Vienmēr savs silikons

Oktobra beigās laiks bija draņķīgs, uz copi netiku aizņemtības dēļ, tāpēc kādā tumšā vakarā oktobra izskaņā ierados ciemos pie Anatolija Titova. Tur, dzerot karstu tēju ar citronu siltā kabinetā, parunājāmies par divām savstarpēji saistītām Anatolija kaislībām; copi un nu jau vismaz pēdējos 8 gadus – arī silikona mānekļu izgatavošanu.

Anatolijs nu jau kādu laiku ir pensijā, atvaļinājies no darba IeM struktūrās. Un ir atradis veidu, kā savienot patīkamo ar lietderīgo – veidojot gan zināmu zīmolu replikas, gan arī savu oriģinālo formu lējumus. Esmu pats pamēģinājis viņa produkciju, esmu vērojis, kā viņš Pļaviņās to testē, vadot savus lolojumus turpu šurpu. Vienmēr esmu domājis: diez kā top tie ļurīgie izstrādājumi, kas tik ļoti tīk mūsu ūdeņu plēsoņām, ķerot dažādās tehnikās. Par to tad arī būs šī saruna.

Panākumi sportā Anatolijam palīdz izvērtēt paša veidoto mānekļu efektivitāti. šoreiz uzvara sacensībās Viesītes ezerā

Puika ar zuti

Kādu tu atceries savu makšķernieka gaitu sākumu?

[Smaida.] Bambusa makšķere, resna aukla, pluds, āķis un slieka. El clasico!

Ko tu toreiz ķēri, un kas palicis atmiņā?

Braucu līdzi tētim, kurš arī bija kaislīgs makšķernieks. Tie bija Latgales ezeri Aglonas apkaimē: Rušons, Ilzes un citi. Gan vasarā, gan arī ziemā. Man tad bija laikam kādi 6–7 gadi. Ķēru raudiņas, asarīšus un citu smalci.

Atmiņā palicis gadījums, kad Rušona krastā tika izvilkta trofeja. Gribējām jau sēsties pusdienot, bet pēkšņi pludiņš pazuda zem ūdens. Pieskrēju klāt, piecirtu… un pats netiku galā! Tētis atskrēja un palīdzēja man izvilkt lielu zuti! Uz parastas sliekas, uz maza āķa, kas domāts sīkzivīm. Pirms tās copes reizes bija nopirkts jauns uztveramais tīkliņš, kuru diemžēl zivs bija sapiņķerējusi tiktāl, līdz nācās sagriezt gabalos. Solīda trofeja vairāk nekā kilograma vērtē. Protams, tas palicis atmiņā uz mūžu.

Žēl tīkliņa, bet sākums labs, jāatzīst! Bieži par bērnībā izvilktu zuti nav dzirdēts. Mums, ziķeriem, vairumam atmiņā kāds breksēns, līdaka vai asarēns. Kad sāki spiningot?

Laikam skolas laikā, jau apzinīgā vecumā. Izmantoju tēva rapieri ar Ņevas spoli, lielus bleķus un kaut kādus rotiņus.

Un kad pievērsies džigošanai?

Sekojot attīstībai makšķerēšanas tirgū, komunicējot ar plašu paziņu loku, pamazām sāku iepirkt pirmās gumijas, svarus, gumijzivis. 90. gados, protams, bija slavenie poļu Kopyto, kuri savu zivi ķer joprojām, starp citu. Tika sapirkti pirmie džigošanai domātie spiningi. Sākumā budžeta līmeņa, tad augstākās klases un cenu kategorijās. Krājoties pieredzei, pieauga vēlme pamēģināt gan dažādas mānekļu vadīšanas tehnikas, gan arī samazināt svarus un aiziet līdz ultralight mānekļiem, ķerot ar smalkākiem rīkiem. Tirgus tai laikā sāka paplašināties kā jau visur, izvēles iespējas pieauga. Pirku, mēģināju, mainīju, uztvēru nianses, līdz aizgāju līdz pat mormišingam. Man vēl joprojām ir kātiņš ar testu līdz 1 gramam. To joprojām kādu reizi paņemu rokā, lai padancinātu sīkos mānekļus.

