Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
Jau ierasts, ka praktiski uz katru pasaules čempionātu (šogad tādu ir 27) ierodas arī pats FIPSed prezidents Klaudio Hugo Mateoli. Viņš ne tikai atklāj un noslēdz pasākumus ar svinīgo uzrunu, bet arī aktīvi iesaistās sacensību organizācijā un jo īpaši – tiesāšanā. Pateicoties tam, nav nekādu šaubu par to, ka mājinieki kaut kā krāptos izlozē un rezultātu skaitīšanā. Šoreiz Mateoli kungs atrada arī pāris stundas sarunai ar Copes Lietām.
Kad cope būs olimpiskajā programmā?
Klaudio, tūlīt sāksies Parīzes olimpiskās spēles, bet makšķerēšanas sports joprojām nav ne tuvu iekļaušanai to programmā. Tas mums visiem ir tāds lielais sapnis. Bet vai šai virzienā notiek arī kaut kāda kustība?
Jā, tas ir arī mans sapnis! Lieta tāda, ka iekļaušanai spēļu programmā ir vairāki kritēriji. Nedaudz tuvāk mēs esam makšķerēšanas sporta atzīšanai par olimpisko sporta veidu. Tas nav viens un tas pats – būt olimpiskajam sporta veidam un būt programmā. Pasaulē ir daudz federāciju, kas pārstāv olimpiskos sporta veidus, kuru nav spēļu programmā. Programma ir ierobežota, un tajā iekļūt patiešām ir grūti. Lai tur tiktu, sākumā ir jāpanāk olimpiskā sporta veida statuss. Jāiet soli pa solim.
Esat par šo runājis ar Olimpisko komiteju?
Jā, mēs runājām pirms pāris gadiem Bolzano. Viņi zina, ka to cilvēku skaits, kas visā pasaulē nodarbojas ar makšķerēšanas sportu, ir milzīgs. Tie ir daudzi miljoni. Tāpēc, no masveidīguma viedokļa, mums vispār nav problēmu. Taču viņi norāda uz to, ka kā federācija esam atzīti praktiski tikai Eiropā, mums nav globālā pārklājuma.
Nujā, ja paskatāmies uz daudzo pasaules čempionātu dalībnieku sastāvu, pamatā redz tikai Eiropas valstis...
Tieši tā, bet, lai kļūtu par olimpisko sporta veidu, ir jāaptver visa pasaule un visi kontinenti. Bet mēs pie tā aktīvi strādājam. FIPSed šobrīd jau ir pārstāvētas 70 valstis, tikko pievienojusies, piemēram, Irāna. Nākamais būtu kontinentu jeb zonu čempionāti. Šobrīd strādājam pie tā, lai organizētu Panamerikas čempionātu, kurā piedalītos gan Ziemeļamerikas, gan Dienvidamerikas valstis – no Kanādas līdz Meksikai, Brazīlijai un tālāk uz dienvidiem. Protams, viņiem pirmajā vietā ir basu spiningošana. Tālāk plānā ir Āzijas čempionāts, un tur gatavību uzņemties vadošo lomu izrāda Irāna. Vai Mongolija, kur notika zemledus PČ. Arī Āfrika – mūsu dalībvalstu vidū ir ne tikai Dienvidāfrika, bet arī Ēģipte, Senegāla, Namībija un Zimbabve.
FIPSed paši meklē jaunas dalībvalstis? Kā notiek šī paplašināšanās?
Mums katrā kontinentā ir galvenie pārstāvji, tādi kā lokomotīves. Amerikas kontinentā tā ir ASV federācija. Turklāt viņi attīsta ne tikai basu spiningošanu, bet arī visas pārējās disciplīnas. Viņi ir tie, kas zvana, piemēram, uz Puertoriko un aicina pievienoties. Āfrikā šo lomu spēlē Dienvidāfrikas federācija. Viņu darba rezultāts ir jau 12 dalībvalstis. Problemātiskāk iet Āzijā. Vēlmi būt par vadošo valsti kontinentā ir izrādījusi Kazahstāna, bet tagad uz to pretendē arī Irāna.
Taču mēs vispār nepieminam Japānu. Ja ņemam kaut vai AREA disciplīnu, foreļu makšķerēšanu dīķos – kā var notikt pasaules čempionāts bez Japānas piedalīšanās? Tā ir šī sporta veida dzimtene. Kā šī čempionāta uzvarētājs var sevi saukt par pasaules čempionu, ja Japāna vispār nav startējusi?
