiem. Pārbrauciens bija pietiekami garš – 800 km. Tas ir Dienvidsavo reģionā. Nedēļas dzīvošana maksāja aptuveni tikpat, cik iepriekšējā vietā. Protams, laiva, motors un praktiski viss, kas iepriekš, turklāt saimnieks piedāvāja arī savas makšķeres un ar bojām atzīmētas vietas, kur copēt. Saimnieks teica, ka tur ķeras. Mēs pamēģinājām, un tiešām tā arī bija. Asari ņēma kā traki! Mēs arī redzējām, kā no blakus kotedžām piesienas pie atzīmētajiem enkuriem un ķer, ka nu tikai!

Lielāki asari arī gadījās vai tikai ziemas pannenieki?

G: Es atceros, kā jaunībā ķērām asarus. Izvelkot raudiņu, sagriezām to mazos kubiciņos, uzlikām uz āķa, un tad mazie asarēni, kā tu saki – ziemas pannenieki, nenāca klāt. Tā bija arī šeit. Pieteicās tikai lielie. Svarā kaut kur ap kilogramu. Ir gan no vienas lietas šajā rajonā jāuzmanās – ezerā ir daudz lielāku un mazāku saliņu un ir sekls, tāpēc ļoti viegli var sačakarēt laivu un motoru. Taču ūdens ir dzidrs, vienkārši jāuzmanās braucot. Ezera gultne ir pilna ar akmeņu grēdām.

Starp citu, mēs uzticējāmies internetā publicētajām konkrētas vietas dziļumu kartēm… Pilnīgi garām! Uzreiz brīdinu! Viss uz pašu redzi.

J: Ļoti liela atšķirība bija licencēs. Iepriekšējā vietā nedēļas licence lašupē vienam cilvēkam maksāja 90 eiro, bet šeit – 10 eiro.

Tad vēl bija arī brīnums: dienā katrs cilvēks ezerā drīkst ielikt ne vairāk par trīs tīkliem. Tas esot ieteicamais variants.

Nesapratu. Man laikam ar dzirdi kaut kas iet grīstē. Vai atkārtosi?

J+G: Katram cilvēkam ne vairāk par trīs tīkliem. Tīklus pats saimnieks pieved klāt. Tīkla garums – aptuveni 30 m. Protams, viņi ir daudzlietošanā un tādi pussaplēsti. Taču katrs var tos salāpīt, jo ir reāla iespēja tikt pie zivīm arī tiem, kas makšķeri nepazīst.

Jūs izmantojāt šos tīklus?

G: Bet protams! Tas viss ir rēķinā!

J: Eini! Es ar vīru pirmo reizi mūžā liku tīklus, turklāt legāli!!! Ielikām divus, bet tas jau bija par daudz. Vienu reizi izmantojām šo pakalpojumu, un viss. Gribējās pamēģināt. Pamēģinājām un sapratām, ka tas nav mums.

Rezultāts?

Pilns ar brekšiem un asariem.

Nu tad tur Normunds jāsūta... Ko ar zivīm darījāt?

G: Neko. Cik ātri ielikām, tik ātri izcēlām ārā un visas atlaidām atpakaļ. Ko tad ar viņām tur uz vietas izdarīt! Taču tīkli bija pilni. Bija arī ap kilogramu smagi asari, un tas jau mums kā spiningotājiem kļuva interesanti. Līdakas nebija nevienas.

Starp citu, vietējie tur ir salikuši savus tīklus ezeram pa vidu, bet mēs tā arī neredzējām, ka kāds nedēļas laikā viņus cilātu un kā citādi darbotos. Jocīgi.

Kā tajā vietā ar sadzīvi, veikaliem? Ja man tās desiņas apnīk un gribu bifšteku! Kādi varianti ar iepirkšanos?

G: O! Jēdzīgākais veikals atrodas 30 km attālumā! Par to ir jāpadomā laicīgi.

Interesanti, kā vietējie somi dzīvo šādos diezgan mežainos apvidos, kur visapkārt ir meži, meži, ūdeņi, ūdeņi un lielākas pilsētas atrodas diezgan tālu...

G: Mums bija interesants piedzīvojums. Mēs atkal vienu dienu klīdām ar mašīnu pa apkaimi, jo cik tad var copēt, un pavisam nejauši iebraucām gadatirgū, kas atradās burtiski bieza meža pļaviņas viducī! Super kolosāla atmosfēra! Jautra padarīšana. Nezinu, kas un no kurienes tur bija sabraukuši tirgoties, bet pēc kartes tuvākās mājas (tikai viensētas) ir krietnos kilometros tālu. Vieni pārdod visādus marinējumus, citiem koka grebumi, tad, protams, milzīgi krāvumi ar dažādiem kūpinājumiem, saimnieces sacepušas tortes un kūciņas, kāds kaut ko izgrebis vai saadījis, plus vēl visu veidu amatnieki… Burtiski kā tādā meža pasakā!

Vai uzzinājāt, cik bieži šāds meža tirdziņš notiek?

J: Tas pat neienāca prātā, jo tas viss bija pārsteigums kā ar milnu pa galvu! To nevar aprakstīt. Mums paveicās, nedomāju, ka šādi tirdziņi ir bieži.

G: Tur viens vietējais uzņēmējs ar domubiedriem ir paņēmis vienu ezeru un audzē foreles. Tās drīkst arī ķert. Dienas licence maksā 12 eiro. Paturēt drīkst vienu zivi. Protams, arī šo mēs izmantojām, taču uzreiz saku – ezeriņš bija kā izslaucīts. Apgājām pa riņķi, bet neko nenoķērām. Tātad arī somi ir sava veida biznesmeņi, to der paturēt prātā.

Par cipariem

Aptuveni cik kilometru nobraucāt no savas dzīvesvietas Bauskā atkal līdz Bauskai?

G: Precīzi nemērījām, bet kādi 2500–3000 km sanāca. Uzreiz saku – mēs ļoti daudz skatījāmies apkārtni un nežēlojām naudu degvielai, jo Somijā patiešām ir ko redzēt. Tas ir super! Emociju ir daudz, vēl tagad kaifojam.

Daudzi raksta, ka Somija esot jau izceļota, bet, kad mēs stāstām un rādām bildes vai video, pēkšņi izrādās, ka patiesībā daudz kas nav iepazīts. Viens milzīgs ezeru un atpūtas vietu hipodroms, kur var aulekšot, aulekšot un tad piestāt, jo atkal ir ko skatīt. Fantastika! Tas ir tāpat kā Latvijā. Kurš gan te ir izbraucis katru stūrīti?

Pēdējais jautājums: ar kādu naudas summu diviem šāds divu nedēļu brauciens ar savu mašīnu izmaksātu?

G: Tas laikam nebūs tik vienkārši saskaitļojams, jo katram ir savas vajadzības. Cits brauc tikai copēt, bet cits vēlas redzēt ko vairāk par ūdeni un zivi vai sauļošanos ar grāmatu virs pieres. Te ir grūti pateikt.

Tā rupji skaitot, domāju, ka mums sanāca aptuveni 3000 eiro. Taču nākamais brauciens noteikti būtu lētāks un pat būtiski lētāks, jo nu jau mēs zinām, kur un ko tērēt. Es domāju, ka šo maršrutu mēs varētu izbraukt arī par 2000 eiro. Iespējams, pat mazāk. Ja kompānijā braucēju ir vairāk, tad, neapšaubāmi, viss ir krietni lētāk!

Ne asakas!