Var teikt, esi izgājis visus evolūcijas posmus – no bigbaita līdz nano gumijošanai...

Jā, no 1992. gada līdz mūsdienām.

Lūzuma punkts – 2015. gads

Kad tieši tu izdomāji uztaisīt savu pirmo mānekli?

Nezinu, vai tas būs pīārs vai kā, bet te, Daugavpilī, ar šo tēmu pirmais nopietni sāka nodarboties Loginovs (L Baits), kam bija un joprojām ir pieprasīti mānekļi, sevišķi mikrodžigam un forelēm. Pats arī tos pirku, testēju, un man patika.

Tad radās ideja arī pašam pamēģināt mājās ko tādu uzražot. Sāku pētīt internetā pieejamo informāciju. Tajā laikā nebija tik vienkārši ko atrast: kādas sastāvdaļas, piemēram, krāsu, spīguļus. Un, ja arī atradu, tad to mantu nemaz nevarēja dabūt uz Latviju. Bija arī dažādas nianses, ko tolaik vēl nezināju. Maksāja arī tas diezgan solīdi. Kaut ko varēju atļauties, kaut ko ne, jo ģimene, uzturs, citādi ikmēneša izdevumi – tur jau tā alga aizgāja. Toreiz jau arī tika domāts, vai mānekli pirkt par 5 latiem vai par 50 santīmiem. Protams, bija reizes, kad atļāvos patērēties. Katram tā ir bijis.

Tas gan...

Jādomā bija, kur kādu formu ņemt, kādu pildījumu… Līdz kādā jaukā dienā paņēmu vienu mānekli, iespējams, tā bija Awaruna no Pontoon21, un pa vienkāršo no celtniecības ģipša uzlēju savu formu. Paņēmu kaudzīti dažādu veidu silikona mānekļu, mikroviļņu krāsnī tos kārtīgi uzsildīju – izšķīdināju un ielēju šajā formā. Iznāca kaut kas neiedomājams, bet bija skaidrs, ka tas ir māneklis!

Jautrs sākums!

Atmiņā palikušas arī zivis, kas uzķērās uz šiem dīvainajiem veidojumiem. Par estētisku to mānekli nenosauksi, bet savu funkciju tas tomēr pildīja. Protams, sajaucoties dažādiem materiāliem un krāsām, viss mainās, kvalitāte arī. Kas no nogriezumiem sanāca, tas arī sanāca.

Jā, pēc tam izveidoju vēl pārīti šādu formu. Limitēts izlaidums, diemžēl – neatkārtojams un ekskluzīvs!

Un pēc gadiem ilgiem eksperimentiem tu nonāci pie secinājuma, ka gribi to lietu pacelt jau profesionālā līmenī, ja?

Tas bija 2015. gadā, kad es beidzot atradu un iegādājos pirmās labās formas, krāsas, silikonu, atraktantus, piedevas. Atceros, ar kādu īpašu prieku saņēmu savu sūtījumu.

Pirmās formas bija nelielas, domātas mānekļu izgatavošanai pa vienam. Tās bija pat no organiskā stikla. Pamazām tā lieta aizgāja. Tagad gan lietoju alumīnija formas. Pasūtu, man individuāli uztaisa formas pēc maniem zīmējumiem, skicēm, skaidrojumiem. Modelēt 3D formātā un griezt formas būtu jāmācās, vienam pat ar maksimāli pārdomātu automatizāciju un ergonomiku tas būtu grūti – katru dienu novadīt procesu no formu izgatavošanas līdz mānekļu liešanai.

Kāpēc TAP Baits?