Es zinu. Bet Japāna jau ir FIPSed dalībvalsts. Problēma ir tajā, ka AREA disciplīna Japānā ir totāli komerciāla. Tur sacensības notiek burtiski katru dienu, taču tie visi ir izslēgšanas mači. Tu atbrauc un zaudējuma gadījumā jau pēc pirmā raunda brauc mājās. Un noslēgumā ir fināls starp diviem sportistiem.
Mūsu filozofija ir savādāka. Mēs gribam, lai cilvēks, kas ir samaksājis dalības maksu, atbraucis uz sacensībām, startētu no sākuma līdz beigām. Iedomājies pasaules čempionātu, kur izlase savāc budžetu, brauc lielu gabalu uz citu valsti, lai nospēlētu pusstundu un izstātos! Nē, mums saprātīgāks šķiet formāts, kad pēdējais ir pēdējais tabulā, bet viņš cīnās abas dienas līdz galam.
Izslēgšanas formāts ir piemērotāks televīzijas translācijai – tas gan jāatzīst.
Jā, mēs varētu pieļaut kaut kādu formātu kombināciju, taču ne tīru izslēgšanas variantu.
Okei, par Japānu skaidrs, bet kā ar Ķīnu? Tur taču arī makšķerēšanas sports ir ļoti izplatīts.
Ķīna ir liela problēma. Pirms daudziem gadiem Ķīna bija FIPSed biedre, bet tā bija nevis federācija, bet gan komercuzņēmums, kam piederēja žurnāls un kas tirgoja inventāru. Grūtības ir tajā, ka Ķīna ir pārāk liela un nav iespējams atrast kādu, kas pārstāvētu visu valsti.
Toties mums sāk veidoties laba sadarbība ar pasaules lielāko valsti iedzīvotāju skaita ziņā – Indiju. Esam saņēmuši viņu pieteikumu, bet arī tur ir neskaidrības. Redz, Indijā ir 32 štati, un visi kopā veido valsti. Taču nu Indijā ir atradies cilvēks, kas šos štatus ar dažādo likumdošanu, tradīcijām un visu pārējo varētu apvienot kā vienu dalībvalsti.
Svarīgākais mūsu sapņa sasniegšanai šobrīd ir būt Amerikā, Āzijā un Āfrikā. Kad varēsim SOK parādīt, ka mums ir čempionāti visos kontinentos, būs pavisam cita saruna. Esmu optimists un domāju, ka manā mūžā makšķerēšanas sportu atzīs par olimpisko sporta veidu.
Tiešām ceram un gaidām. Vai ir kaut kas, kas būtu darāms lokālā līmenī?
Protams! Itālijā, piemēram, makšķerēšanas sporta federācija jau ir Itālijas Olimpiskās komitejas biedre. Un ne tikai Itālijā. Ja tā būtu visās valstīs, tad visi kopā mēs varētu strādāt pie tā, lai makšķerēšana tiktu atzīta par olimpisko sporta veidu. Tāpēc federācijām pašām savā valstī būtu jāstrādā pie savas atzīšanas olimpiskajās komitejās.
Kam patīk un kam nepatīk noķer&atlaid?
Atgriezīsimies Eiropā. Cik lielā mērā FIPSed piedalās likumdošanas iniciatīvu izstrādē un atbalstā? Piemēram, Eiropā arvien skaļāka kļūst vides aizstāvju kustība pret noķer&atlaid principu. Tas ir nopietns drauds visai makšķerēšanas sporta kustībai, kas nav iedomājama bez šī principa.
Pa tiešo nacionālo valstu likumdošanas jautājumos mēs nejaucamies, taču ikreiz, kad tiek jautātas kādas rekomendācijas, mēs, protams, tās sniedzam. Ja runājam par noķer&atlaid, tad Itālijā tas nav aizliegts.
Norvēģijā un Šveicē ir...
Arī Vācijā. Man tas nešķiet pareizi. FIPSed noteikumos ir rakstīts, ka visas dzīvās zivis sacensību laikā tiek atlaistas atpakaļ ūdenī.