Nekā pārgudra – tie ir pirmie burti no mana uzvārda, vārda un tēvavārda.

izgatavoju mānekli un tajā pašā dienā braucu testēt uz Ruģeļu ūdenskrātuvi

Pats lej, pats testē

Kas notiek tālāk? Vienam māneklim, kurš līdzinās tai pašai Awarunai, tu saražo, teiksim, 4–5 jaunas krāsas. Dod kādam testēt vai kā?

Nē, to, ko saražoju, pirmais testēju es pats. Izdomāju, kādu modeli gribu, tad atnāk forma, izgatavoju mānekli un tajā pašā dienā, ja laikapstākļi ļauj, braucu uzreiz testēt uz Daugavpils rajona Ruģeļu ūdenskrātuvi. [Reiz tā varēja kļūt par daļu Daugavpils HES projekta, bet, paldies dievam, nekļuva, jo to neuzcēla, un upi nenogalināja. Dziļumi sniedzas pāri 12 metriem, ūdens tirkīzzils un caurspīdīgs. Autora piezīme.] Tur tad arī visu testēju, jo redzu, kas ar manu mānekli notiek ūdenī.

Vai ir bijuši arī ražošanas brāķi – neveiksmes?

Protams, ne vienmēr viss sanāk ideāli. Arī it kā pabeigtu modeli var apstrādāt, pieslīpēt, uzlabot. Ja blakus pa rokai ir modelētājs un darbagalds formu liešanai, tad viss notiktu ātri, bet, sadarbojoties no attāluma, nākas rēķināties ar ilgāku laiku, kas atstāj iespaidu uz procesa ātrumu.

Modeli var novest līdz pilnībai, tomēr viss augstākminētais te spēlē lielu lomu. Makšķerēšana ir mans hobijs, bet mānekļu liešana – aizraušanās. Domājot par to visu, es redzu bezgalīgus krāsu savienojuma variantus. Līdz ar to ir iespējams uzražot pilnīgi jebko.

Vai esi apmierināts ar to, kā pašlaik ir ar tavu aizraušanos, un vai tu redzi sevi bez tās?

Reti, tomēr prasās pēc pauzes, kaut ko apdomāt, pieslīpēt. Tas ir radošs process. Bet, tā kā ziemā es mānekļus neleju, jo pagaidām tam nav speciālas siltas telpas, tad, aukstajā laikā ir pārtraukums. Tad varu izprātot jaunas formas, pārdomāt ražošanas nianses, izdarīt secinājumus, pārbaudīt krājumus un pasūtīt kādu krāsu, atraktantu.

Paldies par rudens sākumā dažiem no tevis saņemtajiem mānekļiem testam. Rāznas ezerā asari divas dienas pēc kārtas tos plosīja ne pa jokam. Arī Luknā un Daugavā ziftel tos ēda aizrautīgi.

Zinu, ka regulāri piedalies dažāda mēroga sacensībās un arī vinnē vai ieņem vietas tabulas augšgalā. [Kad tapa šī intervija, Anatolijs ar pārinieku A. Suško bija izcīnījis 1. vietu grūtās sacensībās Viesītes ezerā. Veiksme vai meistarība, bet šajos mačos dalībnieki ķēra bez eholotes, orientējoties tikai pēc pieredzes un ezera reljefa pārzināšanas.] Vai sacensībās tu ķer tikai ar saviem mānekļiem?

Kad sāku liet savējos, tad arī sāku ņemt tos līdzi uz sacensībām. Pazīstamu firmu lietas arī man ir, tomēr paliek kaut kur maliņā savā iepakojumā. Jo tā man pašam ir interesantāk – ķert tikai ar saviem silikona izstrādājumiem. Protams, lietoju arī voblerus, bleķus, citus mānekļus, bet silikons – vienmēr savs.

Cik ilgi laikā tu vari izgatavot 15 mānekļus 2,5 collu garumā?