Reiz Vācijā notika PČ invalīdiem, un tur ar šo punktu radās pamatīga problēma. Organizators sākotnēji gribēja nogalināt visas noķertās zivis, jo to nosaka valsts likumi. Mums tas bija absolūti nepieņemami. Mēs pat bijām gatavi pārcelt pasākumu prom no Vācijas. Beigās atradām kompromisu – visas izvilktās zivis tika nevis atbrīvotas tajā pašā ūdenī, bet gan savāktas kopā un ielaistas blakus esošā kanjonā, no kura tās nonāca privātā ezerā bez iespējas izkļūt ārā.
Otrs gadījums šogad bija pludiņmakšķerēšanas čempionāts Francijā. Tajā ezerā mīt daudz jūrasgrunduļu, kas ir invazīva suga. Likums nosaka, kā tos nedrīkst laist atpakaļ, ka tie ir jānogalina. Taču mēs ar reģiona pašvaldību vienojāmies, ka uz PČ laiku šis likums nedarbosies un čempionātā visi noķertie jūrasgrunduļi tiks atlaisti atpakaļ. Mums tas ir obligāts nosacījums. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc sportā būtu nogalināma kaut viena zivs. Tas vienkārši ir absurds!
Eiropā ir cilvēki, kas domā savādāk...
Es zinu, jo īpaši izplatīti tas ir Ziemeļeiropā. Bet iedomājies, kas notiktu, ja te, Baļotes ezerā, visas sacensībās izvilktās karpas tiktu nogalinātas! Tas būtu ārprāts!
Vienīgie gadījumi, ko es varu pieņemt, saistīti ar bioloģisko daudzveidību. Itālijā, piemēram, ir agresīvu samu populācija (itāliski – siluro, angliski – sheatfish), kas ir invazīva suga un bīstama citām zivīm. Lūk, šādu samu nogalināšanu es vēl varu saprast. Bet pārējām – es nesaprotu.
Skandināvijā cilvēki mēdz teikt, ka zivs ir ēdiens un ar ēdienu nevajag spēlēties. Starp citu, mēs spiningošanas čempionātos arī neredzam Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas komandas. Ne laivās, ne strīmā. Tas ir dīvaini...
Jā, it sevišķi, ja ņem vērā to, cik šīs valstis ir bagātas ar līdakām un forelēm. Viņiem ļoti spēcīgi ir attīstījušies komercmači, tāpēc mūsu formāts varbūt nešķiet interesants. Taču šoruden laivu PČ brauks uz Īriju, kur ir patiešām lielas līdakas, bet Zviedrija – es tiešām nezinu, kāpēc viņi nepiedalās.
Vai Pasaules Čēmpionātu gaida lielas pārmaiņas?
Šogad Latvijā ir vēsturisks notikums – aizrit Pirmais čempionāts karpu makšķerēšanā jauniešiem. Tajā startē tikai 5 komandas. Kādas vispār šai disciplīnai ir perspektīvas?
Jā, pagājušajā gadā FIPSed nolēma organizēt šādu čempionātu, un šogad te, Baļotes ezerā, jau viss notiek. Interese no dalībvalstīm ir patiešām liela, un komandu skaits noteikti augs. Sievietēm arī viss sākās ar 5 vai 6 komandām, bet nu jau ir 10.
Baļotes ezerā ir ieplānots 2026. gada čempionāts karpu makšķerēšanā vīriešiem. Cik jums tas šķiet reāli?
Šobrīd ezers nav gatavs uzņemt 32 komandas, bet vīriešu čempionātā tik varētu būt. Tie ir vismaz 96 sektori. Labāk – 110–120, jo komandu skaits vēl augs. Pavisam nesen, piemēram, pieteicās Azerbaidžāna, un pa diviem gadiem vēl kāds var nākt klāt.
Taču es vakar tikos ar Jēkabpils mēru, un man tika apliecināts, ka 100–110 sektoru ierīkošana nesagādās problēmas. Es arī pats redzu, ka šeit ir krasta posmi, kurus vēl var izmantot. No mēra es arī sajutu milzīgu ieinteresētību čempionāta rīkošanā, un tas rada drošības sajūtu, ka solītais tiks izdarīts. Ezera lieluma ziņā, es domāju, tas ir sasniedzams mērķis.
Alternatīva 2026. gadam uz šo brīdi ir Maķedonija, bet es vēl neesmu pat redzējis viņu ezeru.
Var nojaust, ka Baļotes ezers jums patīk.
Jā, turklāt ne tikai karpu sacensībām. Te mierīgi var apsvērt iespēju organizēt fīdermačus.
Pilnvērtīgiem fīderčempionātiem Eiropā trūkst ūdenstilpju. Arī karpās mums jau startē 32 valstis...
Un nāk taču vēl klāt! Paies daži gadi, un būs visas 40 komandas. Tad paliek vienīgi Balatons Ungārijā.
Varbūt PČ jāorganizē vienlaikus divos ezeros?
Šis variants ir reāls, un mēs jau esam to darījuši. Ir pat bijuši čempionāti, kas norisinājušies 3 ezeros. Taču tiem jābūt diezgan tuvu, savādāk sākas trakums organizācijas sadaļā.
Ir arī citas iespējas. Tas gan karpu makšķerēšanas pasaulē nav diez ko atbalstīts variants, bet var pāriet arī no 3 pāriem uz 2. Uzreiz vajadzētu mazāk sektoru. 40 valstis – 80 sektori.
Man arī nepatīk tāds risinājums.
Kāpēc?
Manuprāt, 3 pāri ir tradīcija...
Tieši tā, tikai un vienīgi tradīcija! Bet komandām tas nozīmētu arī mazāku budžetu un vēl citus ieguvumus. Taču tu neesi vienīgais, daudziem šī ideja nepatīk.
Ir vēl variants – rīkot divus pusfinālus un tad finālu. Teiksim – Austrumu un Rietumu konference, un labākās komandas tad tiekas lielajā finālā. Šis varētu būs okei, taču tad labākajām komandām vienā gadā būtu jāpiedalās divos čempionātos.
Un jāsavāc divi budžeti…
Jā, atkal slikti! Ir bagātas federācijas, kas to varētu atļauties, tomēr lielākajā daļā valstu federācijas to nespētu pacelt.
Arī piesaistīt sponsorus startam pusfinālā būtu daudz sarežģītāk nekā pilnvērtīgam PČ. Kas jau tagad nebūt nav viegli...
Jā, tāpēc šī ideja īsti neder.
Vēl variants būtu veidot divas līgas. Ņem esošās 32 komandas, pēc reitinga sadala 16 un 16. Pirmās 16 tiekas pilnvērtīgā PČ formātā un cīnās par čempiona titulu. Otrās 16 mačojas, piemēram, kausā, kurā iegūstot pirmās vietas pāriet uz augstāko līmeni.
Līdzīgi kā līgas hokejā un futbolā. Man patīk šis variants, jo te mazajām valstīm, kas mūžīgi dzīvojas pa tabulas lejasgalu, ir cerība vismaz kaut ko vinnēt.
Jā, teiksim, katru gadu četras komandas no augstākās līgas izkrīt un četras pāriet no zemākās uz augstāko. Tādā veidā mēs atrisinātu ūdenstilpju problēmu un federācijām nerastos papildu izdevumi. Taču – te var sanākt tā, ka kādas valstis īstajā PČ tā arī nekad nepiedalīsies.
Latvijā un varbūt ne tikai te iezīmējas cita problēma. Komandas, kas attīstījušās līdz savu spēju maksimumam, izvērtē savas šances konkrētajā PČ. Situācijā, kad iespēja tikt, teiksim, TOP10 ir minimāla, vispār nepiesakās. Šis nu pavisam nav olimpisks princips! Vēl bēdīgāk ir pludiņā – tur esam atpalikuši tik ļoti, ka braukt uz lielo čempionātu nevienam vairs nav intereses. Savukārt, ja būtu šāds divu līgu modelis, varbūt arī mūsu pludiņnieki aizbrauktu pacīnīties ar sev daudzmaz līdzīgiem.
Jā, man arī šis trešais variants šobrīd patīk vairāk par pārējiem.
Ko FIPSed iesaka darīt ar komercmačiem?
Gan šeit Latvijā, gan pasaules līmenī norisinās daudzas makšķerēšanas sacensības, kuru nav oficiālajos federāciju kalendāros. Mēs tās saucam par komercmačiem. Globālajā arēnā ir – World Carp Classic, Predator Tour un tamlīdzīgi. Vai FIPSed ir kādas rekomendācijas, kā lokālajām federācijām izturēties pret šiem pasākumiem? Jāskaņo kalendāri, nolikumi, sportistu licencēšana? Vai, piemēram, Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijai būtu jāiesaistās to organizēšanā un kontrolē?