No nulles visu sākot – liešana, maisīšana utt., vajadzēs kādas 10 minūtes. Lai māneklis būtu pilnībā izžuvis un stingrs, bez formas deformācijas, es ļauju tam dienu vai divas izžūt. Tad māneklis ir dzīvotspējīgāks, izturīgāks.

Nevienam neko nenovēlu

Tendences pasaulē ietekmē arī tendences Latvijā. Pirms kādiem gadiem pēc pasaules čempionāta Latvijā vienubrīd bija mikrodžiga bums. Kādi ir tavi novērojumi, kas silikona Visumā notiek pašlaik?

Pirmkārt, ienāk live tehnoloģijas ar savu filozofiju. Prioritāte ir savādākiem mānekļiem, to animācijai, formas un vibrāciju nianses atšķiras. Otrkārt, protams, bigbaitu tēma. Izmēram ir nozīme. Kādreiz tos vairāk izmantoja jūrā, bet pašlaik viss lēnām ir pārgājis uz saldūdens plēsīgo zivju ķeršanu. Kādu laiku tas būs topā gan amatieriem, gan sportā.

Vai pastāv supermāneklis, kas noķers visur un vienmēr?

Hmm, tāda viena tomēr nav. Var teikt, Relax Kopyto ir ideāls, – ķer vienmēr. Par to, domāju, neviens nestrīdēsies. Keitech Easy Shiner arī. Viss, kas atgādina barību, klasiski spēj izprovocēt plēsoņu uz uzbrukumu – gan zivtiņa, gan vēzītis, gan spāres kāpurs, gan sliekveidīgais, gan nēģis, gan dēle.

Ezeri vai upes?

Ezeri man ir sirdij tuvāki. Daugavpils apkaimē Daugava ir pārāk sekla, saudzēju motoru.

Kādas neparastas zivis ir noķertas uz taviem izstrādājumiem?

Līnis uz silikona kukaiņa ir bijis, bieži gadās brekši. Arī raudas, ruduļi un pliči nav retums. Nosacīti plēsīgie ālanti un sapali, arī pa meženei. Dažādos periodos mani izstrādājumi ir ķēruši zivis gan Gaujā, gan Rīgas un Pierīgas ūdeņos, nemaz nerunājot par Latgales un Sēlijas ūdeņiem.

Ko tu gribētu novēlēt makšķerniekiem?

Ne asakas – tas skanētu banāli. Man pašam nepatīk, kad, braucot uz copi vai sacensībām, man ko novēl. Tad sakritības pēc vai kā, bet man ir bezmaz vai nulle, neskatoties uz visu cenšanos. Bet nulle – jā, gadās. Tāpēc es arī citiem nevēlēšu neko. Nu varbūt vien tiem, kas ir īsti makšķernieki, novēlu atrast savu nišu, kurā spēj izpausties un sasniegt virsotnes.

Vai ir kaut kas, ko nobeigumā vēlies piebilst?

Gribu pateikt, ka ar nākamo gadu manos plānos ir atgriezties tirgū un uzsākt komercdarbību no jauna. Pirms kāda brīža slēdzu savu biznesu, un kādu laiku man bija radošā pauze. Pa to laiku apkopoju un izanalizēju kļūdas, iekrāju materiālu, pamainīju dizainu, krāsas, piedāvājumu, un drīz TAP Baits būs pieejams visiem, kuri to vēlēsies. Kaut kādus darbus pašlaik var paskatīties TikTok vietnē. Internetā gan informācijas ir maz – faktiski nav.

Ja rodas interese, sazinieties ar mani. Izrunāsim nianses, un mēģināšu izveidot jums individuāli piemērotu mānekli – vai krāsas ziņā, vai uzlabojot kāda modeļa formu. Katram šai ziņā ir savs redzējums, visu var sarunāt.

Es noteikti kādu vakaru būšu klāt, lai pārspriestu prototipu pasīvam asarpapam vai ko lielāku līdakai un zandartam. Jo es zinu, ka noķeršu! Paldies par interviju!