Šai jautājumā mums nav vienota uzstādījuma. Arī situācija dažādās valstīs atšķiras. Es varu pastāstīt, kā ir Itālijā. Tur Makšķerēšanas sporta federācija gada griezumā organizē tūkstošiem dažādu sacensību. Tūkstošiem. Līdz ar to viņiem nav laika nodarboties vēl ar kaut kādiem komercmačiem. Federācijas mērķis ir pilnībā aizpildīt visas brīvās nišas. Un katru nedēļu un katrā disciplīnā ir kādas sacensības – sākot ar viszemāko iesācēju un amatieru līmeni līdz profesionāļiem. Ir klubu iekšējās sacensības, ir sacensības visu valsts provinču mērogā, ir reģionālās sacensības un nacionāla mēroga sacensības.
Itālijā ir vēl viena makšķerēšanas sporta organizācija – Arci Pesca, kas arī rīko dažādus pasākumus un citas aktivitātes. Taču, ja Itālijas sportists vēlas iekļūt valsts izlasē, viņam ir jācīnās federācijas rīkotajās sacensībās. Turklāt tur viņam ir iespēja augt un kāpt pa līmeņiem līdz pašam augstākajam. Citu organizāciju mačos ar finiša signālu viss arī beidzas.
Taču tur var dabūt vērtīgas balvas...
Itālijā cilvēkiem vērtīgas balvas nav tik svarīgas. Jā, notiek pasākumi ar lielām naudas balvām, bet tas vairāk attiecas uz big game jūrā. Tur – jā. Līdzīga sistēma ir Francijā.
Bet mēdz būt arī savādāk. Nīderlandē, piemēram, sacensības ar lielām naudas balvām ir ārkārtīgi populāras. Arī šeit Latvijā, man tika stāstīts, ka federācijā notikusi šķelšanās virzienā “spiningošana no laivas”, atsevišķi veidojot lielu kausa pasākumu ar iespaidīgām balvām.
Jums tādas kustības šķiet pieņemamas?
Kamēr tiek ievēroti Fair Play jeb godīgas spēles principi, viss ir kārtībā. Bēdīgāk ir tad, ja parādās negodīgas lietas. Piemēram, karpu makšķerēšanā Anglijā izspēlēja kausu. Tas pats par sevi nebūtu problēma, bet organizators nolēma to nosaukt par Eiropas čempionātu. Kas tāds gan neiet cauri. Tiesības organizēt kontinenta čempionātu un izmantot šo nosaukumu ir tikai mums. Tādi tituli kā pasaules čempions un Eiropas čempions pienākas tikai starptautiski atzītām federācijām, kāda ir FIPSed. Bet visādi citādi – kamēr nacionālā federācija makšķerniekiem sniedz to, ko viņi vēlas, mūsu skatījumā viss ir kārtībā.
Ko mēs varētu mācīties no Itālijas
Vēl viens svarīgs jautājums. Cik lielā mērā FIPSed iesaistās makšķerēšanas kā hobija, kā sporta veida popularizēšanā?
Kā hobija – nē, tas nav mūsu uzdevums. Kā hobijs makšķerēšana jau ir ārkārtīgi populāra, ar to nodarbojas simtiem miljoni cilvēku visā pasaulē.
Nesen tika aprēķināts, ka ASV copē 17% iedzīvotāju.
Galīgi nav maz, vai ne? Arī Itālijā makšķerēšana ir ļoti populāra. Taču tur trendā tagad ir teniss, visi runā tikai par to. Jo ir parādījušies attiecīgi elki. Kad es biju jauns, pirms divtūkstoš gadiem, tādā statusā bija kalnu slēpošana, jo bija topā Alberto Tomba un citi. Taču arī makšķerēšana turas. Esmu arī Itālijas Makšķerēšanas sporta federācijas prezidents. Tur ir 200 tūkstoši biedru, un visi viņi piedalās dažāda ranga sacensībās. Tas ir daudz.
Jā, ir daudz lietu, ko mēs varētu mācīties no Itālijas.
Pastāstīšu detalizētāk. Mūsu federācijas budžets ir 10 miljoni eiro gadā. Protams, mēs par to varam daudz ko izdarīt. Taču līdz tam ir noiets garš ceļš.
Itālijas federācijai ir jau 80 gadi. Tā ir dibināta 1954. gadā. Sākotnēji tā bija sporta pasākumu organizācija, taču vēlāk sāka nodarboties arī ar ūdeņu apsaimniekošanu. Bieži vien pašvaldībām nav vai nu iespējas, vai vēlēšanās, vai naudas pašām apsaimniekot savus ūdeņus. Tad mēs nākam un darām to viņu vietā. Mēs ņemam savā pārvaldībā ezerus, upju un kanālu posmus, sakopjam tos, uzturam un papildinām zivju resursus. Jāņem vērā, ka Itālijā katrā reģionā ir citāda makšķerēšanas likumdošana, un visi šie apsaimniekošanas projekti ir jāveic saskaņā ar vietējiem likumiem.
Savukārt Itālijas makšķerniekam, ja tas vēlas ķert šajos ūdeņos, ir jākļūst par federācijas biedru. Mūsu ūdeņos dežurē inspektori, kas izgājuši attiecīgas apmācības un nokārtojuši eksāmenus, un valsts viņus atzīst par amatpersonām.
Tāpat mēs mēdzam arī iegādāties privātus ūdeņus. Pilnībā federācijas īpašumā ir vairāki ezeri. Par ūdeņu apsaimniekošanu mums ir kādi 300–400 līgumi. Kopējās izmaksas visam šim procesam federācijas budžetā ir pusotrs miljons.
Šo naudu gan jau jūs iekasējat par licencēm...
Loģiski.
Ikreiz, kad esmu Itālijā, vienmēr sajūsminos par lielo bērnu un jauniešu daudzumu pie ezeriem, upēm un arī jūras, kuri ķer visos iespējamos veidos. Vai federācija ko dara bērnu un jauniešu piesaistīšanai makšķerēšanai?
Tiek darīts ļoti daudz! Pirmkārt, mēs rīkojam daudzas sacensības bērniem un jauniešiem. Taču galvenais – mums ir plaša sadarbība ar skolām. Federācijā darbojas neskaitāmi skolotāji, kas dodas uz skolām un tur māca.
Tās nav makšķerēšanas stundas, tās ir vairāk vides stundas, kur tiek apgūts viss, kas saistās ar ūdeņiem. Piemēram, bērni mācās pazīt zivis, izprast to dzīves ciklu, novērtēt dabas resursus. Noslēgumā ir dažādas ar makšķerēšanu saistītas spēles. Piemēram, tiek iekārtoti laukumi, kur bērni ar štekerkātu un magnētu copē metāla zivtiņas. Tad vēl ir stendi, kur iegūt iemaņas kastingā, mānekļu mešanā dažādos mērķos. Tās nav sacensības, tās drīzāk ir rotaļas.
Cope kā esports – tas ir kā?
Un tad jau pamazām nonākam arī pie datorspēlēm...
Jā, šobrīd SOK aktīvi runā par esporta iekļaušanu olimpiskajā programmā. Pareizāk sakot, par atsevišķu esporta olimpiādi. Galu galā ar šiem sporta veidiem visā pasaulē nodarbojas miljoniem jauniešu, un starp tiem var atrast arī ar makšķerēšanu saistītas spēles. Mēs kā reiz starptautiskajā federācijā spriedām par simulatoriem, ar kuriem varētu rīkot sacensības makšķerēšanas esportā. Tās varētu būt vēl vienas durvis, pa kurām iekļūt olimpiskā sporta kategorijā.
Tad jau steidzami jādodas uz Silīcija ieleju un jāpasūta ar makšķerēšanu saistītas datorspēles!
Tieši tā! Jau tagad visās izstādēs Itālijā mūsu federācija prezentē vienkāršus simulatorus, kas apvienojumā ar TV ekrānu ļauj vilkt digitālas zivis. Tos var brīvi iegādāties un uzstādīt gan mājās, gan sporta klubos.
Kā jūs vispār vērtējat tehnoloģiju ienākšanu makšķerēšanā? Visas live sistēmas, zemūdens kameras? Tā ir mūsu nākotne?
Man ir ļoti interesanti vērot visu šo procesu. Protams, negribētos, lai makšķernieki pārvēršas par robotiem. Taču ir tik daudz interesantu inovāciju. Kaut vai makšķerēšana ar droniem. Itālijā mēs to darām Adrijas jūrā. Tur tunču bari mēdz pienākt pavisam tuvu krastam, un tos var ķert tieši šādā veidā – noskatot zivis no drona un pienesot tām ēsmu auklas galā pa gaisu. Varbūt reiz mēs šādā disciplīnā rīkosim arī pasaules čempionātus!
Arī karpās makšķeres un barības tiek ievestas ar laivu. Ir IBCC kauss Balatonā, WCC kauss Francijā – varbūt FIPSed programmā arī derētu karpu makšķerēšana ar laivu?
Diez vai mēs varam iekļaut sporta veidu, ar kuru var nodarboties tikai dažos Eiropas ezeros. Taču es zinu šo metodi, un doma ir paturama prātā. Itālijā ir Bolsena ezers, Garda ezers, kur ir daudz lielu karpu un ķert no krasta ir komplicēti. Taču organizēt čempionātus ar laivas šajos populārajos ezeros arī ir milzīgs izaicinājums. Toties Bolsenā šogad būs basu čempionāts. Cik zinu, interesi tajā piedalīties ir izteicis Harijs Raciborskis, kurš ir arī Latvijas zemledus izlasē.
Vai makšķerēšanas spēles vēl būs?
2011. gadā Bolsena ezerā arī notika basu čempionāts, bet turpat netālu Pietrafitta ezerā – karpu čempionāts. Tās bija tā sauktās makšķerēšanas spēles, kad vienā valstī vienlaikus notiek pasaules čempionāti visās disciplīnās, tai skaitā jūras copē. Atceros tos daudzos tūkstošus makšķerēšanas sportistu lielajā parādē Florences hipodromā. Tie bija neaizmirstami svētki! Vai varam gaidīt ko līdzīgu tuvākajā nākotnē?
Nākamās spēles plānotas 2027. gadā Dienvidāfrikā. Tomēr visu disciplīnu tur nebūs. Piemēram, viņiem nav pludiņmakšķerēšanas čempionātam piemērota ūdens, visi esošie ir par mazu. Taču šī valsts izrādīja gatavību rīkot šādas spēles, un mums nebija iemesla atteikt.
Laikam pilnvērtīgas spēles, kur būtu pārstāvētas pilnīgi visas disciplīnas, ir iespējamas tikai Itālijā.
2011. gada spēļu kopējais budžets bija 1,2 miljoni, un beigās federācija knapi izgāja pa nullēm. Bija daži mazi sponsori, lielāko daļu naudas piešķīra Itālijas valdība. Izlīst no mīnusiem palīdzēja suvenīru tirdzniecība – krekliņi, cepures, lietussargi u.tml. Noorganizēt šādu pasākumu un palikt uz nulles vēl būtu pieņemami, taču, lai to sasniegtu, vajadzīgs valsts atbalsts. Jāņem vērā, ka salīdzinājumā ar 2011. gadu visas izmaksas ir pamatīgi augušas.
Tad 2031. gadā Itālijā?
Jā, nav izslēgts. Pēdējā laikā mūsu valdība sāk atzīt arī citus sporta veidus, ne tikai futbolu. Tas vieš cerības, ka šādām spēlēm kādu miljonu varētu dabūt. Tas būtu minimums, kas nepieciešams. Nezinu gan, vai es vēl tik ilgi būšu federācijā, es esmu diezgan vecs. Ja nu vienīgi kā mūmija.
Mēs sarūpēsim jums vitamīnus! Paldies par sarunu, novēlam vēl daudzus gadus amatā!
@BDR Copes Lietas, Foto G.Mucenieks
Makšķerēšanas sporta iekļaušanu olimpiskajās spēlēs dizvai tik viegli izdotos realizēt, jo pret to var iebilsts visādas Zaļo organizācijas un Tūnbergas atbalstītāji. Makškernieki var dabūt putras bļodu sejā par to ka "moka" zivis :). Piemēram Klausa Švāba jaunās pasaules kartības idejās ir lasāmas rindas par medību aizliegumu, domāju ka makškerēšanai tas pats draudētu, ja tās tiks realizētas. Tad nu atliks vien copēt virtuāli datorgrafikā. :)